GUNTA STŪRE: Darba laiks kā dzīves laiks
Mācījos astotajā klasē, kad labāko draudzeni stacionēja slimnīcā ar aizdomām par apendicītu. Gāju viņu apciemot nodaļā. Draudzenei diagnoze neapstiprinājās, pēc dažām dienām viņu izrakstīja. Bet mani tai vienīgajā ciemošanās reizē tā pārsteidza aura un gaisotne, kas bija nodaļā, ka sapratu - gribu tur strādāt. 
Pārsteidza labā nozīmē?
Vislabākajā! Žēl, ka tagad tā slimnīca (Rīgas 4. Sarkanā Krusta - red.) ir slēgta un personāls izklīdis. Tiklīdz man apritēja sešpadsmit gadu, pieteicos darbā slimnīcā. Vasarā mani pieņēma nodaļā par bufetnieci. Kad beidzās vasaras brīvlaiks, pēc stundām dežurēju par māsu palīgu. Iznāk, ka esmu bijusi pilnīgi viss, izņemot vecāko māsu. Māsas palīgs, apkopēja, māsiņa, procedūru māsa, māsa saimniece.
Un tas viss patika?
Joprojām patīk! Nenožēloju. Par spīti visām negācijām, kas saistītas ar šo profesiju, ar piketiem un streikiem, man joprojām patīk! Tiesa, joprojām patīk arī veterinārija un mežsaimniecība.
Kāpēc infektoloģija?
Sākumā tas bija vēsais aprēķins. Kad tuvojās studiju beigas, pārdomāju savas vēlmes. Novērtēju iespējas. Ķirurģija? Nē! Griezt? Nē! Terapija? Nē! Tomēr tolaik visvairāk mani baidīja poliklīnikas ārsta liktenis. Gribēju slimnīcu. Izdomāju, ka infektoloģija būtu nozare, kurā reāli varētu strādāt slimnīcā. Infekcijas ir akūtas un cikliskas. Tātad būtu interesanti. Izturēju rezidentūras konkursu. Studiju laikā strādāju 4. slimnīcā. Pēc tam Rīgas 1. slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā.
Kādas atmiņas no intensīvās terapijas?
Jaukas. Labs kolektīvs. Aktīva darbošanās. Katra diennakts citāda. Nav garlaicīgi. Visu laiku kaut kas notiek. Pēc tam nākamajā dienā lekcijās nāk miegs un sevi piesaka nakts nogurums. Ļoti labas atmiņas par visu savu laiku medicīnā.
Un jūsu laiks ir...
...no sešpadsmit gadu vecuma, tātad divdesmit trīs gadi. 
Ko nozīmē neskaidrā drudža nodaļa?
Tās ir situācijas, kad cilvēkam ilg stoši ir paaugstināta temperatūra. Un nav skaidrības par iemeslu. Visbiežāk tās nav eksotiskas slimības, bet visiem zināmas patoloģijas, kam vienkārši ir ati pis ka gaita. Tuberkuloze, reimatoloģiskas saslimšanas, onkoloģija. Diagnoze uzreiz nedodas rokās. Tad pacientus sūta pie mums. Te ārstējas arī cilvēki ar noskaidrotu diagnozi, piemēram, ērču encefalītu, hepatītiem, HIV infekciju, AIDS.
Izklausās biedējoši!
Zinu. Arī ļoti daudziem medicīnas darbiniekiem pret šo diagnozi ir visai savdabīga attieksme. Tā gan ir mainījusies. Sākumā bija tikai tā: izdzird šo diagnozi - viss! Pārvedam uz jūsu centru, ārstējiet!
Kopš sākuma ir pagājuši gadi...
Pirmajam pacientam HIV diagnoze tika uzstādīta 1987. gadā. Sākotnēji HIV pozitīvo pacientu skaits nebija liels. Ar 1997. gadu, kad Latvijā parādījās heroīns, daudzi jauni cilvēki mēģināja, kas tas ir. Nelietoja nekādus aizsardzības līdzekļus, un saslimšana ar HIV un AIDS dramatiski pieauga. Ļoti stāvs kāpums - par vairākiem simtiem cilvēku gadā. Patlaban Latvijā ir vairāk nekā četri tūkstoši HIV inficēto. Pēc tam kad uzstādīta diagnoze, cilvēks drīkst izlemt, ko darīt - nākt pie mums vai nenākt. Ir pacienti, kas izmanto alternatīvo medicīnu. Pieļauju, ka daļa, uzzinājuši diagnozi, noslēdzas sevī, nevienam par to nesaka, dzīvo ar domu: kā būs, tā būs. Lielākā daļa nāk uz centru.
Vai jums pašai nekad nav bijis bail inficēties? Pat pašā sākumā ne?
Nē, tad jau es vispār nebūtu apzināti nākusi uz infekcijām. Tie ir stereotipi, kāpēc baidās no HIV infekcijas. B un C hepatīta gadījumā pacienti ir daudz kontagiozāki, un varbūtības procents, ka cilvēks inficējas no B un C hepatīta slimniekiem, ir daudz, daudz augstāks nekā HIV infekcijas gadījumā. Bet darbojas psiholoģiskā barjera. Pret B un C hepatīta pacientiem šī barjera nav tik izteikta. Esmu dzirdējusi vēl absurdākas bažas, ka mediķis var aiznest infekciju uz mājām. Tas ir pilnīgi nepareizs priekšstats! Pamazām pacienti kļūst izglītotāki, kolēģi maina attieksmi, strādāt kļuvis vieglāk. 
Kāds ir jūsu statistiski vidējais pacients?
Ap trīsdesmit gadu vecs vīrietis, narkotiku intravenozs lietotājs, bez noteiktas profesijas, parasti nekur nestrādā, dzīvo Rīgā vai Rīgas rajonā.
Laikam ne pārāk simpātisks tips...
Nedomāju, ka Traumatoloģijas slimnīcā, ātrajā palīdzībā vai Rīgas 1. slimnīcas uzņemšanā nokļūst tikai elitāri pacienti... Kādi viņi ir, tādus ārstējam. Nezinu pat, kas ir labāk: HIV inficētais vai pacients gados ar hroniskām slimībām. Beidzamos gadus arvien biežāk ārstēties nokļūst sievietes.
Kā to skaidrojat? Narkotikas?
Jā, arī narkotikas. Jaunas meitenes, kas nepadomā par aizsardzību, bet gudros padomus, ko māca skolā un sniedz vecāki, laikam aizmirst, kad iestājas lielā mīla. Jo HIV/AIDS nav nekādas vizuālas pazīmes. Nereti vīrietis pats nemaz nezina, ka ir HIV inficēts. Motīvs, kāpēc neizmantot aizsarglīdzekļus, meitenēm vienmēr ir līdzīgs - viņš taču izskatījās vesels! Kā es viņam piedāvāšu prezervatīvu vai kādu citu līdzekli aizsardzībai? Tā viņas mīl bez aizsarglīdzekļiem. Un inficējas seksuāli transmisīvā ceļā. Tās nav tikai sievietes no riska grupām. Beidzamajā laikā HIV infekciju bieži atklāj ginekologi, kad sieviete stājas grūtniecības uzskaitē. Tad visiem liels pārsteigums ir HIV pozitīva analīze.
Diagnozi uzzina no jums vai ģimenes ārsta?
No ārsta, kurš nosūtījis uz analīzēm. Tas var būt jebkurš - ģimenes ārsts, ginekologs, asins donoru centra ārsts, jebkurš speciālists. 
Pacienti grib runāt par slimību?
Ļoti dažādi. Ir pacienti, kas daudz lasījuši, un viņiem ir ļoti daudz jautājumu. Ir tādi, kam viss vienalga - ja tiem ārstiem vajag, lai viņi ārstē! Ir pacienti, kas nerādās gadiem un ierodas tikai tad, kad ir nopietnas un ļoti grūti risināmas veselības problēmas. Ir pacienti, kas godprātīgi nāk uz visām analīzēm, seko savai problēmai un šķiet ieinteresēti tās risināšanā.
Un viņi visi zina, ka to izārstēt nevar...
Bet tādu slimību, ko nevar izārstēt, ir ļoti daudz! Vai cukura diabētu var izārstēt? Nevar! Hipertonisko slimību nevar! Bronhiālo astmu? Nevar! AIDS ir hroniska slimība, ar kuru, pareizi sadzīvojot un pareizi vadot, lielām problēmām nevajadzētu būt. Pats pirmais pacients, kuru minēju, nāk no 1987. gada kā HIV pozitīvais. Viņa slimība ir progresējusi līdz AIDS stadijai, bet vīrietis lieto medikamentus, nāk uz pārbaudēm, izpilda visu, kas nepieciešams, lai šo slimību kontrolētu, strādā un dzīvo. Uz ielas satiekot, neviens nepateiks viņa diagnozi.
No 1987. gada - HIV pacientam tas ir ilgi?
Ilgi. Reizē arī pozitīvais piemērs tam, ka šī slimība nav pats lielākais bubulis. Kā jebkuras hroniskas patoloģijas gadījumā, svarīga ir ārsta un pacienta sadarbība. Ja pacients neievēro diētu, nelieto medikamentus, neveic kontrolanalīzes un neņem vērā priekšrakstus, viņš nokļūst stacionārā. Tad dzīvildze un dzīves kvalitāte ir pavisam citāda. Te nonāk arī tie, kam mūsu nodaļa ir beidzamā ārstniecības vieta. Ja nepieciešama speciālistu palīdzība, viņi tiek pārvesti uz intensīvās terapijas nodaļu.
Jums ir bijis jārunā ar šo pacientu tuviniekiem. Kā iniciatīva tā ir?
Tikai ar pacienta piekrišanu. Nereti slimnieks visu dzīvi ir slēpis šo faktu un kategoriski iebilst, ka to uzzina kāds no radiniekiem. Ir bijuši gadījumi, kad pacients, dodoties uz mūsu stacionāru, piederīgajiem paziņo, ka aizbrauc komandējumā uz ārzemēm. Un neviens no tuvākajiem cilvēkiem pat nenojauš, ar kādu diagnozi un kur viņš ārstējas.
No pieredzes - kā diagnozi uztver piederīgie? 
Dažādi. Atkarībā no tā, cik ilgi šī problēma bijusi zināma ģimenē. Visgrūtāk ar situāciju aprast, ja dažādu iemeslu dēļ cilvēks nav devies pie ārsta. Diagnoze tiek noteikta ļoti vēlīnās AIDS stadijās, ar nopietnām veselības problēmām, kas prasa ilgstošu atrašanos stacionārā un ļoti intensīvu ārstēšanos, bet tā ne vienmēr ir veiksmīga. Pacienta smagais stāvoklis radiniekiem ir šoks: cilvēks visu laiku dzīvojis kā visi, bet pēkšņi tāda slimība! Citādi ir pacientam, kurš zina, ka ir HIV inficēts, un arī ģimene to zina. Bet ir arī reizes, kad pacients būtu izrakstāms mājās, bet tur viņu neviens negaida. Kategoriski neņem pretim. Mūsu sociālajiem darbiniekiem tad jāmeklē pansionāts vai kāda cita vieta, kur pārvest pacientu. Ārstēšanās stacionārā viņam nav nepieciešama, bet aprūpe ir vajadzīga.
Un tādai ikdienai par spīti jūs sakāt, ka joprojām patīk darbs medicīnā! Tad kur te ir tas kaifs un foršums?
Ja atsūta slimnieku ar neskaidras etioloģijas drudzi vai HIV inficēto, kuram ir nopietnas veselības problēmas. Neziņā viņš staigājis nedēļām, pat mēnešiem, un beidzot nosakām diagnozi. Diagnoze varbūt ir traģēdija tam cilvēkam. Es varu līdzjust, saprast, bet profesionāli tas ir gandarījums! Tu esi atradis! Tu esi ticis līdz diagnozei! Jo elementārie izmeklējumi jau ir izdarīti. Mūsu kompetencē paliek sarežģītie izmeklējumi, biopsijas, asins testi, kas nav gatavi nākamajā dienā. Atbildes gaidīšana ir grūta ārstam un grūta pacientam, kurš jau tā ilgstoši slimo.
Kamēr izskan slavenā frāze - ārsti nezina neko!
Jā, daudzi skatās Doktoru Hausu: viņš vienā diennaktī nosaka precīzas diagnozes, visi ārsti prot un dara visu. Šā seriāla rādīšanu, smejos, vajadzētu aizliegt, jo tas ir tik tālu no reālās dzīves! Atnāk seriālu saskatījies pacients un gaida tieši to pašu. Kāds stacionārs? Kāpēc man vakarā nav diagnozes? Šiem cilvēkiem pie pirmās apskates saku - problēma ir nopietna, ar jums jau strādājuši kolēģi, godprātīgi izdarījuši, cik varējuši. Tagad ir vajadzīgs laiks un pacietība.
Jums esot perfekta laika plānošana, kas ļauj pagūt tik daudz. Kas tajā tik īpašs?
Te mans mazais bloknotiņš. Nezinu, vai tiešām visi, bet lielākā daļa darbu tiek izdarīti. Ja nebūtu plānošanas, iespējams, būtu grūtāk visu paspēt. Vai arī kāds darbiņš varētu aizmirsties.
Šobrīd man nav dežūras, izmantoju prioritāti, ka man ir mazs bērns. Meitiņai Paulai rudenī palika gadiņš. Viņu pieskata aukle. Dēls Mārtiņš iet pirmajā klasē. Agrāk dežurēju, saprotams. Studentiem ir rīta grupas un vakara grupas. Dienā, kad nāk studenti, protams, darbs nesākas astoņos un nebeidzas četros pēcpusdienā. Man šķiet, ka mediķim darbs vispār nekad nesākas astoņos un nebeidzas sešpadsmitos. Tādu var uzlikt darba laiku uz durvīm, bet to nevar noteikt sev un pacientiem.
Kā gatavojaties darbam ar studentiem? 
Vispirms pašai galvā jāsakārto, ko gribi teikt. Kā atnācu uz šejieni strādāt par ārsti, tā strādāju ar studentiem - tātad četrpadsmit gadu. Studenti visos laikos ir studenti. Viens jau pirmajā gadā zina, ka būs slavens kardioķirurgs un viņam "infekcijas nebūs vajadzīgas". Reālā dzīve rāda, ka visi par kardioķirurgiem nekļūst un, atvainojiet, infekcijas gadās arī kardioķirurgiem un viņu ģimenes locekļiem. No tām nav pasargāts neviens. Elementāri būtu jāzina, ko darīt tādās situācijās.
Kāda esat pasniedzēja - stingra? Iejūtīga?
Cenšos saprātīgi prasīt. Gribu, lai viņi zina. Jo tās infekcijas, ko mācu, nav pašas sarežģītākās un retāk sastopamās. Mācu elementārās patoloģijas, Latvijā biežāk sastopamās infekciju saslimšanas. Reāli jau visi ar to dzīvē saskaras - caureja, kakla sāpes, piesūkusies ērce. Otrs un savtīgais nolūks - gribu, lai man ir zinoši jaunie kolēģi, pie kuriem konsultēt savus neskaidros slimniekus.
Kā uz infektoloģijas speciālistiem attiecas proporcija - pensijas vecuma, pirmspensijas vecuma un jaunie ārsti?
Ir liela plaisa. Ir kolēģi gados, tad ir tukšums, tad - nosacīti jaunā paaudze. Studentu vidū infekcijas slimības nav populāras. Varbūt jaunieši joprojām nespēj pārvarēt stereotipu barjeru, ka var saslimt paši un atnest infekcijas mājās. Vai arī šķiet, ka citas mediķa specialitātes ir prestižākas. Tieši tāda ir attieksme sabiedrībā: ja kādam pacientam ir miokarda infarkts, par to runā brīvi, kolektīvi apspriež. Bet vai esat dzirdējuši kādu saviesīgā pasākumā skaļi sakām: "Man bija caureja! Briesmīga, ar vemšanu!" Neko tādu neviens neafišē. Kolēģu vidū šī nav prestiža profesija. Bet proporcionāli - cik bieži cilvēkus piemeklē kāda no infekcijām un cik - miokarda infarkts?... Domāju, ka vēdera problēmas ir bijušas visiem vismaz reizi dzīvē. Arī elpošanas ceļu infekcijas. A hepatītu pārslimojuši jau teju divi tūkstoši. Un tie nav cilvēki, kas meklē ēdienu atkritumu konteineros vai dzīvo Getliņos. Vidēji statistiskais A hepatīta pacients ir vidēji statistiskais Latvijas iedzīvotājs. Ar ģimeni, ar bērniem, ar darbu. Pats nezina, kur slimību ieguvis. Domāju, ka šī masveida saslimšana ir apliecinājums tam, ka attiecībā pret infekcijām visi esam vienādi.
Kāpēc jums nepieciešami semināri, kursi un kongresi Latvijā un ārzemēs? 
Manā plānotājā nav tik daudz laika, lai visu vēlamo un darbā nepieciešamo varētu izlasīt pati. Infektoloģijā nāk tik daudz informācijas! Pusi nakts sēžu, internetā meklēdama informāciju. Cita lieta - aizbraucu uz kongresu, kur uzstājas lektors, kas melno darbu jau izdarījis un pasniedz gatavu materiālu. Tas, manuprāt, ir vieglākais jaunākās informācijas iegūšanas veids. Referents ir gatavojies ne vienu vien nakti, apkopojis pētījumu datus, studējis literatūru, konsultējies, pēc tam koncentrētā formā to pasniedz citiem. Atliek vien klausīties un piefiksēt nepieciešamo.
Kāda ir izjūta, klausoties ārzemju lektorus, - Latvija iet tempā līdzi pasaulē notiekošajam vai velkas nopakaļus?
HIV/AIDS jomā mēs ejam vienā solī, viennozīmīgi. Mums ir tas pats, kas viņiem. Strādājam ar tām pašām laboratorijas metodēm, varam veikt gan rezistences, gan noteikt vīrusa slodzi. Mums ir tie paši medikamenti, kas citur pasaulē, nelietojam placebo medikamentus. Pasaules standarti pieejami arī mūsu pacientiem. Tiesa, attīstītajā Rietumeiropā nez vai varētu būt tāda situācija, ka pēkšņi gada beigās pietrūkst zāļu. Jo valsts budžeta nauda beigusies. Tas nav normāli, taču tādā pašā situācijā ir arī onkoloģija un citas jomas.
Atceros, bija atbraucis kolēģis no Lielbritānijas un kā lielu retumu pasniedza gadus septiņus vecu HIV/AIDS rokasgrāmatu: palasieties, lūdzu! Es saku - bet man ir šā gada izdevums! Kungs izskatījās ļoti izbrīnīts. Kolēģi visi ir jauni, zināšanas krāt griboši. Paši interesējas un meklē atbildes. Nereti kongresos kolēģi no citām valstīm brīnās, ka arī mēs darām to un to, ka mums ir tas un tas! Jā, mums tas viss ir, mēs neesam ne ar ko sliktāki.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva