Gabaliņš kontrastainās Indijas
Kā sākās stāsts par jums un medicīnu, kā notika satikšanās ar ājurvēdu?
Jau no sešu gadu vecuma zināju - kad izaugšu, būšu ārste. Četrpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā par sanitāri. Taču uzreiz pēc skolas beigšanas apprecējos. Vīram darba dēļ bija bieži jāceļo, tāpēc studijas uz laiku atliku. Vīra darba darīšanas (viņš strādā lielā, starptautiskā labdarības organizācijā) aizvien biežāk aizveda uz Indiju, tur arī sāku padziļināti interesēties par ājurvēdu.
Indija jau no pirmā brīža paņēma savā varā ar vietējo cilvēku pozitīvo domāšanu, toleranto attieksmi citam pret citu, iecietību pret citām kultūrām un tradīcijām. Kādu laiku visi pat pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi Indijā, taču, kad bērniem tuvojās skolas vecums, atgriezāmies Latvijā. Apzinoties, ka Rietumeiropā ājurvēdu bez klasiskās Rietumu medicīnas izglītības nav iespējams pilnvērtīgi praktizēt, iestājos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Paralēli studijām kontaktējos ar cilvēkiem, kas Rietumeiropā jau kaut ko dara ājurvēdas jomā. Diezgan drīz secināju, ka komerciālu apsvērumu dēļ Indijas tradicionālā medicīnas nozare ar tūkstošiem gadu senām tradīcijām Eiropā galvenokārt pārstāvēta kā spa vai uztura bagātinātāju bizness. Ikviens - arī ļaudis bez medicīniskās izglītības - var aizbraukt uz Indiju, pamācīties kādā uz biznesu orientētā iestādē, iegūt dokumentu, kas apliecina, ka viņš noklausījies zināmu stundu kursu, pēc tam atgriezties Eiropā un konsultēt dietoloģijā vai rekomendēt uztura bagātinātājus, ko Indijā to spēcīgās iedarbības dēļ uzskata par medikamentiem. Saskaņā ar manu visdziļāko pārliecību un ētiskajiem principiem - ājurvēdu Rietumos var praktizēt tikai pēc tam, kad iegūta Rietumu medicīniskā izglītība.
Rietumu medicīnā arvien biežāk tiek uzsvērta personalizētas ārstēšanas nepieciešamība. Pēc Integratīvās medicīnas akadēmisko veselības centru konsorcija definīcijas tā ir "medicīnas prakse, kas uzsver ārsta un pacienta sadarbību, izvērtē pacientu kopumā kā vienotu organismu, to pamato zinātniski pierādījumi un tā atbalsta dažādu konkrētai situācijai piemērotu metožu izmantojumu".
Ājurvēdā šī pieeja pastāv jau gadu tūkstošiem. Vienā no ājurvēdas fundamentālajiem tekstiem Sušrata samhitā (6. gs. p.m.ē.) teikts, ka "ik zinātnei ir savas nepilnības, tāpēc īstena vaidyas (ārsta) pienākums ir saglabāt atvērtu prātu, apgūt arī citas medicīnas sistēmas un savā praksē izmantot labāko no katras zinātnes, jo mūsu mērķis ir izārstēt slimo un saglabāt veselību veselajam". Uzdevums ir palīdzēt cilvēkam, rekomendējot nepieciešamos izmeklējumus, medikamentus un ārstnieciskās procedūras, ko piedāvā Rietumu medicīna, un vienlaikus labāko, ko konkrētajā gadījumā var sniegt komplementārā medicīna. Pretēji daudzu uzskatiem tas nav mikslis, iešana uz kompromisiem. Gan Rietumu ārsti, gan ājurvēdas mediķi seko vadlīnijām, kas netiek pārkāptas. Ājurvēdas ārsts nepretendēs sniegt palīdzību situācijās, kad nepieciešama neatliekamā palīdzība, piemēram, ķirurģiska iejaukšanās, tāpat pie Rietumu speciālistiem uzreiz tiks nosūtīti onkoloģiskie, akūtie psihiatrijas pacienti un ļaudis ar endokrīnām slimībām, arī akūtām infekcijām, kuru novēršanai vajadzīgas antibiotikas. Taču neskaitāmi pētījumi apliecina, ka ājurvēda var uzlabot pacientu dzīves kvalitāti daudzu hronisku slimību (cukura diabēta, kardiovaskulāro slimību, arī psihisko slimību un dažu reimatoloģisku slimību) gadījumā, tā var palīdzēt hronisku multimorbidu pacientu ārstēšanā, kā arī labākas dzīves kvalitātes nodrošināšanā paliatīviem pacientiem gadījumos, kad Rietumu medicīnas pieejas efektivitāte dažkārt mazinās.
Tiesa, joprojām diezgan neskaidrs, kā veikt klīniskos pētījumus pēc ājurvēdas principiem, jo vēl nav īsti izstrādātas metodoloģijas. Taču ājurvēdas speciālisti pēdējā laikā izrāda aizvien lielāku vēlmi publicēties Rietumu medicīnas žurnālos, tādējādi apliecinot atvērtību dialogam. Milzīgs notikums novembrī bija 6. Vispasaules ājurvēdas kongress Deli, uz kuru ieradās delegāti no 50 valstīm. Šajā kongresā man bija gods pārstāvēt Latvijas Universitāti un prezentēt mūsu pētījuma rezultātus par diabētu. Kongresā goda runu teica arī Indijas premjerministrs Narendra Modi.
Man ļoti nepatīk mēģinājumi ājurvēdu pretstatīt Rietumu medicīnai. Tas uzreiz nodrošina augsni konfliktam, kāda patiesībā nav. Līdz pagājušā gadsimta beigām ājurvēdu Indijā mācīja gurukulas sistēmā. Skolā, kur guru (skolotājs) izvēlējās mācekļus, kam zināšanas nodeva tālāk. Tā bija savstarpēja kalpošana daudzu gadu garumā. Ājurvēdai kļūstot populārākai, daudzi - un arī ļaudis bez izglītības - sāka pretendēt uz vaidjas godu. Situācija draudēja kļūt nekontrolējama, tāpēc valdība pieņēma lēmumu, ka turpmāk par vaidjām atļauts godāt tikai ļaudis ar koledžas ājurvēdas grādu. Interesanti, ka 70 procenti no ājurvēdas koledžas studentu mācību programmas ir Rietumu medicīna: viņi studē anatomiju, fizioloģiju, embrioloģiju, dzemdniecību, interno medicīnu, ķirurģiju, turklāt no tām pašām starptautiski atzītu autoru mācību grāmatām, ko izmanto jaunie Rietumu ārsti. Vienīgi farmakoloģijā ājurvēdas ārsti padziļināti apgūst visus augu valsts un minerālu preparātus, bet bioķīmijas vietā pēta, kā organisma fizioloģija, bioķīmiskie procesi un dažādās slimību izpausmes atspoguļotas klasiskajos tekstos.
Vai šovasar uz Indiju jūs aizveda pētījums?
Kopš iestājos universitātē, visus brīvlaikus pavadu Indijā, Arja Vaidja Chikitsalajam& Research institūtā izveidota pat atsevišķa nodaļa ārzemnieku izglītošanai. Divas vasaras ar Latvijas Universitātes profesoru atbalstu pavērās iespēja voluntēt Rietumu medicīnas jomā Koimbatorā Indijas valdības Universitātes koledžas slimnīcā, kur pārsvarā strādāju ar lepras un tuberkulozes slimniekiem. Dermatoloģijas nodaļā mācījos lepras diagnostiku, tikos gan ar tikko inficētiem, gan abacilāriem pacientiem. Patoloģijas nodaļā apguvu zināšanas biopsijās iegūtā audu materiāla krāsošanas metodēs, daudz laika pavadīju pie mikroskopa, analizējot lepras un citus preparātus.
Pirms diviem gadiem sākām vērienīgu retrospektīvu pētījumu par to, kā personalizēta ājurvēda var palīdzēt 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Izmantojot Arja Vaidja Chikitsalajam & Research institūta datubāzi, izanalizējām daudzu pacientu slimības vēstures. Visi šie cilvēki turpināja lietot Rietumu medikamentus, taču neprognozējami svārstīgā glikozes līmeņa asinīs dēļ viņu situācija bija kļuvusi zināmā mērā nekontrolējama, tāpēc viņus ārstēja arī ar ājurvēdas metodēm, rezultātā iegūstot statistiski pārliecinošus pierādījumus par veselības uzlabošanos. Pēc šīs informācijas apstrādes sākām perspektīvu, divkārt maskētu, ar placebo kontrolētu pētījumu, kas bija ārkārtīgi grūts uzdevums. Izgatavot placebo ājurvēdas medikamentiem ir ne tikai ļoti dārgi, bet arī sarežģīti. Ājurvēdas zāles lielākoties gatavotas no dabiskām izejvielām, tāpēc placebo radīšanai nevar izmantot tradicionālo cukuru un cieti. Visu vēl vairāk sarežģī medikamentu dažādās formas (augu novārījumi, fermentēti alkoholiskie ekstrakti, ievārījumam līdzīgas zāles, brūnganas tabletes ar specifisku garšu u.c.), tāpēc ļoti liels pārbaudījums bija izgatavot līdzīgas formas un garšas placebo, turklāt tam nedrīkst būt hipoglikēmisks efekts. Daži no pacientiem jau pirms tam kādu laiku bija lietojuši ājurvēdas zāles, bet viņi nedrīkstēja zināt, ka terapijā kaut kas mainījies. Tagad ar lielu nepacietību gaidām pētījuma rezultātus un nākamā gada vasarā plānojam identisku pētījumu Latvijas populācijā.
Ājurvēdas pētniecības institūts un klīnika aktīvi darbojas no pagājušā gadsimta 50. gadiem, centrs joprojām ir Koimbatorā, bet institūtam ir vairākas filiāles citās Indijas pilsētās. Viņiem ir sava ājurvēdas koledža, kur mācās vairāku līmeņu speciālisti - ājurvēdas ārsti, ārsta palīgi (veic praktiskās procedūras: masāžas, klizmas, pārsiešanas utt.) un medicīnas māsas. Par sasniegumiem pētniecības jomā Arja Vaidja Chikitsalajam&Research institūtam Indijas Veselības ministrijas AYUSH departaments piešķīris reto goda nosaukumu - klīniskās ekselences centrs. Abreviatūra AYUSH norāda uz ājurvēdu, jogu, unani, sidhu un homeopātiju, ko Indijas valdībā pārstāv AYUSH departaments. Koimbatorā sadarbībā ar Vašingtonas, Sietlas un Losandželosas universitātēm un National Institutes of Health in the U.S. finansiālu līdzdalību notika divkārt maskēts un ar placebo kontrolēts, ļoti vērienīgs pētījums trīs gadu garumā par reimatoīdā artrīta ārstēšanu. Galvenās atziņas publicētas respektablajā Rietumu medicīnas žurnālā Journal of Clinical Rheumatology.
Institūtā regulāri notiek dažādu mērogu pētījumi ar augiem. Otra būtiska nozare - zāļu ražošana. 99 procenti zāļu, ko viņi izmanto, ir pašu gatavotas. Institūtam pieder divas milzīgas ražotnes. Pirmā saglabājusies no 1950. gadiem un ir interesanta ar savu senumu - milzīgajiem katliem, kur vārās augi utt. Šī ražotne joprojām atvērta kā tūrisma objekts ārstiem. Toties celtne, kur šobrīd tiek ražoti visi medikamenti, ir supermoderna. Augus zāļu pagatavošanai vienmēr ņem tikai no tīras vides, parasti tos vāc vietējo cilšu cilvēki. Ājurvēdas medikamentu sastāvā gandrīz vienmēr ir vismaz trīs četri dažādi augi, un par katru no tiem var atrast atsauces senajos tekstos. Institūtā strādā ar ļoti modernām tehnoloģijām, taču joprojām ne soli neatkāpjas no norādījumiem senajos tekstos. Zāļu ražošanai paredzētās ierīces pilnībā atbilst seno tekstu pamatprincipiem.
Klīnikas centrā atrodas grezns Dhanvantarī Višnu templis. Ja Rietumos ļaudis, lai atgūtu iekšējo mieru, visbiežāk dodas pie psihoterapeita, tad indieši vispirms palūdzas Dhanvantarī.
Teritorijā ir daudz koku un romantisks dārziņš ar ājurvēdas augiem. Milzīgā zālē notiek dažādi kultūras pasākumi. Ājurvēdas pētniecības institūtam noslēgti sadarbības līgumi ar daudzu valstu medicīnas augstskolām, tāpēc tajā vienmēr var sastapt kādu ārzemju studentu bariņu.
Stacionārā ir apmēram 300 gultas. Ļaudis no visām pasaules valstīm rindā gaida gadu un ilgāk. Slimnīcā ir ļoti lētas un vienkāršas palātas, kur gultasvieta nemaksā dārgāk par pāris eiro dienā, un arī grezni, kotedžas tipa apartamenti, kur var ierasties kopā ar draugu ģimeni. Uzturēšanās tajos izmaksā simts un vairāk eiro diennaktī. Ājurvēdas institūta stacionārā visbiežāk ārstējas cilvēki ar dažādām smagām neiroloģiskām un reimatoloģiskām slimībām, reproduktīvās veselības problēmām un cukura diabēta pacienti. Šajās jomās novēroti vislabākie ārstēšanas rezultāti. Ambulatorajā daļā pie pieraksta var tikt vienā divās dienās. Uzņemšanā strādā pieci seši dakteri, visbiežāk - jaunie rezidenti, kas parasti ievāc detalizētu slimības vēsturi. Arja Vaidja Chikitsalajam&Research institūts ir pirmā iestāde, kas var lepoties ar datubāzi, kur datoros apkopotas pēc ājurvēdas principiem pierakstītas slimības vēstures. Kad rezidents pierakstījis pirmo informāciju, pacients dodas pie ārstējošā ārsta. Ambulatorajā daļā strādā kādi astoņi, galvenajā slimnīcā - 60 ārsti.
Dakteri konsultē trīs līmeņos. Divas reizes dienā pie katra pacienta atnāk par visu stāvu atbildīgais ārsts. Katru dienu slimnieku izmeklē viņa ārstējošais ārsts, kas izvēlas piemērotāko terapijas veidu. Ja viss norit pēc plāna, atbildīgais ārsts padalās ar kādu padomu, bet ārstēšanu atstāj ārstējošā ārsta ziņā. Sīkāku rutīnas darbu paveic rezidenti: ievāc detalizētu anamnēzi, aprauga pacientu vairākas reizes dienā. Ājurvēdas ārsti ļoti lielu vērību pievērš nervu un gremošanas sistēmām. Katram pacientam vairākas reizes dienā tiek pajautāts, kā viņam izgājis vēders, pēc nakts - kā gulējis. Medikamentu izvēle notiek ļoti individualizēti. Zāļu dzeršanu stingri kontrolē, šī joma parasti ir māsiņu ziņā. Praktiskā terapija visbiežāk nozīmē ārstnieciskās masāžas, klizmas, eļļas procedūras galvai un degunam. Pacientiem ar brūcēm rūpīgi apstrādā bojāto audu vietas. Lai nepārslogotu organismu, parasti nerekomendē vairāk par vienu procedūru dienā. Masāžas ar ķermeņa atsegšanu vai invazīvās procedūras sievietei vienmēr veic sieviete un vīrietim - vīrietis. Minimālais ārstēšanas kurss - 21 diena.
Daudzas no procedūrām nav patīkamas, tad slimnieki jūt diezgan lielu diskomfortu. Taču pacientus maksimālā komfortā uztur personāla rūpīgā attieksme.
Vai indiešu ārsts bauda sabiedrības atzinību?
Ārsts Indijā tiek uzskatīts par ko līdzīgu Dievam. Pat privātajās klīnikās, izrādot cieņu dakterim, pieklājīgi ir kurpes atstāt kabineta ārpusē gluži kā pirms ieiešanas templī. Ja telpā ienāk profesors, jaunākie ārsti uzreiz pieceļas. Tā kā iedzīvotāju ir daudz, lielākā daļa pat neuzdrīkstas sapņot reiz kļūt par ārstu. Īpaši jau par valsts budžeta līdzekļiem tas ir gandrīz neiespējami. Arī tad, ja pāris priekšmetos saņemsi mazāk par 9 ballēm, bet pārējos noliksi uz 10, augstskolā vari netikt. Dzimtas loceklis ar ārsta grādu ir milzīgs lepnums visai dzimtai.
Jaunie ārsti jau no pirmajiem darba gadiem sabiedrībā vienmēr ļoti uzsver piederību arodam. Indiešu dakteris pat lidostā vispirms pateiks, ka viņš ir ārsts, tikai tad nosauks vārdu un uzvārdu. Gan valsts, gan privātajās klīnikās indiešu ārsti savā lokā ir kā liela ģimene, cits pret citu izturas ar ļoti lielu cieņu, arī vecākie kolēģi netiek ar vieglu roku atlaisti. Piemēram, bijušie masieri vai medmāsiņas, kas vairs nespēj veikt fiziski smagas procedūras, strādā par zāļu iznēsātājiem klīnikā vai veic kādu darbu birojā.
Viņi ir daudz pacietīgāki un līdzestīgāki par pacientiem Rietumeiropā. Iespējams, šādu attieksmi diktē lielais iedzīvotāju daudzums. Indijā cilvēki vienkārši pieraduši, ka viss nenotiek uzreiz un priekšā gaida desmit tādi paši un vēl slimāki. Viņi to pieņem bez satraukuma un neko nepieprasa, jo zina: pienāks mana kārta un ārsts tikpat kvalitatīvi parunāsies arī ar mani. Gaidot rindā, indieši priecīgi izklaidējas, runājoties cits ar citu. Bērni jau no agra vecuma cits ar citu ļoti aktīvi komunicē.
Kā vērtējat Indijas valsts medicīnu?
Privātā pārstāvēta plašāk nekā valsts medicīna. Arī Koimbatūrā, kur esmu uzturējusies visilgāk, ir neskaitāmi daudz privāto klīniku, bet valsts slimnīca - tikai viena. Turīgie ļaudis un vidusslānis iet uz privātajām klīnikām, valsts slimnīcās ārstējas trūcīgākais iedzīvotāju slānis. Askētiskajās, varētu pat teikt - nabadzīgajās telpās vienkopus ieraugot tik daudz cilvēku ar dažādām smagām slimībām, pārņem zināms šoks, taču tas ir tikai pirmais iespaids. Iepazīstoties tuvāk, var tikai bijībā noliekt galvu Indijas ārstu priekšā - daudzi no viņiem ir profesori ar ļoti daudzpusīgām zināšanām un milzīgu praktisko pieredzi. Viens otrs Latvijas dakteris visa mūža garumā neierauga tik daudz smagu un sarežģītu gadījumu, cik Indijas ārsts nepilnā mēnesī. Lielā pacientu skaita dēļ profesori uzņemšanā pievēršas tikai smagāk slimajiem, ar pārējiem lielākoties strādā rezidenti. Nabadzīgo ļaužu palātas nav tik estētiskas kā privātklīnikās, viņi sēž uz vienkāršākiem krēsliem, trīsreiz ilgāk par privāto klīniku pacientiem gaida rindā, taču arī šie cilvēki vienmēr tiek rūpīgi izmeklēti un vajadzības gadījumā stacionēti. Par ārstēšanos slimnīcā un pamata medikamentiem viņiem nav jāmaksā. Tiesa, grūti pateikt, kas notiktu, ja kādam no viņiem būtu nepieciešami ļoti dārgi medikamenti vai sarežģīta operācija.
Privātajās klīnikas vērojami lieli kontrasti - ir viduvēji un ļoti lepni medicīnas centri, kuru piedāvātās iespējas apsteidz prestižu Rietumu klīniku aprīkojumu. Ir visas modernās tehnoloģijas un jaunākās paaudzes medikamenti, ideāls klientu apkalpošanas serviss.
Indijā joprojām spēkā nerakstīts likums: ja vari atļauties, labāk izvēlies privāto medicīnu, bērnus sūti privātā skolā, bet par darbu valsts iestādē sapņo ikviens vidusslāņa pārstāvis, jo tas garantē stabilus ienākumus, sociālās garantijas un dažādas privilēģijas. Tiesa, ne mazāku cieņu ārsts izbaudīs, strādājot privātā medicīnas iestādē, taču brīdī, kad notiks kas neplānots, viņš, iespējams, saņems vienreizēju finansiālu palīdzību, bet vienīgā, uz ko patiesi varēs paļauties, būs ģimene.
Foto: no Sintijas Saušas albuma
Pilnu raksta versiju lasiet 2014. gada decembra numurā