ĒRIKA DILĀNE. Mediķis misijā Centrālāfrikas Republikā

Ērikas Dilānes darba kabineta durvis ik pa laikam paver kāds steidzīgs kolēģis. Ja lieta steidzama, sarunu “pieturam” un turpinām pēc brīža. Datorā fotogrāfiju kalni, kas uzņemtas četrās reizēs NATO starptautiskajās misijās Afganistānā un vienu reizi Latvijas kontingenta sastāvā Eiropas Savienības misijā Centrālāfrikas Republikā (CĀR). Majore un ārste šķirsta bildes, gremdējas atmiņās: te mediķi mācās, šajā bildē biljards ar kolēģiem, tur foto no kolēģu karavīru patruļas Centrālāfrikas galvaspilsētas Bangi ielās. Vienā bildē gaišmatainā Ērika ar iespaidīga izmēra ieroci rokā. “Nē, nē, tas lielais ierocis nebija ikdiena, tas ir brīdis, kad izvācamies no bāzes! Ikdienā pie sāna bija neliela pistole pašaizsardzībai, bet to nekad neizmantoju,” skaidro ārste, kuru tomēr vieglāk iedomāties ārstējam cilvēkus, nevis rīkojamies ar ieročiem.

Sludinājuma spēks

Ērika Dilāne ir viena no nedaudzajiem Latvijas militārajiem mediķiem, turklāt ar ievērojamu starptautisko misiju darba pieredzi. Medicīnu izstudējusī interniste, LM Sabiedrības veselības aģentūras darbiniece tobrīd bija bērna kopšanas atvaļinājumā, kad dzirdēja NBS Rekrutēšanas un atlases centra reklāmu, kas aicināja mediķus pievienoties armijas rindām. “Rekrutēšanas atlases centrs aicināja dakterus. Pievienojieties! Jāpalīdz karavīriem! Mani tas uzrunāja, gribēju kaut ko mainīt. Un aiziet! Tas nešķita nekas traks, būtībā darbavietas maiņa — agrāk tur, tagad armijā. Aizsardzības akadēmijā izgāju Speciālistu kursu: vienreiz trīs mēnešus, pēc pāris gadiem otrreiz trīs mēnešus. Sāku strādāt Medicīnas nodrošinājuma centrā. Tad skatos — viens kolēģis misijā, otrs... bija iespēja pieteikties, un es atkal domāju: kāpēc nepamēģināt!?”

Izvēli mediķu misijām nosaka pieprasījums pēc konkrētiem speciālistiem, mediķa pieredze, izglītošanās pirms misijas gan medicīnas jomā, gan kā karavīram. Pirms došanās uz karstajiem punktiem mediķi atsvaidzina medicīniskās zināšanas, ko Latvijā ikdienā neizmanto, piemēram, mācās tropu medicīnu, kā arī atkārto karavīra iemaņas. 2004. gadā Ērika devās pirmajā misijā uz Afganistānu. Tad rindā sekojušas pārējās, līdz 2014. gadā — misija Centrālāfrikas Republikā.

Ja varētu pateikt paldies

“Pirmajā misijā mēs bijām tikai astoņi no Latvijas, no tiem seši mediķi. Strādājām lidostā kā medicīnas evakuācijas komanda. Ja kādam bija nepieciešama palīdzība, nodrošinājām lidojumus. Varētu teikt — kā ātrā palīdzība Latvijas izpratnē. Pārējās Afganistānas misijās braucu ar Latvijas karavīriem — ar rotu. Strādājām kopā ar norvēģu mediķiem — sniedzām atbalstu visiem NATO karavīriem, kas bija slimi. Medicīniskās palīdzības punkti tur organizēti vairākās pakāpēs, es strādāju tā dēvētajā ROLE 1. Vajadzības gadījumā no šā punkta pacientus nogādā augstāka līmeņa medicīnas iestādēs. Tā kā esmu interniste, Afganistānā vairāk darbojos ar ikdienas slimībām: angīna, iesnas, klepus, sastiepumi, sporta traumas, nobrāzumi, infekcijas, ādas slimības. Kad bija cietušie, mums bija jāiekļaujas traumu komandas darbā.”

Pirmā misija bijusi psiholoģiski visgrūtākā — neskaidrība, kas īsti Afganistānā sagaida, mājās palicis četrgadīgs bērns. Galvenais esot bijis pārāk neietekmēties no citu stāstītā, bet veidot pašai savu viedokli. “Biju saklausījusies kolēģu pieredzi, bet aizbrauc, tiec pie savējās un saproti, ka nav tik briesmīgi, kā citi stāsta. Arī ģimene mani atbalstīja, saprata — ja esmu izvēlējusies būt armijas ārste, tad tas ir mans darbs. Nākamās misijas jau bija vieglākas. Uz otro misiju vēl domāju, uz trešo jau pavisam nedaudz domāju, uz ceturto — jābrauc! Tas ievelk un aizrauj, grūti pat izstāstīt!

 

Afganistānā sanācis ārstēt arī vietējos afgāņu strādniekus, kas nodarbināti bāzē. Tad ārstei radusies aptuvena nojausma par vietējo medicīnas aprūpi. Pareizāk sakot, tās neesību. “Atceros vienu strādnieku — viņam sāp, bet mūžā nekad nav bijusi nekāda veselības aprūpe. Iedodu zāles, aprūpēju čūlu, tā pazūd. Un tad redzēju, ka viņš ir patiešām laimīgs un pateicīgs! Atmiņā iespiedies, kā viņš klanījās, kaut ko runāja. Tie noteikti bija pateicības vārdi, jo līdz tam viņa perspektīva varbūt bija staigāt ar čūlu, līdz visa kāja nopūs. Tiem, kas tika bāzē, paveicās, jo visus jau pie mums nelaida. Bāzes ķirurgi — amerikāņi, maķedonieši, gruzīni gan sadarbojās ar vietējām slimnīcām, palīdzēja bērniem, cik sapratu — tur viss ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Norvēģi dāvināja medikamentus, aparatūru, vietējie afgāņu dakteri nāca uz bāzi mācīties pie norvēģu un maķedoniešu ķirurgiem.”

Malārija un filariāze

Jauns izaicinājums Ērikai bija piedāvājums doties līdzi latviešu karavīriem misijā uz Centrālāfrikas Republiku, kas ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm. Bijušo Francijas koloniju, kas atrodas tuvu ekvatoram, jau gadiem plosa asiņaini kristiešu un musulmaņu nemieri. Kopš konflikta sākuma bojā gājuši tūkstošiem iedzīvotāju, daudzi devušies bēgļu gaitās. Starptautiskie militārie spēki šeit cenšas uzlabot drošību. 2014. gadā misijā iesaistījās arī Latvijas militārie spēki, galvaspilsētā Bangi ieradās četrdesmit latviešu karavīri un divi mediķi — ārste Ērika Dilāne un medmāsa.

“Āfrika atšķīrās ar to, ka tur bija jauna bāze un jauna misija. Mēs ienācām kā pirmie tukšā vietā. Atšķirībā no Afganistānas, kur jau daudzus gadus ir karš, Centrālāfrikā ir nemieri. Kopumā valstī nebija tik izteikta islāma ietekme, gaisotne — brīvāka. Afganistānā bija slēgta bāze, apsardze, bet Centrālāfrikā mēs ar savām mašīnām no lidostas mierīgi aizbraucām līdz jaunajai vietai; nekāda lielā žoga nav, ir nosacītā teritorija, kur atradāmies mēs, turpat staigāja vietējie.”

Pirmais iespaids par valsti: liels karstums, ārkārtīgs mitrums, visapkārt daudz zaļuma, ļoti skaista daba. Uz ielām ļoti daudz cilvēku, sievietes ar bērniem: viens vēl puncī, viens uz muguras, nesamais vēl arī uz galvas. Vīrieši uz mocīšiem, gar visām pilsētas ceļu malām tirgus. “Pērk, pārdod — tāds ņigu ņegu. Valsts nabadzīga, bet krāsaina. Viņi skatās uz mums — daži baltie ieradušies!” smejas majore.

Tā kā nav bijis īsti skaidrs, kā būs ar internetu un sakariem, ārste uz Āfriku līdzi ņēmusi biezo tropu medicīnas mācību grāmatu. Te gaidījuši jauni profesionāli uzdevumi. “Medpunkts bija ierīkots kopā ar frančiem, kas bija galvenie atbildīgie bāzē kopumā. Franči ir pamata kontingents, tad tiek piesaistītas citas Eiropas Savienības mazākās valstis. Tur bija mūsu karavīri, igauņi, poļi, beļģi, somi, gruzīni. Liela bāze, katrai nācijai lielākoties bija līdzi savi mediķi, igauņiem bija tikai medmāsa, tāpēc lielākoties strādājām kopā. Traumas bija tādas pašas kā Afganistānā, jo, kaut arī tie bija nemieri, tāpat izmanto ieročus, sprāgstvielas, kaut mazāk. Manā pārziņā vairāk bija sadzīves traumas — izmežģītas kājas, nobrāzumi; ikdienas sirdzēji — kakls, iesnas, klepus, drudzis, tad uzreiz aizdomas, ka malārija. Tur darbojās tas pats princips: strādājām medpunktā, bet, ja bija kas nopietns, atkal pieslēdzās traumu komandas, katrs zina, kas jādara. Ja viens cietušais — es daru to, ja divi — to, ja trīs — to. Tur ir karsts, mitrs, daudz odu, diennakts temperatūra ļauj attīstīties malārijai. Visu laiku profilaktiski jālieto pretmalārijas līdzekļi. Ārstam grūtākais uzdevums — infekcijas slimības, ar kurām Afganistānā bija mazāk saskares, bet Āfrikā ļoti daudz. Filariāze — tārpi, kas dzīvo zem ādas, var ieperināties acīs, gļotādās. Diagnostika nebija tik vienkārša, kaut Latvijā mācījāmies un uz vietas franču kolēģi pamācīja, bija visādi ātrie testi, zināma ārstēšana.”

Ar filariāzi inficējies kāds igauņu karavīrs, kas gājis patruļā. Karavīriem bija ilgstošs kontakts ar dubļiem, kur dzīvo slimības izraisītāji. Slimība parādījusies uz atsegtā augšdelma. “Cilvēks pats redz izmaiņas ādā — kaut kas līdzīgs kašķim, bet ne kašķis. Vietējie ļoti daudz slimo ar tārpiem. Tas, protams, atkarīgs arī no tā, cik ilgi esi saskarē ar slimības izraisītāju, kāda imunitāte. Kā ar jebkuru slimību — vienu vīruss piebeidz, citu ne. Tur ne tikai no tārpiem jāuzmanās, bet arī no dažādiem kukaiņiem, rāpuļiem. Salīdzinoši daudz vietējo iedzīvotāju inficēti ar HIV. Karavīru imunitāte kopumā bija laba — ēdina viņus labi, piegādā kvalitatīvu ūdeni, pilnvērtīgi nodrošina ar visu. Jā, varbūt ir pārkarsuši, bet kopumā imunitāte laba. Centrālāfrikā strādāju tikai ar bāzes karavīriem — latviešiem un igauņiem. Vietējie iedzīvotāji, kas bija iesaistīti bāzes dzīvē, gāja pēc palīdzības pie citiem maniem kolēģiem.”

 

Foto: no E. Dilānes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada septembra numurā