Eksministrs bez šlipses. Juris Bārzdiņš
Vēl viņā mājo burātāja, tēva un vīra identitāte, arī mazliet vientuļnieka stīga. Attāli palikusi, tomēr vēl svaigi dzīva ir ar šlipsi apjoztā eksministra identitāte, kas atstājusi nospiedumus ne tikai Vikipēdijas un Google ierakstos, bet arī Jura Bārzdiņa dzīves gājuma secinājumos.
Sarunu sāk satraucies, atzīstot, ka tik garas intervijas viņam nekad nav bijis. Sarunas laikā tā īsti un patiesi viņš pasmaida tikai vienu reizi - brīdī, kad saku, ka viņš ir stūrgalvīgs. Tiešām pasmaida. Daudz biežāk galva iegulst plaukstā, ieņemot domātāja pozu, acis šauri samiegtas, lai formulētu domas. J. Bārzdiņš nav filozofs, kas dzīves gudrības vai atziņas izteiks smalkās niansēs. Tas neveicas raiti. Mēģinu lasīt starp rindām, nolasīt intonāciju un mīmiku, kas gan nav īpaši bagāta. Brīžiem viņš top līdzīgs žurnālistam Jānim Domburam, viens lūpu kaktiņš ievelkas kā smīnā, ziņojot par iespējamo attieksmi. Kā ironijā vēstot, ka viņš skatās plašākā kontekstā, ka zina un saprot vairāk par pasacīto.
Sarunas beigās viņš sirsnīgi pasmaida: "Nogurdinoši. Man prieks par to, ka jūs izturējāt." Tomēr šķiet, ka laikam jau vairāk viņš to saka pats sev. Izslēdzu diktofonu, un viņš, atviegloti nopūties, piebilst, ka šlipsi nav licis kopš ministrēšanas laikiem. Tieši tāda ir J. Bārzdiņa personība - bez stīvas kaklasaites: nesamākslots, reālistisks, bet ar nelokāmu savu taisnību un pārliecību, kas ministra laikā devusi pa kādam ienaidniekam, pa kādam nodedzinātam tiltam.
Kālab pēc Rīgas 1. vidusskolas (Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas) beigšanas izvēlējāties medicīnu?
Mani vecāki nav mediķi, bet gan matemātiķi. Kāpēc izvēlējos, nemaz tā nevaru atbildēt. Laikam kā daudzi - bērnībā paslimoju, iznāca saskarties ar šo jomu. Arī rados bijuši dakteri. Vidusskolas pēdējā gadā radās doma, ka varētu kļūt par ārstu, kaut gan bija ļoti liels konkurss un es ne pārāk labi mācījos, un man nebija īpaši lielu izredžu. No manas klases uz mediķiem aizgājām trīs, visi arī iestājāmies.
Pēc pirmā studiju gada divus gadus biju padomju armijā. Interesanta dzīves skola. No rupjā armijas viedokļa tu redzi citas attiecības, citas vērtības. Pašam par sevi jācīnās, uz paplātes neko nepienes. Un armijā var ieraudzīt arī tās nejēdzības, kas valda sistēmā.
Jo cilvēks vecāks, jo aizvien biežāk viņa veselības problēmas saistītas ar paša izvēlēm dzīves laikā, bet bērniņš gan nav ne pie kā vainīgs, ja ir saslimis. Tāds bija mans arguments, kāpēc izvēlēties pediatriju. Skolas laikā biju arī strādājis bērnu slimnīcā par sanitāru.
Pediatra sertifikāts man ir vēl tagad. Par pediatru strādāju paralēli rezidentūrai rehabilitācijā, privātpraksē un kā dežūrārsts "Vai-varos", kur biju atbildīgs arī par bērnu nodaļu. Pēc augstskolas izvēlējos rezidentūru rehabilitācijā - tā bija jauna specialitāte. Ja esi kādā jomā pirmais, tev vienmēr būs priekšrocības. Strādāju Vaivaru rehabilitācijas centrā, palīdzot veidot jaunu sistēmu, izpratni par to, kas ir rehabilitācija. Strādāju ar cilvēkiem, kurus nevar izārstēt, bet kuriem var kolosāli palīdzēt gan ar medicīnas zināšanām, gan ar sadzīvisko lietu pareizu nokārtošanu, domāšanas pārveidošanu, palīdzot uz lietām skatīties citādi.
Aizgājāt no rehabilitācijas, devāties farmācijas biznesā, Konkordijas universitātē studējāt biznesa vadību maģistrantūrā.
Man ļoti patika, būtu turpinājis, ja, darot šo darbu, varētu uzturēt vairāk par vienu bērnu. Kad ģimenē pieteicās otrais, bija jāizdara skarba izvēle. Tomēr nenožēloju, jo, nenokļuvis biznesa vidē, es būtu cits cilvēks. Varbūt viens no tiem arodbiedrību aktīvistu tipāžiem, kas dzīvo ar pārliecību, ka nauda aug kokos, kur to savtīgiem mērķiem taupa politiķi un ierēdņi, un ka ir tikai jāmāk pietiekami skaļi pieprasīt, tad tā atrisinās visas nebūšanas veselības aprūpes sistēmā.
Lai arī sākumā darbs zāļu industrijā bija tikai nepieciešamība, tomēr pārliecinājos: ja kādu lietu dari, dziļāk "izkod", vairāk atrodi ko interesantu. Paralēli sāku studēt uzņēmējdarbības vadību un ekonomiku. Mācību kursu pārdošanas mākslā un marketingā nodrošināja darba devēji, tas vēlāk noderējis visās dzīves jomās.
Man patīk, ka ar to, ko proti un ko citiem esi pierādījis, vari ietekmēt procesus. Būtībā ne tik daudz domāju par medikamentu, kas jāpārdod, bet par medicīnas nozari, kurai, ja tā attīstītos, pie reizes noderētu arī šīs zāles. Ieguldījums ārstu mūžizglītībā ir farmācijas industrijas gaišā puse. Tomēr skaidrs, ka "gaismas nešana" nozarē ir tāda... vienpusīga. Un... jo ilgāk nozarē strādāju, jo ar lielāku smīnu bija jāattiecas pret tiem apsolījumiem, ko devām valsts maka sargātājiem, ārstiem un pacientiem.
Ar visu arsenālu, kas ir industrijas rīcībā, ar aktīvu ārstu - attiecīgās nozares viedokļa veidotāju - atbalstu vai pat viņu vadībā tiek panākts, ka valsts apmaksā kārtējo jauno medikamentu, uzlaboto stentu vai modernāku diagnostikas tehnoloģiju - pret solījumu, ka par n% uzlabosies attiecīgās slimības ārstēšanas rezultāts.
Tomēr reāli revolucionāras inovācijas farmācijā un medicīnas tehnoloģijās nav nemaz tik bieži, bet miljoni, ko tērējam uzpūstām priekšrocībām, lietpratīgāk būtu izmantojami citur. Kaut vai finansiāli motivējot ārstus veltīt vairāk laika pacientu izglītošanai par slimībām, ar kurām jāmāk sadzīvot, vai ieguldot pacienta aprūpes pēctecības uzlabošanā posmā no slimnīcas līdz ģimenes ārstam.
Farmācijas biznesā gandarījumu neradāt?
Domāju, mana darbība industrijā un kāpšana pa karjeras kāpnēm bija pierādījums tam, ka šo darbu darīju visai veiksmīgi, un bija arī savs gandarījums.
Uzaicinājums kandidēt darbam Liepājā bija negaidīts, bet tajā pašā laikā nākamajam kūlenim karjerā jau biju nobriedis - pēdējos divus trīs gadus sāku justies aizvien mazāk komfortabli tur, kur biju. Man bija izpratne par sistēmiskām pārmaiņām, kas nepieciešamas, lai finanses un citi resursi veselības aprūpē dotu lielāku atdevi un sabiedrība iegūtu papildu kvalitatīvus dzīves gadus.
Liepājā izdevās kolēģiem un pašvaldībai virzīt domu, ka slimnīca - tas ir ļoti labi, bet liepājniekiem un viņu veselībai vēl svarīgāka ir ambulatorā aprūpe, ka ģimenes ārstiem slimnīca jāuzskata nevis kā vieta, uz kurieni nosūtīt hospitalizācijai, bet kā sadarbības partneris, lai tur nokļūtu retāk. Liepājas slimnīcā tagad ir attīstītas alternatīvas bieži mazefektīvai un dārgai hospitalizācijai. Ja Liepājas slimnīca tagad ir starp izmaksu efektīvākajām valstī, tad tajā ir arī mana darba daļa un nopelns.
Bija sākumā tāda cerība, ka ģimene sekos. Bērni pietiekami lieli, sievai darbs nopietns, tā nu sanāca, ka visus tos gadus pirmdienas rītā braucu uz Liepāju, lai piektdien atgrieztos. Kādu laiku tā var, bet ilgi ne. Kad vairs nebiju brīvdienu tētis, bet biju uz vietas, tad ļoti baudīju to iespēju būt normāls tētis un vīrs. Tāpēc arī pēc ministrēšanas posma īpaši nerāvos atpakaļ uz Liepāju. Secinājumi jau bija.
Viens arguments varētu būt - tuvāk ģimenei, kādi vēl bija argumenti, kāpēc piekritāt ministra amatam?
Liepājā bija izveidojusies laba komanda, kas krīzē saskatīja iespēju slimnīcas pārveidei par modernu, labi pārvaldītu uzņēmumu, kur attīstās arī visi tie pakalpojumi, kas ir alternatīvi tradicionālai hospitalizācijai: ambulatoro pakalpojumu nodaļa, dienas stacionārs, mājas aprūpe, īslaicīgā sociālā aprūpe un novērošanas nodaļa. Izdevās iesaistīt slimnīcā strādājošos kolēģus pacientu ambulatorajā aprūpē, veidot modernāku pārvaldību, kad slimnīcā skaita, cik kas maksā, nevis tikai skaļi māk paprasīt papildu naudu. Daudz kas bija izdarīts, un priekšā stāvēja ilgi plānotā rekonstrukcija. Tāpēc, kad mani aicināja, es piekritu iet par ministru, bet tas noteikti nebija nekāds vieglais lēmums. Bija pāris negulētu nakšu. Piedāvājums ļoti interesants, kas varbūt ir vienreiz mūžā, turklāt zinu - nav jau tā, ka rindā stāvētu cilvēki ar sapratni par veselības aprūpi un vēlmi kļūt par ministru. Ja valstij vajag, tad jānāk palīgā. Ar politiku pirms tam nekādā veidā saistīts nebiju, partijā nebiju.
Ko jūs būtu lēmis ar šodienas acīm? Būtu palicis Liepājā?
Es nekad nenožēloju to, ko esmu darījis. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Arī šodien būtu gājis un piekritis.
Pēdējais ministrs bija Bērziņš, kurš reitingos nebija pēdējais, jo tajā laikā nozarei tika piešķirti lieli līdzekļi. Veselības ministri gan pirms, gan pēc tam vienmēr vērtēti kā pēdējie citu nozaru ministru vidū, un saprotams, ka ne jau personības, bet nozares smagums to nosaka. Ja runā par atsauksmēm pašā nozarē, tad jāsaprot, kam tieši prasa atsauksmes un kas tiek vērtēts kā ministra darba uzdevums. Vai tikai papildu finansējuma izsišana medicīnai vai arī sistēmiski uzlabojumi, kas ļauj ar tiem pašiem līdzekļiem panākt lielāku efektu. Ko būtu darījis citādi? Ja no paša sākuma būtu zinājis, ka darbības laiks būs nepilns gads, tad būtu bijis mazāk drosmīgs iesākt dažas lietas. Tomēr virzienus norādīt izdevās un acīm redzamais pozitīvais efekts vairs neļaus dažās jomās atgriezties pie vecās prakses.
Izdevās ieviest izmaiņas rezidentu mācību procesā - kopš tika radīta iespēja miljonos latu mērāmu naudas plūsmu pagriezt to ārstu virzienā, no kuriem rezidentam ir iespēja mācīties arī praktisko medicīnu, rezidents slimnīcā vairs nejūtas lieks. Tāpat trūcīgajā finanšu situācijā izdevās saglabāt stingrību, ka, ja parādās papildu nauda, tā tiek nevis tiem, kuri vairāk kliedz, bet jomai, kas dod sistēmiski vislielāko labumu, - lai finansējums veicina ambulatorās medicīnas attīstību, mazina rindas, lai mazinās maksas medicīnas īpatsvars. Bija domstarpības ar slimnīcu direktoriem. Ļoti, ļoti mani nemīlēja un turpina nemīlēt par to, ka iesāku un turpinu virzīt ideju - dārgajam slimnīcu sektoram tomēr jābūt rindā pēdējam, kad tiek dalīti papildu līdzekļi.
Noteikti ne tās labākās domas par mani ir arī visiem tiem, kam šķita, ka nepienāks Latvijā tas brīdis, kad pārstāsim pārmaksāt par līdzvērtīgiem medikamentiem. Tagad ar laika distanci saprotu, ka bija neizbēgama skaļā bļaustīšanās par to, ka vienu nepatentētu medikamentu nedrīkst aizvietot ar otru, ka jāļauj pacientam pašam izvēlēties. Tās intereses izrādījās mērāmas vairākos miljonos latu gadā, ko tagad ieguva valsts, cenām samazinoties. Tomēr pirmais medikaments jāizraksta lētākais, jānodrošina, ka valsts apmaksā pašu lētāko medikamentu. Šī slimība citās valstīs jau izslimota. Par to vairs nediskutē. Latvijā "lauzienam" vajadzēja būt. Bez bažām gaidīju Satversmes tiesu, kurā aktīvisti būtībā mēģināja panākt, lai Latvija būtu vienīgā valsts pasaulē, kur līdzvērtīgi medikamenti tiek atzīti par savstarpēji neaizvietojamiem. Tā nenotika. Satversmes tiesa zāļu kompensācijas sistēmu atzina par tiesisku.
Labas atsauksmes par manu darbu ministra amatā nesagaidīsiet arī no tiem kolēģiem, kas spiedienam uz mani bez panākumiem mēģināja izmantot savus politiskos krusttēvus, kārojot vadīt Stradiņus, Bērnu slimnīcu vai iegūt citus amatus.
Tagad ik pa laikam kāds nedraugs nelaiž garām iespēju ar ne visai godīgām metodēm kā nebūt atdarīt, tas man ir apliecinājums, ka darīju pareizi, tādiem cilvēkiem nedodams vēl lielāku varu. Runa ir par to, cik lielā mērā valsts pārvalda nozari un cik lielā mērā nozares profesionāļi ir gatavi pārvaldīt nozari paši.
Jūs nonācāt lielās krustugunīs.
Jā. Bet, ja tu zini, ka tev ir taisnība! Ja zini otrās puses veidu, kā viņi domā, kā rīkojas, kā izmanto ārstus, kas ir ļoti labās attiecībās ar industriju, kā izmanto pacientu organizācijas (iesmīnas)... un tad nodarbojas ar demagoģiju. Tādā gadījumā - tu esi vecis vai neesi, tev jāizdara tas, kas jāizdara! Esmu ieguvis daudzus nelabvēļus, bet esmu ieguvis arī cieņu.
Bija daudz repliku par to, ka neizdiskutējāt, par stūrgalvību.
(Smejas.) Ja tev ir daudz laika, vari ar visiem diskutēt, tad paietu vēl pāris gadu. Tāpēc nekam nav jābūt akmenī iecirstam, visām lietām jābūt koriģējamām pēc kāda brīža. Ministram jābūt pietiekami drosmīgam, lai ko tādu pieņemtu. Tas nav iespējams, domājot politiķa kategorijā, bažījoties par nākamajām vēlēšanām, bet, ja esi no tā brīvs, vari darboties saskaņā ar savu pārliecību.
Man nav un nebija ilgtermiņa ambīciju politikā. Darbs valdībā bija vilšanās par pašu politisko procesu. Tas, ko redzēju, bija cīņa par visai šaurām interesēm, kad valsts ilgtspējai svarīgi lēmumi bieži tika bremzēti. Darīju, kā, manuprāt, ir pareizi nozarei, un varēju pārliecināties, ka netrūkst to, kam ir izdevīgi krāt politiskās popularitātes punktus, nemēģinot iedziļināties, bet kritizējot - pat tajā koalīcijas pusē, kuru it kā pārstāvi. Sadarbību ar politiskajiem spēkiem neesmu turpinājis.
Nodedzinājāt daudzus tiltus ar nozares spēlētājiem - ar pacientu organizācijām, ar ārstu organizācijām, ar farmācijas industriju.
Man šie nav īpaši būtiski tilti, kopš es šai amatā vairs neesmu. Kas attiecas uz manām personiskajām grūtībām, kas pēc tam radušās, ar tām tieku galā. Ar tādām jārēķinās. Ja politikā attiecības "kurš kuram patīk" skatās no zinātniskā viedokļa, tad var saprast, ka patikšana vai nepatikšana ir lielāku sistēmu sekas, tā tam jānotiek. Ja redzi sistēmu plašāk un skaties nākotnē, tad par sīkām ikdienas neērtībām vairs nav jāuztraucas, drošāk vari pieņemt lēmumus, kas šodien ir nepopulāri, jo zini, ka pēc kāda laika to normāli pieņems.
Šādā sistēmiskā veidā allaž esmu skatījies uz lietām. Tas vairāk nāk no vecākiem. Laikam vairāk esmu zinātnieka tips nekā politiķa vai biznesmeņa tips.
Ko darāt zinātnes jomā?
Šobrīd kopā ar Latvijas Universitātes informātikas jomas zinātniekiem veidojam modeli, lai vienkāršā veidā no aizvien pieaugošā datu apjoma medicīnas datubāzēs varētu iegūt praktiskas zināšanas par procesiem veselības aprūpes uzņēmumos, nozarē kopumā. Lai uzkrātie dati kļūtu pieejamāki, analizējamāki arī nespeciālistam, ne tikai veselības aprūpes organizatoriem, lai no datiem varētu iegūt zināšanas, kā izmaksu efektīvāk un iedzīvotajiem izdevīgāk nodrošināt nepieciešamos pakalpojumus.
Darbs ar datiem, to interpretācija ir arī pamatā šobrīd aktuālajam Pasaules Bankas atbalstītajam projektam, kurā esmu viens no uzaicinātajiem pētniekiem. Analizējam gan veselības, gan labklājības nozaru datubāzēs uzkrātos datus pa teritorijām attiecībā uz gados vecu cilvēku aprūpi. It kā esam viena maza valsts, tomēr ir milzīgas atšķirības veidā, kā un cik tajā iesaistās dažādi veselības un sociālās sistēmas elementi. Nav runa par to, ka atšķirības ir starp laukiem un pilsētām, būtiski atšķiras resursu izmantošana citādi līdzīgās teritorijās, piemēram, Daugavpilī un Liepājā.
Kā nonācāt klīnikā "Premium Medical"?
Biju nodibinājis konsultāciju kompāniju, un pagājušā gada beigās mani uzmeklēja jautājumā par šo uzņēmumu. Drīz arī uzaicināja to vadīt. Klīnikai ir jau vairāk nekā pieci gadi, tā ir kļuvusi atpazīstama un respektējama, tikai nav strādājusi ar peļņu. Mans pienesums ir tāds, ka jaunajiem īpašniekiem, kas ir zviedru starptautiska investoru kompānija, esmu pierādījis - un pats arī tam ticu -, ka šo uzņēmumu nedrīkst pārvērst par kārtējo konveijeru, kādas ir citas medicīnas iestādes. Mums nav jālaužas pēc valsts finansējuma. Tendences ir pārliecinošas - arī šāds klīnikas biznesa modelis, kur pamata elements ir kvalitatīva vizīte pie ārsta, var nest peļņu, kas ir jebkuras uzņēmējdarbības pamatā.
Šeit varam īstenot citu filozofiju - medicīnu, kādai tai būtu jābūt gan no ārsta, gan no pacienta viedokļa, proti, ka ārsts ir līdzvērtīgs, ka veltīs pietiekami daudz laika un pacienta problēmu neuzskatīs par rutīnu. Šeit klienta laiks pieder viņam. Un šeit strādā savā nozarē profesionāli ārsti, kas novērtē, ka ārstēšanas būtiska sastāvdaļa ir tieši uzticēšanās. Lielākajai daļai ārstu šī nav vienīgā darbavieta, bet darba stundas "Premium Medical" ir iespēja atpūsties no negāciju atmosfēras un steigas, kas nereti valda valsts medicīnā. Formāli arī jebkurā citā ārstniecības iestādē var noteikt diagnozi, ātri nosaukt rekomendācijas, izrakstīt to pašu recepti, bet pacients nenoticēs, ja sarunai netiks veltīts nepieciešamais laiks, ja ārsts neļaus pacientam būt ar viņu vienā līmenī.
Esat darbojies dažādās jomās. Kurā sirds iesilusi visvairāk?
Es nevaru atbildēt. Laikam nekur neesmu apmierināts. Ja esi laisks un apmierināts, tad kaut kas nav riktīgi. Jābūt zināmā diskomfortā, uz kaut ko jātiecas. Laikam man daba tāda, ka tad, kad kaut kas sāk sakārtoties, tad...
Kļūst neinteresanti?
Nu-u, ne jau tā, ka neinteresanti, bet..
Izskatās, ka jums patīk savu dzīvi ik pa laikam "restartēt" vai sākt atkal no cita punkta.
Jā. Iesaku to arī citiem pamēģināt. Tā, no vienas puses, mēs ilgāk būsim jauni, no otras - ļoti, ļoti pieredzējuši.
Foto: Inese Austruma un no J. Bārzdiņa personīgā arhīva
* Doktorants vadības zinātnēs LU Ekonomikas un vadības fakultātē, pasniedzējs LU Medicīnas fakultātē kursā Ekonomika un vadība veselības aprūpē, LU Medicīnas fakultātes jaundibinātā Veselības vadības un informātikas studiju un pētījumu centra vadītājs.
Pilnu raksta vesriju lasiet "Doctus" 2013. gada maija numurā