Dzīvības pusē. Ginekologs Gints Lapiņš
Mēs klasē esot bijuši divi tādi, kuri skaidri zinājuši, par ko kļūs - meitene par skolotāju un es par dakteri, un abi par tiem arī kļuvuši. Kāpēc medicīna? Tāds laikam bijis Radītāja plāns, kā likt man palīdzēt cilvēkiem. Ģimenē un tālākos radiniekos mediķu nebija. Pamatskolas gados bieži slimoju, ilgstoši gulēju slimnīcā Rīgā un tur man ļoti patika. Viss patika! Nē, ne jau tāpēc, ka varēju neiet uz skolu. Skola nekad nav bijusi apgrūtinājums, arī skolā man patika: varēju draugus satikt, izdauzīties, par trijniekiem nepārdzīvoju. Neesmu bijis priekšzīmīgs skolnieks, mana uzvedība drīzāk radīja problēmas - citiem, mani tā neuztrauca...
Vasarā pēc 8. klases aizgāju uz Stradiņiem meklēt darbu. Tad jau ņēma par sanitāriem tādus kā es. Mani norīkoja strādāt dzemdību nodaļā. Tolaik nodaļā izrakstījās pa 15 sievietēm dienā, sanitāram visi lietotie matrači jāaizved uz dezinfekcijas kameru, pēc tam jāatved atpakaļ, bet līdz veļas mājai labs gabaliņš, kur lielie rati jāstumj turpu šurpu. No rītiem jāved autiņu pakas uz sterilizāciju, pirmdienas rītos bija kādas 60 pakas ar autiņiem. Jāstumj arī rati ar lielajiem pusdienu katliem.
Vai arī tas patika? Ko redzējāt no nodaļas ikdienas?
Puisi tais laikos taču nelaida dzemdību nodaļā! Neko no tiem procesiem neredzēju. Mana priekšniece bija saimniecības māsa Taņa, riktīga, kārtīga, liela saimniecības māsa. Viņa tad mani komandēja. Ārstus redzēju tikai pa gabalu. Man vedamais bija salikts noteiktās vietās - kur paņemt, kur nolikt. Visu dabūju darīt. Citās nodaļās sanitāri vairāk bija kā kurjeri: no aptiekas atnest nepieciešamo, dokumentus aiznest. Bet dzemdību nodaļā bija dūšīgi jāstrādā. Tāpēc viņi nevarēja dabūt aizvietotājus uz atvaļinājumu laiku, tur parasti trūka darbinieku un vasarā izlīdzējās ar skolēniem.
Vai studiju laikā tikāt tuvāk sapnim?
Bija grūti, īpaši pirmajā gadā, bet, ja vajag, varu saņemties, mobilizēties. Studiju beigās prodekāns piedāvāja strādāt ordinatūrā ar cerību kļūt par nodaļas vadītāju. Atteicos. Mēs jau bijām trīs - ar kursa biedreni Silviju apprecējāmies manā 20. dzimšanas dienā pēc 3. kursa, piedzima vecākais dēls Uldis. Silvija vēlējās atpakaļ uz dzimto Valmieru, man arī Valmiera tīri labi patika. Bet Valmieras slimnīcā togad nebija brīvas ārsta vietas ne man kā ķirurgam, ne Silvijai - terapeitei. Tad uzzinājām, ka Valkā vajadzīgi uzreiz divi ginekologi. Reta situācija mazā slimnīciņā. Bet piedāvājums patika un pārcēlāmies uz Valku. Gadu mācījāmies internatūrā un ieguvām galīgo specializāciju - ginekoloģija.
Kā jauno dakteru Lapiņu ģimeni uzņēma Valkā?
Mums bija apsolīts dzīvoklis, dēlam vieta bērnudārzā. Bet... pusgadu nodzīvojām virsmāsas vecajā kabinetā. Paši gulējām uz kušetēm, Uldim izvelkamais dīvāniņš mums pa vidu. Daktere Kaša, mana skolotāja, aizdeva savu garāžu, kur mašīnu likt. Kopmītnēs, kur ierādīja istabu, bija problēmas ar apkuri, precīzāk, tās nebija. Puika sāka slimot no aukstuma un mēs jau runājām par promiešanu. Beidzot mums piešķīra divistabu dzīvokli, taču bijām izlēmuši aiziet. Valkā bija labi, jā, mierīgi, kolektīvs jauks, mūs pieņēma, bet tāds mierīgums nebija īsti mums. Nevarējām iedzīvoties. Tāpat katru sestdienu braucām uz Valmieru. 1991. gadā atnācām atpakaļ uz Valmieru, jaunākais dēls Jančuks bija tikko dzimis.
Un kāda bija ienākšana Valmieras slimnīcā?
Laba. Sākumā strādāju poliklīnikā, pieņēmu grūtnieces. Jā, pozitīvs pasākums, uz nākotni vērsts, bet nejutu krāsainības tam darbam! Jo principā viss notiek līdzīgi, atšķiras tikai detaļas. Bija arī ginekoloģiskās pieņemšanas poliklīnikā. Tās gan nebija kupli apmeklētas. Kas tad es biju - tikko atnācis jauns ārsts, slavas vēl nekādas, pieņemšanā reizēm viena apmeklētāja, reizēm nebija pat vienas... Tad uz laiku varēju pastrādāt dzemdību nodaļā, kas atradās tagadējā "Bastionā". Par veiksmi saucu iespēju pastrādāt ginekoloģijas nodaļā. Tāds tas darbiņš bija sākumā. Nenotika tā, ka varēju darīt, ko gribu, bija jāstrādā, kur lika. Bet pamazām savu vietu ieguvu. No 1994. gada biju vecākais ordinators, tad dzemdību nodaļas vadītājs. 1997. gadā man uzticēja vadīt jauno apvienoto dzemdību un ginekoloģijas nodaļu.
Uz kādu laiku bijāt aizgājis no Vidzemes slimnīcas...
Nebiju aizgājis pavisam, dežūrītēs paliku, tikai pamainīju formu, kādā strādāju. Sakrita dažādi apstākļi. Viena situācija - bija bijusi pietiekami stresaina diena un pēdējā paciente izrādījās mans beidzamais piliens... Toreiz kaut kā drusciņ netiku ar sevi galā. Un paciente teica: dakter, savu slikto garastāvokli uz manis, lūdzu, neizgāziet! Sāku domāt: par nodaļas vadītāju esmu nostrādājis trīspadsmit gadus, varbūt man tiešām kaut kas jāpamaina?
Smiltenē strādāju četras dienas nedēļā: divas dienas operēju, divas dienas apskatu un izrakstu pacientes. Tiešām bija mierīgāk, pašu saplānotās telpās, pēc svaiga remonta, ar lieliskiem kolēģiem. Bija vairāk laika pārdomāt lielos eksistenciālos jautājumus: kamdēļ esmu nācis pasaulē? Kāds mans uzdevums? Kādas pēdas būšu atstājis citos cilvēkos? Un kāpēc notiek sliktas lietas ar mani? Kamēr strādāju Smiltenē, atradās arī vairāk laika ģimenei un praktiskām lietām, ko laika trūkuma dēļ iepriekš tiku atlicis. Izremontēju māju, pats ieklāju parketa grīdu.
Un tomēr pieteicāties konkursam uz nodaļas vadītāja amatu Vidzemes slimnīcā...
Kāpēc mēs atgriežamies? Sirds tā kā vilka atpakaļ, pietrūka dzemdniecības. Jā, tā ir nervoza un stresaina nozare, daudzi ar to negrib nodarboties. Taču adrenalīns, kas tur ir, pārvēršas lielā gandarījumā. Tas vienmēr ir īpašs brīdis, kad bērniņš nāk pasaulē. Vari piedalīties nezin cik dzemdībās, bet sajūta, ka atkal un atkal notiek kaut kas īpašs, nebeidzas. Kad bērniņš atnāk, ir prieks. Ģimene priecājas, vecmāte priecīga un dakteris priecīgs. Pie tā laikam pierod un iegūst atkarību. Jā, Smiltenē nebija slikti, taču biju pieradis pie intensīvāka darba. Man šķiet vieglāk strādāt, ja darba ritms ir vienmērīgs, kaut spraigs.
No otras puses, es īsti nebiju zaudējis arī piederību Vidzemes slimnīcai. Turpināju strādāt par dežūrārstu nodaļā, kas paša izlolota. "Bastionā", kur sākotnēji atradās dzemdību nodaļa, bijām ieviesuši pakalpojumu - ģimenes dzemdības.
Viss mainījās pašos pamatos, cita dzemdniecības organizācija, pilnīgi cita filozofija. Tā strādāja Saldus slimnīcas kolēģi, kas modeli bija noskatījušies Zviedrijā, otrie bijām mēs un tikai pēc tam Rīgas Dzemdību nams. Ar dakteri Valdnieci plānojām nodaļu un darba organizāciju, slimnīcas vadītājs dakteris Juris Apsītis ideju atbalstīja. Arī mūsu vecmātes vienmēr bijušas ļoti atvērtas jaunumiem. Uz remonta laiku vasarā aizvērām nodaļu. Kad atvērām, tajā bija pavisam cita kārtība. Līdz tam mammas nedrīkstēja ne puķi palātā saņemt, ar jaunajiem tēviem viņas sazinājās, izkārušās pa logu. Kur nu vēl doma, ka vīrs, bērna tēvs varētu ienākt nodaļā! Kā mainījušies sabiedrības uzskati vairāk nekā divdesmit gados, kopš sākām ģimenes dzemdības! Līdz attieksmei: kas tu par veci, ja neesi bijis klāt un redzējis, kā dzimst tavs bērns! Pēc tam arī jaunās nodaļas plānošanā biju iekšā līdz ausīm. Kad remonts bija pabeigts, biju prom Smiltenē un nedabūju izbaudīt, par ko tik ilgi bijām cīnījušies. Divas reizes esam veidojuši un pacēluši nodaļu augstākā līmenī, tātad esmu te drusku piederīgs. Tāpēc, kad atbrīvojās nodaļas vadītāja vieta, pieteicos konkursam.
2009. gadā daļā Latvijas sabiedrības izraisījāt mazu skandāliņu, paziņojot, ka pārtraucat veikt abortus...
Jau gadu pirms tam neveicām, bet to neafišējām. Studente, kas rakstīja kursa darbu par abortiem, bija atnākusi intervēt Silviju, jo bija padzirdējusi, ka tos neveicam. Studentes pasniedzēju un Dienas žurnālisti Ingu Spriņģi šī tēma bija tā uzrunājusi, ka viņa mūs aicināja uz sarunu un sagatavoja publikāciju SestDienai.
Sākumā viens pats izlēmu, ka viss - abortus vairs neveikšu! Ne reizi vien ārstu istabā bijām runājuši, ka nepatīk to darīt, ka tas nav labs darbs, jo rada diskomfortu un nocietina dvēseli. Protams, ilgus gadus to darījām, jo uzskatījām par darba sastāvdaļu, par pienākumu. Ja virspusēji skatās, tā arī ir. Bet, ja padomā dziļāk, redzi citādi.
Kad sieviete pa īstam saprot, kas noticis, tā sauktā pateicība pārvēršas sāpēs vai arī viņa nocietina sirdi un cenšas par to nedomāt. Daudzām apziņa, ka izdarītas sliktas lietas, nāk vēlāk, vēl pēc desmit gadiem. Nekad neesmu saklausījis lielu pateicību un priekpilnu "paldies!" pēc aborta.
Iespaids, ka ārsti par šo tēmu daudz nerunā...
Ar prieku konstatēju, ka ne tikai ļaunais, bet arī labais izplatās. Viena lieta - to nedarīt, otra - vai esmu gatavs pateikt to skaļi? Varu klusiņām kaut ko nedarīt un baidīties, vai tikai kāds par to neuzzina. Un varu atklāti pateikt - jā, es to nedaru tāpēc, ka tas ir slikti. Domāju, ir ārsti, kas neveic abortus, bet nav gatavi par to skaļi runāt. Ir kolēģi, kas nestrādā nodaļā un viņiem nemaz nav jāizvēlas - darīt vai nedarīt. Ir slimnīcas, kur likvidētas ginekoloģijas nodaļas un procedūra vienkārši nevar notikt. Ir kolēģi, kas privātpraksēs to vairs nedara. Ir kristīgas meitenes, kas beigušas augstskolu un neveic abortus.
Mans lēmums nāca vienā dienā kā klikšķis: es negribu darīt sliktas lietas, tātad nevienu sliktu lietu, tātad abortus ne. Jo nevar tā, ka vienas sliktas lietas vairs nedarīšu, bet citas turpināšu. Vai nu atsakies no visām sliktajām lietām un centies būt labāks cilvēks, vai paliec tajā purvā iekšā.
Par savu lēmumu izstāstīju Silvijai un ieteicu rīkoties līdzīgi. Viņa jau esot par to domājusi un izlēmusi tāpat kā es. Pēc kāda laika kolēģe prasa - vai tiesa, ka mēs abi ar Silviju vairs neveicot abortus? "Ak, tā? Kas tad mēs par muļķiem! Mēs taču arī saprotam, ka tā ir dzīvība, ko iznīcinām. Es arī nedarīšu!" 2008. gada nogalē beidzām mēs ar Silviju, februārī to pārtrauca darīt arī pārējie Vidzemes slimnīcas ginekologi. Tas ir reāls brīnums: kolēģi paši pieņēma tādu lēmumu. Tas nebija nodaļas vadītāja rīkojums vai ierosinājums. Neko tādu nevar izdot, jo lēmums attiecas uz cilvēka sirdsapziņu un skar cilvēka būtību. Katram ir savs stāsts, kāpēc viņš pie šāda lēmuma nonācis, jo katram dzīvē kaut kas bija noticis.
Tagad varu justies kā patiesi brīvs cilvēks. Jo brīvība nav tajā, ka varam darīt visu, kas ienāk prātā. Bet tajā, ka vari dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Jūtos īsti brīvs, kad zinu, ka neesmu neko sliktu izdarījis, ka neesmu piebeidzis kādu bērniņu, kuram vajadzēja nākt pasaulē.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada septembra numurā
Foto: Antis Lūsa un no Ginta Lapiņa albuma