Dr. IĻJA RATIANI, onkoķirurgs: Ticēt sev un neapstāties
Nākat no ārstu dinastijas — vecākais brālis Spartaks un tēvs Murmans (divu doktora disertāciju autors par kuņģa un piena dziedzera vēža ārstēšanu, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris) arī ir ārsti. Vai tas ietekmēja jūsu izvēli kļūt par ārstu?
Ģimenei ir liela loma. Diendienā mājās notika sarunas, apspriedes, diskusijas par medicīnu, un es tās klausījos ar lielu interesi, lai gan daudz ko no dzirdētā nesapratu. Tomēr biju pārliecināts, ka tētis ar kolēģiem un draugiem runā par svarīgām un interesantām lietām. Arī man pašam bija interese par medicīnu, par ķirurģiju un onkoloģiju. Pamatskolā šaubījos, vai medicīna ir mans aicinājums, bet jau desmitajā vienpadsmitajā klasē sapratu, ka studēšu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un ka mana specialitāte būs ķirurģija.
Jūsu tēvs ar kolēģiem attīstījis onkoķirurģiju Latgalē, jūs pats jau ceturtajā studiju kursā asistējāt tētim operācijās.
Toreiz biju asistents tētim vēdera dobuma operācijā. Tā bija sarežģīta operācija, bet jutos mierīgs, pat laimīgs, jo operāciju zālē bijām visi trīs — tētis, brālis un es. Turklāt es jutos svarīgs un vajadzīgs. Man iedeva turēt āķi — ar to sāk visi topošie ķirurgi.
Kad beidzās operācija, sajūta bija forša, jo strādājām kā komanda, saprototies no pusvārda. Tāda ķirurģija ir laba ķirurģija.
Onkoķirurģija ir viena no smagākajām medicīnas jomām, pieļauju, ka ārsti, saskaroties ar neārstējamiem pacientiem, piedzīvojot pacientu nāvi, cilvēcīgi var sajust bailes, šaubas, vai tas ir īstais aicinājums...
Man nav bijis domas, ka onkoķirurģija ir smaga joma. Protams, ārsta ikdiena nav viegla, īpaši Latgalē ir ļoti smagi pacienti. Kad ir sarežģīts pacients, pārdzīvoju, jo man tāpat kā jebkuram cilvēkam ir sirds. Un, kad tu strādā, centies padarīt darbu labi, aprodi ar šo darbu. Nesen trīs mēnešus biju bērna kopšanas atvaļinājumā tēviem, tomēr pēc tam jau pirmajā dienā gāju uz operāciju zāli — rokas un prāts neko nebija aizmirsis.
Pacientam vēzis un tā ārstēšana var būt grūtākais dzīves pārbaudījums, bet mums, ārstiem, jāatceras, ka mēs šajā cīņā ar vēzi palīdzam pacientam. Ja pacients izveseļojas vai ja pēc sarežģītas operācijas vēl varēs dzīvot vairākus gadus, jūtos gandarīts un vajadzīgs. Domāju, ka ārsts un arī citu profesiju cilvēki ātri izdeg, ja neredz sava darba saulaino pusi.
Kā trenējat savas rokas?
Ķirurgs rokas trenē operācijās. Jo biežāk operē, jo rokas iemācās vairāk, ķermenis visu atceras. Pētu internetā daudzu ārzemju ķirurgu kolēģu paveikto, kuri ķirurģijā sasnieguši ne vienu vien virsotni. Tomēr vērtīgākā prakse un pieredze ir operāciju zālē, kur, pavadot neskaitāmas stundas, topi par labu ķirurgu.
Kāda ir jūsu operāciju statistika gada griezumā?
Mūsu Onkoķirurģijas nodaļā gadā ir vairāk nekā trīssimt lielo operāciju — krūts vēzis, kuņģa vēzis, zarnu vēzis, un trešdaļu pacientu operēju es.
Kādas ir galvenās ķirurga īpašības: drosme, prasme analizēt, aukstasinība — prasme distancēties no emocijām? Vēl?
Ķirurgam ir jātic sev, ka viņš spēj un prot operēt. Ķirurgs nedrīkst būt pašpārliecināts: ja ir šaubas, jāprasa padoms kolēģim, kuram uzticies kā autoritātei.
No savas prakses sapratu, ka ķirurga roku kustībām jābūt precīzām, anatomiskām, bez liekas audu traumatizācijas, tāpēc perfekti jāpārzina cilvēka ķermenis. Es teiktu tā — ķirurga roku kustībām jābūt pārdomātām un drošām. Jābūt disciplīnai, jāievēro kārtība gan operāciju zālē, gan ārpus tās.
Jūsu darbs trenē raksturu, jo ir ļoti garas operācijas, kad jāoperē vairākas stundas.
Mēs veicam arī neatliekamās operācijas. Atceros vienu šādu sarežģītu operāciju — sestdien vakarā, atbraucis no konferences, operēju pacienti (viņai bija totāls saaugumu process), un operācija ilga sešas stundas. Kad biju rezidents Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kopā ar torakālajiem ķirurgiem slimnieku operējām no divpadsmitiem dienā līdz astoņiem vakarā. Stāvēt tik ilgi ir grūti, arī spēki zūd, bet interesanti — kad operē, domas aizņemtas ar operāciju, laiks skrien ātri.
Ko vēl var uztrenēt, iemācīties operāciju zālē?
Ķirurgs mācās vismaz līdz gadiem piecdesmit. Ja operē, uzlabojas tehnika, ieraugi, ka vari to vai citu manipulāciju darīt citādi un rezultāts būs daudz labāks. Braucu arī uz meistarklasēm, lai mācītos no kolēģiem. Ķirurģija attīstās, un labam ārstam jāattīstās tai līdzi. Tāpat uz Daugavpili atbrauc Tartu slimnīcas kolēģi — operējam pacientus kopā, tad es vēroju, kā viņi operē, un šo pieredzi pielāgoju savā darbā.
Katram ķirurgam esot savs operēšanas stils.
Ķirurgam jāprot strādāt visos stilos, tomēr man patīk, ka operācijā viss notiek ļoti anatomiski, kad identificēju visas iesaistītās struktūras, bez rupjām kustībām, — sanāk tā, ka operēju ne īpaši lēni un ne īpaši ātri. Tāpēc manas operācijas notiek ļoti labā tempā un bez liekām intraoperatīvām komplikācijām. Tāda operācija ir saudzējoša pacientam, turklāt esi palīdzējis pacientam un jūti gandarījumu. Protams, onkoloģijā sastopamies ar sarežģījumiem, piemēram, cauraugšanu iekaisuma fonā vai primāra procesa dēļ, un dažreiz disekcijai jābūt asai un rupjai.
Kas jums padodas vislabāk?
Pašlaik vairāk koncentrējos uz kolorektālo ķirurģiju, daudz praktizēju resnās un taisnās zarnas operācijas. Daugavpilī attīstām arī laparoskopiskās operācijas.
Laparoskopija onkoķiruģijā jau ir standarts, un šādā operācijā rezultāts ir līdzvērtīgs kā atvērtajā operācijā. Esmu vairākas reizes bijis pie Igaunijas un Lietuvas kolēģiem asistēt šādās operācijās, tāpat Rīgas un Tartu kolēģi ir braukuši uz Daugavpili un kopā ar mums operējuši pacientus. Pērnā gada oktobrī pie mums bija kolēģis no Tartu, un mēs atkal operējām kopā. Tas apliecina tikai to, ka ķirurgi pastāvīgi mācās.
Ķirurgam lēmums akūtā situācijā jāpieņem ātri. Kā tiekat galā ar savām šaubām?
Ja lēmums operācijas laikā jāpieņem uzreiz, bet ir šaubas, tad jāpaļaujas uz pieredzi, ka pazīsti šo situāciju, jo konkrētu audzēju vai saaugumu esi operējis daudzreiz. Operācijās piedalās arī asistents, un, ja šaubas ir uzstājīgas, jāuzklausa kolēģa padoms, kā rīkoties, un bieži vien tas palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Gala lēmums jāpieņem man pašam, varbūt pat nepiekrītot otra viedoklim, tomēr skats no malas ir vajadzīgs, jo tas var stiprināt tavu pārliecību, ka visu dari pareizi.
Cik bieži mēdzat vaicāt padomu tēvam, aicināt konsultēt pacientus pirms sarežģītām operācijām?
Mēs bieži un daudz runājam par pacientu ārstēšanu, divas galvas tomēr ir labāk nekā viena. Mēs kaut kādā ziņā domājam līdzīgi, turklāt sarunājamies kā kolēģis ar kolēģi. Kamēr tētis ilgāku laiku bija uz slimības lapas, man palīdzēja mans brālis Spartaks, rezidente un universitātes students, taču man pietrūka manas un tēta padziļinātās analīzes par operēšanas un ārstēšanas gaitu. Reizēm jutos vientuļš. Vēlāk jau biju projām no nodaļas bērna kopšanas atvaļinājumā, un tad tētim bija grūti. Tagad tētis un es atkal esam ierindā, mēs diskutējam, analizējam un nonākam līdz labākajam risinājumam.
Uzklausu viņa padomus gan ikdienā, gan onkoķirurga darbā, viņam ir milzīga dzīves un profesionāļa pieredze. Priecājos par to, ka, kopš kļuvu par ārstu, tētis ieklausās arī manī. Lai gan jaunā paaudze vienmēr atšķiras no iepriekšējās, tomēr arī jaunajiem ir sava gudrība.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2025. gada janvāra numurā