Doc. AIGA STĀKA, gastroenteroloģe: Uzcītīgā un zinātkārā ceļa gājēja
Vai savā darbā jūtat sezonu — Ziemassvētku cepešus un kūkas?
Mēdz būt dažādi, bet izteiktāks pacientu pieplūdums mūsu nodaļā parasti ir pēc Jāņu svinēšanas. Tad salīdzinoši vairāk tiek stacionēti pacienti, kas diemžēl pārmērīgi lietojuši alkoholu, tāpēc saasinājušās vai arī pirmo reizi diagnosticētas aizkuņģa dziedzera un aknu slimības. Tikai pārēšanās dēļ pacienti pie mums nodaļā nonāk retāk.
Taču ar pacientiem neizbēgami runājat arī par ēšanu?
Jā, bet ēšanas paradigmas mainās. Ja iepriekš tika akcentēts, ka dažādu slimību gadījumā ir svarīgi ievērot diētu, piemēram, ēst tvaicētus dārzeņus, vārītu gaļu, putras, tad patlaban ārstējam samērā daudz pacientu, kuriem ir malnutrīcija — organisms nesaņem nepieciešamo uzturvielu daudzumu. Dažkārt pat gadās paradoksālas situācijas, ka pacients ar malnutrīciju nepamatoti vai kāda rekomendēts ievēro diētu — ēd tikai putras un vārītu gaļu. Viņš svaru jau zaudējis visbiežāk hroniskas slimības dēļ un ievēro diētu, nevis lieto pilnvērtīgu, olbaltumvielām bagātu uzturu. Šādas rīcības sekas ir nepatīkamas: malnutrīcija var sekmēt hroniskās slimības tālāku attīstību, samazina spēju pretoties dažādām infekcijām. Tamlīdzīgos gadījumos aicinām palīgā uztura speciālistus, lai pacientu izglītotu par pareiziem ēšanas principiem un dažkārt pat papildus nozīmētu medicīnisko uzturu.
Taču daudz vairāk ir pacientu, kas cieš no aptaukošanās, ar kuru komplektā nāk vesela buķete dažādu slimību. Pacientam jābūt apveltītam ar lielu gribasspēku, jābūt motivācijai samazināt svaru un ikdienā uzņemtās kalorijas, taču jāatzīst, ka realizēt to spēj retais. Lai gan svaru tagad var samazināt, lietojot tabletes, kas nomāc apetīti, vai veicot bariatrijas operāciju, tomēr pamata pasākums būtu fizisko aktivitāšu veicināšana un pareizs uzturs.
Ikdienas darbā veicinu pareizu izpratni par pacienta slimību, norādu, cik svarīgi ievērot pierādīti pamatotu terapiju, kas visbiežāk ir medikamentoza.
Vai jums pašai patīk gatavot?
Atklāti sakot, ēdiena gatavošana mani neaizrauj, bet gatavot es māku. Man ir liela ģimene, tāpēc nav kur sprukt — brīvdienās mēdzu kaut ko pagatavot, īpaši tad, ja esmu atradusi vai kāds ir padalījies ar interesantu recepti.
Man ir ļoti laba ģimene — vīrs un trīs burvīgi dēli. Vecākais dēls iet manās pēdās, acīmredzot iespaidojoties no maniem stāstiem par medicīnu un ārsta darbu, studē jau ceturtajā kursā. Vidējais dēls mācās ģimnāzijā, jaunākais iet sākumskolā.
Un kuri ir jūsu mīļākie svētki?
Ziemassvētki — un vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, esmu dzimusi Ziemassvētkos. Otrkārt, ļoti patīk tā burvīgā noskaņa, ko rada balti sasnidzis sniegs, neliels sals, izrotāta eglīte, gaismiņu virtenes tumsā, piparkūku smarža un Ziemassvētku dziesmas.
Treškārt, tie ir ziemas saulgrieži, kad dienas kļūst garākas, bet naktis īsākas, daba pakāpeniski mostas, tuvojas pavasaris.
24. decembrī parasti esam ģimenes lokā, bet 25. decembrī, manā dzimšanas dienā, atnāk arī ciemiņi. Vai dāvanas saņemu dubultā? (Smejas.) Dažkārt atgādinu, ka man ir divi nozīmīgi svētki. Protams, katram patīk saņemt dāvanas. Kad bērni bija mazi, Ziemassvētkos viņus vienmēr apdāvinājām. Tomēr uzskatu, ka Ziemassvētkiem un to būtībai piemērotāka ir kopā būšana pie svētku vakariņām, nevis apdāvināšana.
Vai ar kolēģiem svētkus svinat kopā?
Svinam, turklāt ievērojam vairākas tradīcijas. Senākā no tām ir profesora Skujas iedibinātā tradīcija vecā gada pēdējās darba dienas rītā visiem sapulcēties uz svinīgu brīdi, lai atskatītos uz aizvadīto gadu, izvērtētu, izteiktu laba vēlējumus. Ja salīdzina, kādas pārmaiņas notikušas ar šo tradīciju, jāatzīst, ka iepriekš šajā pasākumā valdīja īpaši svinīga noskaņa. Tad katram darbiniekam deva vārdu, tāpēc uzrunas tika rūpīgi sagatavotas, skanēja arī dzejoļi. Tagad šajā pasākumā cenšamies ieviest kādu jautrāku noti, dažkārt mūs apciemo Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu, skan Ziemassvētku dziesmas. Pagājušajā gadā pie mums ieradās Grinčs, bija arī dejas, liela jautrība.
Otrs pasākums, kas jau sāk kļūt par tradīciju, ir kopīgas pusdienas ar programmu, parasti vasaras sākumā, jūnijā. Tad pulcējas visi mūsu centra darbinieki, ir kāda izglītojoša lekcija, neliels koncerts. Šādi pasākumi rada gan svētku, gan kopības izjūtu, saliedē komandu. Es ļoti lepojos ar savu komandu — ar ārstiem, rezidentiem, māsiņām un sanitāriem.
Mūsu darbs ir grūts, daudz smagu slimnieku, kuru atveseļošanā mediķiem jāiegulda daudz darba un laika. Tas ir nogurdinoši. Lai visu paveiktu, svarīgs ir saskaņots komandas darbs. Uzskatu, ka mums ir ļoti laba komanda.
Vai jums nodaļā sadalītas jomas, kurš par kādu slimību spektru vairāk atbild: kuram aizkuņģa, kuram aknu, kuram divpadsmitpirkstu zarnu, kuram onkoloģiskās slimības?
Jomas sadalītas nosacīti. Mūsu nodaļā nonāk visa gastroenteroloģisko slimību spektra pacienti. Pārsvarā tie ir akūti pacienti, kurus pie mums atved Neatliekamā medicīniskā palīdzība, mazāk plānveida pacientu. Tāpēc tāda liela pacientu šķirošana — kuru pacientu kurš ārstēs — nesanāk. Kuram ārstam ir brīva vieta palātā, tas pacientu ārstē. Ja nepieciešams, pārējie kolēģi padomu neliedz.
Mūsu nodaļā ļoti spēcīga ir mediķu komanda, kas specializējusies aknu un iekaisīgu zarnu slimību jomā. Šo slimību skarto pacientu skaits stacionārā pieaug, nereti palīdzību lūdz kolēģi no reģionālajām slimnīcām.
Arī aknu transplantācijas potenciālie recipienti pirms nonākšanas šīs operācijas pacientu sarakstā tiek izmeklēti mūsu nodaļā. Starp tiem, kas akūti nonāk slimnīcā, tāpat ir pacienti ar onkoloģisku diagnozi.
Kuras no gastroenteroloģiskajām slimībām ir jūsējais lauciņš?
Patlaban mans lauciņš ir aknu slimības — gan akūtās, gan hroniskās — un arī aknu audzēju diagnostika.
Aknas ir unikāls un ļoti interesants orgāns no uzbūves un funkcijas viedokļa. Reti kuram orgānam piemīt tādas reģenerācijas spējas kā aknām. Kaut vai atceramies mītu par Prometeju, kurš tika piekalts pie klints par to, ka cilvēkiem atnesis uguni. Zevs viņu sodīja tā, ka ērglis regulāri atlidoja pie piekaltā Prometeja un knābāja viņa aknas. Taču viņš izdzīvoja, jo pa nakti aknas atjaunojās. Protams, dzīvē tas tik strauji nenotiek, bet notiek. To uzskatāmi var redzēt pacientiem, kas ilgstoši lietojuši alkoholu un sirgst ar aknu cirozi. Ja vien aknas nav galīgi sabeigtas, šie slimnieki izķepurojas pat no šķietami bezcerīgas situācijas, ja pilnībā pārtrauc lietot alkoholu. Ja to ievēro, pēc pāris mēnešiem viņi jau atgriežas normālā dzīvē. Arī pēc apjomīgām aknu operācijām vai transplantācijas tās spēj reģenerēt vajadzīgajā apjomā un tālejošas sekas pacienta turpmākajā dzīvē neatstāj.
Kā nonācāt līdz aknu slimībām? Nejaušība, kāds pavirzīja?
Ļoti precīzi pirmsākumus neatceros, bet tas notika, šķiet, pirms gadiem piecpadsmit saistībā ar aknu transplantācijas attīstības programmu. Šajā programmā sākotnēji bija iesaistīts mans kolēģis gastroenterologs Ēriks Šmagris, kurš vēlāk devās uz ASV izstrādāt disertāciju un tur palika. Viņa pienākumus pamazām pārņēmu es.
Lūdzu, paraksturojiet savas nodaļas vidējo pacientu!
Šeit varu atbildēt pavisam konkrēti, jo visi statistikas dati — pacientu dzimums, vecums, veiktie izmeklējumi, diagnozes u.c. — tiek reģistrēti elektroniski tā dēvētajā Biznesa inteliģences rīkā, kas ir slimnīcas iekšējā statistikas programma. Mūsu nodaļas vidējais pacients jau ir krietni pusmūžā, visvairāk pacientu ir vecumgrupā no sešdesmit līdz astoņdesmit gadiem, bet vīriešu un sieviešu proporcija ir līdzīga — apmēram puse uz pusi. Visa spektra gastroenteroloģiskas diagnozes ir sešdesmit diviem procentiem pacientu, aptuveni piecpadsmit procentiem pacientu ir onkoloģiska diagnoze, bet atlikušajiem pārsvarā ir asinsrites un hematoloģiskas slimības.
Populācija noveco un novecojot nāk klāt dažādas slimības. Pie mums ārstējas arī pacienti no sociālās aprūpes centriem.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada decembra numurā