PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dievs turēja manu roku. Ginekoloģe Agnija Caunīte

V. Vāvere
Dievs turēja manu roku. Ginekoloģe Agnija Caunīte
Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe AGNIJA CAUNĪTE visiem jaunajiem kolēģiem iesaka vispirms nodarboties ar dzemdniecību. “Pirmām kārtām tāpēc, ka šis darbs ārstam sniedz vislielāko gandarījumu. Un arī tāpēc, ka vēlāk var būt bail pārkvalificēties – kamēr jauns, tu uzdrīksties vairāk, bet, uzkrājis pieredzi, iespējams, baidīsies no lielās atbildības, jo dzemdniecības ārsts taču atbild uzreiz par divu cilvēku veselību un dzīvību, par māti un par bērnu.”

Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe Agnija CAUNĪTE. Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe Agnija CAUNĪTE.
Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe Agnija CAUNĪTE.
Rīgas centra meitene

Agnija vienmēr bijusi pilsētas meitene. Vispirms dzīvojusi Blaumaņa ielā, pašā Rīgas centrā, tad vecāki pārcēlušies kvartālu tālāk uz Lāčplēša ielu. Arī tagad viņa ar vīru mitinās turpat, tikai dzīvoklī jau palikuši divi vien - dēls un meita šobrīd dzīvo ārzemēs. Uz darbu Agnija vienmēr gājusi kājām - ceļš līdz viņas mūžā vienīgajai darbavietai tā ir pat ātrāk pieveicams nekā ar automobili. Kā vienīgā meitiņa ģimenē Agnija vienmēr esot mīlēta un lutināta. "Varbūt pat par daudz, paziņas sprieda, taču manā gadījumā viss beidzās labi, pārlutināta neesmu," viņa smejas. Bērnību aptumšoja tikai viens traģisks notikums - kad Agnijai bija divpadsmit gadu, pēkšņā nāvē ar infarktu mira viņas mīļais tētis. "Tajos laikos ārsti vēl īsti nemācēja cīnīties ar infarktu. Esmu pārliecināta, ka tagad tēti vēl varētu glābt un viņa mūžu pagarināt, bet tā jau nav vienīgā slimība, kam medicīna tagad var labāk cīnīties pretī," Agnija nopūšas.

Rīgas meitene Agnija, 1957. gads. Rīgas meitene Agnija, 1957. gads.
Rīgas meitene Agnija, 1957. gads.
Agnija kaut kur lasījusi, ka cilvēki medicīnu izvēlas studēt lielākoties trīs iemeslu dēļ: ja kāds no vecākiem vai tuviem radiem ir mediķis, ja pats bērnībā esi daudz slimojis vai ja vienkārši nezini, kādu profesiju izvēlēties. Pati Agnija gan šajā klasifikācijā neiekļaujas: viņas vecāki nebija mediķi, viņa pati bija veselīgs bērns, tomēr jau pirmajā klasē skaidri zinājusi un visiem teikusi - es noteikti būšu ārste! Mācījušies vienā klasē ar aktieri Pēteri Gaudiņu, slavenā emeritētā profesora otorinolaringologa Ernesta Gaudiņa dēlu, un tolaik abi tā bija izlēmuši. Pēteris Gaudiņš tagad ir Dailes teātrī uz skatuves, bet Agnija bērnības solījumu turēja - taisnā ceļā no vidusskolas devās uz toreizējo Rīgas Medicīnas institūtu. "Biju dikti centīga skolniece un arī ne mazāk apzinīga studente," Agnija Caunīte atceras ar smaidu, "un tomēr tas netraucēja pilnībā izbaudīt laimīgos studiju laikus - gan sportojām, gan ballītes rīkojām, gan kopā ceļojām, visu paguvām." Varētu gandrīz teikt, ka ārsta profesija tolaik, septiņdesmito gadu sākumā, bija modē. No Agnijas klases medicīnu aizgāja studēt septiņi Rīgas 49. vidusskolas absolventi - starp citu, visi joprojām palikuši medicīnai uzticīgi. Arī ar grupas biedriem institūtā Agnijai veicās, daudzi tagad kļuvuši par labiem speciālistiem - neiroķirurgs Kārlis Bicāns, terapeite Vita Švarcberga, anestezioloģe Ausma Strautmane un citi.

1. grupas meitenes: (no kreisās) Agnija Caunīte, Inta Jansone,  Vita Švarcberga, Irēna Leite, Ausma Strautmane, 1980. gadu sākums. 1. grupas meitenes: (no kreisās) Agnija Caunīte, Inta Jansone,  Vita Švarcberga, Irēna Leite, Ausma Strautmane, 1980. gadu sākums.
1. grupas meitenes: (no kreisās) Agnija Caunīte, Inta Jansone, Vita Švarcberga, Irēna Leite, Ausma Strautmane, 1980. gadu sākums.
Neparasti, bet jau pirmajā studiju gadā Agnija paziņoja, ka viņa būs ginekoloģe. "Citi studiju biedri par specializāciju vēl pat nedomāja, bet es jau skaidri zināju, ka manas pacientes būs tikai sievietes. Nē, man nav nekādu aizspriedumu vai nepatikas pret vīriešu dzimumu, tomēr ar pacientiem vīriešiem nejūtos īsti komfortabli. Ar sievietēm saprotos labāk, izprotu viņu psiholoģiju, māku iejusties viņu ādā un pamudināt uz atklātību," Agnija atzīstas. Ja nu tomēr prakses laikā starp pacientiem gadījušies vīrieši, praktiskos darbus Agnija lūgusi veikt draudzenei un grupas biedrenei Irēnai Leitei, tagad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatoloģei, bet pati pieteikusies izdarīt visus papīru darbus. Abas labi sastrādājušās. "Agri sāku apmeklēt studentu ginekologu pulciņu, vairākas reizes aizgāju uz dzemdību nodaļu, lai savām acīm redzētu, kā dzimst bērni. Starp studentiem gadījās arī tādi, kas šo skatu nespēja panest - krita ģībonī. Savukārt es jutos pacilāta un laimīga. Tātad skaidrs - bija atrasta īstā specialitāte," atceras Agnija Caunīte.

Beidzot Rīgas Medicīnas institūtu,  ar vīru, 1978. gads. Beidzot Rīgas Medicīnas institūtu,  ar vīru, 1978. gads.
Beidzot Rīgas Medicīnas institūtu, ar vīru, 1978. gads.
"Tu esi vislabākā..."

"Grupā bijām piecas meitenes un seši puiši. Jau pēc pirmā kursa mums sākās lielais kāzu laiks, visas pēc kārtas izgājām pie vīra. Mans līgavas kārtas numurs bija četri, un tas notika trešajā kursā. Ar Jāni iepazināmies institūta sporta nometnē, pazīšanos nostiprinājām mana kursa ballītē, randiņos, un tad jau arī kāzas bija klāt. Jānis ir ārsts - tāda savstarpēja saprecēšanās dakteru starpā notiek bieži, jo studentiem prātu un laiku aizņem medicīna, nav laika apkārt skraidīt, partnerus meklējot. Par laimi, mums ļoti veicās - esam kopā kopš 1975. gada un ar katru brīdi vairāk saprotam, cik ļoti viens otru mīlam. Vīrs man vai katru rītu saka: "Tu esi vislabākā!" - un es viņam atbildu ar to pašu. Tagad baiļojos tikai par vienu - kaut mums liktenis atvēlētu vairāk laika palikt abiem kopā!

Vīra specialitāte ir narkoloģija. Strādāja par iecirkņa narkologu un citos amatos, divus gadus arī Straupes narkoloģiskajā slimnīcā par galveno ārstu. Straupē pat bija piešķirts dzīvoklis, vīrs lūdza mani pārcelties uz turieni, meklēt darbu Cēsīs.

Ar dr. Austru Ašitoku Zviedrijā kongresā, 1999. gads.  “Ir lieliski, ja ar kolēģi var saprasties bez vārdiem”. Ar dr. Austru Ašitoku Zviedrijā kongresā, 1999. gads.  “Ir lieliski, ja ar kolēģi var saprasties bez vārdiem”.
Ar dr. Austru Ašitoku Zviedrijā kongresā, 1999. gads. “Ir lieliski, ja ar kolēģi var saprasties bez vārdiem”.
Tobrīd tur ginekologu nevajadzēja, un tā es paliku savā mīļotajā 1. slimnīcā, rudenī būs jau trīsdesmit pieci gadi, kopš esmu šeit. Jānim alkohola, tabakas un narkotiku problēmas un to risinājumi ir ļoti svarīgi, gandrīz vai vaļasprieks. Par to bieži pukojos - būtu pameklējis ko interesantāku un noderīgāku, saku. Visas tās gudrības viņš sasmēlies, strādājot dažādos Pasaules Veselības organizācijas, Eiropas Savienības un nevalstisko organizāciju projektos. Pēdējos gadus Jānis vairāk nodarbojās ar atkarību profilakses problēmām sabiedrības veselībā un veselības veicināšanā, arī ar sabiedrības un profesionāļu izglītošanu. Tagad, šķiet, būs drusku "nomierinājies", jo sasniedzis pensijas vecumu - var vairāk laika veltīt praktiskām lietām un mūsu mazbērniem.

Kad mācījos ceturtajā kursā, mums piedzima Kārlis. Jaunā dzemdību nama vēl nebija, viss notika, kā jau tolaik bija lemts: nekādu apmeklējumu slimnīcā, kaut arī vīrs studēja medicīnu, nekādu ziedu, dāvanu. Paciņas stingri kontrolēja. Dēlu vīram parādīju pa logu. Ja gadījās laba māsiņa, uznesa man uz palātu biksītes, lai nav jāstaigā slimnīcas neērtajā veļā. Grāmatām, ko vīri mums nesa lasīšanai, vajadzēja būt pilnīgi jaunām, tikko no veikala. Nekādu lācīšu, tikai marles autiņi, kas jāmazgā un vēl arī jāgludina. Arī pati bērnu dabūju redzēt vienīgi ēdināšanas reizēs, kas notika precīzi pēc pulksteņa. Ja kāds bērniņš gribēja ēst ātrāk, kliedza kā nelabais, pie krūts klāt netika - disciplīna! Karantīna, obligātās injekcijas pret stafilokoku infekciju, mastīts... Nekas, to visu pārdzīvojām, galvenais, ka dēls un pēc dažiem gadiem arī meita Elīna bija veseli!" - tāds ir Agnijas Caunītes atmiņu stāsts. Kaut arī pati specializējusies ginekoloģijā, nekādu atlaižu vai noviržu no pieņemtajām normām viņai nebija - darīja, ko ārsts vai vecmāte lika, un vērīgi raudzījās apkārt - drīz taču pašai te būs jāstrādā.

Ar dr. Sandu Reiniku. “Lepojos, ka man ir tāda sekotāja!”. Ar dr. Sandu Reiniku. “Lepojos, ka man ir tāda sekotāja!”.
Ar dr. Sandu Reiniku. “Lepojos, ka man ir tāda sekotāja!”.
Lācīši un sedziņas

Tas brīdis pienāca ātrāk, nekā bija domāts. Vienīgo internatūras gadu Agnija nostrādāja Rīgas 1. slimnīcā, tad īsu brīdi padzīvoja mājās ar jaundzimušo meitiņu, bet jau divus mēnešus pēc dzemdībām pienāca trauksmes zvans no slimnīcas: ļoti vajadzīgs ārsts dzemdību nodaļā, tev tūdaļ jānāk uz darbu!

Pirmo darba dienu Agnija atceras lieliski. Dzemdības tolaik notika kā uz konveijera - diennaktī nodaļā reizēm vairāk nekā divdesmit jaundzimušo, bet lielākā daļa bērnu dzimst tieši naktīs. "Man bija tikai divdesmit pieci gadi. Tovakar, kad ierados uz savu pirmo patstāvīgo dežūru, visas gultas bija aizņemtas. Strādāju kopā ar vecmāti Laimu. Lūdzos: darīšu pilnīgi visu, tikai dzemdības labāk vadiet jūs! Vecmāte bija pieredzējusi, iedrošināja, arī citi kolēģi bija turpat līdzās, viss beidzās labi. Varētu teikt, ka man ir laimīga roka." Arī saviem skolotājiem Agnija Caunīte var izteikt tikai pateicību: dzemdniecībā viņu skoloja Marga Barbāne, Velta Āboliņa un Ilga Upeniece, ķirurģijā Zigfrīds Auziņš, Zinaīda Aleksejeva, apgūt ķeizargriezienus palīdzēja Doroteja Muižule. Pirmo pacienti, ko Agnija patstāvīgi operēja, viņa atceras vēl šodien - reizēm tiekoties uz ielas un sasveicinoties.

Ģimene. Meita Elīna absolvē Beloitas koledžu ASV, 2001. gads.  Ar vīru Jāni un dēlu Kārli. Ģimene. Meita Elīna absolvē Beloitas koledžu ASV, 2001. gads.  Ar vīru Jāni un dēlu Kārli.
Ģimene. Meita Elīna absolvē Beloitas koledžu ASV, 2001. gads. Ar vīru Jāni un dēlu Kārli.
"Mums bija lielisks kolektīvs, labas, pieredzējušas ārstes, vecmātes. Reizēm gadījās mierīgas naktis, varētu atlaisties, pagulēt, bet mēs sēdējām un runājāmies - tik daudz skaistu stāstu dzirdēts! Nekādu moderno tehnoloģiju un aparatūras nebija, tikai galva, lai domātu, un rokas, lai sataustītu, sajustu. Kad gaidīju savus bērnus, man nebija ne jausmas, vai būs puisītis vai meitenīte. Šobrīd jau pēc divdesmit nedēļu grūtniecības var pateikt, kādas krāsas lācīšus un sedziņas vecākiem būs jāgādā. Tagad ir modernās tehnoloģijas augļa stāvokļa novērtēšanai, ir sāpju remdētāji, epidurālā anestēzija. Un tomēr - katram laikam sava garoza," ārste Caunīte nopūšas.

Ar meitu Elīnu un mazmeitu Emīliju,  2010. gads. Ar meitu Elīnu un mazmeitu Emīliju,  2010. gads.
Ar meitu Elīnu un mazmeitu Emīliju, 2010. gads.
1993. gadā 1. slimnīcas dzemdību nodaļu likvidēja. Bija sākušies jauni laiki. Bērni pasaulē turpināja pieteikties, tomēr mazāk un arī citādi. Vispirms sākās ģimenes dzemdību "bums" - daudzi vīri uzskatīja par pienākumu piedalīties dzemdībās. Jaunums bija arī dzemdības ūdenī. Biežākas kļuva ķeizargrieziena operācijas - daudzas sievietes atteicās no dabiskām dzemdībām un pieprasīja ķeizargriezienu. "Dzemdības tāpat kā slimības vispirms sākas galvā - ja kāda sieviete jau kopš piektās grūtniecības nedēļas ir pārliecināta, ka viņas bērns dzims ar ķeizargriezienu, neviens ginekologs šo domu vairs nespēs mainīt," Agnija Caunīte nopūšas.

Un tomēr dzemdniecība vienmēr bijusi un arī tagad ir sarežģīta, riskanta, grūta nozare. Pilnīgu garantiju, ka bērns piedzims dzīvs, vesels un attīstīts, nevar dot ne ārsts, ne vismodernākā aparatūra. Diemžēl zīdainis nav televizors, ko var iegādāties ar garantiju.

Pilnu raksta versiju lasiet 2013. gada "Doctus" februāra numurā

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva