Darbīgais vienpatis. IVARS KRASTIŅŠ, anesteziologs

Grūti tāpēc, ka savulaik, būdams atjaunotās Ārstu biedrības pirmais prezidents, viņš rīkojis tādas sapulces, uz kurām nāca tik daudz ārstu, ka simtiem stāvēja uz ielas. Vēl studiju laikā viņš spēlējis mūzikas grupā un braukājis pa saviesīgiem pasākumiem, darbojies kā dīdžejs, bet Atmodas laikā toreiz vēl kā Augstākās Padomes deputāts strādājis pie atjaunotas Latvijas valsts likumu izstrādes.

Bez ilūzijām par Latvijas nākotni

Jūs esat tipisks rīdzinieks: dzimis, audzis, mācījies un izdzīvojis dažādus interesantus sabiedriskās dzīves posmus, taču nu jau astoto gadu saucat sevi par liepājnieku. Pirms tam gan vēl bija Ventspils posms. Kā jums patīk Liepājā?

Ļoti labi. Te jūtos labāk nekā Rīgā, jo dzīve šeit ir daudz mierīgāka. Protams, ir lietas, kuru man Liepājā pietrūkst. Rīgas Jaunais teātris, viens otrs koncerts, no Liepājas ir sarežģītāk aizbraukt uz Valmieras teātri, nekā tas bija no Rīgas. Bet citādi nekādus trūkumus nejūtu. Mūsdienās cilvēkam ērtai dzīvei pamatā vajadzīgas divas lietas: internets, kas te ir, un lidosta, kas ir no Liepājas netālajā Palangā.

Cilvēka dabā ir domās skriet uz priekšu, modelējot, kā būs tālāk, kā dzīvosim. Kādu redzat nākamo gadu?

Būs tikai sliktāk! Jā, būs tikai sliktāk — to saku ar pilnu atbildību. Iedomājieties, kas notiks, kad mana paaudze noies no medicīnas skatuves! Nebūs neviena, kas strādā! Katrā ziņā reģionos noteikti ne.

Ko darīt?

Es nezinu.

Bet augstskolu medicīnas fakultātes nav tukšas, tur ir pat konkurss.

Protams, bet ļoti daudz jauno ārstu aizbrauc uz ārzemēm. Ja neaizbrauc, tad pēc augstskolas beigšanas aiziet strādāt privātā medicīnas iestādē, pieņem maksātspējīgus pacientus un ar akūto medicīnu nemaz nesaskaras. Bet es uzskatu, ja students mācījies budžeta grupā par nodokļu maksātāju naudu, viņam ir pienākums to atstrādāt. Jā, manis teiktais zināmā mērā ir atgriešanās pie padomju laiku sadales sistēmas, bet, ja kaut ko saņem, kaut kas jādod pretī — tāda ir lietu kārtība. Tā es domāju.

Pirms vairāk nekā pieciem gadiem jūs bijāt viens no tiem, kas atklāti runāja par to, ka esat gatavs doties darba meklējumos uz ārzemēm un pat reģistrējāties darbam Lielbritānijā, tomēr tā arī nekur neesat aizbraucis. Kāpēc?

Tāpēc, ka es nekur negribēju braukt! Tas bija rezerves variants, ja visi striķi šeit trūks, jo visādi varēja būt. Man joprojām no turienes regulāri sūta darba piedāvājumus, piedāvā pelnīt līdz simt mārciņām stundā, bet zinu arī ne vienu vien Latvijas ārstu, kas ir atgriezies, jo nespēj tur iedzīvoties un jūtas kā otrās šķiras pilsonis. Ne visu tomēr var izmērīt naudā, un Liepājā patlaban man ir ļoti saprātīgs dzīves un darba modelis. 

Un kā jūtaties Latvijā kopumā, ņemot vērā to, ka Atmodas laikā esat gan bijis viens no Latvijas Ārstu biedrības atjaunotājiem un pirmais tās prezidents, gan arī kā Augstākās Padomes deputāts strādājis pie jaunās Latvijas valsts likumu veidošanas?

Latvijā nejūtos sevišķi labi, bet tajā ideālisma pilnajā laikā vienīgā doma bija par to, kā atjaunot reālo Latvijas neatkarību un dabūt ārā no Latvijas krievu armiju, taču par to, kāda būs šī valsts, mēs daudz nedomājām. Bet vienalga šī Latvija nav tā, par kuru mēs deviņdesmitajos gados tik ļoti satraucāmies. Man nav īsti saprotams kaut vai tas, kāpēc šī Latvija joprojām ir tik ļoti krieviska. Uz šā fona tas, ka Latvijā pret savu gribu nonāks daži desmiti irākiešu bēgļu, man nešķiet tik liela problēma.

Mēs vēl nezinām, kā īsti būs ar bēgļu pieplūdumu, tomēr, jūsuprāt, vai Latvija kā valsts būs arī pēc 200 gadiem?

Mēs visi zinām, kāda ir Latvijas demogrāfiskā situācija, tāpēc tādas Latvijas, kāda tā ir tagad, noteikti nebūs. Grūti pateikt, vai palikušie latvieši dzīvos rezervātos kā, piemēram, indiāņi ASV, bet pēc 200 gadiem nebūs vairs ne Latvijas, ne tajā brīvi dzīvojošu latviešu. Varbūt kaut kur Rucavā vai citur būs kāds latviešu etniskais rezervāts, kur latvieši lēkās savos tautastērpos un divreiz nedēļā uzņems tūristus, vai kas tamlīdzīgs — par to tagad grūti spriest. Esmu ķīniešu tūristiem jautājis, kas jums te patīk, un viņi atbild: tas, ka te nav cilvēku! Tā vienlaikus ir gan mūsu laime, gan nelaime, kas mūs izputinās. Kad cilvēkiem no ASV stāstu, ka varu brīvdienās gar jūru ar velosipēdu nobraukt desmitiem kilometru un nesatikt gandrīz nevienu cilvēku, viņi brīnās: tas nevar būt! Lai kā mēs negribētu, mums jārēķinās, ka nāks te iekšā citi cilvēki. Bet, protams, mēs nedrīkstam uzreiz pacelt rokas un padoties. Un pirmais, kas mums ir jādara, — jāceļ sava pašapziņa. Jo — ko mēs visu laiku darām? Čīkstam un vaimanājam, ka mēs jau tādi maziņi, mūs neviens neņem vērā, mēs neko nevaram! Mēs paši sevi norokam. Vaira Vīķe—Freiberga vienīgā no visiem mūsu līdzšinējiem prezidentiem mēģināja celt tautas pašapziņu un pašcieņu. Un, kamēr tās nav, mums viss traucē: traucē bēgļi, traucē tas, ka cits vairāk nopelna, un vēl daudz kas cits. Bet to, kā ieaudzināt cilvēkos pašcieņu un pašapziņu, — to es nezinu. Savulaik bija cerība, ka tā būs jaunajā paaudzē, kas izaugs neatkarīgajā Latvijā, taču pagaidām neizskatās.

Esat teicis, ka atjaunotajā Latvijā notikusi nemitīga tarkšķēšana par un ap reformām un reformu imitācijas. Bet vai redzat arī ko labu, kas ir noticis?

Par reformām, kas visādi izmēģinātas mūsu valstī, tā arī ir! Taču ir, protams, labais. Kaut vai — ja cilvēkam ir nauda, viņš var nopirkt biļeti un aizlidot, kur vien vēlas. Vai tas, ka mēs ar jums te varam sēdēt un brīvi sarunāties bez cenzūras un mums nav jāslavina valsts iekārta un līderi. Tāpēc tas, kurš apgalvo, ka padomju laikos dzīvot bija labāk, pēc maniem uzskatiem, ir vai nu muļķis, vai atpakaļrāpulis.

Tagadējais veselības ministrs Guntis Belēvičs ik pa laikam nāk klajā ar dažādiem reformu ierosinājumiem. Kā vērtējat viņa darbošanos?

Es to nevērtēju nekādi! Sāksim ar to, ka pirms vairāk nekā divdesmit gadiem es pie viņa esmu strādājis un man par šo cilvēku ir savs viedoklis, ko pie sevis arī paturēšu. Bet ministrs viens pats neko nevar izdarīt. Te gribu vilkt paralēles ar diviem ASV prezidentiem, kas bija absolūti pretstati: intelektuālais domātājs Džimijs Kārters, kurš nenoliedzami bija ļoti gudrs cilvēks, taču viņam prezidenta darbā iznāca vienas nepatikšanas pēc otrām, un aktieris Ronalds Reigans, kurš, kā atzina lielākā daļa valsts iedzīvotāju, nebija sevišķi gudrs, taču viņš ļoti labi prata uzstāties radio un viss, ko viņš darīja, viņam izdevās ļoti labi. Esmu runājis ar amerikāņiem, jautādams, kāpēc tā — kāpēc vienam tik gudram un spēcīgam cilvēkam iznāca vienas ziepes pēc otrām, kamēr otram, kurš neizcēlās ne ar kādām politiskām zināšanām, viss izdevās lieliski. Un viņi man paskaidroja: tas tāpēc, ka Kārters, zinādams, ka ir gudrs, pats pieņēma lēmumus, kamēr Reigans zināja savu spēju robežas un pulcēja ap sevi cilvēkus, kuriem uzticējās un kuru viedokli respektēja, — viņi apspriedās un lēmumus pieņēma kopīgi. Šā aspekta pietrūkst visiem mūsu neatkarības laiku ministriem. Jābūt zināšanām, viedokļu apmaiņai, diskusijām, tikai tad kaut kas izdosies.

Brīnumi notiek ļoti reti

Par reanimācijas nodaļām sabiedrībā ir iespaids, ka tur visi ir mūžīgā spriedzē, bet, cik man bijusi iespēja pabūt jūsu vadītajā nodaļā, tur no trauksmes nav ne vēsts.

Jā, bet tas ir priekšnoteikums normālam darbam. Mēs nevaram pieļaut bezjēdzīgu rosību, skraidīšanu, klaigāšanu. Kad ieved pacientu, svarīgi, lai katrs nodaļā strādājošais zinātu savus pienākumus un visi kopā darbotos.

Un kāda visā šajā ritmā ir jūsu loma kā vadītājam?

Tas, ka cenšos ieviest kādus noteiktus rituālus. Piemēram, no rītiem mēs kopā ar nakts maiņas kolēģiem un rīta maiņu ejam kopīgā apgaitā. Tas arī veicina darba prognozējamību, cik jau nu šādā nodaļā tas var būt, jo ik brīdi jābūt gatavam kam negaidītam, un tas mūsu darbā ir pats grūtākais.

Kāda ir tā skola, kas jums iemācījusi sadarboties?

Kad biju otrā kursa students un sapratu, ka augstskolā mums absolūti nemāca praktisko darbu, aizgāju uz ātro palīdzību strādāt par sanitāru. Tur sabiju pusotru gadu, komanda bija cieša un es daudz ko iemācījos. Pēc tam aizgāju uz Paula Stradiņa slimnīcas Reanimācijas nodaļu par māsiņu. Un pirmajā dežūrā divas pavecākas dakteres visu nakti uz mani kliedza. Teikšu atklāti — nodomāju, ka esmu nonācis trakomājā, un jau biju gatavs iet prom, bet pret rītu radās spītība: nē, es neļaušu pret sevi tā izturēties! Varbūt tā bija pirmā skola, jo vēlāk tajā pašā slimnīcā paliku strādāt par ārstu un problēmu nebija. Bet citādi visas manas autoritātes bijušas pavisam mierīgas — profesors Ilmārs Lazovskis, profesors Georgs Andrejevs un citi.

Paralēli nodaļas vadītājam jums ir arī savi pacienti. Kā sadzīvojat ar bažām par viņiem?

Gandrīz katrs no mums aiziet vienā no galējībām: vai nu visu sāk pārāk pārdzīvot, kas draud ar sajukšanu prātā vai aiziešanu no darba, vai arī kļūst nejūtīgs un cinisks. Visgrūtākais ir noturēt līdzsvaru.

Kā tiekat galā jūs?

Grūti atbildēt. Skaidrs, ka pēc četrdesmit nostrādātiem gadiem zināms cinisms ir izveidojies.

Tajā pašā laikā jūsu pacienti un jo īpaši viņu piederīgie saka jums paldies par cilvēcību, iejūtību un sapratni, par to, ka jūs ar viņiem tik smagajā brīdī daudz runājat.

(Smaida.) Tas nu gan būs stipri pārspīlēti, bet, jā, ir jābūt dialogam. Taču tas, vai šis dialogs būs vai nebūs, atkarīgs no cilvēka, kas ir pretī. Ir cilvēki, par kuriem ātri saproti — te neiznāks nekāds dialogs. Tad ir žēl. Bet ir cilvēki, ar kuriem šis dialogs izdodas vienkārši lieliski un kuri ar savu iejūtību, sapratni un klātbūtni palīdz slimajam cilvēkam izveseļoties. Arī tuvinieki pieder komandai.

Tomēr ne visi ārsti tā uzskata.

Redziet, deviņdesmit procenti pārpratumu un sūdzību rodas tāpēc, ka cilvēki nerunā.

Augstskolā to diemžēl nemāca.

Jā! Es to iemācījos, strādājot farmācijas biznesā. Tas ir noderīgākais, kas man no tā laika palicis. Pēc savas būtības visi ārsti ir godkārīgi — tā ir profesionālā godkāre: gribam, lai pacienti izveseļotos. Un, kad atnāk pacienta radi, es viņiem tā arī pasaku: mēs gribam vienu un to pašu — lai jūsu tuvinieks izveseļotos, tāpēc darbojamies kopā, nevis cīnāmies cits pret citu!

Cinisms rodas, mēģinot sadzīvot ar darbu, kas nereti ir uz dzīvības un nāves robežas. Kā jūs ar to sadzīvojat?

Slikti! Slikti... Tā ir patiešām nopietna problēma. Bet pat tad, ja jūti, ka cerības cilvēkam izdzīvot ir niecīgas, tuviniekiem tas atklāti jāpasaka. Var, protams, kādu pasaudzējot, visu nepateikt līdz galam, bet melot nedrīkst. Šogad, kad man palika 60 gadu, domāju, ka nu varēšu samazināt slodzi un vismaz naktīs nestrādāt, jo arī man pašam veselība labāka nekļūst, taču pagaidām nesanāk. Sadzīvot ar spriedzi gadu gaitā kļūst aizvien grūtāk.

Un kā ar brīnumiem medicīnā — vai esat piedzīvojis gadījumus, kad šķiet: pacients slīd no rokām ārā, taču notiek kas neizskaidrojams un viņš atgriežas?

Protams, brīnumi notiek, bet tāpēc tie ir brīnumi, ka notiek ārkārtīgi reti. Diemžēl mēs neesam ne tik gudri, ne tik viedi, lai līdz galam saprastu, kas notiek cilvēka ķermenī, un pārliecinoši prognozētu, kāds tieši būs rezultāts.

Ja es lūgtu kādu no šādiem gadījumiem atcerēties...

Cenšos savus bijušos pacientu aizmirst un domāt tikai un vienīgi par tiem, kas tagad ir nodaļā. Man bijušas vairākas neērtas situācijas, kad Liepājā vai Rīgā pienāk klāt kāds cilvēks, sirsnīgi sveicina un stāsta, ka viņam tagad klājas labi un tā tālāk. Es skatos uz šo cilvēku un domāju, ka redzu viņu pirmoreiz, taču saprotu, ka tas, visticamāk, ir kāds no kādreizējiem pacientiem, kas tagad izskatās citādi nekā toreiz slimnīcas gultā. Es patiešām savu smadzeņu disku cenšos iztīrīt.

Un kas ar to disku notiek mājās — dienā slimnīcā piedzīvotais izdzēšas automātiski?

Nē, tā nu gan nenotiek! Ir tikai normāli, ka ārsts šaubās: vai es izdarīju pareizi? Arī man pazīstamas visādas pārdomas, nakts murgi un tematiskie sapņi. Jā, man ir izteikti miega traucējumi.

Foto: Egona Zīverts un no Ivara Krastiņa albuma

Pilnu raksta versiju lasiet 2015. gada Doctus decembra numurā