DAINA PASTARE, neiroloģe: Dari vislabāko, ko spēj
Kādus redzat Latvijas rudeņus — tumšus, drēgnus un lietainus vai krāsainus, ar čaukstošām lapām un skaisto vakara sauli?
Rudens man ļoti patīk — pat tad, ja ir tumšs, drēgns un lietains. Jo šādiem laikapstākļiem ir pievienotā vērtība — var izbaudīt siltumu un omulību mājās, ieritināties dīvāna stūrī ar tējas krūzi rokās, palasīt kādu grāmatu.
Man nav gadalaika favorīta. Tā ir lielākā Latvijas dabas bagātība, ka varam piedzīvot četrus gadalaikus, to dažādību. Atrodoties ārvalstīs, dienvidu zemēs, turienes iedzīvotāju dzīve šajā ziņā šķiet daudz vienmuļāka, jo viņi pieredz tikai vasaru. Turpretī pie mums var izbaudīt ziemas, pavasara, vasaras un rudens burvību. Ir tik interesanti vērot, kā norisinās dabas cikliskums! Es Latvijas klimatā jūtos ļoti labi.
Vai vasarās nepietrūkst vienas nedēļas, lai kārtīgi ievilktu elpu?
Pietrūkst, jo pārslodzē esam jau ikdienā, bet, kad vasarā kolēģi dodas atvaļinājumā, pienākumu apjoms dubultojas. To ir grūti izturēt. Tāpēc daudziem pirms atvaļinājuma ir daudz priecīgāks noskaņojums nekā tad, kad atgriežas darbā. Vienmēr domāju, kā nodaļā tiks galā ar darbiem, kad dodos atpūtā. Cenšos samērot darbu apjomu.
Bet šī vasara man bija jauka — ar ģimeni devos tālākā ceļojumā, pabijām Amerikā un Kanādā. Tur izdevās pilnībā atslēgties no darba.
Ceļojums jums ir gandrīz obligātais gada rituāls?
Man nav tādas nepieciešamības ik gadu doties ārpus Latvijas, tepat jūtos labi. Iespējams, nekur tālu negribas braukt tāpēc, ka esmu ļoti nogurusi... Šos ārvalstu ceļojumus mēs ar vīru izvēlamies, domājot par dēliem (vecākajam ir astoņpadsmit, vidējam piecpadsmit, jaunākajam vienpadsmit gadu). Redzam, cik daudz viņi uzzina ceļojumu laikā, cik brīvi jūtas citās zemēs, cik labi runā angliski, cik labi orientējas konkrētajā vidē un kultūrtelpā. Tas ir kas tāds, ko nevar iegūt, lasot grāmatas vai skatoties filmas. Turklāt mēs novērtējam kopābūšanu ar dēliem, jo paies pāris gadu, viņi pieaugs un arvien retāk būs iespēja laiku pavadīt ar vecākiem.
Kas vēl ir obligātajā mazo ikdienas rituālu sarakstā, lai darbā neizdegtu?
Man palīdz divas lietas, ko esmu atradusi sev: meditācija un skriešana. Katru rītu, kamēr ģimene vēl nav pamodusies, aptuveni desmit minūtes cenšos pavadīt pilnīgā klusumā, bet vakaros vairākas reizes nedēļā piemājas mežā noskrienu nelielu krosiņu. Tas ir minimālais komplekts, kas neprasa daudz laika un lielus izdevumus, toties palīdz atslēgties no ikdienas rūpēm un uzturēt sevi labā fiziskā formā.
Un kas ir jūsu degviela darbā? Izaicinošie, sarežģītie pacienti? Foršie kolēģi?
Man ir brīnišķīgi kolēģi, kas mani ļoti atbalsta, palīdz atrisināt problēmas, uzmundrina grūtos brīžos. Darbā noteikti uzlādē arī tas, ka ir dienas, kad viss veicas, ir laba sapratne ar pacientiem, esam pareizi noteikuši diagnozi un pareizi uzsākuši ārstēšanu, pacientam kļūst labāk. Par to ir gandarījums.
Esot vadītājai, gandarījums ir arī par to, ka, uzkrājoties pieredzei, arvien labāk risinu konfliktsituācijas, jo ir gan konfliktējoši pacienti, gan viņu tuvinieki. Ja man izdodas panākt kompromisu, vienošanos ar viņiem par konkrēto situāciju, jūtos ļoti atvieglota, ka konfliktu esmu atrisinājusi mierīgi. Šīs konfliktsituācijas, kad pacientiem ir lielas pretenzijas pret mūsu veselības aprūpes sistēmu, dažreiz ir pat smagākas par sarežģītām diagnozēm.
Multiplā skleroze ir diagnoze, kad ārsts ar pacientu ir kopā visā viņa dzīves garumā. Kurš no posmiem jums kā ārstei šķiet visizaicinošākais: diagnozes paziņošana, iešana cauri slimības paasinājumiem, dzīves kvalitātes noturēšana, būt klāt, kad slimība progresē?
Diagnozes paziņošana pacientam nav patīkama, jo uz to reaģēt var dažādi. Savukārt ārstēšana nav pats grūtākais posms, jo es zinu, kas jādara, tikai jāpārliecina pacients, ka zinu, kāda ir labākā terapija viņa gadījumā.
Strādājot ar hronisku slimnieku, redzam, kā pacients iziet cauri visām sērošanas fāzēm: noliegumam, dusmām, pretestībai, kam seko nomāktība, depresija un tikai pēc tam pieņemšana. Vienmēr jaunajiem kolēģiem mācu, ka ārstam kopā ar pacientu šīs fāzes ir jāiztur, nedrīkst zaudēt savaldību, dusmoties, ka pacients noliedz vai nesaprot ārsta teikto. Kad pienākusi pieņemšanas fāze, strādāt ar pacientu ir vienkārši, taču dažiem pacientiem, lai sasniegtu šo fāzi, paiet vairāki gadi. Gadās arī pacienti, kas aktīvi iesaistās ārstēšanā, tomēr nespēj pieņemt, ka viņam ir tāda diagnoze, pat pēc vairākiem gadiem vaicā: “Vai man tiešām ir multiplā skleroze?” Noliedz acīmredzamo.
Ir grūti, kad slimība pāriet sekundāri progresējošā norisē un visi neiroloģiskie traucējumi progresē. Tas parasti notiek desmit, piecpadsmit gadus pēc tam, kad parādījušies pirmie multiplās sklerozes simptomi. Turklāt pat augsti efektīvie jaunākās paaudzes medikamenti uz slimības progresēšanu diemžēl iedarbojas ļoti maz, tāpēc man, ārstei, vairs nav iespēju radikāli mainīt terapijas taktiku, ir tikai jācenšas atbalstīt pacientu, jāsniedz padomi, kā pacients varētu uzlabot savas dzīves kvalitāti. Kad slimība ir progresējošā stadijā, to ir grūti izturēt gan pacientam, gan ārstam, jo slimības gaitu ietekmēt ar medikamentiem ir gandrīz neiespējami.
Vai pacienti bieži uzdod jautājumu: kāpēc es saslimu?
Jā, pacienti ļoti bieži grib atrast vainīgo. Nereti vaino ārstus, ka laikus nepamanīja simptomus un nenosūtīja pie speciālista. Daži pacienti vaino sevi, ka pārāk daudz strādājuši, neatvēlot laiku atpūtai un nerūpējoties par veselību.
Un ko jūs atbildat?
Uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Saku — tā nav neviena vaina un nevajag tērēt enerģiju, meklējot vainīgo. Jo aiz vainīgā meklēšanas būtībā slēpjas bailes, kas tagad notiks.
Daudzi pacienti, kas pieņēmuši un iepazinuši šo slimību, to uztver kā dzīves skolu. Slimība ļauj saprast ko tādu, ko, esot veselam, cilvēks nebūtu spējis saprast. Un tad pacients mēģina sadraudzēties ar savu slimību, pieņemt to, jo apzinās, ka ar to būs kopā visu mūžu.
Savukārt mēs, ārsti, iedrošinām pacientu, sakot, lai nebaidās, ka šo ceļu iesim kopā un darīsim visu, kas mūsu spēkos.
Esat veikusi pētījumu par zarnu mikrobiomu multiplās sklerozes pacientiem. Kādas interesantas atbildes izsecinājāt?
Šajā pētījumā iesaistīta liela darba grupa, tas joprojām norit. Tamlīdzīgu pētījumu veikuši arī kolēģi ārvalstīs.
Pirmie secinājumi ir ļoti interesanti. Izrādās, multiplās sklerozes pacientu zarnu mikrobioms atšķiras no vesela cilvēka zarnu mikrobioma. Tāpat šis mikrobioms multiplās sklerozes pacientiem, kas lieto medikamentus, slimību modulējošo terapiju, atšķiras no tādu pacientu mikrobioma, kas medikamentus nelieto. Multiplās sklerozes pacientu zarnu mikrobioma sastāvs ir tāds, ka veicina autoimūno iekaisumu. Mēs ceram, ka nākotnē varētu izmantot mērķtiecīgāku un personalizētāku terapiju, ņemot vērā šajā izpētē izzināto.
Esat Multiplās sklerozes vienības vadītāja Austrumu slimnīcā. Kā nokļuvāt šajā atbildīgajā postenī?
Mani uzaicināja profesors Guntis Karelis, Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Austrumu slimnīcā. Par to esmu viņam ļoti pateicīga.
Rezidentūras gaitas sāku Gaiļezerā, tad mani aizrotēja uz Stradiņiem, kur sāku ārstēt multiplās sklerozes pacientus. Kad biju aizstāvējusi doktora disertāciju par multiplās sklerozes tēmu, profesors Karelis mani aicināja atgriezties Gaiļezerā. Tas notika pirms sešiem gadiem.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada oktobra numurā