Ceļš neiemītajās pēdās. Ginekoloģe Ilona Auziņa
Kāpēc par savu ceļu izvēlējāties medicīnu?
Cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi būt ārste un jau kopš bērnības "dakterēju" vardītes un skudriņas. Manā dzimtā nav mediķu. Medicīnu studēt gan ir gribējis mans tētis, bet viņš nomira jauns, kad man bija tikai divi gadi, tāpēc tēti neatceros. Tomēr man vienmēr ir bijusi izjūta: mēs ar tēti būtu lieliski sapratušies.
Kad bērnībā ārstējāt kukainīšus, vēl jau nezinājāt, ka tētis gribēja būt ārsts. Varbūt tā piepildāt kādu viņa neīstenotu sapni? 
Varbūt. Jā, varbūt vēlmi kļūt par ārsti esmu pārmantojusi no tēta. Viņš, būdams slims, no sanatorijas rakstīja mammai brīnišķīgas vēstules par mīlestību, nākotnes sapņiem, par to, kā viņš gaida, kad izaugšu liela, kāda būšu... Tagad glabājas pie mana dēla, bet es laiku pa laikam tās palasu un paraudu... Domāju, ka viņš būtu manas filozofiskās pasaules izpratnes balsts. Vienmēr esmu izjutusi it kā emocionālu saikni. Iespējams, tāpēc ātri pamanu un izprotu arī tās meitenes, kuras, atnākušas pie ārsta, atklāj savu sūrmi - problēmas ģimenē.
Kāpēc meitenes, atnākušas pie ginekoloģes, runā par ģimenes problēmām?
Meitene pie ginekologa gandrīz vienmēr nāk ar trīcošu sirdi: kāda būs ārste, ko man prasīs, kā viņa izturēsies, ko man darīs? Neziņu vēl jo vairāk pastiprina joprojām apkārt klīstošās biedējošās runas par to, ka vizīte pie ginekologa esot briesmīga. Meitene atnāk, un man viņa jāiepazīst, jāizprot, tāpēc sākumā runājam par visu ko: par māsām, brāļiem, par mācībām, ārpusskolas nodarbībām, draugiem, ceļojumiem. Kad esam sapratušās, nereti meitenes dvēseles sūrme kā pārpildīts trauks sāk plūst pāri. Un tad visbiežāk atklājas problēmas ģimenē. Nesaprašanās ar vecākiem, viņu mūžīgais laika trūkums, šķirtās ģimenes. Esmu dzirdējusi meitenes stāstu, kā viņai desmit gadu vecumā māte teikusi: "Kaut tu nosprāgtu! Tu man traucē dzīvot!" Un tādus pašus vārdus pēc pieciem gadiem meita velta savai mammai. Esmu redzējusi, kā māte brīnās un nesaprot, ko esmu domājusi, jautājot, vai viņa ciena savu bērnu.
Attiecības ģimenē ietekmē meitenes veselību. 
Protams. Vieni no ginekoloģisko slimību veicinošiem riska faktoriem - meiteņu nomāktie, saspringtie vai depresīvie psiholoģiskie stāvokļi. Pusaudža vecums jau tā ir stresa pilns, un, ja to vēl pastiprina situācija ģimenē, reproduktīvās sistēmas normāla attīstība tiek traucēta.
Pašreizējās prioritātes: nauda, materiālie labumi, karjera, vairākas augstākās iz glī tības, kas, protams, arī ir svarī gi. Tajā pašā laikā mums ir milzīgs uzmanības un mīlestības deficīts ģimenē citam pret citu, savstarpējo attiecību disharmonija, mīļuma un atbildības trūkums. Cik mums ir šķirto ģimeņu! Nesaprotu, kāpēc jāprecas, ja pēc gada jau izrādās, ka cilvēki patiesībā nav viens otram vajadzīgi. Tāpat nesaprotu, kā var būt tik daudz bērnunamos pamesto.
Kas būtu jādara, lai šī situācija mainītos?
Vispirms sabiedrībā jāveido izpratne, ka ģimene ir vērtība, un jāizbeidz pseidovērtību uzdošana par zelta provi. Pašlaik ģimene neatrodas uz tā goda pjedestāla, kur tai jābūt. Šādu nihilistisku uzskatu veicina arī tie procesi, ko atspoguļo plašsaziņas līdzekļi, piemēram, sabiedrībā labi zināmu un pazīstamu 40-50 gadu vecu vīriešu tendence pamest "novecojušās" sievas un bērnus un samainīt pret daudz jaunākām sievietēm. Mēs, mediķi, šo procesu redzam un saprotam kā fizioloģiski diktētu situāciju, kas vīrietim attiecīgajā vecumposmā hormonālās sistēmas īpatnību dēļ liek rīkoties tieši tā. Tomēr mani baida šādas rīcības pieņemšana par normu, aizmirstot, ka ir taču arī atbildība pret ģimeni, kas daudzus gadus bijusi mājvieta.
Vēl mani ļoti, ļoti satrauc paviršā attieksme pret veselības izglītību skolā. Diemžēl mūsu valstī uzskata, ka dzimumaudzināšanu un veselības mācību var pasniegt "tā starp citu". Nedomāju, ka pusaudžiem par pubertāti un citām ar to saistītām problēmām var stāstīt informātikas stundās vai citā priekšmetā. Neapskaužu skolotājus, kam tas būtu jādara. Manuprāt, veselības mācība - tāpat kā jebkurš cits mācību priekšmets - jāmāca speciālistam. Aplami domā tie, kas dzimumaudzināšanu izprot kā mācību par seksa pozām vai ko tamlīdzīgu. Dzimumaudzināšana ir mācība gan par veselību, gan savstarpējām attiecībām, morāli un tikumību, katru meiteni sagatavojot tam, ka viņa būs māte, un katru zēnu sagatavojot tēva lomai.
Atgriezīsimies pie jūsu izvēlētā ceļa - medicīnas. 
Ģimenes apstākļu dēļ skolā sāku iet ļoti agri - jau piecu gadu vecumā, tāpēc arī vidusskolu beidzu agri - 16 gados. Skolas laikā strādāju Saulkrastu slimnīcas dzemdību nodaļā par sanitāri, un pirmās dzemdības redzēju trīspadsmit gadu vecumā. Šīs atmiņas man ir kā akmenī iecirstas!
Uzreiz pēc vidusskolas sāku mācīties Rīgas 1. medicīnas skolā, pēc tās beigšanas atgriezos Saulkrastu slimnīcā, kur strādāju par vecmāti. Vēlāk piedzīvoju fantastisku laiku pie profesores Ainas Mucenieces Mikrobioloģijas institūta Virusoloģijas nodaļā, kur strādāju par laboranti pirms iestāšanās Rīgas Medicīnas institūtā. Pēc internatūras sāku strādāt Rīgas Dzemdību namā par ārsti, vēlāk vadīju grūtniecības saglabāšanas nodaļu.
Tomēr 1981. gadā aizgājāt no sava sākotnējā sapņa - dzemdniecības, lai sāktu ko pilnīgi citu...
Tolaik bērnu un pusaudžu ginekoloģija Latvijā vēl tikai sāka veidoties, un tās attīstību aizsāka bērnu ķirurģe Liene Bergmane. Tā sagadījās, ka šī vieta palika tukša, tāpēc to piedāvāja man. Kad saņēmu neparasto un negaidīto darba piedāvājumu, ļoti ilgi nevarēju izšķirties. Atceros: otrajā septembrī man jāsāk strādāt, bet vēl pirmajā septembrī es sēžu un šaubos, vai neesmu alojusies, piekrītot uzņemties šo darbu, kas patiesībā bija man svešs. Vīrs mierināja un teica, lai beidzot kreņķēties. Varbūt ar laiku es būšot pat ļoti apmierināta ar savu izvēli. Un tie bija zelta vārdi! Tā arī notika!
Jā, sākumā man bija ļoti, ļoti grūti, jo biju nezinoša jaunajā specialitātē. Bet tas bija izaicinājums! Esmu ārkārtīgi pateicīga Bērnu slimnīcas kolēģiem par pacietību un atbalstu. Man tolaik daudz palīdzēja izcilais bērnu ķirurgs un ar diplomāta spējām apveltītais ārsts Ēriks Jēkabsons, profesors Jānis Gaujēns, tolaik bērnu ķirurģijas katedras vadītājs. Viņi iedrošināja mani, ļāva strādāt, norādīja uz kļūdām un palīdzēja tās labot. Arī vēlāk esmu izjutusi patiesu kolēģu plecu. Strādājot 2. ķirurģiskajā nodaļā, atbalstu izjutu no tolaik (tagad nelaiķa) nodaļas vadītāja Jāņa Putnieka, bērnu ķirurģes Marijas Liepiņas, tagadējā vadītāja Jāņa Krasta, profesora Aigara Pētersona un daudziem citiem ārstiem un māsiņām. 
Ja bija tik grūti un sākumā tā nešķita sirdslieta, kāpēc šo darbu nepametāt?
Atzīšos, vēl ilgi, redzot uz ielas grūtnieci, jutu dīvainas skudriņas skrienam pa muguru, tik ļoti tuvu savā būtībā biju bijusi dzemdniecībai. Tomēr bērnu un pusaudžu ginekoloģija bija kas pilnīgi jau ns un, kā nojautu, ļoti interesants. Patiesībā nemaz ne tik tālu no dzemdniecības! Jo meitenes (nākamās sievietes) reproduktīvās sistēmas spējas veikt savu uzdevumu - būt mātei - pirmsākums ir tieši šeit, šajā vecumā!
Bērnu un pusaudžu ginekoloģija nav tikai ginekoloģija šā vārda klasiskajā izpratnē. Strādājot ar bērniem, ginekologa specialitāte iziet no tās šaurajiem, specializētajiem rāmjiem un kļūst daudz plašāka. Apmēram 80 procentu ginekoloģisko problēmu meitenēm sākas uz citu sistēmas saslimšanu fona, un te jau ir runa gan par neiroloģiju, gan endokrinoloģiju, gan ģenētiku... Un tas vispār ir kas fantastisks! Man bija tā laime recenzēt grāmatu par embrioloģiju, un es to lasīju tik aizrautīgi kā romānu. Ja paraugās uz cilvēka rašanās sākumposmu: tur taču it kā nekā nav! Šūnas, ko ar aci nemaz nevar redzēt. Un tad veidojas, veidojas, kamēr izaug un piedzimst cilvēks.
Varbūt skanēs pārspīlēti, bet man vienmēr bijis patiess pārdzīvojums, kad piedzimst bērns. Tas ir neaprakstāms aizkustinājums: viss savās vietās - pirkstiņi, austiņas, actiņas, deguntiņš.
Kas šo dzīvības rašanos tik precīzi sakārto? Manuprāt, pasaulē valda kāds ļoti liels noslēpums... Kāds ir salicis šo pasauli, un viss tajā tik nevainojami darbojas.
Vai šo noslēpumu vajag atklāt?
Nezinu. Varbūt vēl neesam tam gatavi. Šādu mūžīgo jautājumu ir un būs daudz. Kādēļ Augstākais - sauksim to tā - devis mums spēju izfantazēt neiedomājamākās lietas un darbus, bet nav devis spēju šīs fantāzijas īstenot? Var jau būt, ka tikai neprotam tās īstenot, jo ir taču zināms, ka cilvēks izmanto tikai septiņus procentus smadzeņu potenciāla - pārējie 93 procenti guļ neizmantoti.
Tomēr jums izdevies piepildīt daudzus plānus...
Viens no maniem sapņiem bija uzrak-stīt grāmatu par bērnu ginekoloģiju, un tas man izdevās: 2004. gadā iznāca mana grāmata Bērnu un pusaudžu ginekoloģija.
Tomēr otru sapni diemžēl nav izdevies īstenot. Ļoti gribēju izveidot meiteņu reproduktīvās veselības centru, kur, tēlaini izsakoties, pusaudzis atnāktu ar problēmu pilnu somu, bet aizietu, šo somu iztukšojis. Centrā pusaudži varētu saņemt gan medicīnisku, gan psiholoģisku, gan juridisku padomu. Man bija skaidra ideja un precīzs projekts, bet... Varbūt nebiju pietiekami uzstājīga, varbūt nepratu panākt pozitīvu rezultātu. Diemžēl ar pilnu atbildību varu teikt, ka mūsu valstij, šķiet, nemaz nevajag pilnīgi veselus un labi izglītotus jauniešus. Dzirdēju pat ļoti augstas amatpersonas atbildi: "Mani bērni ir veseli. Kam mums valstij tāds centrs vajadzīgs?" Tomēr es tam redzēju ļoti plašu nākotni, un pieprasījums noteikti būtu. 
Varbūt savas idejas īstenošanu tagad varat mēģināt vēlreiz?
Diezin vai. Tagad man būtu jārada nevis valsts, bet privāta iestāde, un tam būtu vajadzīga liela nauda. Priecājos, ka līdzīgā stilā, kā es biju iedomājusies pusaudžu centru, tagad strādā veselības centrs Premium Medical, kur arī man ir tas gods pieņemt klientus. Te pacientu loks gan vecuma, gan problēmu ziņā ir daudz plašāks, bet es būtu gribējusi izveidot tādu centru tieši meitenēm.
Vai var salīdzināt bērnu-pusaudžu ginekoloģiju tagad un tad, kad kļuvāt par šīs specializācijas celmlauzi Latvijā?
Protams, esam ļoti, ļoti attīstījušies. No nekā izdevās izveidot to, kas ir tagad. Lai panāktu, ka medicīnas studentiem lasa lekcijas bērnu ginekoloģijā, bija jāiziet grūts amatpersonu pārliecināšanas ceļš. Ir panākts, ka arī ģimenes ārsti noklausās lekcijas par bērnu ginekoloģiju, ginekoloģijas rezidentu apmācības programmā ir iekļauts divu trīs mēnešu ilgs bērnu ginekoloģijas cikls. Baltijas valstīs bērnu ginekoloģijā mēs noteikti esam pirmie un vieni no vadošajiem arī Eiropā.
1996. gadā izveidojām Bērnu-pusaudžu ginekologu sekciju, kuras darbība gan pēdējā laikā ir mazliet pieklususi. Tomēr esmu pateicīga visiem kolēģiem par to, ko viņi dara, jūt sevī aicinājumu un gatavību strādāt, palīdzot meitenēm risināt šīs delikātās un sarežģītās problēmas ne vien Rīgā, bet arī citos Latvijas reģionos. Tajā pašā laikā gribu vēlreiz atgādināt ģimenes ārstiem: lūdzu, paraugieties uz jauno meiteni kā uz nākamo sievieti un potenciālo māmiņu arī tad, kad viņa atnāk pie jums kaut vai tikai pēc atbrīvojuma no sporta stundas skolā. Pamaniet un nepalaidiet garām nevienu meiteni, par kuru jums šķiet, ka viņa jānosūta pie bērnu ginekologa (attīstība neatbilst vecumam un tamlīdzīgi), jo šīs meitenes dzīves kvalitāte nākotnē var būt ļoti zema.
Vai ir labi tik daudz strādāt?
Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr vien viņš ir kādam vajadzīgs. Kad spēj tikai elpot, paēst un gulēt - tā jau ir eksistēšana, nevis dzīvošana. Tāpēc domāju, ka strādāšu, kamēr vien varēšu.
Jūsu specialitātē ir dubulta atbildība un prasības. Ginekoloģija ir delikāta sfēra, turklāt strādājat ar bērniem. Daudzi saka - nekad nespētu strādāt bērnu slimnīcā, jo ir pārāk žēl mazo cilvēku. Līdz asarām žēl...
Ne mirkli neesmu pilnībā pametusi pieaugušo pacientu ārstēšanu, jo blakus darbam Bērnu slimnīcā man ir ginekoloģijas prakse. Tomēr varu pilnīgi droši teikt, ka strādāt ar bērniem - tā cilvēkam ir īpaša dāvana. Bērniem ir citāds pasaules redzējums, un mums no viņiem būtu ļoti daudz kas jāmācās. Bērns ir ārkārtīgi patiess pa cien ts: ja viņam ir slikti, tad viņam patiešām ir slikti, bet tikpat godīgi bērns saka arī to, ka viņam kļūst labāk. Tā ir īpaša izjūta - ārstēt bērnus. Bet, lai līdz šai patiesajai izjūtai nonāktu, ejams ļoti, ļoti ilgs un grūts ceļš.
Vai visos laikos un visā pasaulē par ginekoloģiju runā pieklusināti? 
Šķiet, ka jā - tā allaž ir bijusi delikāta tēma. Savulaik, kad biju Japānā un lasīju tur lekciju, biju pārsteigta, ka industriāli un ekonomiski tik attīstītā valstī dzimumaudzināšana ir tabu tēma. Par to nerunā mājās, par to nerunā skolā. Līdzīgi arī ar ginekoloģiju. Tur pret to izturas ārkārtīgi delikāti. Ja sievieti izmeklē ārsts vīrietis, viņi neredz viens otra seju, lai izvairītos no acu kontakta - ārstu un pacienti nodala speciāls aizslietnis.
Tomēr esmu starp tiem, kas uzskata: par dzimumaudzināšanu jārunā - un, jo vairāk, jo labāk. Dzimumizglītība ietver ļoti plašu jautājumu loku: tie ir savstarpējās atbildības un attiecību veidošanas jautājumi, cieņas un pienākuma audzināšana, uzticības un sava dzimuma lomas apzināšanās. Vienmēr esmu uzsvērusi: zinošākam cilvēkam ir lielākas iespējas izvēlēties, kā rīkoties. Jāatzīst, ka pēdējā laikā pie ārsta nāk arī zinošas meitenes, kas, piemēram, ārstam norāda, kādu kontracepcijas līdzekli lai viņai izraksta, jo tas derēšot vislabāk. Tomēr sarunā atklājas, ka zināšanas ir virspusējas, aptuvenas un visai minimālas.
Ar nožēlu jāatzīst, ka ģimenēs ar meitenēm par to, kas ir dzimumnobriešanas periods, kāpēc un kas ar viņu notiek, kā meitenei tas būtu jāuztver un kādos gadījumos būtu nepieciešams profesionāls ginekologa padoms, joprojām runā stipri par maz.
Augstu vērtēju to jauno meiteņu izpratni par dzimumdzīves uzsākšanu, kuras nereti saka: es nekur negribu steigties. Gribu sevi saglabāt savam vismīļotajam, turklāt zinu, cik daudz problēmu man var sagādāt dzimumdzīves uzsākšana: var iestāties nevēlama grūtniecība, man būs jādomā par izsargāšanos, jābaidās no saslimšanas ar kādu infekciju. Kam man tas?!
Agrā dzimumdzīves uzsākšana Latvijā ir mīts vai realitāte?
Pirms pieciem gadiem rīkotā aptaujā noskaidrojām, ka meitenes Latvijā dzimumdzīvi uzsāk vidēji 16 gadu vecumā. Pašlaik šis vecums ir mazliet samazinājies - tagad meitenes sāk dzimumdzīvi dažus mēnešus pēc 15 gadu sasniegšanas.
Tomēr praksē, protams, esmu redzējusi arī citādus gadījumus. No "steidzīgajām" meitenēm esmu saņēmusi atbildi, ka viņai bijuši jau seši septiņi partneri, lai gan jaunajai sievietei ir tikai 13 gadu. Turklāt meitenei nebūt nešķiet, ka tas ir kas nosodāms.
Vai reizēm nav tā, ka ar vecākiem tikt galā ir grūtāk nekā ar bērniem?
Mēdz būt arī tā. Ir ļoti nepatīkami, ja pieņemšanā pie ārsta māte un meita sāk savā starpā strīdēties. Vēl mani nebeidz izbrīnīt vecāku paviršā attieksme. Nereti viņi par sava bērna problēmu sāk interesēties tikai tad, kad atnākuši pie ārsta. Mammas nezina, kas meitu nomāc, vai kas sāp vai ne...
Tāpat esmu sapratusi, ka ļoti, ļoti liela nozīme ir ārsta spējai vecākiem un, protams, arī meitenei izskaidrot notiekošo. Parasti zīmēju uz lapas visu sievietes reproduktīvo sistēmu un skaidroju, kas šajā brīdī meitenes organismā nedarbojas tā, kā vajag, un kas jādara, lai situāciju labotu.
Vecākiem vislielāko pretreakciju bieži vien izraisa ārsta lēmums piemērot meitenei hormonālo terapiju. Nekad savu lēmumu neuzspiežu un esmu pretimnākoša arī netradicionālajām medicīnas metodēm: tautas līdzekļiem, homeopātijai, jogai - jebkam, kas nekaitē. Ja cilvēkam palīdz - kāpēc to nedarīt vai neļaut?!
Vai meitenes pie ārsta atved arī tēvi?
Reti, bet jā. Biežāk tad, ja pats tēvs ir mediķis. Gadās, ka atnāk meitene ar tēti, bet tētis mulst, sarkst un bālē, nezinādams, kā pateikt to, kas jāsaka. Tad viņu iedrošinu, un viss notiek. Tā ir fantastiska izjūta: redzēt, kā tētis rūpējas par savu meitu.
Kādi pacienti paliek prātā uz mūžu?
Vai, tādu gan ir ļoti daudz!
Neaizmirstas meitenes ar iedzimtām dzimumorgānu anomālijām, tāpat nekad neaizmirstas audzēji, ļoti smagas asiņošanas. Nesen ciemos bija atnākusi kāda mana paciente, kam 14 gadu vecumā operējām ļaundabīgu olnīcu audzēju. Ir pagājis 18 gadu, sieviete ieguvusi labu izglītību, strādā atbildīgā postenī, ir adoptējusi puisīti. Tāpat prātā paliek gadījumi, kad meitenes stiprā asiņošana no dzimumceļiem nav vis saistīta ar menstruālā cikla novirzēm, bet izrādās sākušās dzemdības vai aborts.
Vai piekrītat, ka medicīna ir jūsu īstā vieta dzīvē?
Nu... Dziedātāja no manis neiznāktu, jo man nav labas balss. Savulaik man patika dejot, bet arī balerīna no manis neiznāktu un arī aktrise ne. Ko vēl es būtu varējusi darīt, ja nebūtu izvēlējusies medicīnu? Būtu skolotāja? Savā ziņā es jau arī esmu skolotāja. Tāpēc ļoti ceru, ka tomēr esmu savā īstajā vietā.
Vai jūs raudat?
Jā. Par dzīvi. Es izraudos pie jūras. Jūra ir mana baznīca. Abas ar mammu bieži tur pasēžam. Esmu piedzīvojusi ļoti dažādu jūru. Skaistus saullēktus, neaizmirstamus saulrietus...
Vai jūra jūs saprot?
Ja jau pie tās atgriežos atkal un atkal, tātad saprot.
Foto: Inese Austruma un no presonīgā arhīva