Brīnundakterīte Marta Aizsilniece
Ārā jau ir tumšs, krīt biezs sniegs. Marta Aizsilniece ir ārkārtīgi priecīga, ka veiksmīgi atstūrējusi no LJMC Vecmīlgrāvja slimnīcas uz otru centra slimnīcu Patversmes ielā – Sarkandaugavā. Daudz nav trūcis, lai viņa ar savu mašīnu, vārdā Grietiņa, būtu “iesēdusies” kupenā un tur arī palikusi, taču viss beidzies veiksmīgi. Dakteres diena ir spraiga un rūpīgi saplānota – ik dienu viņa pārvietojas starp centra struktūrvienībām Vecmīlgrāvī un Sarkandaugavā. Pirmajā viņai jānotur ikrīta piecminūtes, jāapspriež konkrēti pacientu ārstēšanas gadījumi, jārisina dažādas situācijas. Tad administratīvais darbs septiņus kilometrus attālajā Patversmes ielas slimnīcā. 
Dr. M. Aizsilniece atstāj sirsnīga, atvērta un organizēta cilvēka iespaidu. Iespējams, tieši tāpēc viņas biogrāfijā ir daudz ierakstu, kas sākas ar vārdu “galvenā”. Dakteres darba mūžs ir raibs – 16 gadus pavadījusi Liepājā, tur vadījusi Liepājas Tuberkulozes dispanseru, bijusi sanatorijas Liepāja galvenā ārsta vietniece, galvenā ārste Liepājas rajona centrālajā slimnīcā, vēlāk pārcēlusies uz Rīgu, kur bija galvenā ārste Rīgas pilsētas Ostas slimnīcā, pēc tam – viena no galvenajām “figūrām” Latvijas Jūras Medicīnas centrā.
Jūsu darbavietu un amatu saraksts ir krāšņs – no feldšerītes Kazdangas ambulancē līdz Latvijas lielākās privātās slimnīcas valdes vadīšanai. Vai doma par medicīnu jums bija jau no bērnības?
Tētis bija veikalnieks, un kā goda amats viņam bija ķestera vieta Dzirciema baznīcā Zentenes pagastā (tagadējā Tukuma novadā – red.). Mamma audzināja bērnus. Kad beidzu pamatskolu, vecāki vēlējās, lai mācos grāmatvedību, taču vecākā māsa “uzspieda” man medicīnu. Teica: mācies par feldšeri! Bet man bija tik ļoti bail no asinīm! Taču es paklausīju un 14 gadu vecumā sāku ceļu medicīnā. Man ne par ko nebija nekādas sajēgas. Varbūt vienīgi par bērniem zināju, ka tos kāpostos tomēr neatrod. Taču skolā bija pasniedzēji, kas ļoti daudz iemācīja. Kad 17 gadu vecumā pabeidzu feldšeru skolu un mani nosūtīja uz Kazdangu, biju vēl pilnīgs bērns. 
Un tur šis bērns iemantoja brīnumdakteres slavu.
Es nekaunos atzīties – man visās malās bija špikeri. Skapīšos, atvilktnēs, lai es jebkurā mirklī varētu paskatīties, jo tik daudz kas bija jāapgūst! Stāsts par brīnumdakteri radās tā: atnāk večiņa un saka – slikti dzirdot. Paskatos ausī, bet tur briesmīgs sēra korķis. Izskaloju ausi, dzirde atgriezās. Tā sākās runas, ka pagastā esot brīnumdaktere. Kad sāka nākt īsteni kurlie, es, bez šaubām, viņiem palīdzēt nevarēju. Iespēju robežās sūtīju viņus uz Aizputes slimnīcu pie speciālista.
Kurā mirklī izvēlējāties specializēties kā ftiziatrs?
Pēc Kazdangas iestājos Medicīnas institūtā. Tolaik vasarās braucu strādāt uz Aizputes slimnīcu. Poliklīnikas “pirmsārsta” kabinetā biju tāds kā pacientu “filtrētājs”, kam jāizlemj, pie kura ārsta jāiet, un krāju pieredzi. Vasarā pēc 2. kursa slimnīcas galvenais ārsts man saka: “Tev jāiet uz Tuberkulozes dispanseru, man tur viena daktere jāpalaiž atvaļinājumā.” Visādi iebildu, ka nepārzinu ftiziatriju, bet manī neviens neklausījās.
Institūtā paveicās ar pedagogu – dr. Saulīti. Vēlāk viņš man pārmeta, kamdēļ aizgāju no ftiziatrijas, un mēdza teikt: “Tagad tu būsi labākais ftiziatrs starp neirologiem un labākais neirologs starp ftiziatriem.” Pēc institūta mani nosūtīja darbā uz Liepāju. Biju laimīga, jo mans vīrs bija jūrnieks, tāpēc dzīves vietu vajadzēja tuvāk jūrai, lai nav jābrauc pārāk tālu sagaidīt.
Kas īpaši palicis atmiņā no laika, kad strādājāt ftiziatrijā?
Institūta laikā strādāju Bērnu Tu ber ku lozes slimnīcā. Līdz 1970. gadiem tuberkuloze bija ļoti izplatīta. Toreiz liela vērība tika pievērsta agrīnai diagnostikai un profilaksei. Biežāk slimoja arī bērni. Bērnus nosūtīja uz slimnīcu uz sešiem mēnešiem, citus pat uz gadu. Mēs bijām viņu mammas. Kad mamma atbrauca pie bērniem ciemos, viņi slēpās pie māsiņām, jo vienkārši neatpazina mammas. 
Vēl šodien atceros puisēnu Volodju. Viņš bieži lietoja rupjus vārdus, bija nešpetns pret citiem bērniem, jo nāca no tādas vides. Nezinu, kāpēc, bet mani viņš repektēja. Gada laikā man izdevās viņu izmainīt – pazuda rupjie vārdi, zēns kļuva draudzīgāks. Pagāja gadi, es jau strādāju Liepājas Tuberkulozes dispanserā. Kabinetā ienāk astoņpadsmitgadīgs jauneklis un saka: “Labdien, māsiņa Marta!” (Te intervijā iestājas pauze, atmiņas ir pārāk saviļņojošas – red.) Viņš jau mācījās Liepājā jūrskolā un bija atradis mani, lai vienkārši pateiktu paldies. Grūti par to vispār runāt... Nebija viegli ar tiem bērniem. Piemēram, viņi nebija aizmidzināmi. Nodaļā bija ap 60 bērnu – lielāki un mazāki, visi bija jānoliek gulēt, jāsagatavo analīzes nākamajai dienai, jāpadara visi nakts darbi, jāsakārto dokumentācija. Pārsvarā strādāju pa naktīm. Un pašai tad bija 19 gadu, nekādas saprašanas par bērnu audzināšanu (Ilze man piedzima 26 gados).
Kā viņus aizmidzinājāt?
Iedomājieties – 60 bērni astoņās istabās: viņi tur lēkāja gultās, mētājās ar spilveniem, tas taču bija ārprāts! Es staigāju pa gaiteni un pie katrām durvīm saucu: gulēt, gulēt, gulēt! Bet tas ir skaistākais, kas ir bijis manā dzīvē, – pēc daudziem gadiem pēkšņi saņemt pateicību par savu darbu... Un par ko? Tas jau nekas nebija – es vienkārši neļāvu puikam runāt rupji.
Jūs paspējāt studiju laikā apprecēties?
Jā. Tā mēs, divi jauni cilvēki, ienācām dzīvot Liepājā. Pilsētā pie jūras esmu bijusi vislaimīgākā... Tie bija skaisti gadi, kad valdīja bezrūpība, draudzība. Pēc vīra nāves visi vīra draugi palika arī mani draugi, vēl šodien viņi visi ir mani draugi. Pie mūsu iepazīšanās “vainīga” mana draudzene – viņas vīrs bija jūrnieks, reiz viņi atnāca ciemos kopā ar manu nākamo vīru. Vēlāk arī viena cita draudzene iepazinās ar savu dzīvesbiedru ar mana vīra starpniecību, un tā mēs visi palīdzējām cits citam precēties. Mans vīrs bija vecākais mehāniķis uz kuģa.
Drosmīgs solis – apprecēt jūrnieku. Cik viņš bija mājās un cik jūrā?
Jūrniekus ir jāmāk gaidīt un jāzina, kāpēc tu gaidi! Un tad nav nekādu problēmu. Kad viņi pārnāk mājās pēc sešiem mēnešiem, tie ir svētki. Pārējā laikā es esmu viena savā ikdienā, par visu ir jāatbild man: par bērnu, māju, abām mātēm...
Man ļoti patīk tā jūrnieku bezrūpība, un es viņus pilnīgi saprotu – tad, kad viņi pārnāk, viņi grib braukt ar takšiem, iet uz krogiem, grib dejot, dziedāt, viņi ir kā norāvušies no kuģa. Atceros – Rīgā ar Aizsilnieku gājām uz restorānu pusdienās un vakariņās. Man, nabaga studentei, tas likās tik brīnišķīgi! 
Kurā mirklī sapratāt, ka arī jums vajag tikt uz kuģiem strādāt?
Trūkums piespieda. Pirmo reizi jūrā biju 1973.–1974. gadā uz kuģa Dzintarzeme, biju kopā ar vīru. Tas bija ļoti latvisks Liepājas zvejnieku kolhoza kuģis. Kapteinis bija vīra labs draugs. Bijām kā viena ģimene. Puiši bieži nāca pie manis ne tikai kā pie ārsta, nāca arī “sirdi kratīt”, reizēm skuma par to, ka sieva nav atsūtījusi vēstuli vai ir atsūtījusi bargu vēstuli. Pirms aiziešanas jūrā cilvēks bija ilgāk pasēdējis krogā, nebija laikā atgriezies mājās, un sievai tas nebija izprotams! Rīt jāiet jūrā, bet vīrs ar draugiem sēž! Kāpēc? No vienas puses, tiešām – kāpēc? Bet, no otras puses, kopš pati biju jūrā, es viņus sapratu. Protams, ģimenes no šāda dzīvesveida cieta. Mans bērns jau liels cilvēks, bet vēl tagad atceras un izjūt to laiku kā lielu zaudējumu, kad mēs, abi vecāki, sešus mēnešus nebijām mājā. Ilzi pārmaiņus pieskatīja abas vecmāmiņas, un nebija jau viņai tur slikti. Mana mamma audzināja stingrību un kārtību, Jāņa mamma luteklītei nelika neko darīt. Taču vecāki bērnam tomēr ir vissvarīgākie!
Vīrs nebija greizsirdīgs, ka tik daudzi jūrnieki vēlējās ar jums aprunāties, sūdzēt bēdas?
Nē, mūsu starpā valdīja ārkārtīgi liela uzticēšanās. Man pat prātā nekad nav nākusi doma, ka es, piemēram, nespētu viņu sagaidīt.
Kāpēc mēs aizgājām jūrā abi? Viņš mācījās klātienē Kaļiņingradas Augstākajā jūrnieku skolā – tos gadus ģimenē biju vienīgā pelnītāja. Šo gadu laikā radās naudas grūtības, ko varējām atrisināt, ja abi saņemtu labu atalgojumu. Lai kaut cik paceltu galvu, es aizgāju peļņā jūrā. Uz Dzintarzemes ārstu vajadzēja, man uzticējās.
Nākamo reizi jūrā gāju, kad Rīgā biju Rīgas Ostas slimnīcas galvenā ārste, Ilze jau mācījās vidusskolā. Kādus pāris gadus mani nelaida jūrā “orgāni” par kādiem man nezināmiem grēkiem. Laikam ekskursijas laikā Čehoslovākijā nebiju bijusi uzticīga, staigāju viena, nevis grupā – tikai 1987. gadā man atvēra vīzu. Vasarā es tā izmantoju atvaļinājumu no darba slimnīcā.
Tie bija tādi laiki – cits audzēja rozes, es gāju jūrā. Tad mēs ar Ilzi beidzot varējām ko atļauties, piemēram, nopirkt kurpes. Toreiz ārstiem algas bija mazas, tās nebija arī diži lielas uz kuģiem. Tagad gan uz kuģiem ārstam ir trešā alga aiz kapteiņa, toties vairs lāgā nav ārstu uz kuģiem. Jūrnieki ir apmācīti sniegt pirmo palīdzību un var konsultēties pa tālruni. Esmu strādājusi uz Latvijas Kuģniecības tirdzniecības kuģiem, vēl – Dānijā un Somijā biju uz kuģiem, kas veic ostas padziļināšanu. 
Kādas traumas var būt uz kuģa?
Dažādas – neuzmanības pēc, ir apdegumi, lūzumi, bet traumas nav lielākā problēma. Izplatītas ir muguras sāpēs un problēmas ar asinsspiedienu. Ļoti aktuālas ir zobu sāpes. Lasīju pētījumu, ka pēc palīdzības ostās jūrnieki visbiežāk vēršas pie zobārsta. Dzimtā krastā, kad iet komisijas, ir steiga, visi grib ātrāk tikt jūrā, tā zobi paliek neārstēti.
Un tomēr kā jūs pārvarējāt lielās bailes no asinīm un brūcēm?
Ar mani ir dīvaini. Vēl tagad, kad ieraugu cilvēkam ievainojumu, man sāp tieši tajā pašā vietā! Varbūt es neesmu īsti riktīga... Es ļoti jūtu to, ko jūt otrs cilvēks. Kad izmācījos par neirologu, man ieteica apgūt arī refleksu terapiju. Pusgadu Simferopolē mācījos adatu terapiju un refleksu terapiju. Šim darbam bija panākumi. Daudzi tika “atdurti” no dzeršanas, smēķēšanas, muguras un locītavu sāpēm, radikulīta utt. Bet es nevarēju katram durt. Mirklī, kad cilvēks nāca pa durvīm, varēju pateikt: šim es nepalīdzēšu, nebūs jēgas. Tad tā arī teicu, ka adatas nelīdzēs, jādodas pie cita speciālista. Jo halturēt man nav pieņemami. Vēlāk visādu aktivitāšu un darbu skaits pieauga, tie prasīja laiku un enerģiju, tāpēc pārtraucu praktizēt refleksu terapijā.
Kā izskaidrojat to, ka jums dzīvē vadošie amati tikuši piedāvāti?
Uz amatiem es nekad neesmu gājusi, mani izvēlējās. Tas bija izaicinājums – tiksi galā vai ne. Laikam tāpēc pievērsos otrai specialitātei – neiroloģijai. Droši vien mēraukla bija padarītais darbs, spēja uzņemties atbildību, kaut pašai pēc tam ļoti bail par sastrādāto. Un vēl – laikam jau man ir spējas komunicēt. Man ir bijis jāatlaiž darbinieks, bet viņš aizejot pasaka paldies par visu, kas bijis. Bija smagi, kad Jūras Medicīnas centram pārtrauca valsts finansējumu stacionārai palīdzībai un bija jāreorganizējas, jāatlaiž daļa darbinieku vai jāpārceļ citā darbā. Šie sāpīgie lēmumi bija jāpieņem man, bet viss ir beidzies bez aizvainojuma.
Kāpēc pārcēlāties no Liepājas uz Rīgu?
Ilzes dēļ. Ostas slimnīcā vajadzēja galveno ārstu, ministrija ieteica mani. Es piekritu, jo Ilze vēlējās mācīties mūziku, spēlēja čellu. Es nebiju tik situēta, lai varētu sūtīt viņu uz skolu Rīgā no Liepājas. Kaut kādos mirkļos vēlāk Ilze gribēja būt gan juriste, gan politoloģe. Medicīnu viņa negribēja, jo redzēja, ka mamma nāk vēlu, nav naudas un ir tikai darbs. Taču tad vienā dienā domas mainīja. Par Ilzi esmu lepna – viņa beigusi Londonas Universitātē maģistratūru veselības aprūpes organizācijā, ir PVO eksperte, daudz strādā ārpus Latvijas. Taču vēl tagad, kad ir grūti, viņa spēlē čellu. 
Esat pierakstīta pie meitas ģimenes ārstes praksē?
Jā. Es viņai ļoti klausu un arī saņemu pārmetumus, ja esmu darījusi kaut ko ne tā, ja neesmu gana “fizkultūrējusi”, nūjojusi, peldējusi. Ilze darbā izmanto arī homeopātiju. Arī pati esmu ārstēta ar homeopātiskām zālēm, un tam bija ļoti labi rezultāti.
20 gadus strādājot privātā medicīnas uzņēmumā, redzat, ka medicīnas bizness ir atšķirīgs no citiem biznesa veidiem? Jūs esat gana ilgi bijusi abās frontes pusēs.
Šajā darbā tā ir mana vislielākā problēma – es nevaru pieņemt medicīnu kā biznesu! Bet man jāpieņem, jo citādi šāda privāta medicīnas iestāde nevarētu pastāvēt. Taču vienmēr paturu prātā, ka privātā veselības aprūpē nedrīkst aizmirst par sociālajiem jautājumiem. Nedrīkst domāt kategorijās “tagad tik mēs pelnīsim”. Ir jāredz fons. LJMC ir maksas medicīnas iestāde stacionārajā aprūpē. Mēs piedāvājam savus kvalificētos speciālistus un individuālu pieeju. Un mūsu slava iet no mutes mutē, jo cilvēki lielākoties nāk pēc draugu ieteikuma. Īpašā pieeja pacientam ir mūsu atšķirība. No otras puses, man nav pieņemams, ka valsts stacionārā varētu būt kaut kāda paviršība. Par mediķi vispār ir jāpiedzimst.
Gadās, ka arī nakts jānostāv pie slimnieka gultas, jo ir jāzina, vai viss būs kārtībā. Vai to var saukt par biznesu? Nezinu gan... Tā ir samaksa par padarīto darbu. Vārds “bizness” medicīnā man personīgi nav pieņemams.
Kā noturat savus labākos speciālistus?
Kadri mainās maz, jo ļaujam strādāt cilvēkiem ar savu iniciatīvu. Ne vienmēr naudas jautājums medicīnā ir noteicošais. Mūsu cilvēki ir motivēti, ļaujam pašiem pieņemt lēmumus un atbildēt par tiem. Kolēģi brauc uz ārzemēm, semināriem, pēc tam stāsta, ko jaunu uzzinājuši un ko vajadzētu ieviest. Cilvēkiem ir skaidrs, cik un par ko viņi saņems. 
Kādā režīmā LJMC šobrīd darbojas?
Ambulatorā veselības aprūpe – izmeklējumi, ģimenes ārstu darbs, diagnostika un dienas stacionārs – tiek apmaksāta no valsts. Tā kā valsts tagad finansē tikai neatliekamo palīdzību, tad visa plānveida palīdzība pārcelta uz dienas stacionāru, un mēs strādājam ambulatorās palīdzības kvotu ietvaros. Mēs piedalījāmies arī konkursā par Eiropas līdzekļu piesaisti projektā par Ambulatorās veselības aprūpes centra izveidi, tāda iespēja tika dota slimnīcām, kam valsts pārtrauca finansēt stacionāro palīdzību. Projektā būs jāiegulda diezgan lieli līdzekļi pašiem, bet ceram, ka mums izdosies. Projektam jābūt gatavam jūlijā.
Katra diena ir rēķināšana, ik dienu skaitām, cik mums vēl palicis valsts finansējuma, ko mēs varam un ko vairs nevaram, jo valsts par pārstrādāto neko nemaksā. Mēs nestāvam uz vietas, meklējam citus finansēšanas avotus, ir attīstība.
Kas veido jūsu dzīvi ārpus darba?
Atvaļinājuma laikā varu braukt, kur vēlos. Esmu bijusi gan Amerikā, gan Islandē, gan ar kuģi Keiptaunā. Bet mans dzīves sapnis ir bijis un būs aizbraukt līdz Lieldienu salām (Čīlei piederoša sala Klusā okeāna DA. Sala slavena ar moai – gigantiskajām akmens galvām – red.). Es nezinu, kāpēc, bet man tās salas ir galvā jau kopš bērnības. Ceru, ka man vēl izdosies tur nokļūt. Esmu daudz lasījusi par šo salu un skatījusies Discovery, man tur vienkārši ir jābūt!
Vēl man ir būdiņa Klapkalnciemā Kurzemes jūrmalā, tur man ir dārzs, manas mīļās baltās lilijas un rozes. Man ļoti patīk salasīt visas nobirušās rožu ziedlapiņas, neviena nedrīkst būt zemē. Tur es atpūšos. Vēl man patīk nūjot gar jūras krastu. Rīgā es to nedaru, jo man nepatīk, ka skatās – mani tas traucē.
Vēl man patīk teātris. Vienīgais, kas man nepatīk, ja vakarā pēc izrādes jābrauc mājās ar sabiedrisko transportu, ir grūti pēc emocionālā pacēluma iekāpt cilvēku pārpildītā autobusā vai trolejbusā, jo zūd izjūtas un bauda no piedzīvotā. Tālab pēc izrādēm atļaujos braukt mājup ar taksometru. Maigums Jaunajā Rīgas teātrī ir pēdējais spilgtākais pārdzīvojums.
Ja reiz esat veikalnieka/ķestera meita, kādas ir jūsu attiecības ar Dievu?
Esmu ticīgs cilvēks – kristīta, iesvētīta, eju baznīcā, saņemu Svēto Vakarēdienu, bet nevaru dogmatiski pieņemt visu, ko mācītājs saka. Laikam tā ir mediķa materiālistiskā domāšana, kas traucē. Kad mana mamma mira, atsaucu veco Vecmīlgrāvja mācītāju dot sakramentu. Toreiz viņam vaicāju: vai tas ir labi, ka ārsti iejaucas, paildzina cilvēka aiziešanu? Mācītājs atbildēja: jūs neko nevarat ne paātrināt, ne paildzināt, tas viss ir Dieva rokās, jūs varat cilvēkam šo brīdi tikai atvieglot.
Kas veido jūsu ģimeni?
Man ir liela ģimene, bijām četri bērni ģimenē. Otra mana ģimene ir mani institūta kursabiedri – Rīgas Medicīnas institūta 1966. gada absolventi, ar kuriem satiekamies katrus piecus gadus. Šajās tikšanās reizēs izdodam grāmatiņu “Vai tu arī biji manā kursā?” ar vārdiem un koordinātēm, jo katrreiz, kad satiekamies, ir jāuzliek brilles un jāskatās: kas tā par večiņu vai vecīti? Pirms tikšanās mums baznīcā ir dievkalpojums. Ja man kāds šodien ir tuvs, tad tie ir mani kursabiedri! Un es domāju, ka citi jūtas līdzīgi. 
Es gribētu pateikt, ka neesmu dzīvē sastapusi nevienu sliktu cilvēku. Tāpat kā nevienu neglītu. Kāds cilvēks ir, tādu es viņu pieņemu. Ja cilvēki domā vai rīkojas citādi, tam savi iemesli – kā tas mazais puika, kas runāja rupji.
Man visi cilvēki ir skaisti – skaisti dvēselē. Galvenais ir padarītais darbs un godīga attieksme pret pasauli. Tāpat attiecībās ar pacientu – cilvēkam ir jāzina patiesība, bet tā patiesība ir jāmāk pasniegt. Tāpēc ārstam ir jābūt psihologam. Savukārt tas nav viegli iemācāms, ar to piedzimst. Cilvēki jāvērtē nevis pēc cepures, bet pēc tā, kas ir zem cepures! Šajos laikos bieži cepure ir galvenā. To nosaka steiga un mūžīgais laika trūkums, visa dzīve un politika ir tāda. Es gribētu, lai cilvēki paceļ cepures un atrod laiku palūkoties zem tām!