BENITA ZELTIŅA, neiroloģe: vienmēr starp labiem cilvēkiem
Jums ir visai rets zviedru izcelsmes vārds - Benita, vārdamāsu Latvijā jums nepilns tūkstotis.
Vecāki mani gribēja nosaukt par Grietu — Grētu, pēc tam pārdomāja un mamma tomēr nosauca mani par Benitu. Nezinu, kāpēc tā, jo man nebija iespējas pavaicāt. Mammu zaudēju desmit gadu vecumā, pirms tam viņa jau trīs gadus gulēja uz gultas. Bet citu vārdu nekad neesmu gribējusi. 
Esat kurzemniece ar saknēm Dundagā. Ko atceraties no bērnības?
No bērnības Latvijā neatceros neko, atceros tikai Krieviju. 1949. gada 25. martā mani kopā ar vecmammu un mammu izveda uz Sibīriju. Atbrauca mums pakaļ, neļāva neko sakrāmēt, nekādu mantu mums nebija līdzi, tikai pavasara saulītē izliktais pēlis un šķēres. Man bija tikai trīs gadi, bet mammai, kas slimoja ar bērnu trieku, bija kreisās puses paralīze. Vecaistēvs bija apcietināts, sēdēja parādu cietumā par nesamērīgo nodevu nesamaksāšanu, un palika Latvijā.
Vilcienā divas nedēļas garajā ceļā par mani, meitēnu ar dzelteniem lokainiem matiņiem, mazliet esot parūpējies krievu virsnieks, nesis kaut ko ēst, lai var izdzīvot. Vecmammai bija sirdskaite pēc difterijas pārslimošanas, bet mūs laimīgā kārtā nepārsūtīja nekur tālāk, palikām sovhozā Omskas apgabalā. Vecmamma šuva drēbes sibīriešiem, jo darbnīcas vadītājam, Volgas vācietim, bija cieņpilna attieksme pret vācu valodas pratēju — trijos vācu okupācijas gados vecmamma bija iemācījusies vācu valodu. Staļins nomira 1953. gadā, mamma ļoti gaidīja amnestiju, bet nesagaidīja, inficējās ar tuberkulozi — ēšanas jau mums tur nebija nekādas — un nomira 1955. gadā.
No Sibīrijas mēs ar vecmammu atgriezāmies 1957. gada vasarā, atceros garo braucienu vilcienā, bērnam jau interesanti, atceros Dundagas staciju, kur mūs sagaidīja vecaistēvs, un tad es pirmoreiz mūžā dabūju ābolu sulu un gabalu kūkas. Sibīrijā ne reizi nebiju ēdusi kūkas. Bērnība man saistās ar bada sajūtu.
Man bija desmit gadu, kad atgriezos no Krievijas, un latviešu valodu es nemācēju nemaz, drusku tikai runāt, jo tur jau nebija neviena, ar ko runāt, mammas nebija, vecmamma mūžīgi darbā, apkaimē kādas trīs latviešu ģimenes, apkārt tikai krievu bērni. Pirmajā skolas gadā Latvijā biju nesekmīga latviešu valodā, man bija vasaras darbi, tāpēc trīs mēnešus gāju auklēt bērnu, un par to man mācīja valodu, vakaros diktēja un runāja ar mani latviski.
Vienmēr esmu novērtējusi stingru skolotāju iespaidu, piemēram, vācu valodu mācīja klases audzinātāja, dzelžaina sieviete. Septītajā klasē, kas tolaik bija pamatskolas beidzamā klase, ielika tādus pamatus, ka vēlāk vācu valodu mācēju labāk par vidusskolu beigušajiem, institūtā biju pamatgrupā pie labākajiem. 
Ko jums iemācīja vecmamma?
Darbu iemācīja. To, ka nevar tā vienkārši bez darba sēdēt. Palīdzēja man izstudēt, turpināja šūt, jo pensija pašai bija piecpadsmit rubļu. Viņa gribēja, lai es mācītos, nevis kaut kur slaistītos, lai man noteikti būtu augstākā izglītība.
Iemācīja nekad neņemt svešu. Saimniece, pie kuras īrējām istabiņu, no kolhoza lauka nesa kartupeļus, kāpostus, bet vecmamma nekad man neļāva iet un ņemt kaut ko. Viss bija jāsarūpē pašiem.
Godīgumu iemācīja, nemelot.
Un kā ar baltajiem meliem medicīnā?
Pat ja pacientam ir vēzis ceturtajā stadijā, cerības stariņš jādod. Piederīgajiem varu pateikt patiesību. Arī šajā ziņā medicīna ir māksla — tāpat kā aktiermāksla. Pie mums nodaļā jau lielākoties nonāk tādi, kas jautājumus neuzdod, — galvas audzēji, metastāzes, tad jau ir izmainīta uztvere. Tiem, kurus ar veidojumu galvā sūtām uz Rīgu, aplinkus norādām, ka pēc operācijas un histoloģijas rezultātiem kļūs skaidrāks. 
Kādus pacientus atceraties?
Ja bijusi darīšana ar smagiem pacientiem, es viņus atceros. Viens pacients, kurš zināja, ka viņam ir audzējs, un kuram bija lēkmes, ar ķīmijterapiju nodzīvoja piecpadsmit gadus. Jaunākais insults bija piecpadsmit gadu vecam puikam, ko aizveda uz Rīgu. Divdesmit deviņus gadus vecs pacients ar audzēju galvā ilgi mocījās, gadu, bet viņam arī jau bija citāda uztvere, vecākiem pārdzīvojums lielāks. Visi jau cer uz to — man būs labāk. Cer, lai gan meta-stāzes visās malās. Ir cilvēki, kam jaunie medikamenti patiešām palīdz. Piemēram, pacientam atver kuņģi, ir vēzis, bet dzīvo jau desmit gadus. Kaut kāds paradokss notiek. Tātad uzreiz norakstīt nevar nevienu! 
Kādas pēc šiem brīnumainajiem izdzīvošanas gadījumiem ir jūsu attiecības ar providenci?
Esmu augusi laikmetā, kad valdīja ateisms. Kad atbraucām no Krievijas, vecmamma aizveda mani nokristīt luterāņu baznīcā, un ar to arī viss beidzās. Laiki bija tādi, ka baznīcā nedrīkstēja iet — ne skolas laikā, ne institūta laikā.
Paklausoties, kas viss tiek sludināts ticības vārdā, rodas pārliecība, ka vairāk ir cīņa par varu, par naudu. Neatkarīgās Latvijas sākumā gāju uz luterāņu baznīcu, šķita — jauns mācītājs, jā, būs labi, bet viss izšķīda mantas un baznīcas īpašumu skandālā, un es pārstāju iet. Varbūt tas viss man būtu citādi, ja baznīcā iešana būtu iesakņojusies no bērnības.
Piekrītu reanimatologam Pēterim Kļavam, ka arī mājās var pielūgt, nemaz nav jāiet uz baznīcu. Ir tomēr kāds, kas sargā mūs visos grūtos brīžos.
Dzīve pēc nāves?
Man galvenais ir dzīvot šajā mirklī, šajā brīdī, nevis tad, kad man tur vairs nav ne ģimenes, ne draugu. Loģiski domājot, nekā tāda nav, mēs jau neviens neko no tā neesam ne redzējuši, ne dzirdējuši.
Kā kurzemniece nokļuva Vidzemē?
Ar grupas biedru apprecējāmies 1972. gadā, studiju laikā. Pēc gada mēs ar vīru, divi neirologi, beidzām institūtu, darba Kurzemes pusē abiem nebija. Ventspilī varbūt varēja dabūt, bet vīrs no Latgales, izbraukāt pie vecākiem būtu grūti. Uz sadali bija atbraucis toreizējais Valmieras slimnīcas neiroloģijas nodaļas vadītājs dakteris Cēsnieks, un Valmieras slimnīcas galvenais ārsts Laucis, kas tiešām par kadriem ļoti rūpējās un vienmēr brauca uz sadalēm, mūs iedalīja uz Valmieru.
Divus gadus strādāju DEĀKā par neirologu, kopš 1975. gada esmu šeit, Valmieras (Vidzemes) slimnīcā, šogad būs četrdesmit pieci gadi, bet darba stāžs ir krietni ilgāks.
No četrpadsmit gadu vecuma strādāju par sanitāri Ventspils ostas slimnīcā. Pēc māsu skolas četrus gadus biju vecākā māsa Talsu slimnīcas nervu nodaļā, visa dzīve ar neiroloģiju. Kāpēc neiroloģija? Aizbraucu uz Talsiem, ļoti gribēju ķirurģijas nodaļā, taču kolēģe bija aizbraukusi pirmā un mani ielika neiroloģijas nodaļā — par vecāko māsu, par injekciju māsu, par saimniecības māsu, tolaik nodaļā bija divdesmit piecas gultas un visus šos pienākumus apvienoja viens cilvēks. 
Kāpēc medicīna?
Mācoties septītajā klasē, saslimu ar slapjo pleirītu, slimnīcas nodaļā praksē bija jauks feldšeris, kas ļoti mīlēja medicīnu. Varbūt tas bija pamudinājums, jo pēc pamatskolas aizgāju uz Ventspils māsu skolu, mācību laikā pusgadu braukāju līdzi ātrajā palīdzībā, lai mācītos un apgūtu ko vairāk. Sestdienās un svētdienās gāju palīgā māsām ķirurģijas nodaļā injekcijas taisīt.
Kā iestājāties Rīgas Medicīnas institūtā? Spilgtākais, kas palicis atmiņā?
Konkurss institūtā bija liels, pirmajā gadā neiestājos, jo uz trijnieku noliku eksāmenu ķīmijā, māsu skolā to nemācīja pienācīgā līmenī, bet nākamajā gadā pie pasniedzējas, arī vārdā Benitas, vienu mēnesi pamācījos neorganisko ķīmiju un iestājeksāmenu noliku uz piecnieku. Mācību laikā no otrā kursa strādāju par māsu nervu nodaļā Rīgas 1. slimnīcā. Kolēģi, kolosāli un zinoši cilvēki, sameta naudu sākumam, lai man būtu iztikšana. Paldies toreizējai nodaļas vadītājai dakterei Nemmei!
Studiju gadi bija tikai mācīšanās, mācīšanās un darbs — visas sestdienas un svētdienas slimnīcā. Kurss mums bija ļoti gudrs, kursa vecākais Pēteris Kučiks, tagad Alūksnes slimnīcas ārsts anesteziologs reanimatologs, grāmatā par savu dzīvi (“Plūtona varā”) apcerējis arī institūta laikus. Vēl aizvien reizi gadā vai divos ir kursabiedru tikšanās Alūksnē, Valmierā, Vecdaugavā...
No institūta docētājiem atmiņā palikusi docente Ursula Krūmiņa, bioloģijas pasniedzēja, forša dāma, kopta, ļoti prasīga kolokvijos; tāpat profesors Nikolajs Skuja ar savām īpatnībām (smaida), man vēl laimējās likt pie viņa valsts eksāmenu; profesore Ģertrūde Eniņa, kura ielika ļoti labus pamatus neiroloģijā; profesore Aina Dālmane histoloģijā, pie viņas gājām arī uz histoloģijas pulciņu. Smags priekšmets bija farmakoloģija, kur bija daudz jāzina, pie profesora Modra Melzoba, kurš mācēja iemācīt un arī bija ļoti prasīgs eksāmenos. Ceturtajā un piektajā kursā man bija laime mācīties pie profesora Ilmāra Lazovska, kas mums pasniedza terapiju; tolaik docents — tiešām inteliģents un ļoti foršs — mums mācīja, kā rakstīt slimības vēstures, kā izteikties, piemēram, “nevar slimniekam izvest terapiju, izvest var tikai mēslus uz lauka”.
Centos mācīties visus priekšmetus, bet katrā ziņā gribējās, lai vairāk māca valodas, nevis zinātnisko komunismu, militāro mācību un politekonomiju, kas paņēma nesamērīgi daudz laika, bet galīgi nemaz nenoderēja mediķim. Rakstīju darbu par atbrīvošanās kustībām no kolonizācijas un uzstājos ar priekšlasījumu, lai nebūtu jāliek eksāmens.
No tālākmācībām kvalifikācijas celšanas kursos nevar nepieminēt neiroloģijas profesoru Juri Bērziņu — izcilība! Zināja deviņas valodas, sev pievērsa maz uzmanības, kāds bija ievērojis, ka dažādās zeķēs atnācis uz nodarbību, citreiz pidžambiksēs; interesanta personība: veģetārietis, četrdesmit piecos gados iemācījās braukt ar kalnu slēpēm.
Foto: Jānis Līgats
Pinu raksta versiju Doctus 2018. gada jūnija numurā