Baltais doktors melnajā kontinentā. Alberts Šveicers

Šogad aprit tieši simt gadu, kopš Gabonas piekrastē Rietumāfrikā pēc vairāku nedēļu ceļojuma piestāja kuģis "Eiropa" ar diviem jauniem nupat salaulātiem eiropiešiem uz klāja. Viņu priekšā vēl divi simti kilometru garš ceļš pa Ogoves upi, lai beidzot piestātu nomaļā ciemā, ko turpmāk visā pasaulē pazīst kā Lambareni - vietu, no kurienes Alberts Šveicers iegāja vēsturē kā viens no 20. gadsimta lielākajiem humānistiem un paraugs vairākām mediķu paaudzēm.

Nebūt pārākam

Neparastais stāsts par Albertu Šveiceru sākas visai pieticīgos apstākļos un atklāj zēnu, kura uzskati par morāli daudziem liek atcerēties, kā dzīvot cilvēkam vēlēts Bībelē.

Svētie Raksti tiešām nebūtu tālu jāmeklē. Šveicers dzimis 1875. gada 14. janvārī Kaizers-bergā - nelielā pilsētiņā Augšelzasā ne sevišķi pārtikušā, ar daudz bērniem apveltītā luterāņu mācītāja ģimenē. Viena no pirmajām zēna bērnības atmiņām ir šāda: viņam iekodusi bite, apkārt burzma, visi viņu žēlo. Zēns skaļi brēc, līdz pēkšņi aptver, ka jau labu laiku vairs nekas nesāp. Viņš tūlīt nokaunas un apklust. Alberts ir emocionāls bērns ar tendenci uz patiesīgumu. Ja kādam klājas sliktāk nekā pašam, viņš jūtas neveikli. Reiz zēns iesaistās kautiņā. Viņš ir nogāzis zemē lielāku puiku. Taču uzvaras prieks ir īss. Pieveiktais saka: "Jā, ja es divreiz nedēļā dabūtu gaļas zupu kā tu, es arī būtu tikpat stiprs!" Uzvarētājs ārkārtīgi nokaunas un vēl ilgi nespēj paskatīties uz gaļas zupu savā šķīvī. Nekad viņš nevēlas būt pārāks par saviem vienaudžiem Ginsbahā - gleznainā vācu pilsētiņā, uz kurieni vēlāk pārceļas ģimene. Zēns atsakās vilkt mugurā izejamo kārtu, kas viņam pāršūta no tēva vecā mēteļa. Iemesls - apkārtējiem zemnieku bērniem mēteļu vispār nav. Tas pats ar cepuri, ar ko cits būtu lepojies, - ja tādas nav vietējiem zēniem, šāda cepure tūlīt jārauj nost no galvas. Arī vēlāk, jau būdams pasniedzējs, Šveicers nejūtas pārāks - ar saviem studentiem viņš dodas velosipēdu izbraucienos, neņemot vērā kolēģu kritiku, ka cienījamam mācībspēkam tas nepiedien. Nerēķināšanās ar vispārpieņemtām normām kļūst par raksturīgu Šveicera īpašību, bez kuras nebūtu iedomājams viss šodien zināmais stāsts par Lambareni.

Alberts, dzīvodams Elzasā, kas vēsturiski pārmaiņus piederējusi gan Francijai, gan Vācijai, no bērnības pārvalda franču un vācu valodu. Zēns aizraujas ar ērģeļspēli. Jau deviņu gadu vecumā viņš to pieprot tik labi, ka dievkalpojumā var aizstāt ērģelnieku. Jaunekļa gados Šveicers izceļas ar spēju apbrīnojami ātri apgūt zināšanas, bet kā skolēns vecākiem sagādā raižu pilnus brīžus. Mācītāja dēlam ir tiesības bez maksas apmeklēt ģimnāziju, taču sekmes sākumā ir tik sliktas, ka direktors tēvam iesaka izņemt dēlu no skolas. Zēns stundās ļaujas savām domām, nevis mācībām. Situāciju glābj jauna skolotāja ierašanās. Viņš ir precīzs, stingrs dotā vārda turētājs, allaž lieliski sagatavojies stundām. Zēns šo cilvēku apbrīno un sāk disciplinēt arī sevi. Sekmes strauji uzlabojas.

Arī turpmāk Šveiceru pavada veiksme. Mērķtiecība viņu nepamet un dzīvē laimējas sastapt izcilas personības: tāds ir pirmais ērģeļu skolotājs Eižens Minhs, vēlāk - slavenākais Parīzes ērģelnieks Šarls Vidors, Kozima Vāgnere - Riharda Vāgnera atraitne, autoritāte mūzikas pasaulē, Stefans Cveigs, Romēns Rolāns un daudzi citi.

Laime nepieder tikai pašam

19. gadsimta 90. gadu sākumā Šveicers Strasbūras universitātē vienlaikus studē teoloģiju, filozofiju un mūzikas teoriju. Jaunais censonis uzskata, ka viņam ir dots viss, ko vien cilvēks vispār var vēlēties, taču neuztver to kā iemeslu bezrūpīgai dzīves baudīšanai. "Doma, ka varēju pieredzēt tik vienreizēji laimīgu jaunību, mani joprojām nemitīgi nodarbināja," atmiņās raksta Šveicers. "Arvien labāk sapratu, ka man nav iekšēju tiesību savu laimīgo jaunību, savu veselību un darbaspējas pieņemt kā kaut ko pašu par sevi saprotamu." Divdesmit viena gada vecumā jauneklis nolemj, ka turpmākos deviņus gadus veltīs sev - mācīsies, dzīvos mācītāja amatam, zinātnei un mūzikai. Taču pēc tam uzņemsies pienākumu savu veiksmi atdarīt ar kalpošanu cilvēkiem. Šveicers ir ideālists. Turklāt šo jaunībai raksturīgo īpašību cenšas nosargāt no sairšanas pieauguša cilvēka dzīves rutīnā un uzstājīgi aicina jauniešus saglabāt domas, kas viņus ir sajūsminājušas, uzsvērdams: jaunības ideālismā cilvēks ierauga patiesību, kas ir bagātība, ko nav vērts apmainīt pret kaut ko citu. Vērojot pieaugušus ļaudis nostalģiski, bet bezcerīgi atzīstam jaunības ideālu neglābjamu izčākstēšanu, atmiņās Šveicers raksta: "Tad es nobijos, ka arī man kādreiz būs ar tādu smeldzi jāatskatās uz savu jaunību. Nolēmu nepakļauties traģiskajai nepieciešamībai kļūt prātīgākam." Viņš uzsver: tradicionālā audzināšana kopš bērnu dienām cilvēkam kā normu iepotē nevajadzīgu distancēšanos no līdzcilvēkiem, vairīšanos no labestības kā pārlieka sentimentālisma izpausmes, taču patiesībā tikai sirsnība, empātija un atvērtība ir īpašības, ko cilvēkam vērts iemantot pa īstam. Tieši šis uzskats veido to patieso humānismu, ar kuru Šveicers vēlāk ieiet vēsturē.

Līdz trīsdesmit gadu vecumam Šveicers jau ir publicējis nozīmīgus zinātniskus darbus teoloģijā un filozofijā, ieguvis doktora grādu, izpelnījies atzinību kā ērģelnieks un ērģeļbūves speciālists, uzrakstījis biogrāfisku grāmatu par Johanu Sebastianu Bahu (J. S. Bach: le musicien-poète, 1905), kuru vēlāk turpina ar paplašinātu izdevumu vācu valodā. Tagad pienācis laiks kalpot cilvēkiem. Biogrāfi daudz lauzījuši galvu par to, kas licis Šveiceram misijai izvēlēties tieši Āfriku. Viņš pats atceras kādu liktenīgu iespaidu no studiju gadiem. Netālajā Kolmāras pilsētā ir Frederika Bartoldi (viņš arī Ņujorkas Brīvības statujas autors) skulptūra. To ietver kontinentus simbolizējošas izteiksmīgas figūras. Āfriku ataino zemē nospiesta atlētiska nēģera tēls ar domīgu, skumju apdvestu sejas izteiksmi. Šveicers Kolmārā pie tās bieži kavējies un vēlāk raksta: "Viņa vaigs man stāstīja par melnās pasaules daļas postu." Pēc gadiem šā tēla galvas kopija stāv uz Šveicera rakstāmgalda.

Par spīti šķēršļiem

Šveiceram ir skaidrs, ka kalpošanai cilvēkiem jābūt nevis kaut kam teorētiskam, bet vistiešākajā veidā praktiskam. Kā jauns pasniedzējs viņš piedāvā Strasbūras domei brīvas telpas un brīvprātīgus skolotājus, lai dibinātu skolu trūcīgiem bērniem, taču saņem birokrātisku atbildi, ka tas nav paredzēts pilsētas statūtos. Šveicera draugi kristīgie misionāri bieži pārrunā vietējo iedzīvotāju stāvokli Āfrikas kolonijās, izceļot to, ka viņi nesaņem tikpat kā nekādu medicīnisku palīdzību. Viena no šādām vietām - Franču Ekvatoriālā Āfrika (tagad Gabona). Lūk, īstā vieta un īstie cilvēki! - saprot Šveicers. Ārstēt melnādainos ļaudis mūžamežā. Taču atkal sastopas ar birokrātisku attieksmi Eiropā. Atsaukdamies aicinājumam strādāt Gabonā, viņš vēršas Parīzes misionāru biedrībā, uzsvērdams, ka darbosies tikai kā ārsts. Taču viņu noraida kā cilvēku, kam nav "pareiza priekšstata par kristīgo ticību". Pie vainas ir dažas Šveicera publikācijas par vēsturisko Jēzu Kristu - tās neatbilst baznīcas dogmām.

Taču Šveicers nav no tiem, kas, reiz ko nolēmis, viegli atkāptos. Vēlāk viņš saka: "Tas, kurš aicina uz labdarību, nedrīkst rēķināties ar to, ka cilvēki attīrīs viņa ceļu no šķēršļiem, bet viņam cieši jāpieņem savs liktenis arī tad, ja kāds viņa ceļā liek liekus šķēršļus." Šveicers izvēlas būt neatkarīgs no priekšniecības un nolemj doties uz Āfriku patstāvīgi. No 1905. līdz 1913. gadam viņš studē medicīnu Strasbūras universitātē, iegūstot doktora grādu. Vēlāk viņš raksta: "Es gribēju kļūt par ārstu, lai varētu darboties un nevis tērēt vārdus [..] Medicīnas zināšanas deva man iespēju vislabāk un vispilnīgāk īstenot šo nodomu." Viņš bieži atceras Gētes vārdus - iesākumā bija Darbs. Uzzinājuši par ieceri doties uz Āfriku ārstēt iedzimtos, daudzi Šveicera draugi un tuvinieki izrāda vislielāko pretestību, uzskatīdami, ka viņš aprok savus talantus. Šarls Vidors to salīdzina ar armijas ģenerāļa došanos kaujas laukā ar šauteni rokā.

Medicīnas studiju laikā pasniedzēja algas vairs nav. Taču Šveicers pelna naudu ar ērģeļmūzikas koncertiem Parīzē. Šajā laikā iznāk abas viņa grāmatas par Bahu; tās tulko vairākās valodās un ienes vērā ņemamus honorārus, kas tiek atlikti un kopā ar draugu ziedojumiem veido pirmo finansējumu plānotās slimnīcas vajadzībām Āfrikā. Nopircis ķirurģiskos instrumentus, slimnīcas iekārtu, medikamentus, Šveicers kopā ar sievu medmāsu 1913. gada pavasarī pamet Eiropu.

Slimības, slinkums, alkoholisms

Līdz ar Lambareni Šveiceru pāris izvēlējies ne tikai pamest tā dēvēto civilizēto pasauli, bet arī dzīvi neapskaužamos apstākļos. Ciemats atrodas Ogoves upes krastā, tropu mūžamežā nepilnus simt kilometrus uz dienvidiem no ekvatora, eiropiešiem grūti izturama klimata joslā. Cilvēki, kā baltie, tā vietējie, pastāvīgi cieš no dažādu veidu drudžiem, čūlām un sastrutojumiem pēc traumas. Izplatīta ir miega slimība, spitālība un dažādas saindēšanās. Šveicers noprot, ka ar indēšanu te tiek risinātas daudzas problēmas. Cilvēki bieži pazūd. Lai gan mežā netrūkst plēsīgu zvēru, nojaušams, ka dažās ciltīs joprojām piekopj kanibālismu.

Vietējo afrikāņu vidū zeļ māņticība un fetišisms. Viena no lielākajām problēmām ārsta darbā - ārkārtīgā afrikāņu neuzticamība un slinkums. Slimnīcā pazūd viss, kas nav ieslēgts: no moskītu tīkliem līdz daktera nošu lapām, kuru saturs iezemiešiem, bez šaubām, ir pilnīgi nesaprotams. Nolīgtajiem palīgiem lielākoties uzticēties nevar - slimnīcas ēku būvniecības vai saimniecības darbi bieži tiek izpildīti pavirši vai netiek veikti vispār. Šveicers apraksta kādu gadījumu: pie slimnīcas atrasta termītu apsēsta koka kaste. Tā kā šie kukaiņi ātri noposta ēkas, kādam afrikānim tiek palūgts bīstamo kasti iemest turpat blakus upē, turklāt kārtīgi izskaidro, kāpēc tā jārīkojas. Vīrs apsola visu izdarīt. Vakarā Šveiceram tomēr rodas nelaba nojausma un viņš iziet pārbaudīt. Jā, kaste nomesta turpat pie ēkām. Afrikānim bijis slinkums noiet vēl metrus desmit līdz upes malai. Visnetīrākais ūdens ir pie laivu piestātnes, kur skalo traukus un drēbes. Dizentērijas laikā kāda slimnieka sievai doktors, kā viņu dēvē afrikāņi, piekodina neņemt tur ūdeni pārtikai, bet aiziet uz avotu. Pēc brīža viņš redz: sieviete ņem upes ūdeni lietošanai uzturā un, protams, saslimst. Nereti sirdzējus, sevišķi bezcerīgi slimos vai vecuma nespēka pieveiktos, atnes un nakts tumsā vienkārši pamet pie slimnīcas, tādējādi faktiski uzliekot tai arī sociālās aprūpes iestādes pienākumus, jo atraidīt šādus nelaimīgos nav iespējams. Ja pacientam ir piederīgie, bieži vien tie dara visu, lai izvairītos no gādāšanas par tuvinieku. Ja kāds nomiris, kapračus atrast ir grūti, jo vietējie šādos gadījumos steidz ātri nozust. Iemesls - gan vienkārša nevēlēšanās darīt fizisku darbu, gan pieņēmums, ka cilvēks, kas saskāries ar mirušu, "aptraipās".

Interesanti, ka vietējie bieži vien ārsta kvalifikāciju vērtē, saistot to ar iedomātu viņa spēju noteikt, vai pacients nomirs. Tiek uzskatīts, ka, pieņemot slimnīcā vājinieku, dakteris automātiski uzskata, ka sirdzējs izveseļosies. Tādējādi drīzai nāvei nolemto ļaužu uzņemšana ne vien ir apgrūtinājums, ko daudzos gadījumos faktiski vajadzētu uzņemties piederīgajiem, bet arī kaitē Šveicera ārsta reputācijai. Iezemiešu vidū plosās alkoholisms. Daudzi no viņiem periodiski piedalās mežistrādes darbos, nopelnīto ātri notriec un gaida nākamo izdevību piepelnīties. Tajā pašā laikā kādreiz iestrādātās kultūraugu plantācijas iznīkst. Upes malā virknējas ļaužu pamesti ciemi. Kad Šveiceru pāris pirmoreiz ierodas Lambarenē, kuģīša kapteiņa atbilde uz jautājumu par skumjās ainas iemeslu ir īsa: degvīns.

Degvīns un tabaka ir pieprasītākās preces un arī samaksas līdzeklis par darbu. Tā kā Šveicers norēķināties šādā "valūtā" ar ļaudīm, kas palīdz slimnīcas darbos, atsakās, viņa piedāvājums - karotes, naži, segas - nav pats konkurētspējīgākais.

Ir un reizē nav

Kad Lambarenē ierodas Šveicers, tur ir tikai neliela mājele doktora izmitināšanai. Slimnieku pieņemšanai tiek piemērota pamesta vistu kūts. Slimnīcas būvniecību pavada nebeidzams paradokss: "ir un reizē nav". Visapkārt mūžamežā ir koku jūra, bet gatavu celtniecības materiālu nav. Ir daudz nenodarbinātu iezemiešu, bet strādniekus slimnīcas būvniecībai atrast nevar. Kokus mežā var nocirst, bet visvajadzīgāko cieto sugu ir maz. Ja kokus sacērt, dabūt ārā no cir-smām tos nevar, jo koku aizpludināšanai jāgaida ūdens līmeņa celšanās. Ja līmenis ir, ūdenī mirkstošie koki ātri bojājas. Visapkārt Lambarenei tūkstošiem kvadrātkilometru platībā plešas neapgūtas teritorijas, bet slimnīcai nepietiek zemes, lai, gādājot par slimnieku un personāla uzturu, audzētu dārzājus pārtikai. Ārsta prakse pastāvīgi cieš no būvmateriālu, medikamentu un pārsienamo līdzekļu trūkuma. Turklāt darbaroku trūkums slimnīcā ir tāds, ka ārsts ar pacientiem var strādāt tikai no rīta, bet pārējā dienas daļa jāvelta ēku celtniecībai un labošanai, novēršot postījumus, ko tām pastāvīgi nodara termīti, trupēšana un tropiskās vētras.

Vienīgais kvalificētais palīgs dakterim pirmajos gados Lambarenē ir viņa sieva. Ar Helēnu Breslavu Šveicers iepazīstas studiju laikā 1903. gadā. Viņa, pedagoģe un valodu zinātāja, piedāvā grāmatas par Bahu autoram palīdzēt literārajā jomā, jo viņš teikumus veido kā elzasietis. Jaunie ļaudis ātri kļūst par domubiedriem arī jautājumā par braucienu uz Āfriku. Helēna izmācās par medmāsu, īsi pirms došanās ceļā abi salaulājas. Viņa asistē operācijās, dod slimniekiem narkozi, sterilizē instrumentus, gādā par pārsienamajiem materiāliem un veļu. Taču Helēna slikti panes tropu klimatu un ir spiesta atgriezties Eiropā, kur pavada apmēram pusi viņu laulības laika. Lambarenē doktora sieva uzturas vien periodiski. Par laulāto attiecībām avoti ir skopi. Atmiņās Šveicers šai tēmai neveltī ne vārda. Viņš atzīst: cilvēka privātā pasaule drīkst būt noslēgta. 1919. gadā pasaulē nāk Šveiceru pāra vienīgais bērns - meita Rēna, kas vēlāk kā administratore iesaistās Lambarenes slimnīcas darbā un pēc tēva nāves pārņem tās vadību.

Baltais doktors - nganga

Šveicers ātri ir izpratis afrikāņu sadzīves un psiholoģijas īpatnības un iekarojis autoritāti. Princips ir vienkāršs - ja baltais cilvēks nav pārliecināts par to, ko dara, un neciena pats sevi, vietējie viņu neuztver nopietni. Vienlaikus viņš nedrīkst būt vardarbīgs savu mērķu sasniegšanā. Šveicera formula attiecībās ar afrikāņiem ir šāda: es esmu jūsu brālis, taču vecākais brālis. Laipnība plus stingrība. Baltais doktors vietējo acīs ir nganga - cilvēks, kas bauda vislielāko autoritāti, kāda tur parasti ir burvjiem. Viņu aicina par tiesnesi vietējo tiesu jeb palavru izšķiršanā.

Afrikāņu tikumu pārzināšana doktoram ļauj viņos saskatīt ne tikai slikto, bet arī labo. Savā bezatbildībā mūžameža iemītnieki Šveiceram atgādina bezpalīdzīgus bērnus. Viņš bieži lieto frāzi "dabas bērni", reizē norādīdams gan uz šo cilvēku dabīgo naivitāti, kas eiropiešu atvesto pārmaiņu dēļ var izpausties visai postoši, gan arī uz viņu tiešo labsirdību, sirsnīgo pateicību un "primitīvo tautu nesakropļoto taisnīgumu". Daži afrikāņi pateicībā par tuvinieku izārstēšanu kā būvnieki pie doktora strādā gadiem, lai gan koktirgotāji maksā vairāk. Doktors cenšas panākt, lai vietējie atgrieztos pie tradicionālās nodarbinātības un dzīvesveida, kas viņus pasargātu no balto cilvēku ienākšanas radītā posta. Taču bieži viņš arī norāda uz svētību, ko šeit atnesusi kristietība, ļaujot meža ļaudīm vairs verdziski nebaidīties no gariem, fetišiem un dēmoniem.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada novembra numurā

Foto: no grāmatas Б. Носик “Швейцер”, oracoolblog.wordpress.com; rokraksts no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma