ARVĪDS IRMEJS, krūts ķirurgs: Dzīve turpinās
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Katra diena jau ir citāda, bet parasti tā man sākas ar rīta lūgšanu un dušu.
Jūs esat prasīgs pret dzīvi?
Kaut kādās lietās mans prasīguma līmenis ir augsts, bet citās ne. Taču nereti gadās, ka citiem tas prasīguma latiņas augstums ir pretējs manējam, — jomās, kurās neesmu tik prasīgs, viņi ir. Manuprāt, tā ir individuāla kombinācija.
Un pret sevi, kolēģiem esat prasīgs?
Mani amata pienākumi pieprasa šo prasīgumu, piemēram, lai būtu sakārtota medicīniskā dokumentācija, par ko dažkārt jācīnās ar kolēģiem.
Protams, man ir vēlme uzticēto izdarīt iespējami labāk, bet — kā to iespējams realizēt un kā tas sanāk, tas jau cits jautājums.
Kā klājas Krūts slimību centram? Pie kādiem jauniem projektiem pašlaik strādājat?
Ja par ārstniecisko sadaļu, tagad piedalāmies pilotprojektā, kas ir Eiropas Savienības iniciatīva. Tās mērķis — lai kaut kādā gadā “x” būtu sertificēti visi Krūts slimību centri Eiropā. Tagad tiek izstrādāti principi, pēc kuriem šī sertifikācija varēs notikt. Izstrādā ne vien principus, bet arī aprobē procesus, lai saprastu, vai Krūts veselības centri šos noteikumus spēs izpildīt: notiks šo procesu audits, tie tiks objektīvi novērtēti. Tā ir viena no mūsu pašreizējām aktualitātēm.
Otra aktualitāte — centra dalība Pārmantoto audzēju Eiropas References tīklā. Tā arī ir Eiropas iniciatīva uzlabot ārstniecības kvalitāti reto slimību jomā — pārmantotais krūts vēzis kvalificējas kā retā slimība. Ļoti labi, ka no ārpuses kāds visu laiku sadarbības veidā virza uz attīstību.
Vai jūtat Covid laika atskaņas uz saviem pacientiem?
To ir grūti novērtēt. Dažkārt sievietēm, kas līdz šim apzinīgi reizi divos gados ieradušās uz mamogrāfiju, tagad tiek konstatēts krūts vēzis, jo pandēmijas dēļ viņas izlaidušas kārtējo skrīninga mamogrāfiju. Droši vien šo audzēju būtu iespējams atklāt gadu vai divus agrāk, un tas var ietekmēt prognozi.
Krūts vēža ārstēšanā kļūstam varošāki, gudrāki zinātnē, saudzīgāki pieejā pret pacientu?
Jau pierādīts — ja vien iespējams veikt krūti saudzējošu operāciju, tas jādara. Jo šīs operācijas kombinācijā ar staru terapiju no dzīvildzes viedokļa ir tikpat efektīvas vai pat efektīvākas nekā krūts amputācija.
Rietumos šī tendence krūts vēža ārstēšanā ļoti izteikti aizsākās jau astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā. Viņiem par šo metodi ir jau trīsdesmit gadus vākti dati.
Mūsu ķīmijterapeiti arvien vairāk izvērtē, kuri ir tie gadījumi, kad var izvairīties no toksiskās ķīmijterapijas, jo pietiek ar mazāk toksiskiem medikamentiem. Arī šī ir viena no jaunākajām tendencēm krūts vēža ārstēšanā.
Latvijā 20 gadus tiek pētīta ģenētiski pārmantotā vēža izplatība — 5 % no visiem vēžiem ir pārmantoti. Cik no šīm pacientēm gadā nonāk pie jums Krūts slimību centrā?
Pērn bija 72 gadījumi, kad sievietēm atklāja ģenētiski pārmantotu vēzi. Kaut šī ir klasificēta kā reta slimība, skaitļi liecina, ka Latvijā tā nemaz nav tik reta (ja to atpazīst un laikus diagnosticē).
Lielākā daļa jūsu pacientu ir sievietes, bet jūsu kabinetā nonāk arī vīrieši — svaru zāles apmeklētāji.
Zīdaiņa un bērna vecumā krūšu audu attīstība meitenēm un zēniem notiek vienādi. Atšķirības rodas pubertātes laikā, kad meitenēm palielinās estrogēna, bet zēniem — testosterona daudzums. Līdzīgas bioķīmiskas hormonu izmaiņas vai līdzsvara traucējumi var rasties, ja lieto dažādus uztura bagātinātājus vai pat īstas dopinga vielas, lai strauji palielinātu muskuļu masu. Tāds ir šo vīriešu mērķis, taču reizēm viņi kā blakni iegūst krūts audu attīstību, ko noteikti nevēlējās. Šādu gadījumu nav īpaši daudz, varbūt viens mēnesī, taču pieļauju, ka ne visi vīrieši vēršas pie ārsta.
Pārmantotais krūts vēzis ir par 20 gadiem jaunāks nekā vēzis kopumā. Kad jums pretī sēž jauna sieviete, kurai slimība apgāž dzīvi kājām gaisā, kā tas pārkārto jūsu vērtības?
Tas ir viens no tādiem brīžiem dzīvē, kad vari pateikties Dievam par katru dienu, kad esi vesels, vari strādāt. Dežurējot vispārīgajā ķirurģijā, katru reizi, kad iegāju reanimācijas nodaļā un redzēju kādu jaunu cilvēku ar nopietnu diagnozi, kurš pievienots mākslīgai plaušu ventilācijai.
Sapratu — nevienam nav garantēts, ka viņš nodzīvos līdz deviņdesmit pieciem gadiem, apkārt būs kupls bērnu un mazbērnu pulciņš...
Ko vēl ārsts ikdienā pieredz?
Jūt, kāda ir sabiedrības temperatūra, jo slimo jau visu sabiedrības slāņu pārstāvji. Saskarē ar pacientiem, kas pārstāv citas sabiedrības daļas, ārstam ir iespēja izrauties no sava šaurā burbuļa, bildi redzēt plašāk.
Un tomēr — vai šajā dzīvē kaut kas ir garantēts?
Daudzi lielie filozofi teikuši, ka ikvienam garantēta ir aiziešana mūžībā. Taču kristiešu skatījumā tas Lieldienu notikums, kad Kristus augšāmceļas, dod citu perspektīvu — ka aiziešanai seko augšāmcelšanās. Tas šo garantēto lietu vērš citādu, iezīmē citās krāsās.
Kā ārsts var pacientam palīdzēt grūtās, šokējošās situācijās, piemēram, kad jauna sieviete uzzina, ka viņai ir gēnu defekts un 80 % varbūtība saslimt ar krūts vēzi?
Šī situācija nav traģiskākā, jo ir atrisināma. Protams, šoks, liels stress, daudz negulētu nakšu, bet skumīgāk ir brīdī, kad pie ārsta ierodas jauna sieviete ar ielaistu, varbūt pat izčūlojušu audzēju ar metastāzēm. Ja vēl ģimenē ir viens vai vairāki mazi bērniņi, bet mediķu centieni glābt šo ugunsgrēku pārāk nesekmējas, ir ļoti skumji.
Kā, redzot ciešanas, ieturēt pareizo distanci?
Nedrīkst nocietināties par daudz un arī nedrīkst mirt kopā ar pacientu. Taču ir skaidrs, ka jāpaiet laikam, lai pieņemtu risinājumu, kā šādā situācijā rīkoties.
Kā piemēru minēšu hokeja vārtsarga rīcību, kad viņš ripu ielaidis vārtos. Vai tā bija viņa vaina vai ne, skaidrs, ka viņš pārdzīvo notikušo. Taču spēle turpinās... Ja visu laiku domāsi par ielaisto ripu, tas ir priekšnoteikums, ka ielaidīsi nākamo.
Protams, sarežģīti gadījumi jāanalizē, jāgūst pieredze, mācība, ko vajadzētu uzlabot savā darbā, kas jāmaina. Ja jūtu, ka būtu varējis kaut ko izdarīt labāk, un cilvēciski vairs nekas nav maināms, tad jālūdz piedošana Dievam. Piedošana ikvienam ir nepieciešama, mēs neviens neesam perfekti, kļūdās visi. Bet ir jāiet tālāk, lai nākamā epizode būtu veiksmīga.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada augusta numurā