Ārsts Dieva padomu ceļos. Pediatru asociācijas prezidents Enoks Biķis
Jums ir ļoti neparasts vārds...
Jā, man daudzi to saka. Enoks ir Bībeles vārds, kas tur minēts trīs vietās. Glika tulkojumā tātad Enoks, bet ir atrodama arī citāda šā vārda rakstība - Ēnohs, Enochs. Zinu Latvijā vēl tikai vienu cilvēku ar tādu pašu vārdu kā man. Tas ir Enoks Neilands no Talsiem, kas aktīvi darbojas Bībeles tulkošanā un ir bijis sludināt evaņģēliju pat Jaungvinejas papuasiem. Enoks pēc Bībeles ir viens no mūsu pirmtēviem, un šis vārds nozīmē vadīt savas gaitas ar Dievu. Bībelē ir trīs personas, par kuru nāvi nekas nav zināms - Mozus, Elia un Enoks.
Mans tēvs bija mācītājs, bet māte mūziķe. Vecāki apprecējās 1934. gadā, bet es nācu pasaulē 1937. gadā - bērni, cik saprotu, tika atlikti, kamēr mamma beidza konservatoriju. Vecāki allaž man atgādināja, lai vadu savas gaitas ar Dievu, un tas man arī visu mūžu ir bijis pozitīvs stimuls. 
Vai arī jūsu brāļiem un māsām ir neparasti vārdi?
Visiem bērniem tēvs un māte izvēlējās vārdus, kas atrodami Bībelē. Man ir brālis Teofils, ir brāļi - dvīņi Pēteris un Toms un māsa Rute. Toties savai meitai mēs ar sievu devām vārdu Ieva - pirmās sievietes vārdu.
Mana vārda nav kalendārā, tāpēc jāiztiek ar kalendārā neminēto vārdu dienu, lai gan patiesībā tam nekādu lielo vērību neveltu - man tāda vārda diena bijusi nebijusi. Enoka vārds 3. janvārī ir bijis atrodams vien kādā vecā Ventspils zvejnieku kalendārā. Tajā pašā datumā to reiz ierakstīju Baptistu kalendārā, kad veidoju žurnālu Baptistu Vēstnesis.
Esat dzimis kurzemnieks.
Tēvs ir dzimis Vaiņodē, mamma ir ventspilniece. Vecmamma prata līvu valodu, es gan pats tajā diemžēl nezinu nevienu vārdu. Vecmammas mammai no mātes puses bija īsti lībisks uzvārds Jakadels.
Tēvam Ventspils bija pirmā darbavieta, viņš tur sāka kalpot kā baptistu mācītājs 25 gadu vecumā. Tolaik vietējie ļaudis sprieduši, ka tik jauns mācītājs vēl kristīdams kādu noslīcinās. Būdams no kristīgas ģimenes un pats būdams kristietis, bieži vien esmu juties kā baltais nēģeris, tomēr mūsu ģimene no daudz kā ir tikusi pasargāta. Ja nebūtu kāda vietējā miliča, kas iznīcināja lapu ar izvešanai nolemto cilvēku sarakstu, mēs 1941. gadā būtu deportēti uz Sibīriju. Savukārt no otrā izvešanas viļņa mūs paglāba tas, ka dzīvojām ļoti trūcīgi.
Kurzemē pavadīju bērnību un jaunību - no 1945. līdz 1953. gadam dzīvojām Rucavā, tur gulēju slimnīcā ar hepatītu A, un mans jaunākais brālis Teofils ir vienīgais bērns, kas dzimis Rucavā, turklāt ļoti smagās dzemdībās. Vecmāte, pēc tautības poliete, ienāca mūsu mazajā baznīciņā, pārkrustījās un pateicās Dievam, ka viss tik veiksmīgi beidzies.
Pēdējoreiz Rucavā biju pirms dažiem gadiem uz skolas karoga iesvētīšanu. Taču jo-projām nekļūdīgi atpazīstu Rucavas izloksni. Tur, teiksim, slimību sauc "liga", tamdēļ slimnieks ir "ligāns". Kā īstens kurzemnieks jo-projām pēc intonācijas jūtu, ka cilvēks nāk no Liepājas puses. 
Kristīgās pārliecības dēļ vēlāk netiku strādāt Dundagā, jo toreizējās varas iestādes nevarēja pieļaut, ka vienā rajonā tēvs ir mācītājs, bet dēls - ārsts. Tēvs bija slims ar sirdi, un man ļoti gribējās būt viņa tuvumā, tomēr mani nosūtīja strādāt uz Viesīti, kur aizvadīju savus pirmos darba gadus. Šo vietu varu saukt par savu otro dzimteni. Atceros, ka Viesītē man bija kāds ļoti atbildīgs uzdevums - ārstēt Paula Stradiņa māti, kurai bieži atkārtojās sirdslēkmes. Paķēru kabatas sterilizatoru ar špricīti un skrēju...
Liela mana mūža daļa saistīta ar Lat gali. Biju pediatrijas nozares kurators Preiļu rajonam, un zināju visus šā rajona feldšerpunktus labāk nekā vietējie. Zinu arī Vidzemi. Studējot mums ik gadu bija jādodas strādāt kolhozā, un kopā ar diviem kursabiedriem Rūjienas pusē pie Burtnieku ezera lasījām vardes fizioloģijas katedrai anatomikumā. Speciāli gatavotās un ar mitrinātu zāli izklātās kastēs salikām ap 2000 varžu un taksistam teicām, ka viņš nekad nav vedis tik daudz pasažieru.
Vai ir līdzības mācītāja un ārsta darbā? Abi taču kalpo...
Mācītājs kalpo cilvēkam, dodams dvēseles mierinājumu, bet es tomēr izvēlējos medicīnu. Kā zināms, cilvēkam ir miesa, dvēsele un gars, turklāt gars ir tikai cilvēkam, bet dvēsele arī dzīvniekiem un pat istabas puķēm, kas spēj paust savas emocijas. Kas tic Dievam un viņam paklausa, tam gars ir dzīvs, to vienmēr esmu ielāgojis.
No sava tēva - mācītāja - esmu mācījies attieksmi pret cilvēkiem: pazemīgi uzklausīt, neuztiept savu viedokli un mēģināt izprast, kā jūtas otrs. Tas lieti noder ārsta darbā. 
Vai var izprast, kā jūtas bērns?
To izdarīt varam tikai netieši, un tāpēc vienmēr uzsveru, ka medicīnā arvien vairāk jāpievēršas saudzēšanai. Vai varat iedomāties, kāds troksnis un nežēlīgi spilgta gaisma jāiztur priekšlaikus dzimušam bērniņam? Tāpēc, ārstējot bērnu, viņš pēc iespējas vairāk jāsaudzē un jāžēlo, izvairoties no nevajadzīgiem izmeklējumiem vai medicīniskām manipulācijām. Teiksim, tā vietā, lai injicētu zāles, tās var ievadīt svecītes veidā, panākot to pašu efektu. Turklāt nemitīgi jārēķinās, ka visam jaunajam ar laiku tiek atklātas arvien jaunas blaknes un kaitīga ietekme.
Vai medicīna jūs saistīja jau bērnībā?
Mūsu dzimtā nav dziļu mediķu tradīciju. Ārste bija mammas māsa, un ikreiz, kad kāds no mums bija saslimis, viņa meta visus darbus pie malas un brauca sasirgušo ārstēt.
Atceros, kā Rucavā vācu ārstniecības augus. Biškrēsliņi, baltās nātres, ceļmallapas, rudzupuķu ziedlapiņas, mārsils, raspodiņi, melnie rudzu graudi... Biju visus šos augus salasījis un izžāvējis, aiznesu Rucavas aptieķniekam. Nopelnīto 50 kapeiku vietā viņš man izmaksāja rubli - tātad prēmiju par lielo centību. Rucavas aptieķnieks man šķita kā mediķa etalons - paliela auguma, vienmēr spodrā uzsvārcī un smaržīgs.
Atceraties arī citus savus skolotājus?
Protams! Spilgti pieminu profesoru Kristapu Rudzīti, profesorus Stradiņu, Beļeņkiju, iekšķīgo slimību docentu Būmeisteru, pediatrijas profesorus Kurbatovu, Ebelu, docentes Strazdiņu, Medni, Groti. No 1974. līdz 1979. gadam neklātienē studēju aspirantūrā Centrālajā ārstu kvalifikācijas institūtā Maskavā, kur 1980. gadā aizstāvēju disertāciju "Nieru funkcijas pie metaboliskās alkalozes bērniem", kas nostrificēta Latvijas Medicīnas akadēmijā 1992. gadā, apstiprinot Dr. med. grādu. No studiju laika Maskavā man palicis prātā daudz spilgtu personību. Mans skolotājs, no kura ļoti daudz mācījos, bija ļoti dievticīgs cilvēks, ebreju izcelsmes profesors Čefass. Atceros, cik rūpīgi viņš, piemēram, mazgāja rokas. 
Tieši viņš man atgādināja, ka Bībele nav tikai kultūras piemineklis, bet gan mūžīgs padomdevējs miesas un gara dzīvei. Bībelē var atrast gan padomus par personīgo higiēnu, gan ieteikumus, ko ēst un ko neēst, lai izvairītos no holesterīna un sirds-asinsvadu saslimšanām.
Vai pats par veselību nesūdzaties?
Man ir 71 gads. Dažas dienas pēc 70 gadu jubilejas svinībām mani piemeklēja insults. Dzimšanas dienā biju sarīkojis ērģeļmūzikas koncertu - es pats spēlēju ērģeles. Ārsti sprieda, ka esmu pārpūlējies, tāpēc tik smagi saslimis. Tomēr es tam nepiekrītu. Dzimšanas dienā man bija ļoti daudz pozitīvu emociju, un tās nevarēja būt par iemeslu insultam. Ame ri kāņi gan mēdz teikt, ka insults nozīmējot apvainojumu.
Drīzāk slimības iemesls bija gadu gaitā uzkrātā spriedze. Kad strādāju bērnu reanimācijā Bērnu slimnīcā Vienības gatvē, gadījās, ka vienlaikus jāuzrauga divpadsmit bērni, kuru trauslo dzīvību kontrolē monitori, kas skan un mirgo, un tādā brīdī ieved vēl trīspa-dsmito mirstošo bērnu. Bija ļoti smagas dežūras, daudz baiļu un nedrošības. Dzīvību pieskatošie monitori bija tikko parādījušies, bet ar šiem, kā saka, "pirmajiem kucēniem", izdevās glābt ļoti daudz dzīvību. Tā ir milzīga slodze. Redzu, cik strauji noveco daudzi citi mani kolēģi.
Tāpat ar sanitārās aviācijas helikopteru esmu lidojis uz attālākajām Latvijas malām, lai steigtu atvest uz Rīgu smagi slimus bērnus - uz Indru Krāslavas rajonā, uz Balviem, kur helikopters nosēdās zemē starp diviem ezeriem. Patīkams gan bija tikai turpceļš, jo varēja brīnoties vērot Latviju no putna lidojuma. Atpakaļceļā katra minūte bija tik dārga dzīvībai, ka skatīties ārā nebija laika. Ar reanimācijas mašīnu ir steigts pa puteņiem, šķīdoņiem, dubļiem un tumsu, apdraudot savu dzīvību, lai tikai glābtu bērnu. Tas viss ir atstājis iespaidu uz manu veselību. Tāpēc arī no ārzemju braucieniem tagad atsakos.
Esmu dzirdējusi, ka insulta ārstēšana nav tik daudz atkarīga no medikamentiem, cik no paša darbošanās un piederīgo atbalsta.
Ir vairāku veidu insults. Pašam, protams, vajadzēja ļoti daudz strādāt un vingrināties, lai mudinātu darboties smadzeņu šūnas, kas atrodas blakus bojātajām. Esmu ļoti pateicīgs savai dzīvesbiedrei Silvijai, kas joprojām mani ik rītu pavada uz darbu un palīdz doties mājās, lai mana iekāpšana autobusā un izkāpšana no tā būtu droša. 
Jums daudz palīdz arī meita Ieva.
Jā, bez viņas atbalsta Latvijas Pediatru asociācija nevarētu izdarīt tik daudz, cik esam spējuši pēdējo gadu laikā. Ievai ļoti labi padodas tas, ko mūsdienās sauc par public relations.
Pediatriem ļoti daudz dod tikšanās ar ārvalstu kolēģiem, šie kontakti ir neatsverami. Esam izveidojuši mājaslapu www.lpa.lv, kur sniedzam jaunāko informāciju gan ārstiem, gan vecākiem.
Pats datorprasmi apguvu pašmācības ceļā un tagad nevaru vien nobrīnīties, kā savulaik spēju iztikt bez datora un disertāciju krievu valodā uzrakstīt ar rakstāmmašīnu. Pasaulē viss tik ātri mainās! Tagad brīnās, ja kāds grib iegādāties faksa aparātu. Kāds vairs fakss, ja dokumentus ieskenē un sūta elektroniski! Man meita nupat uzdāvināja plaukstdatoru, un nu es to apgūstu, kā ķīnietis sēžot ar irbulīti rokās.
Vai cilvēks spēj tikt līdzi tam, cik strauji attīstās tehnika?
Man ir tāda apokaliptiska izjūta. Paātrinājums ir tik milzīgs, un vienlaikus ar zemestrīcēm un nelaimēm kā kaleidoskopā mainās arī cilvēku tikumi un netikumi. Diemžēl arvien vairāk pasaulē sāk valdīt Romas pāvesta nupat nosodītais hēdonisms - uzskats, ka jādzīvo šodienai, jo nevar jau zināt, kā rīt būs.
Bērnu klīniskās slimnīcas pediatrs-reanimatologs bijāt divdesmit gadu. Ar ko sarunājas ārsts reanimācijā: ar dzīvību vai ar nāvi?
Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Tikpat grūti vecākiem atbildēt uz izmisuma pilniem jautājumiem, kas būs un kā būs. Es taču nevaru pateikt ne dienas, ne stundas. Bet man ir atrasta formula, ko sacīt ļoti smagi slimo bērnu vecākiem: cerēsim, ka būs labāk, nekā šajā brīdī izskatās. Pats galvenais: ar vecākiem ir jārunā - arī tad, ja viņu bērnu nav izdevies glābt. Tā ir milzīga slodze ārstam.
Protams, tā ir slodze arī vecākiem, jo saikne starp bērnu un māti nebeidzas ar piedzimšanu. Bērna pašsajūta spilgti un skaidri atspoguļo to, kā jūtas un ko domā māte. Ja mamma ir pesimismā, to izjūt arī bērns. 
Tad jau mammas var sevi vainot bērnu slimībās.
Vainošana nav īstā reakcija. Vecākiem jāsaprot, ka ir svarīgi domāt labas domas, jo dusmas un slikti vārdi nāk atpakaļ un vairāk kaitē pašam nekā tam, kam tie veltīti. Tur nav nekādas maģijas, bet domu materializēšanās pierādās atkal un atkal, vienīgi ar gadiem to cilvēks izprot arvien skaidrāk. Ir jādomā optimistiski un krīzes brīžos jālūdz Dieva palīdzība, atceroties: lai lūgumi piepildītos, jābūt ļoti stiprai ticībai.
Esmu pieredzējis, cik ļoti palīdz svētbildes, cik daudz palīdz vecāku lūgšanas. Esmu arī redzējis, kā vecāki steidz bērniņu nokristīt, lai viņš neaiziet pie Dieviņa bez šā svētā sakramenta saņemšanas, lai gan mazajiem tāpat pieder Dieva valstība, jo viņi savā mūža nav apzināti grēkojuši.
Vai palikuši prātā kādi neveiksmīgi gadījumi?
Protams, tie neaizmirstas, jo vairāk, ja notikušajā atrodamas arī paša kļūdas.
No 1964. līdz 1969. gadam biju Jēkabpils rajona pediatrs. Krustpilī kādam mazam bērniņam bija caureja ar asinīm, un es domāju, ka tā ir dizentērija, nemaz nepieļaujot ko citu. Bija piektdiena. Neviens no kolēģiem manu diagnozi diemžēl neapšaubīja. Svētdienā mazo tomēr operēja, bet pieaugušo ķirurgs, un bērniņu glābt neizdevās. Viņam bija zarnu samešanās. Pēc gada mamma dzemdēja citu bērniņu un atzinās, ka tolaik gribējusi sūdzēt mani tiesā, tomēr nav to izdarījusi. Tagad stāstu šo gadījumu studentiem un cieši atgādinu: nekad, NEKAD nevajag akli pakļauties vienai diagnozei. Arī ļoti pieredzējušam ārstam ir jāšaubās, tikai viņš nedrīkst to izrādīt. Diagnožu diferenciācija vajadzīga pat tad, kad šķiet pilnīgi skaidrs, kas pacientam kaiš. Jāpieņem vismaz divas diagnozes, jo tā vienīgā var neizrādīties īstā, bet laiks būs pazaudēts.
Atceros vēl kādu gadījumu, kad mei tenīte bija aizrijusies ar riekstu, bet līdz Rīgai bija 140 kilometru, un meitenīti glābt neizdevās. Vēl kāds bērniņš bija saindējies ar kordaronu - sirdszālēm no vecmāmiņas somas. Mūsdienās bērnu izdotos glābt, mākslīgi darbinot sirsniņu un ļaujot organismam atbrīvoties no zāļu iedarbības. Toreiz tādas iespējas nebija.
Bet katram ārstam jau jāpieredz savu pacientu kapu kopiņas...
Vai ir bijis tā: izskatās bezcerīgs gadījums, bet pēkšņi notiek brīnums...
No savas ārsta prakses tādu gadījumu atcerēties nevaru, bet šāds brīnums notika ar maniem brāļiem - dvīnīšiem, kad viņi 1943. gadā bija divus mēnešus veci. Pēteris un Toms bija saslimuši ar plaušu karsoni, un situācija bija gandrīz bezcerīga. Tovakar visa Iļģuciema baptistu draudze lūdza par mazajiem puisīšiem, un otrā rītā ārsts brīnīdamies teica, ka viņu veselības stāvoklis salīdzinājumā ar iepriekšējo vakaru esot kā diena pret nakti.
Arī pats esmu uzrunājis Dievu par saviem pacientiem un lūdzis, lai man palīdz viņus ārstēt. Jo Dievs var ne tikai pagriezt ārsta roku, virzot skalpeli pareizā virzienā, bet arī pavirzīt ārsta domas, ļaujot viņam ātrāk saprast, kā ir jārīkojas.
Kas pašlaik visvairāk satrauc Latvijas pediatrus?
Esmu Latvijas Pediatru asociācijas vadītājs kopš 1991. gada, un pats saku, ka esmu jau aizsēdējies. Manuprāt, pediatram jākļūst par primārās pieejamības ārstu, neiesaistot pa vidu kā dispečeru ģimenes ārstu. Neviens nav universāls, un arī ģimenes ārsts nevar visu par cilvēku zināt no šūpuļa līdz kapam. Ļoti daudzās Eiropas valstīs pediatrs jau ir primārās pieejamības ārsts, un es būtu ļoti laimīgs, ja šāda kārtība visdrīzākajā laikā tiktu ieviesta arī Latvijā.
Ļoti liela kļūda bija Pediatrijas fakultātes likvidēšana. Bērns nav miniatūrs pieaugušais, un nevar pieaugušajiem ražoto tabletīti salauzt mazākos gabaliņos, lai tā derētu arī bērnam. Domājot par bērna attīstību, vajadzīga īpaša aprūpe.
Daudzi ģimenes ārsti saka: mēs taču zinām, pie kura speciālista bērnu sūtīt, zinām savu pacientu ģimenes. Jā, laukos varbūt tā arī ir, bet pilsētās noteikti nav. Vecāki bieži jautā, kā atrast labu ārstu bērnam. Visbiežāk tomēr iesaku izvēlēties to, kuram pamatprofesija ir pediatrija un kurš tikai pēc tam kļuvis par ģimenes ārstu.
Jums nepatīkot, ka ārsts slimniekus sauc par klientiem.
Jā, man šķiet, ka par klientu cilvēks saucams tad, ja ar viņu vieno tikai finansiālas attiecības. Slimnieks nevar būt klients, bet gan pacients. Šis vārds cēlies no latīņu valodas, apzīmējot pacietību. Un pacietība vajadzīga ne tikai pacientam, bet arī ārstam.
Pediatrija, protams, ir specifiska medicīnas nozare. Jā, es varu paņemt savu pacientu rokās, bet man jāstrādā ne tikai ar viņu, bet arī ar mammu, tēti, vecmammām un krustmātēm. Un tas uzliek papildu pienākumus un atbildību.
Gadu gaitā daudz kas mainījies - mazo cilvēku nākšana pasaulē un ārstēšana agrāk tika ģimenes locekļu acīm liegta.
Vēl tagad atceros, kā brīnījās par kādu tēvu Viesītē, kas bija pakāpies uz sētas, lai redzētu, kā dzemdē viņa sieva.
Ģimenes faktora ignorēšana ne pie kā laba nav novedusi. Atceros, kā savulaik ārzemju kolēģi brīnījās par situāciju, kad nelaimīgie vecāki mēģināja caur slimnīcas logiem sarunāties ar saviem slimajiem bērniem. Tagad pat reanimācijā vecāki, uzmetuši halātu uz pleciem, var ienākt un aprunāties ar savu uz dzīvības un nāves robežas esošo bērnu.
Tajā pašā laikā dzirdam, cik ļoti daudzus bērnus pamet, cik daudzi vecāki nerūpējas par viņiem.
Cilvēks ir savas dzīves apstākļu vergs, un bērni ļoti bieži cieš vecāku nevērības vai slikto paradumu dēļ. Jā, mēdz gan teikt, ka nelabvēlīgo ģimeņu bērni ir veselīgāki un slimo mazāk, bet te ir runa par kopsakarībām - viņi ir vairāk norūdījušies, tāpēc retāk saķer vīrusus.
Toties mums slimnīcas jaundzimušo nodaļā ir palāta bērniem, kuru mammas no viņiem atteikušās. Daudzi ārzemju studenti jautā, kāpēc tas tā ir. Atļaujos secināt, ka mātes, atteikdamās no sava bērniņa, zemapziņā to pārestību, ko ir saņēmušas no sava partnera, uzliek bērnam. Tikmēr mazie guļ un izmisīgi gaida, kad viņiem pienāks rinda bērnunamā...
Vai arī uz ielas pamanāt bērnus?
Protams, es viņus redzu. Un skumji pamanu, kā mammas viņus stiepj pa ielu, aiz rokas sagrābtus. Vai varat iedomāties, kā justos jūs, ja kāds milzis tā satvertu aiz rokas un rautu... Toties ar patiesu interesi un prieku vēroju arī bērnu interesi par notiekošo: viņa emocijas, reakciju uz situāciju.
Kāds izskatās laimīgs bērns?
Actiņas spīd, vaigi sārti...
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva