Ārsti sociālajos medijos. Kas notiek aizkadrā?
Kā un kad izlēmāt par medicīnu runāt sociālo tīklu platformās?
Prof. Skride: Ideja runāt par veselību bija jau rezidentūras laikā — veidot īsfilmas par medicīnu, kādu raidījumu. Kad vēlāk parādījās sociālie tīkli, bija skaidrs: cilvēki par medicīnu grib uzzināt un sarunāties vienkāršā valodā.
Neliela atkāpe par manu filmēšanās pieredzi rezidentūras gados. Pirms desmit gadiem ar studiju biedriem ārstiem aizrāvāmies ar kino lietām — uzņēmām īsfilmas un pat demonstrējām tās kinoteātrī Splendid Palace, pēdējās divās bija skatītāju pilna zāle. Filmējām ar profesionālām kamerām, pēdējās divās filmās mums bija pat grima māksliniece, režisors, scenārijs, tērpi no Rīgas kinostudijas. Filmēšanās praksi sākām iegūt jau no 2006. gada, kad tapa pirmā filma. Tas viss sākās tā, ka reiz kādā rudens vakarā gājām uz Rīgas naktsklubiem padejot, bet kāds izdomāja: nu ko ies tāpat uz klubiem? Vajag darīt tā, ka katrs noīrē kāda dzīvnieka tērpu. Es, šķiet, biju lapsa, vēl bija lācis, ezis... Kādi septiņi kostīmi. Sēdāmies 11. tramvajā dzīvnieku kostīmos un tajā vakarā izstaigājām vairākus klubus. Bet toreiz vēl nebija telefonu, ar kuriem var filmēt. Gribējām šo iemūžināt, tāpēc paņēmām kameru un nākamajā dienā uztaisījām mazo scenāriju par dzīvnieku piedzīvojumiem Rīgā.
Atgriežoties pie sociālajiem tīkliem šobrīd, es vienmēr rūpīgi pārdomāju, ko teikšu publiski. Manis teiktajā nedrīkst būt nekā nezinātniska, nekā nepārbaudīta.
Tas, ko es reizēm redzu: video un ierakstus par veselību veido arī nemediķi, kas nereti iedomājas, ka zina visu — par slimībām, medicīnu. Tur ir ārkārtīgi daudz nepatiesas informācijas. Varbūt reizēm pat speciāli ieliek kādus 10—20 % melu, un cilvēki uzķeras uz māņiem un puspatiesībām.
Es nekomunicēju par jautājumiem, kurus nepārzinu. Pamatā runāju par kardioloģiju. To daru, lai izceltu pamatproblēmu — to, ka Latvijā dzīves ilguma ziņā esam priekšpēdējie, savukārt pēc veselīgi nodzīvotiem dzīves gadiem esam pēdējā vietā Eiropā. Un vairāk nekā 50 % medicīniski novēršamu slimību un nāves gadījumu veido tieši kardiovaskulārās slimības.
Dr. Vilkoite: Zinu, ka parasti speciālisti izmanto sociālās platformas, lai piesaistītu pacientus, klientus un iepazīstinātu ar sevi. Manā gadījumā Instagram kļuvu aktīva, kad jau biju labi pazīstama kā gastroenterologs, papildu reklāma man nebija nepieciešama, taču sapratu, ka man trūkst kapacitātes, lai pieņemtu un konsultētu visus pacientus, kas to vēlējās. Gribēju no sirds dalīties savās zināšanās. Latvijā ir saglabājies daudz postpadomju stigmu par gremošanas sistēmas veselību. Es vēlējos kliedēt nepamatotos mītus un ar bloga palīdzību sniegt gastroenteroloģijas informāciju zinātnes gaismā. Pusotra gada laikā blogs sevi pierādījis ļoti labi. Nebiju gaidījusi, ka blogs mani tik ļoti pārņems.
Kā ģenerējat idejas saturam?
Prof. Skride: Nereti pavaicāju saviem kolēģiem, rezidentiem. Skatos, kādi ir bijuši aktuālie pacienti, lasu zinātniskos rakstus. Stāstu arī pamatlietas, piemēram, kas ir paaugstināts asinsspiediens, ko nozīmē holesterīns, kas ir ehokardiogrāfija, Holtera izmeklējums, kas ir veselīgs dzīvesveids.
Bet esmu pamanījis, ka cilvēkiem patīk vienkāršas lietas vienkāršā valodā. Tiklīdz sākam izmantot medicīnas terminus, tā video noskatās kāds tūkstotis skatītāju, bet, ja stāsts ir ļoti vienkāršs, tad 20 000 un vairāk, kas ir ļoti daudz.
Dr. Vilkoite: Tēmas galvenokārt rodas no ikdienas komunikācijas ar pacientiem. Dalos arī jaunākajās publikācijās un kongresos iegūtajās zināšanās. Praktiski katru dienu manā blogā tiek aktualizēta jauna tēma no gastroenteroloģijas, retāk no citas internās medicīnas jomas. Šādas diskusijas rada daudz reakciju, piemēram, iztirzājot jaunās D vitamīna vadlīnijas vai diskutējot par ultrapārstrādāto produktu ietekmi uz mūsu veselību, komunikācija ar sekotājiem izvēršas īpaši interesanta.
Cik bieži veidojat un publicējat jaunu saturu?
Dr. Vilkoite: Katru dienu “storijos” lieku jaunu tēmu. Dienas beigās cenšos ierakstīt arī apkopojošu video, taču ne vienmēr tam pietiek laika. Zinu, ka daudzi sekotāji taisa ekrānuzņēmumus, lai saglabātu informāciju no “storijiem”, kas automātiski dzēšas pēc 24 stundām. Saturu saplānoju apmēram nedēļai uz priekšu. Reti notiek novirzes spontānu ideju virzienā, kad pie tām aizved, piemēram, diskusijas ar sekotājiem. Ja tēma ļoti aktuāla un pēc tās ir daudz jautājumu un vēstuļu, to attīstu vairāk vai pavēršu citā virzienā — cenšos just sekotāju interesi. Latvijas sociālajos tīklos raksturīga iezīme, īpaši ar veselību saistītos profilos — sekotāji neraksta visiem redzamus komentārus zem “postiem” vai video “rīliem”, publika negrib, ka jautājumi un komentāri būtu citiem redzami. Tāpēc biežāk diskusija neveidojas zem ieraksta, bet gan privāti, un es ļoti cenšos uz šīm privātajām ziņām atbildēt, iesaistos diskusijā. Man pašai tas liekas interesanti.
Prof. Skride: Cenšos, lai katru nedēļu tiktu publicēti vismaz divi jauni video.
Cik ilgu laiku aizņem video filmēšana? Vai mēdzat pārfilmēt?
Prof. Skride: Video nereti ir jāpārfilmē — reizēm divas trīs reizes, jo vēlos kvalitatīvu saturu. It kā liekas, ka vienas minūtes video var uzfilmēt ātri, bet, ja grib kvalitatīvu, bez kļūdām, raitu, skaidru un bez aizķeršanās, tad jāpārfilmē.
Dr. Vilkoite: Minūti. Ļoti reti pārfilmēju. Ja nošķaudos vai fonā dzirdamas bērna skaņas, vai suns ierejas, arī tad pārfilmēju reti. Man nav laika to darīt. Ir ideja, piesēžos un izdaru. Mans blogs nav perfekti apstrādāts, tas ir dzīvs: kāda esmu dzīvē, tāds ir arī mans blogs.
Vai pirms tam trenējaties, piemēram, dikcijā?
Prof. Skride: Nē, nekad netrenējos, daru uzreiz. Varbūt tā ir kļūda un tāpēc sanāk pārfilmēt, bet treniņiem nav laika.
Dr. Vilkoite: Nekad. Pat pašos pirmsākumos viss notika brīvā stilā. Varu pateikties savai 64. vidusskolai, kur bija klase ar aktiermeistarības novirzienu, ļoti noder tur apgūtās prasmes.
Cik cilvēku parasti iesaistīti video filmēšanas, montēšanas procesā? Vai par to šie cilvēki saņem atalgojumu?
Dr. Vilkoite: Mans blogs ir viena cilvēka projekts.
Pati iefilmēju, pati ielieku. Ar montēšanu ļoti neaizraujos, neizmantoju nekādus video efektus. Nosēžos kameras priekšā, pasaku savu sakāmo, izslēdzu un uzlieku titrus.
Mans blogs ir vairāk informatīvs, mazāk estētisks. Pievienotā vērtība ir tieši saturs. Neredzu arī skatījumu atšķirības — esmu vai neesmu sapucējusies, mazāk vai vairāk nogurusi pēc darba.
Prof. Skride: Man palīdz viens cilvēks, kas filmē, montē video, arī publicē. Šobrīd mans video palīgs darbojas brīvprātīgā kārtā bez atalgojuma.
Kā satura veidošana sociālajos tīklos ir ietekmējusi jūsu darba grafiku?
Prof. Skride: Īpaši neietekmē, jo aizkadra darbu es pats nedaru. Cenšos pielāgoties: ja pacientu pieņemšana sākas, piemēram, pēcpusdienā, tad filmēšanai atvēlu kādu stundu pirms vai pēc pacientu konsultēšanas.
Dr. Vilkoite: Esmu ļoti dinamiska — idejas realizēju acumirklīgi. Protams, bez blogošanas un klīniskā darba ir vēl daudz citu pienākumu un lomu, esmu arī sieva, mamma diviem pusaudžiem, studēju RSU doktorantūras pēdējā kursā, esmu RSU gastroenteroloģijas rezidentūras programmas vadītāja. Manam temperamentam vajag aktivitāti, dinamiku, mani burtiski baro jaunas idejas un notikumi. Tāpēc uzņemos interesantus projektus — pati izdomāju, pati realizēju brīvajos brīžos vai aizbraucu uz darbu desmit piecpadsmit minūtes agrāk.
Vai ir kāds mērķis, cik sekotāju gribat sasniegt?
Dr. Vilkoite: Nav, es vairāk izbaudu pašu procesu. Kamēr man sava satura veidošana sociālajos tīklos būs interesanta, es to darīšu; kad pašai vairs nebūs interesanti, pārtraukšu. Pašlaik blogošana mani ir aizrāvusi, patīk iegūtais rezultāts. Gūstu no sekotājiem enerģiju un pateicības vārdus, un mani motivē tas, ka spēju aptvert ļoti lielu cilvēku skaitu. Arī saviem rezidentiem, jaunajiem ārstiem saku: “Savs blogs ir jātaisa, tas dod iespēju sniegt informāciju lielākam skaitam cilvēku.”
Prof. Skride: Es īpaši nesekoju savam skatītāju skaitam un īpašu mērķu tieši sekotāju skaitā man nav. Kādreiz, ja kāds kolēģis stāsta, ka redzējis manus video, tad pavaicāju: “Cik tad man ir to sekotāju?”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada augusta numurā