PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ar skalpeli un otu rokā

I. Minova
Ar skalpeli un otu rokā
“Ārsts zināmā mērā ir mākslinieks,” atzīst Krāslavas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs VJAČESLAVS APRUPS, kas darbam veltījis teju 30 gadu. Ikdienu viņš pavada ar skalpeli rokā, veicot dažādas operācijas, bet brīvajā laikā ņem otas un krāsas.

Daktera Vjačeslava Aprupa aizraušanos ar gleznošanu bauda arī kolēģi —  daļa viņa gleznu rotā slimnīcas sienas ķirurģijas nodaļā Daktera Vjačeslava Aprupa aizraušanos ar gleznošanu bauda arī kolēģi —  daļa viņa gleznu rotā slimnīcas sienas ķirurģijas nodaļā
Daktera Vjačeslava Aprupa aizraušanos ar gleznošanu bauda arī kolēģi — daļa viņa gleznu rotā slimnīcas sienas ķirurģijas nodaļā

Viss sācies ar mālu mīcīšanu

Atnācis strādāt uz Krāslavu, Vjačeslavs iepazinās ar vietējo keramiķi Valdi Pauliņu, kas tolaik organizēja podnieku skolu. Nolēmis iemēģināt roku mālu mīcīšanā, mājās izveidojis pat darbnīcu un nopircis virpu. Podu virpošana padevusies tīri labi, ar darbiem piedalījies izstādēs. Keramikai veltījis gadus desmit, bijusi doma izbūvēt savu cepli, kur apdedzināt traukus, taču ideju nepaguva īstenot. Darbs slimnīcā aizņēmis arī visu brīvo laiku - deviņdesmitie gadi Krāslavas rajonā bija īpaši traumatiski, tāpēc ķirurgam bijušas darba pilnas rokas. Par tā laika aizraušanos liecina vien daži māla trauki, ko atstājis par piemiņu. Lai arī keramiķa darbošanos atstājis novārtā, Vjačeslavs atzīst, ka rokas joprojām visu atceras. "Ja tagad apsēstos pie virpas, noteikti varētu dabūt gatavu podu," saka ārsts. Zināmā mērā podniecība esot līdzīga ķirurga darbam - gan vienā, gan otrā jomā ļoti svarīga ir roku veiklība.

Vairākus gadus radošai darbībai pietrūcis laika, vajadzējis būvēt māju, audzināt bērnus, bijusi liela slodze slimnīcā. Tikai pirms pieciem gadiem beidzot parādījušies brīvāki brīži. Vjačeslavs stāsta, ka jau sen domājis par gleznošanu. Zīmēšana padevusies jau agrā bērnībā, Medicīnas institūtā to licis lietā histoloģijā, kad cilvēka organisma šūnas bija jāprot uzzīmēt mikroskopiskā palielinājumā. Tas viņam padevās ļoti labi, ar lielu precizitāti. Šos zīmējumus ārsts glabā joprojām. Pamazām mājās sakrājies ap 80 grāmatu par mākslu, kuras alkatīgi lasījis, cenšoties katra mākslinieka daiļradē atrast sev vērtīgāko un to izmantot. Šīs grāmatas arī kļuva par mācību līdzekli gleznošanā, jo nekur citur to nav mācījies.

Visvairāk viņu uzrunā Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša darbi, no jaunajiem māksliniekiem patīk Alises Mediņas darbi, labprāt uzlūko Ernesta Vintera gleznotos dabas skatus. Arī Vjačeslavs vēlas gleznot tādā garā, taču nevis kopēt atzīto māk-slinieku stilu, bet radīt ko savu. Ar mūsdienīgo mākslu gan esot uz "jūs". Lai arī Latvija ir bagāta māksliniekiem, daudzi, viņaprāt, gleznojot nepareizajā virzienā. "Mūsdienu mākslā pietrūkst satura. Var gleznot abstrakti, taču bieži vien mākslinieki nespēj nodot skatītājam galveno domu, es šīs gleznas nesaprotu," teic Vjačeslavs.

Gleznās V. Aprups lielākoties ataino Latgalē noskatītas ainavas Gleznās V. Aprups lielākoties ataino Latgalē noskatītas ainavas
Gleznās V. Aprups lielākoties ataino Latgalē noskatītas ainavas
Gleznošana kā meditācija

Kad bija izlasīta virkne grāmatu, iegūtas teorētiskas zināšanas gleznošanā ar eļļas krāsām, Vjačeslavs beidzot nopircis savas pirmās krāsas un mēģinājis kaut ko uzgleznot uz kartona. Tās bijušas ģerānijas un palma. Tad nolēmis likt krāsas uz audekla. Viņš bikli rāda savu pirmo darbu - trīs sīpolus uz balta fona. Tā viņam esot vismīļākā, laikam tāpēc, ka pirmā. Taču darbam nav ne vainas, gluži pretēji - pirmie panākumi mudinājuši turpināt iesākto.

Katrs hobijs maksā naudu, arī gleznošanā jāiegulda visai daudz: ne krāsas, ne audekls nemaksā lēti. Viņš izvēlējies gleznot ar eļļas krāsām triepienu tehnikā. Visu apguvis pašmācības ceļā. Sākumā gleznojis pa trim gleznām nedēļā, taču klibojusi kvalitāte, bijis jāpārstrādā. "Varbūt arī labāk, ka neviens nav mācījis un iegrožojis, jo tā var atrast savu ceļu, kas ir brīvs no aizspriedumiem. Tomēr dažreiz gribētu dzirdēt kāda pieredzējuša mākslinieka padomu," saka ķirurgs. Piecos gados tapušas 335 gleznas. "Esmu ļoti ražīgs," smejas ārsts un piebilst, ka pie molberta pavadītais laiks ir sava veida meditācija. "Kāds iet uz jogu, cits makšķerē, bet es atpūšos ar otu rokā." Gleznošana ārstam palīdz uz laiku piemirst par darbu, atslēgties no ikdienas raizēm. Ziemā vakari iznāk garāki, arī laika gleznošanai vairāk. Vjačeslavs pārliecināts, ka tas ir daudz svētīgāk nekā sēdēt pie televizora vai datora.

Vjačeslava gleznas pamazām aiziet pasaulē, tiek dāvinātas radiem un draugiem, dažas pārdotas. Mākslinieks smejas, ka dažreiz, pēc laika ieraugot atdāvinātās gleznas, kļūstot žēl, ka atdevis, jo pašam tās ļoti mīļas, bet ko nu vairs.

Liela daļa viņa gleznu rotā slimnīcas sienas ķirurģijas nodaļā, ārsts savu mākslu veltījis kolēģiem. Viņš uzskata, ka ik cilvēkā ir apslēpts talants, vajag tikai uzdrošināties to atklāt. Vjačeslava iedvesmota, gleznot sākusi arī kāda viņa kolēģe.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada septembra numurā.

                                                                                                                                          Foto: Inese Minova