Ar korporanta deķeli un torti gaisa balonā

Lielais attālums no Liepnas līdz Rīgai un arī trešais plaukstošais ģimenes zieds ir ieviesis zināmas korekcijas. Tomēr ierastie hobiji pavisam novārtā atstāti nav, tikai pievēršanās tiem iegrozījusies citādi, nekā līdz šim. Tas, kas savulaik piedzīvots vai apgūts, nekur jau nezūd. Jānis un Liene atzīst: te - laukos - ir daudz vairāk prieka nekā pilsētā, te viņiem ir labi un te viņi skolos savus bērnus, kamēr tie izaugs lieli un darīs, ko paši grib, lai arī vecāki varētu darīt, ko viņi grib.

Korporācija - dzīves pamatīgumam

Tas būs pirmais stāsts. Nopietnākais no visiem. Stāsts par to, kā Jānis mīl savu zemi, tur drošu savu ģimeni un neliedz dzīves pieredzi citiem. Stāsts par korporāciju.

Tagadējais Valsts Tuberkulozes un plaušu slimību centra Laboratorijas nodaļas vadītājs Ģirts Šķenders Jāni iesaistīties korporācijā Fraternitas Lataviensis uzaicināja Medicīnas akadēmijas ēdnīcā. Līdz tam Jānis par korporācijas būtību, darbību un principiem nezināja gandrīz neko. Bija 1993. gada rudens, kad viņš kļuva par korporantu, jo nebija iemesla neatsaukties Ģirta mudinājumam. Abi bija klasesbiedri un labi zināja viens par otra uzticību Latvijai un attieksmi pret dzīvi. Tagad Jānis saka: "Es pilnībā atbalstu korporācijas pamatvērtības - dzimtenes mīlestība, nacionālās vērtības un stabilas ģimenes. Esmu no korporācijas daudz ieguvis un esmu tai arī ļoti daudz devis." Kamēr Jānis korporācijā bija fuksis, viņu pamanīja apņēmīgās aktivitātes dēļ, tāpēc drīz vien viņš ieņēma atbildīgus amatus: bija gan oldermanis - jaunāko korporeļu uzraudzītājs, gan seniors - korporācijas priekšstāvis un reprezentatīvā persona. Tikpat neparasts kā korporantu amatu nosaukumi, ir arī citi termini. Piemēram, korporantu cepures sauc par deķeļiem.

"Korporācija ārkārtīgi paplašina draugu loku, jo te vienuviet sapulcējas juristi, mediķi, ekonomisti... Kamēr esi jauns, pat prātā nevar ienākt, cik daudz un dažādu sfēru cilvēku padomu vai palīdzību ievajadzēsies dzīvē! Tieši korporācijā šos cilvēkus var iegūt. Turklāt tai ir vēl kāds labums - mūsdienās ir ļoti maz vietu, kur pastāv tik stingra disciplīna. Uz turieni vienmēr jādodas uzvalkā. Protams, ir cilvēki, kas domā, ka korporācijā daudz lieto alkoholu. Varu teikt, ka tieši tur es iemācījos, kā tas ir - dzert kulturāli," saka Jānis, uzverot, ka korporācija ir arī dažādu paaudžu kopābūšana, kas ļauj jaunam studentam un pieredzējušam profesoram justies līdzvērtīgiem un gūt vienam no otra to, ko otrs tobrīd spēj un ir gatavs dot: zināšanas, vērtējumu, pārdomas vai padomus.

Tagad, dzīvojot Liepnā, laika korporācijai ir krietni mazāk; no Liepnas nevar saskatīt, deg korporācijas telpu logos gaisma vai nē, un nevar tur ieskriet, kā saka, uz stundiņu. Tomēr atteicies no savas dalības šajā mūža organizācijā Jānis nav. Daudzus jautājumus var nokārtot arī elektroniski, turklāt viņam ir sajūta, ka tieši tagad ir vairāk padomu un dzīves pieredzes, ko nodot jaunajiem korporantiem.

Baloni - dzīves krāsainībai

Tas būs pavisam cits stāsts. Par lielajām, krāšņajām bumbām gaisā, kas cilvēkus mūsdienās pārsteidz daudz vairāk nekā lidmašīnas.

"Gaisa baloni - tas ir skaisti!" saka Jānis. Gandrīz vienlaikus ar iesaistīšanos korporācijas darbībā, Ģirts mudināja Jāni līdzdarboties gaisa balona Vinnijs pavadošajā grupā. Tolaik - 1993. gada sākumā - saprašana par gaisa baloniem Latvijā vēl bija bērnu autiņos. Viens balons, viens pilots un cilvēku pilnas trīs automašīnas, kas sekoja balona gaitām un palīdzēja tam pacelties gaisā. Viens no šādiem palīgiem bija arī Jānis.

Pirmoreiz gaisa balonu sacensībās viņš startēja kā Lietuvas komandas dalībnieks, jo viņiem vajadzēja cilvēku, kas daudzmaz saprot, kā palīdzēt balonam pacelties. Jānis saka: "Ir jāzina, kad kuram balona galam jāķeras klāt. Savukārt skatītājiem jāielāgo, ka nevajag neko palīdzēt, ja neviens to neprasa darīt. Tā var izdarīt vairāk ļaunuma nekā labuma." Gaisa balona augšējā galā ir pagarš striķis, kurš jātur, kamēr gaisa balonā pūš auksto gaisu, ko pēc tam uzsilda. Cilvēkiem, kas šo virvi tur, jābūt ļoti zinošiem un jāatpazīst brīdis, kad striķis jāatlaiž, citādi var notikt nelaime. Turklāt skatītājiem jāzina arī tas, ka gaisa balons ir pašūts no ļoti smalka materiāla un tas var viegli saplīst vai uzliesmot, tādēļ balona tuvumā nevajag smēķēt un nevajag uz nepiepūstā balona kāpt ar kājām.

Gaisa balona Vinnijs komandā Jānis parasti bija komandas vecākais - cilvēks, kas uz zemes pieņem lēmumus par balona gaitām sacensībās. Komandā ir gaisa balona pilots, navigators, kas viņam palīdz atrast īsto ceļu, meklējot to kartē, un atbild uz pilota jautājumiem. Vēl ir arī šoferis, kas uzmana balonu no zemes un ved arī sacensību tiesnesi, kā arī komandas vecāko jeb šofera stūrmani. Gaisa balonu komandas uzdevumi sacensībās ir visdažādākie: piemēram, no balona noteiktā, ar krustu iezīmētā vietā uz zemes jānomet smilšu maisiņš. Ir jālido ļoti precīzi, lai to varētu izdarīt.

"Pilsētas no augšas izskatās visai draņķīgi - var redzēt visus atkritumus, nesakoptību, nesalabotos jumtus, savukārt lauki ir skaisti," stāsta Jānis. "Nepareizi dara tie gaisa balonu pasažieri, kuri prasa, lai balons paceļas pēc iespējas augstāk. Nevajag. Jo zemāk lido - trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit metru augstumā -, jo labāks skats paveras. Var redzēt dzīvniekus, kas gan parasti mūk, jo brīžos, kad balonā iepūš gāzi, ir liels troksnis. Reiz redzējām kāda tīruma malā atstātu zirgu ar visu arklu. Pamanījis gaisa balonu, viņš ātrā riksī auļoja mājās ar visu arklu. Savukārt suņi parasti ļoti rej balonu, bet visvairāk par to priecājas bērni," saka Jānis. Viņš atceras kādu neaizmirstamu skatu Lietuvā: bērni tik ļoti priecājušies par lidojošajām bumbām, ka dienas beigās balonu panākt centušies vai vesels simts.

Stabingu ģimenei ir visai reāls plāns jau tuvākajā laikā turpat Liepnā noorganizēt gaisa balonu festivālu. Tas gan vietējiem būtu neviltots prieks, jo jau tad, kad rudenī pie ģimenes ārsta prakses ar Jāņa un Lienes gādību atklāja bērnu rotaļlaukumu, te jau viens gaisa balons bija, un skatīties uz to bija sapulcējies vai viss pagasts. Bet Stabingu meitiņas gaisa balona grozā ne reizi nav lidojušas. "To var darīt tad, kad cilvēkbērna skats droši sniedzas pāri groza malai un vecāki ir pilnīgi droši, ka bērns neparedzētā situācijā spēs reaģēt kā pieaudzis cilvēks."

Tortes - dzīves garšai

Un tas būs trešais stāsts. Par tortēm, kuras cep ik rudeni, tad ēd, pirkstus laizīdami, un zina, ka nākamgad viņi - gan cepēji, gan vērtētāji un līdzjutēji - satiksies atkal. Varbūt tas pat vairāk ir stāsts par tradīcijām, nevis tortēm. Bet lai nu paliek, jo tortes - tas skan tik garšīgi!

Bija 1998. gada 18. maijs, kad Lienes vārdadienā Jānis savai topošajai sievai pasniedza pirmo paša cepto torti. Liene tagad saka: "Jānim tas būtu daudzkārt par prastu - nopirkt gatavu torti. Viņš cepa pats!"

Vārdadienas svinību laikā Lienes draudzene Līga (starp citu - Jāņa drauga Ģirta sieva), klausoties, kā visi vienā mēlē slavē Jāņa meistarstiķi, atzinās, ka arī viņa māk cept tortes un ir diezgan droša, ka viņai tā izdotos pat vēl labāka nekā Jānim. Tad nu arī visi nosprieda, ka jārīko sacensības, vienādos apstākļos vienā laikā un vienā plītī uzcepot tortes. Tika izvēlēta vieta - Jāņa vecāku mājas Lauciņi, un pirmās sacensības notika jau togad.

Cepšana sākās bez jebkāda stresa - lauku mājas virtuvē, ar malku kurināmas plīts krāsnī, un viss būtu tikpat rāmi beidzies, ja vien... ja vien pirms toršu ēšanas draugi nepaziņotu, ka lieta būs krietni nopietnāka. Izrādījās, viņiem jau ir gatavs degustēšanas konkursa nolikums tortēm, kam kā pamats izmantots kāds konjaku degustēšanas protokols. Izveidoja žūrijas komisiju, kas smalki izvērtēja gan katras tortes garšu un pēcgaršu, gan izskatu, smaržu un sadalāmību un nokniebjamību. Konkurss bija tik nopietns, ka cepēji pat samulsa no stingrajiem un iepriekš nezināmajiem noteikumiem. Togad uzvarēja Līga.

Bet konkurss ar katru gadu vērtās plašumā, lai gan vairāk par četrām tortēm vienā reizē Lauciņos necep, citādi tās nevar apēst. Tagad konkursam ir savs nosaukums Ik rudens bezgandeliskais toršu vakars, un visu, kas ar to saistīts, var apskatīt mājaslapā www.ekovirtuve.lv/irbtv. Jānis skaidro, ka vārds "bezgandeliskais" ir sens kurzemnieku apzīmējums rīmām, izēdājiem u. tml. No trešā konkursa norises gada tam ir pat sava balva - ceļojošā tortes lāpstiņa, kurā ik gadu iegravē kārtējā uzvarētāja vārdu. Dalībnieku izdomai, protams, nav robežu: ir piedāvātas arī sāļās tortes, ir veselām ģimenēm ceptas tortes, bet ir arī tādas, kuru meistari pie cepšanas ķeras pirmoreiz dzīvē. Turklāt tortēm ir recenzenti, jo pašam cepējam neklājas savu darbu lielīt, un recenzijas gandrīz vienmēr ir tikpat smalki izstrādātas kā pašas tortes.

Lai toršu vakaru padarītu vēl interesantāku un inteliģentāku, tā sākumā parasti notiek kāds priekšlasījums, pārsvarā par medicīniskām tēmām. Turklāt viesmīlīgajiem mājas saimniekiem konkursa dalībnieki un skatītāji (garšotāji) parasti atdara ar labu darbu: sarīko apkārtnes uzkopšanas talku.

Foto: no personīgā arhīva