Ar divām labajām rokām. Ķirurgs Anatolijs Ņikitins
Anatolijs Ņikitins bija to ķirurgu vidū, kuri 1958. gadā pirmie Latvijā sāka veikt sirds operācijas slimniekiem ar iedzimtām un iegūtām sirds kaitēm. Pēc vienpadsmit gadiem, apkopojot 218 sirds operāciju pieredzi, viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva medicīnas doktora grādu. Vēlāk galvenokārt nodarbojies ar vēdera dobuma un krūškurvja orgānu akūtu ķirurģisko slimību un traumatisko bojājumu ārstēšanu.
Viņš ir ne vien izcils ārsts, bet bijis arī aktīvs Latvijas valsts neatkarības atbalstītājs Atmodas laikā. Organizēja un sniedza neatliekamo ķirurģisko palīdzību 1991. gada janvāra barikāžu dienās ievainotajiem. Par nopelniem Latvijas labā saņēmis daudzus atzinības rakstus un apbalvojumus, no kuriem augstākais ir Triju Zvaigžņu virsnieka ordenis. "Esmu laimīgs cilvēks," atskatoties uz paveikto, vērtējoši saka pieredzējušais ķirurgs, kurš savai profesijai veltījis 46 dzīves gadus. 
Pie kā apstājas jūsu domas, kad nāk prātā Rīgas 1. slimnīca, kurā esat nostrādājis gandrīz 50 gadu un kuras tagad faktiski vairs nav?
Tagad, ieejot slimnīcā, kurā valda neparasts klusums, man ir skumji. Uzskatu, ka šīs slimnīcas iznīcināšana ir ļoti liela kļūda, kuru būs grūti labot, taču to vajadzēs darīt. Rīgas 1. slimnīca bija ārstniecības iestāde ar pamatīgām tradīcijām un brīnišķīgu kolektīvu. Tā atrodas ļoti izdevīgā vietā - pilsētas centrā, ir ērti sasniedzama, un tam gadījumos, kad nekavējoties jāsniedz palīdzība, ir būtiska nozīme. Lai glābtu dzīvību, dažreiz izšķirīgas ir minūtes, ne stundas. Uz Rīgas 1. slimnīcu veda tos, kas cietuši nelaimes gadījumos, guvuši dažādas traumas, arī tikuši sašauti vai sadurti. Pie mums operēti ap simts pacientu, kam bijuši sirds ievainojumi - naža dūrieni, šautas brūces. Pacientus ar šādiem ievainojumiem iespējams glābt tikai tad, ja viņus uzreiz liek uz operāciju galda. Taču kopš pērnā gada nogales Rīgas 1. slimnīca vairs neuzņem neatliekamos pacientus, sniedz tikai ambulatoros veselības aprūpes pakalpojumos, tāpēc galvenie šīs situācijas ķīlnieki ir slimnieki.
Protams, jāapzinās, ka valsti pārņēmusi ekonomiskā krīze, budžetā trūkst naudas, tomēr uzskatu, ka lēmums taupības nolūkos liegt Rīgas 1. slimnīcai sniegt neatliekamo palīdzību ir pārsteidzīgs. Tajā strādāja (un strādā) daudzi augstas raudzes profesionāļi, ir kvalitatīva aparatūra, labi aprīkots operāciju bloks; šī slimnīca bija arī jauno ārstu kalve, jo slimnīcā savas pirmās praktiskās iemaņas apguva medicīnas augstskolas pēdējo kursu studenti. Tagad bez darba palikuši daudzi ārsti: kardiologi, ķirurgi, ginekologi, terapeiti, urologi, traumatologi. Daļa no viņiem meklē iespējas strādāt ārzemēs, un tas valstij ir liels zaudējums, jo aizplūst speciālisti, kuru sagatavošanai un profesionālajai izaugsmei nepieciešams ilgs laiks. 
Pēdējā laikā notikušas daudzas drastiskas pārmaiņas. Cenšos ar izpratni izturēties pret slimnīcu apvienošanu, arī pret to mazo slimnīcu likvidēšanu, kas nespēj sniegt kvalificētu neatliekamo palīdzību, jo ir jārēķinās ar to stāvokli, kādā valsts patlaban atrodas.
Vai viegli pieņemat to, ka medicīna nu ir bizness, pacienti kļuvuši par klientiem, bet ārsti - par pakalpojuma sniedzējiem?
Tas man nav pieņemami. Esmu citādi audzināts. Mana māte, vienkārša lauku sieviete, mums, bērniem, vienmēr mācīja: "Centieties palīdzēt cilvēkiem, par to negaidot pretim samaksu!" Turklāt gandrīz viss mans darba mūžs - četrdesmit gadu - pagāja vecajā sistēmā, kur bija bezmaksas veselības aprūpe. Bet ne jau tikai šā iemesla dēļ esmu kategoriski pret medicīnu kā biznesu - pret to, ka starp ārstu un pacientu pastāvētu tiešs naudas sakars.
Tas, ka medicīna pārvēršas par biznesu, bija viens no cēloņiem, kas mani pamudināja doties pensijā. No pacientiem nekad neesmu ņēmis naudu. Tāpēc simtprocentīgi atbalstu Korupcijas novēršanas likumu, kas skar arī ārstus. Protams, ne jau godīgos, bet tos, kas pieraduši pirms operācijas ņemt naudu no slimnieka vai dot nepārprotamus mājienus, ka gaida no pacienta aploksni ar "pateicību". Protams, ārsti arī ir cilvēki, grib materiāli nodrošinātu dzīvi - braukt ar mašīnu, pirkt grāmatas, iet uz teātriem, taču alga, ko mediķi saņem no valsts budžeta finansētā medicīnas iestādē, ne vienmēr ļauj apmierināt šīs vajadzības. Tagad jaunie mediķi skatās, kas notiek Eiropā, bet ir jāsaprot, ka mēs neesam tik pārtikuši kā Amerikā vai Vakareiropas valstīs, kur ārsts ir viena no vislabāk atalgotajām profesijām. Ja grib pelnīt, var izveidot privātpraksi vai arī šādā privātpraksē vai slimnīcā sniegt maksas pakalpojumus pēc tam, kad nostrādāta darbdiena stacionārā vai ambulancē. Zinu, ka dakteri tā labi nopelna. Valstī ir iespējas godīgi nopelnīt, tikai jāstrādā. 
Dažam tas varbūt šķitīs patētiski, bet man algas vērtē ir izārstēta pacienta pateikts paldies. Kad biju jauns ķirurgs, operēju piecus gadus vecu meitenīti, kurai bija iedzimta sirds slimība. Nu jau viņa ir nodzīvojusi vairāk nekā piecdesmit gadu, izveidojusi savu ģimeni. Katru gadu no viņas saņemu apsveikumu Jaunajā gadā, viņa man atsūtīja arī kāzu foto pateicībā, ka viņai tikusi dota iespēja dzīvot.
Vai ir daudz tādu pacientu un gadījumu, kas nav izdzēšami no atmiņas?
Kādu izcelt negribas, jo gandrīz piecdesmit gados, ko esmu nostrādājis ķirurga profesijā, ir bijis ārkārtīgi daudz operāciju - sirds operāciju vien ap trim simtiem.
Man joprojām atmiņā ir tā liktenīgā 1991. gada janvāra diena, kad Rīgas 1. slimnīcā ieveda četrus ievainotos, kuri bija cietuši apšaudē pie Iekšlietu ministrijas. Abi ar docentu Ojāru Aleksi nekavējoties operējām Gvido Zvaigzni, kuram no Kalašņikova automāta raidītās lodes bija sadragājušas aknas, labo nieri, plaušas, diafragmu, resno zarnu. Divdesmit dienu reanimācijas nodaļā cīnījāmies par Gvido dzīvību, pieaicinājām arī konsultantus - vadošos vietējos un ārvalstu ķirurgus, tomēr nebija iespējams viņu izglābt... Tikko bijām beiguši operēt Gvido Zvaigzni, mani sauca uz otru operāciju zāli - tur gulēja ievainots milicis Aļģis Simanavičus. Paldies Dievam, viņa ievainojumi nebija tik smagi, tāpēc viņš izveseļojās.
Kaut ilgi nostrādāju par ķirurgu, pie nāves nevarēju pierast. Katru letālu iznākumu pārdzīvoju, uztvēru ļoti personiski.
Bērnībā un arī skolas gados jūs esot ļoti baidījies no asinīm, tāpēc pat mātei bijis izbrīns, ka izvēlējāties kļūt par ārstu, nevis astronomu, kā sapņojāt. 
Kaut biju zemnieku bērns, ieraugot asinis, man metās nelaba dūša. Kad kāva cūku, aitu vai teļu, es skrēju uz mežu, piekodinot, lai pēc manas atgriešanās nekur nebūtu asiņu pēdu. Taču ar gadiem šo riebumu pārvarēju un, mācoties Medicīnas institūta 4. kursā, profesora Paula Stradiņa un citu skolotāju personību iespaidots, nolēmu pievērsties ķirurģijai. Tā nu sanācis, ka visu dzīvi esmu bijis ciešā saskarē ar asinīm, strutām, asarām un nāvi.
Jaunībā mani ļoti interesēja eksaktie priekšmeti un arī padevās, tāpēc domāju studēt Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Taču tad ļāvos, lai klasesbiedrs un draugs Grigorijs Groms, ar kuru sēdēju vienā solā gan Istras astoņgadīgajā skolā, gan Zilupes vidusskolā, mani pierunā iesniegt dokumentus Medicīnas institūtā. Mēs abi vidusskolu beidzām ar zelta medaļu, tāpēc jebkurā augstskolā drīkstējām stāties bez iestājeksāmeniem. Tad nu mēs, divi lauku zēni no Latgales, iestājāmies Medicīnas institūtā. Grigorijs Groms kļuva par slavenu pediatru, es visu darba mūžu nostrādāju par ķirurgu.
Specializēties ķirurģijā nolēmu arī tāpēc, ka man patīk fiziska slodze, pie kuras biju pieradis jau kopš bērnības. Taču to pašu nevaru teikt par rakstu darbiem. Skolā ar lielām mokām rakstīju sacerējumus, bet vēlāk šā iemesla dēļ desmit gadu mocīju savu medicīnas zinātņu doktora disertāciju, kamēr uzrakstīju un aizstāvēju.
Kas jums bija galvenais dzinulis visu darīt maksimāli labi? Jo gan vidusskolu beidzāt ar zelta medaļu, gan ar izcilību - Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti, gan mācījāties aspirantūrā un arī bijāt starp tiem, kas pirmie Latvijā veica sirds operācijas pacientiem ar iedzimtām un iegūtām sirdskaitēm.
Mēs, jaunieši, kas dabūjām skoloties kara un pēckara laikā, ļoti novērtējām priekšrocības, ko dod laba izglītība. Tā deva iespēju izrauties no nabadzīgās kolhoznieku dzīves. Studējot Rīgā, dažkārt nebija lāga ko ēst un vilkt mugurā, trūka arī mācību grāmatu, taču mēs nepadevāmies. Atceros, kā mēs, bariņš studentu, sēdējām parkā uz soliņa un gatavojāmies eksāmenam, izmantojot vienu grāmatu uz daudziem, jo vairāk mūsu rīcībā nebija. Mūs vadīja milzīgs gribasspēks. 
Kuras uzskatāt par savām būtiskākajām pieturvietām, augstākajām virsotnēm profesionālajā dzīves ceļā?
Tā ir ikviena izglābta dzīvība. Ikviens jaunais ārsts, kura izglītošanā esmu piedalījies. Esmu gandarīts, ka man jau kā studentam tika dota iespēja strādāt Rīgas 1. slimnīcā kopā ar izcilām personībām medicīnā. Slavenais Latvijas ķirurgs Jānis Jēgermanis pirmais man ielika rokās skalpeli un arī pats asistēja, kad veicu apendicīta, bet pēc tam - kuņģa rezekcijas operāciju. Sāku kā subordinators, vēlāk strādāju par ārstu, darbu slimnīcā apvienojot ar studijām aspirantūrā. Toreizējais klīnikas un katedras vadītājs profesors Aleksandrs Liepukalns, būdams zinātnieks, mudināja pievērsties zinātnei arī mūs, jaunos ārstus. Mēs papildinājām savas teorētiskās un praktiskās iemaņas, stažējoties vairākās vadošās specializētās klīnikās Maskavā, Ļeņingradā, Novosibirskā, Kijevā un citviet. Tās visas ir bijušas būtiskas pieturvietas manā profesionālajā dzīves ceļā.
Kāds, jūsuprāt, ir labs ķirurgs?
Pirmkārt, ir vajadzīga gaiša galva, nevainojamas zināšanas anatomijā. Bez tām ķirurgs nevar labi strādāt. Otrkārt, ķirurgam jābūt prasmīgām rokām, var pat teikt, jābūt divām labajām rokām. Operāciju zālē paskatoties, kā operē ķirurgs, kā viņš ņem instrumentus, kā ar tiem darbojas, kā kustas, es uzreiz varu pateikt, vai viņš ir virtuozs savā profesijā vai nav.
Savulaik veicāt vissarežģītākās vēdera dobuma un krūškurvja orgānu ķirurģiskās operācijas. Vai jūs vēl kaut kas izbrīna medicīnas progresā?
Kad sāku ķirurga gaitas, mūsu darba instrumenti bija skalpelis, rokas un rentgena aparāts. Tagad jaunākās tehnoloģijas ļauj cilvēku padarīt caurspīdīgu. Taču šim medicīnas progresam ir arī savi mīnusi. Kad mēs nebijām tikt izlutināti ar moderno diagnostisko aparatūru un dažādiem instrumentiem, mums vēlamo rezultātu vajadzēja panākt ar prātu, ar savas ķirurga tehnikas izkopšanu. Mums mācīja, ka ar slimnieku daudz jārunā, tāpēc iztaujājām savus ārstējamos, rakstījām izsmeļošu anamnēzi, jo nebija citu iespēju tikt pie pareizas diagnozes.
Slimniekam patīk, ka dakteris ar viņu runā. Jūtot neviltotu ieinteresētību viņa problēmās, vajadzībās, viņš uzticēsies ārstam, tādējādi atvieglojot ārstēšanas procesu. Esmu pārliecināts, ka slikts ir tas ārsts, no kura pacients prom dodas bez atvieglojuma. 
Atceroties aiziešanu no aktīvā darba, kā visvairāk pietrūka sākumā?
Daži mani biedēja, ka, aizejot pensijā, sākšu slimot. Nekā tamlīdzīga! Dodoties pelnītā atpūtā, man nebija izjūtas, ka pietrūktu kaut kā, drīzāk priecājos, ka beidzot varēšu izbaudīt "normāla" cilvēka dzīvi - bez asinīm, vaidiem, nāves...
Mēs Rīgas 1. slimnīcā Daugavas labajā krastā ārstējām vissmagāko "kontingentu". Bieži vien man naktī pat divas reizes vajadzēja steigties palīgā jaunākajiem kolēģiem, kad stacionārā ieveda cilvēkus, kuri bija guvuši smagus sirds vai plaušu ievainojumus. Mūsu slimnīcā tā bija ierasts kopš profesora Liepukalna laikiem - ja nepieciešams, noteikti jādodas kolēģiem palīgā, kaut esi noguris vai slims.
Arī pēc operācijām nevarēju ilgi atgūties - naktīs modos augšā, domājot, kā jūtas pacients. Man tas kļuva par grūtu, tāpēc 72 gadu vecumā devos pensijā. Terapeits var strādāt kaut vai līdz deviņdesmit gadiem, taču ķirurgs drīkst operēt ne ilgāk kā līdz 65 gadiem - kamēr spēj droši turēt rokā skalpeli. Tas bija vēl viens no apsvērumiem, kāpēc nolēmu doties pelnītā atpūtā. Pateicu sev - pietiek, lai strādā jaunieši! Taču no medicīnas pavisam neesmu aizgājis. Pēc pensionēšanās piecus gadus nostrādāju par Rīgas 1. slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītāja vietnieku, tāpat turpināju veikt Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras eksperta, kā arī Latvijas ķirurgu asociācijas sertifikācijas komisijas locekļa pienākumus.
Ar ko vēl tagad ir aizpildītas jūsu dienas?
Esmu Latgales zemnieka dēls, tāpēc kopš mazotnes dabūju darīt dažādus lauku darbus - pļaut, art, sēt, arī labot tehniku, nodarboties ar galdniecības lietām. Tā kā dzīvoju savrupmājā Vecāķos, kuru ieskauj dārzs, pēc aiziešanas pensijā man bija tik daudz darāmā, ka vajadzēja tik spēt ar visu tikt galā.
Kad nomira māte, tēvs kādu laiku dzīvoja viens. Lai viņam nebūtu vientulīgi, uzaicināju viņu pie sevis uz Rīgu, bet, redzot, ka tēvs, kurš radis pie fiziska darba, pilsētā nīkst, nolēmu, ka ir kaut kas jāmaina. Vienojāmies, ka celsim māju ārpus pilsētas. Dabūju zemes gabaliņu Vecāķos, mēs paši saviem spēkiem uzbūvējām māju un garāžu. Kad vēl strādāju par ķirurgu, celtniecības darbi (vēlāk - remontdarbi), arī rakņāšanās dārzā (man ir daudz rožu un skujeņu) un mašīnas labošana man kalpoja kā atslodze garajām stundām slimnīcā. Es pats savām rokām esmu ierīkojis mājas centrālo apkuri un ievilcis elektrību, arī licis flīzes un darījis daudz ko citu.
Tagad veicu mājas soli, rosos pa garāžu (jums vajadzētu redzēt, kā tā izskatās, cik daudz visādu instrumentu tur ir!), lasu, skatos televīziju, ieskatos internetā (man patīk jaunās tehnoloģijas!), nododos arī fotografēšanai (tas ir mans sens vaļasprieks!), pa reizei pagatavoju ēst, lai sievai, pārnākot no darba, to nevajadzētu darīt. Maritta ir jaunāka par mani, strādā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā par Ambulatorās daļas vadītāju un ir privātdocente Latvijas Universitātē. Es apprecējos vēlu, jo, kā mēdzu smieties, mana pirmā "sieva" ķirurģija bija ļoti greizsirdīga, pieprasīja, lai visu uzmanību veltu tikai tai. 
Mums ar Marittu ir divas jaukas meitas. Vecākā meita Liene gāja mūsu pēdās - ir medicīnas doktore, Latvijas Biomedicīnas institūta vadošā pētniece, strādā profesora Elmāra Grēna vadībā. Savukārt jaunākā meita Marina ir ekonomikas maģistre, strādā par revidenti audita firmā. Abas ir precējušās, mūsu ģimenei piepulcinot jaukus znotus. Liene ar vīru, laižot pasaulē meitiņu, mūs ar Marittu ir padarījuši par vectētiņu un vecmāmiņu. Tā kā ar ģimeni un dzīvi viss ir kārtībā, esmu laimīgs cilvēks.