ANŽELIKA GUDRENIECE: Radošais ceļojums. No neiroloģijas līdz mākslai

Mākslas apguve pašmācības ceļā

Interese par gleznošanu dakterei Gudreniecei radusies jau sākumskolā, kaut arī ģimenē mākslinieku, kas būtu kā iedvesmas avots, nav bijis: “Man patika izpausties, vilināja krāsas. Man vienmēr ir paticis darīt kaut ko jaunu, kā tas sākumā bija ar apgleznotām pudelēm.” Tas esot sanācis dabiski, evolucionējis arī vidusskolā. “Nevis kādam kaut ko pierādīt, dumpoties vai parādīt, ka esmu labāka, nē, vienkārši tas ir bijis iekšā: kāda jauna ideja, kā to citādi var izdarīt, un pamēģināt,” stāsta Anželika Gudreniece.

Skolas laikā bija tikai guaša krāsas, tāpēc nebija daudz krāsu variāciju, ar ko eksperimentēt, bet, sākot gleznot kanvas, māk­sliniece izvēlējusies lietot akrila krāsas, kas ātri žūst, nav smakojošas, ir viegli nomazgājamas, nav arī tik cimperlīgas. Šajā mākslas veidošanas ceļojumā Anželika Gudreniece visu apguvusi pašmācības ceļā, jau no skolas laika izpaudies savs rokraksts: “Darbus veidoju smalkus, ar niansītēm, ko bieži izcēla mana zīmēšanas skolotāja.”

Viss sācies ar mīlestību uz mākslu, un tad 11. klasē, kad bija jāizvēlas centralizētie eksāmeni, kurus liks 12. klasē, esot aizdomājusies, kur varētu doties tālāk, — tā uzplauka doma par medicīnas studijām.

Dažādie mākslas veidi

Daktere Gudreniece nodarbojas ar dažādiem mākslas veidiem: gleznošanu, pirogrāfiju (jeb pirogravīru — iededzināšanu kokā), sveču liešanu, sveču ietvaru, vāžu, dekoru veidošanu un grafiku.

Interese par pirogrāfiju radusies caur kādu paziņu, kas ar aparātu mācījusies uz koka iededzināt rūnas. “Tas bija kas jauns. Nopirku aparātu, un tas piešķīla enerģiju, ka varētu arī šo lauciņu pamēģināt,” atceras Anželika Gudreniece.

Akrila sveķu liešana uzrunāja darināt dekorus pašai. Veidnes dekoriem, vāzēm, svečturiem, statuetēm viņa atrod internetā, idejas un iedvesmu smeļas YouTube vai Instagram, darbojoties ar dažādiem materiāliem un eksperimentējot.

Aizraušanās ar svecēm arī ir jauna. Sākoties jaunajam gadam, bijusi vēlme pēc kaut kā radoša un mākslinieciska, tāpēc “izdomājām nedēļas nogali pavadīt radoši — manas draudzenes arī tādas mākslinieciskas! Katra no mums dalījās ar savu radošo prasmi, kā mini meistarklases — pašas novadījām, pašas sevi izklaidējām.” Viena no draudzenēm lēja sveces. Kādā brīdī dakterei sveču liešana ieguva citu veidolu:

“Bija jāiet uz pasākumu pie kolēģes, kurai nepatīk griezti ziedi. Izdomāju, ka ziedus varētu citādā veidā pasniegt, un tā radīju pušķi no sveču ziediem. Tagad dzimšanas dienās radiem un draugiem dāvinu vien šādus “ziedus”.”

Ārstes darbos manāmi arī cilvēka figūru dekori. Tas pamatā esot tāpēc, ka “tirgū pieejamās veidnes ir citur redzētas, un es meklēju kaut ko interesantu, kas arī būtu skaists, smalks. Nākamais mērķis ir iemācīties šo procesu pašai mājas apstākļos, piemēram, izvēlos izgatavot vāzi kā lācīti un atleju silikonā... Tad būs arī citas formas.”

Atzinība ir no svara

Šā gada janvāra beigās Luna Grande galerijā Stambulā norisinājās starptautiska vizuālās mākslas izstāde, kurā piedalīties Anželika Gudreniece tika uzrunāta ar Instagram starpniecību. Viņa stāsta, ka piedāvājums nāca īsi pirms izstādes, neko nevarēja samenedžēt ar darba grafiku, tāpēc atvēršanā pati piedalījās attālināti. “Galerijā bija tikai manas gleznas. Tas bija tik ļoti saviļņojoši! Tas bija vienkārši jumtu noraujoši! Esmu vēlējusies organizēt Latvijā savu darbu izstādi, bet laika un apstākļu trūkuma dēļ tas īsti vēl pagaidām nav izdevies. Bet tas, ka mani uzrunāja — kāds novērtēja, pamanīja un vēlējās manus darbus izstādīt, tas bija kas neaprakstāms, aizraujošs,” emocijās dalās daktere Gudreniece. Pozitīvās atsauksmes rada pacilātu gaisotni ilgākam laikam.

Darbus rada pozitīvās emocijās

Iekšējam noskaņojumam un iekšējai vilkmei mākslas darbu radīšanā ir liela nozīme. “Es nekad nestrādāju, ja noskaņojums nav labs, jo ticu, ka tas pārnesas uz darbu, ko radu. Savus darbus radu tikai savā pozitīvajā izjūtā, tad darbi ir piepildīti ar kaut ko labu. Viens darbs gan ir radīts manā grūtajā periodā, glezna, kurā ir taurenis ar apdedzinātiem spārniem, — uz audekla pārliku to, kā tajā brīdī jutos.”

Anželika Gudreniece atzīst, ka viņai nepadodas kaut ko saražot tikai uz pasūtījumu: “Ja darbs mani neapmierina, tad es nevaru uzlikt parakstu un padot tālāk. Ir bijuši periodi, kad nedaru neko, nav iekšējas vilkmes strādāt, negribas radīt. Bijis tā, ka vairāk nekā gadu nav nekas darīts. Man nav tā, ka apetīte rodas ēšanas laikā. Tikai tad, kad ir jautri, kad ir vēlme.” Taču šī labā oma un pozitīvo emociju gamma atkarīga no dažādiem apstākļiem. “Strādājot ar cilvēkiem, izlādējies, un, ja nesanāk uzpildīties, tad ir ilgāki klusuma posmi.” Jo vairāk darbā izdedz, jo mazāk ir ko uzlikt uz audekla.

Valda pieņēmums, ka māksla mūs bagātina, tomēr radīšanas process spēkus arī atņem. “Māksla, protams, piepilda, bet, atdodoties procesam pilnībā, reizēm jūtos iztukšota. Arī laimīga un priecīga, ka viss ir aizgājis tajā procesā, tajā gleznā. Taču visvairāk mani piepilda, kad redzu, ka cilvēkam iedegas acis, ka viņam patīk — redzēt pozitīvās emocijas, ka viņš ir ieinteresēts un grib redzēt vēl.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada jūlija numurā