Nr. 7 (280)
VITĀLIJS ZVIRGZDIŅŠ, Asinsvadu ķirurģijas nodaļas vadītājs, RAKUS stacionārs “Gaiļezers”
Ikdienā mēs katrs strādājam savā nozarē, specializējamies, bet medicīna ir plaša — Doctus raksti izglīto, vedina uzzināt ko jaunu. Asinsvadu ķirurgiem vislielākā saskare ir ar kardioloģiju un radioloģiju, bet nekad nav tā, ka zinām visu. Ieskatoties Doctus jūlija numura rakstos, uzzināju terminu “sarkopēnija”. Protams, zinu, ka ar vecumu zaudējam muskuļu masu (tāpēc jāsporto!), bet bija interesanti uzzināt vairāk par vienu no galvenajiem sindromiem, kas attīstās kopā ar novecošanās procesu.
Medicīna ir komandas darbs (plāna operācijās sadalot spēkus, pieaicinot zinošākos kolēģus), vienlaikus ir brīži (akūtās operācijās), kad savos lēmumos esi vientuļš. Tāpēc jābūt aizmugurei, jāuzkrāj zināšanas, lai varētu izdarīt labāko lēmumu konkrētā situācijā konkrētajam pacientam.
Kā neizdegt strādājot? Tādas receptes nav. Ja ir sarežģīts pacients, domas tik un tā nes mājās. Tad svarīgi likt pretī kaut ko līdzsvaram. Šajā numurā neiroloģe Anželika Gudreniece stāsta par savu aizraušanos — gleznošanu. Neesmu gleznu kolekcionārs, bet man bija izveidojusies draudzība ar Borisu Bērziņu — ar lielu cieņu attiecos pret viņa darbiem. Šāda pieredze bagātina. Man dzīves līdzsvaram ir sports, arī mana kompānija, ar ko dodamies makšķerēt, tāpat mani kino draugi — rudeņos rīkojam kino vakarus, noskatāmies Kannu festivāla filmas. Vasarās ir labi tepat, Latvijā, var ārā uzspēlēt tenisu.
Kādreiz, kad lasīju lekcijas ķirurģijā, citēju Astliju Kūperu, 19. gadsimta angļu anatomu un ķirurgu, kurš teica, ka labs ķirurgs ir tāds, kas prot veikt amputāciju kājai, bet vēl labāks — ja prot kāju saglābt. Medicīnā jāstrādā tik ilgi, kamēr ir interese par visu jauno. Tāpēc kolēģiem gribu novēlēt vienmēr būt nedaudz profesionāli izsalkušiem. Ja apstājies, kļūsti par amatnieku, bet medicīna nav amatniecība. Jā, ir rutīna (reizēm arī zināma amatniecība), bet ik pa laikam — esiet gatavi izaicinājumiem!