ANNA MIRONOVSKA, infektoloģe, ģimenes ārste: Meistare laika skaitīšanā
Varētu padomāt, ka tev ir pulkstenis ar citādu ciparnīcu. Vai arī proti tā mehānismu noregulēt pēc savām vajadzībām, tāpēc esi visur, allaž kustībā un tik daudz ko pagūsti?
Nē, nē, man nav tādas brīnuma nūjiņas. Kaut labprāt saņemtu. Kabinetā, kad sēžu pie dokumentu kaudzes, pārdzīvoju, ka atkal diennaktī pietrūkst vismaz divu stundu. Nopietni? Visa pamatā ir disciplīna. Tā ir iemācīta bērnībā, nodarbojoties ar sportu. Ar peldēšanu.
Kāpēc tieši peldēšana?
Peldbaseinu Valmieras 4. vidusskolā (tagad Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzija — red.) atvēra, kad kļuvu pirmklasniece. Un sāku arī apmeklēt baseinu. Peldēšana un treneri ir tie, kas bērnā iemāca disciplīnu. Jo cilvēks piedzimst, lai slinkotu, gulētu un ēstu, spaidītu taustiņus, glaudītu telefonu.
Bet, kad esi sportā, vienalga, amatieru vai profesionālajā, treneris pieradina pie disciplīnas. Iemāca laika skaitīšanu.
Ja to izdara bērnībā, pieaugušo vecumā esi iegājis tādā labdabīgā rutīnā, ka strādā ar sevi kā automāts. Tad vari saplānot un arī izdarīt vairāk nekā cilvēks parastais, kurš tikai sēž dīvānā un glāsta telefonu.
Sportā obligātā sacensība ar laiku...
Peldēšanā ir tikai tas! Visu laiku nenormāla sacensība ar hronometru. Sāku trenēties no pirmās klases. Man nebija ne tāda talanta, ne fizisko dotību izcilai peldētāja karjerai. Taču peldēšana pārauga vaļaspriekā uz visu atlikušo dzīvi. Laimīgā kārtā mūsu trenere nodibināja peldētāju veterānu klubiņu, lai būtu iespēja palikt sportā. Klubs joprojām pastāv, ir iespēja piedalīties sacensībās.
Jā, esmu peldējusi visu savu apzinīgo dzīvi. Ņemos pat apgalvot, ka peldēšana ir pamatā daudz kam labajam manī.
Bet peldēt, vispār turēties uz ūdens iemācījos Gaujā, kuras tuvumā dzīvojām. Tā visu laiku mani vilināja. Vasarās upe pilsētas bērniem bija pamata izklaides vieta. Cik sevi atceros, vecāki aizņemti darbos. Mazos bērnus pieskatīja lielākie, visi kopā dzīvojāmies pagalmā, visur gājām bariņā. Pats par sevi saprotams, arī uz Gauju peldēties. Tos, kuri nemācēja, pratēji turpat iemācīja...
Kad dzīvokļa kaimiņiene sāka strādāt jaunajā baseinā par dežuranti, vakaros pēc oficiālo nodarbību beigām aicināja peldēt. Tur gadījās trenere, vārds pa vārdam, un viss aizgāja. Treniņi man ļoti patika. Staigājām slapjām galvām. Cik ar dvieli notraucām, cepuri virsū un aidā! No hlorētā ūdens mati visu laiku dzeltenzaļi.
Vidusskolu esi beigusi ar sudraba medaļu. Pa kuru laiku?
Man bija talants uz mācībām. Par tām pilnīgi nebija jāiespringst. Cik skolā apguvu, tik ar to pietika, vēl citiem varēju palīdzēt. Matemātika vispār šķita elementāra. Latviešu valoda vienkārši kaitināja, jo tur nebija nekā, ko nesaprast. Sacerējumus rakstīt man šķita pilnīgi bezjēdzīgi. Bet grāmatas patika lasīt.
Lasīšanu man ierādīja mamma. Vesels piedzīvojums — kā otrās vai trešās klases bērns jau gāju cauri puspilsētai no Pārgaujas uz lielo centra bibliotēku un pati izvēlējos grāmatas.
Kuriozs — tieši tajā laikā gadījās saņemt divus “divniekus” lasīšanā. Stundās ignorēju visu, kas notiek apkārt, jo mana pasaule bija grāmatas. Pagaldē “riju” savu kārtējo. Skolotājai apnika tāda mana uzvedība, izsauca priekšā. Nebiju ne dzirdējusi uzdevumu, ne lasījusi obligāto. Ieblieza lasīšanā “divnieku” vienreiz, pēcāk “divnieku” otrreiz. Vēl atceros, ka agrāk bērni drīkstēja konkurēt savā starpā, un bija konkursiņš ātrlasīšanā: cik vārdus spēj izlasīt vienā minūtē? Protams, vienmēr biju čempione!
Starp citu, vidusskolu pabeidzot, biju ieguvusi arī B un C kategorijas autovadītāja tiesības. Iedomājies — tādi skuķēni, knapi smagā auto kabīnē varējām ierāpties, bet braucām pa Valmieras ielām. Sajūgs bija divreiz jāspiež, pārnesumu svira milzīga...
Vienmēr šķiet interesanti uzzināt stāstu, kāpēc cilvēks izvēlas medicīnu kā savas dzīves nodarbi un aizraušanos. Kāpēc tu?
Es uzaugu slimnīcā. Mamma bija daktere neonatoloģe dzemdību nodaļā. Kad vēl dzīvojām Līčos, kādus astoņus kilometrus no Valmieras, pēc bērnudārza gāju pie mammas sagaidīt, kad viņai beidzas darbs, lai kopā brauktu mājās. Dzemdību nodaļa atradās tur, kur uz laiku ierīkoja mūzikas skolu. Tur vienmēr atradās kāds galds, pie kura apsēsties un zīmēt. Bija zīmulis, kam viens gals zils, otrs sarkans. Un tur vienmēr bija saldumi — asorti kastes, Prozit kastes. Tās vispār bija pirmās šokolādes konfektes, ko bērnībā tiku nogaršojusi: pieaugušie izdzēra šķidrumu, šokolādi atdeva bērnam. Drusku viebos, jo šokolāde bija ar piegaršu, bet, ko dod, to paklausīgs bērns ēd. Sēdēju klusiņām kādā no māsu istabām vai sanitāru kambarīšiem un zīmēju. Iemācījos staigāt klusiņām, nebāzties visur.
Pirms tam, kad mamma vēl strādāja Līču sanatorijā, viņa mani atstāja dzīvoklī vienu, pieteica — gāzi, nē! Sēdi un zīmē! Vispār mani it kā pieskatīja vecumveca kaimiņtante, kura pārvietojās ar grūtībām. Varbūt kādreiz arī atnāca līdz mūsu dzīvoklim... Man bija lelles, galdiņš, trauciņi, ar tiem spēlējos. Kur mani nolika, tur mani atrada. Pati neatceros, bet atstāstīja: bērnudārzā jau zinājuši — ja bērni sapulcējušies bariņā un es vidū, tātad Anna atkal stāsta bērniem par medicīnu.
To, ko biji noskatījusies nodaļā?
Nē! Mūsmājās plaukti un galdi bija nokrauti ar medicīnas grāmatām. Bet tās pilnas ar zīmējumiem, fotogrāfijām. Grāmatas šķirstīju, brīnījos, pētīju. Un, šķiet, kaut ko pat sapratu. Visvairāk interesēja zīmējumi ar cilvēka uzbūvi.
Vai kādreiz arī dzemdības redzēji?
Protams, protams.
Klusiņām ieslīdēju dzemdību zālē un skatījos, ko dara māsiņas vai vecmātes, ko dakteris. Pārdzīvoju, cik sāpēja tām sievietēm, kurām dzima bērniņi.
Bet redzētais nenobaidīja. Drīzāk ļāva fantazēt — ja es kādreiz šitā mācētu strādāt! Vēlākos gados pa vasarām tur gāju piepalīdzēt kā “bērnu māsiņa”. Tā pamazām medicīna mani ievilka. Par citu darbošanos un citu profesiju nemaz neprātoju.
Tavi studiju gadi...
...iegadījās laiku griežos — 1986. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, bet 1992. gadā pabeidzu Latvijas Medicīnas akadēmiju. Tāds dīvains laiks: mainījās valsts varas un politiskās sistēmas, tika uzceltas 1991. gada janvāra barikādes. Sākumā dzīvoju Mārupes ielas kopmītnēs. Tad mammas tantei sašķobījās veselība un radiniece piedāvāja pāriet pie viņas — tomēr drošāk, ja topošs mediķis mājās. Tante smērēja maizītes, ar draudzenēm tās vedām barikāžu aizstāvjiem uz Doma laukumu. Laikam jau neapzinājāmies, cik notiekošais ir nopietni. Bet noskaņa Doma laukumā šķita tāda īpaša, neikdienišķa. Sabiedriskais transports palaikam nekursēja, pirmo reizi no centra līdz Teikai aizgāju ar kājām, vēl tagad atceros, kā nosalu, cik šausmīgi auksti bija.
Sajutos tik nogurusi pēc trešā kursa... Atceros, ejam ar kursa biedrenēm pa Stradiņu teritoriju un runājamies, cik grūti nāk mūsu sapņi. Ja nebūtu žēl to trīs gadu, ko bijām nomocījušas, varētu mest mieru un darīt kaut ko reālāku.
Mācīdamās piektajā kursā, sāku piestrādāt par māsu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Gribējās piedzīvot reālo medicīnu, bija arī naudas vajadzība. Tās dēļ vairākums kursa biedru bija sākuši strādāt jau pēc trešā kursa.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada janvāra numurā