ALDIS STRĒLNIEKS: dzīves līkumos pats izdari izvēles
Patiesībā daktera Strēlnieka tālrunis mūsu piecdesmit minūšu garās sarunas laikā iezvanās četrreiz: viņš pagūst gan konsultēt kolēģi par kardioloģisku pacientu, kādu citu nomierināt par organizatoriskiem jautājumiem, bet vēl citu kolēģi pēc nakts dežūras gādīgi aizsūtīt mājās, sacīdams, ka pietiek risināt problēmas nodaļā, laiks atpūsties. Tāda ir galvenā ārsta darba specifika, pats teic: ļoti pietrūkst praktiskās medicīnas, vismaz prieks, ka kolēģi vaicā padomu par pacientiem. Kā ir vadīt ārstus? Viņš attrauc, ka nemācēšot pateikt, kuram vadītāja tipam pieder. “Es ārstus nevadu, cenšos palīdzēt un viņiem netraucēt strādāt.”
Divi gadi diendienā Covid–19 tiešā tuvumā. Kā tas mainījis jūs kā profesionāli, kā cilvēku?
Nekā īpaši, ja godīgi. Par sevi runājot, mēs esam izgājuši cauri visām fāzēm. Pirmā fāze, kad nezini, kas tas Covid–19 ir. Atceros tukšo, izmirušo slimnīcu pirms pusotra gada, LMT bija brīnišķīgs video ar dakteri Rūtu Ozoliņu, kura sižetā teica, ka, ejot pa tukšajiem gaiteņiem, ir neparasta, pat baisa sajūta: tur, kur parasti bija cilvēku plūsma un drūzma, tagad šķiet, ka esi mirušo valstībā. Tad sekoja emocionālais pacēlums, aplausi un viss pārējais.
Un nu esam tajā fāzē, kad visi ir salamājušies ar visiem. Kas būs tālāk? Dzīvosim, manīsim.
Kādas ir jūsu galvenās pārdomas par cilvēku attieksmi pret šo slimību?
Vai es to vispār drīkstu teikt, redzot, kas notiek sabiedrībā? Es neesmu pašnāvnieks (smejas). Mūsu sabiedrībā ir zudusi spēja ieklausīties, empātija. Laiks kā laiks, jebkurš satricinājums paceļ uz augšu visu, arī neglītāko pusi.
Jums kaut kā pietrūkst no “vecā normālā”?
Redziet, cilvēks pēc savas dabas ir būtne, kas labi adaptējas. Tie, kas neadaptējas, tie evolūcijā ir aizgājuši bojā. Diemžēl.
Kāda izskatās jūsu darbdiena?
Mana lielākā bēda, ka esmu atrauts no praktiskās medicīnas. Jo ilgāk dzīvojam ar Covid–19, jo dziļāk mani ievelk administratīvais darbs. Par to man ļoti žēl. Tāpat žēl, ka vairs neatliek laika biškopībai, ļoti ceru un ar nepacietību gaidu pavasari, jo šis gads man biškopībā bija pilnīgi nekāds. Nespēju rauties pa visām frontēm. Man ir sapnis, ka Covid–19 trakums reiz beigsies un es varēšu mierīgi sēdēt savā dravā.
Sirds vairāk pielipusi praktiskajai medicīnai?
Jā, es pārāk ilgi esmu praktiskajā medicīnā. Ar prieku atceros brīžus, kad varu aiziet pie pacienta, izrunāties. Kaut kāds zināms pacientu loks jau paliek.
Administratīvais darbs ir sanācis kaut kā nevilšus, ne jau tā, ka pilnīgi nejauši, jo dzīve tos līkumus met un tu pats izdari izvēles. Pirmie darba gadi jaunībā pagājuši ļoti intensīvā praktiskā, pat par daudz intensīvā medicīnā, un pirmais līkums uz administratīvo medicīnu sanāca 2000. gada sākumā. Tolaik nelaiķis profesors Jānis Jirgensons teica: vecīt, ja tu tā turpināsi, tad nebūs labi. Visas tās dežūras, nenormētais darbs utt. Nokļuvu pavisam interesantā vietā, gadu pastrādāju Veselības inspekcijā. Tas bija īpašs piedzīvojums, strādāju pie leģendāras personības — Rūtas Bļodnieces. Man bija sajūta, ka esmu nonācis pavisam citā pasaulē, atmests atpakaļ astoņdesmitajos gados. Bet dzīves skatu, citu fokusu tas noteikti iedeva. Tad mana grupas biedrene, ar kuru kopā mācījos Rīgas 2. medskolā, pasauca mani uz stacionāru “Biķernieki”. Biju tur medicīnas direktors, strādāju arī nodaļā. Bet, kad notika Rīgas Austrumu slimnīcas reorganizācija, 2006. gadā pārnācu uz Gaiļezeru, uz kardioloģijas nodaļu, biju atpakaļ praktiskajā medicīnā. Un nu atkal esmu no tās izrauts.
Galvenajam ārstam vajadzīgs “helikoptera skats”, ārstējošam ārstam ir ļoti personisks tuvplāns. Vai šie skatījumi nekad nekonfliktē?
Es teiktu, ka galvenajam ārstam vairāk ir menedžera skats. Vienmēr vairāk esmu strādājis slimnīcā, un te visu dzīvi var sadalīt nosacīti trijos slāņos: ir administrācija, kas dzīvo savā pasaulē, ir vienkāršie darītāji — ārsti, māsas, māsu palīgi — un trešā pasaule — palīgdienesti, sākot ar santehniķiem un beidzot ar grāmatvedību. Esmu starp šīm trijām pasaulēm. Vai nav iekšēja konflikta? Nē, nav.
Uzdevums jau visiem ir viens un tas pats, jā, brīžam intereses ir nesavienojamas, administratīvie žņaugi neļauj kaut ko izdarīt, bet tāpēc jau ir mans menedžera darbs.
Izdarīt tā, lai kaza būtu dzīva un vilks paēdis.
Ārstu stāsti no “iekšpuses”, no Covid nodaļām ir ļoti skarbi. Kā tikt galā ar šo emocionālo slodzi?
Man ir ļoti vienkārša atbilde, tāda, ko mācu saviem studentiem: jūs nedrīkstat nomirt kopā ar savu pacientu. Varat just līdzi (jums ir jājūt līdzi!), bet nevar nomirt. Protams, ik ārstam ir kaut kādas epizodes, ko ar drebuļiem atcerēsies līdz kapa malai. Un Covid laikā šādu epizožu netrūkst.
Filozofisks jautājums: kura no specialitātēm visvairāk sastopas ar nāves faktu? Bieži vien grūtākais nav nāves fakts. Man ir trīs sertifikāti: internista, kardiologa un anesteziologa reanimatologa. Daudzi anesteziologi reanimatologi uzaudzē biezu ādu, ir emocionāli izturētāki, bet viņi tomēr vairāk redz cilvēka fizisko ķermeni, rādītājus, ne dvēselisko pusi. Fiziskais ķermenis ir tāds, kura funkcijas vairāk vai mazāk ir uzņēmušās iekārtas, un tas atvieglo uztveri. Ja esi psihiatrs, tad atkal uztver dvēselisko būtību, ne tik daudz fizisko ķermeni. Profesors Romāns Lācis vienā intervijā skaisti pateicis, ka dvēsele dzīvo sirdī. Vai tā ir?
Kardioloģija un anestezioloģija reanimatoloģija abas ir akūtās medicīnas specialitātes. Raksturs tāds, ka prasās spriedzi?
Nezinu, vai raksturs, bet ļoti lielu pamatu medicīnai man ielika vidusskolnieka gadi, ko pavadīju kā sanitārs Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (tolaik zinātniski pētnieciskā institūta) uzņemšanas nodaļā. Tie bija padomju gadi ar visām no tā izrietošajām sekām, bet tur bija reālā, skaudrā, asiņainā, netīrā dzīve. Toreiz to neiznesa uz āru, tā teikt, mums nebija nekādas avārijas, nekādas nelaimes, bet tie gadi, ko tur pavadīju kā sanitārs un vēlāk kā medbrālītis, atstāja nospiedumu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada decembra numurā