To, ka ar savām zināšanām un pasaules redzējumu reiz palīdzēs pacientiem Latvijā, MĀRA MELDERE zināja jau pirms deviņiem gadiem, dodoties uz rezidentūru Vācijā. Pērn tieši Līgo naktī viņa atgriezās mājās un jau septembrī pārņēma ģimenes ārsta praksi Rojā.
Viņas pacienti no Vācijas joprojām zvana uz Roju un jautā pēc konsultācijas. Par savu dakteri viņu izvēlas arvien vairāk vietējo — šeit ciena un novērtē jauno ģimenes ārsti, kas ārvalstu pieredzi atvedusi uz laukiem. Tomēr, atskatoties uz pirmajām simts praksē spraigi pavadītajām dienām, Māra Meldere atzīst, ka vieglāk savu ģimenes ārsta praksi, iespējams, būtu bijis veidot no nulles, nevis pārņemt.
Šī nav mana pirmā intervija ar jauno ģimenes ārsti Māru Melderi. Novembra beigās, meklējot viņu Rojā, nepareizi ieklīdu blakus ambulancē, kur man bez emocijām norādīja, ka Māra atrodama kaimiņos. Gaisā novirmoja sajūta, ka jūras vēju norūdītie rojenieki svešos tik viegli nemaz nepieņem. Tagad, satiekot Māru pēc diviem mēnešiem, viņa pabijusi pat ētikas komisijā. Mārai Melderei ir ļoti saulaina balss, ko vēlāk var sajust pat caur diktofonu, un lipīgs pozitīvisms, bet pēc jautājuma par atziņām pēc simts ģimenes praksē Rojā pavadītajām dienām viņas balss kļūst neierasti nopietna: pēc atgriešanās no Vācijas viņas dokumentu atzīšana Latvijā prasīja teju pusgadu un prakse darbojas jau no septembra, bet ziņu par solīto kompensāciju viņa saņēmusi tikai nupat. “Kā ģimenes ārsts, kuram nav iekrājumu, lai pārņem praksi? Tad viņam vienkārši ir jāstrādā mūsdienu standartiem neatbilstošā vidē, kas pasliktina darba kvalitāti. Mūsdienās jau mēs nestrādājam vairs tikai ar stetoskopu un pildspalvu. Mums ir tik daudz dažādu palīglīdzekļu, ar kuriem varam slimību diagnosticēt ātrāk, pacientus ārstēt veiksmīgāk, bet, ja tev tam visam nav līdzekļu, kā tu vari strādāt? Mums iekrājumi bija, tāpēc prakse ir izremontēta par mūsu pašu līdzekļiem, ir iepirkta aparatūra, bet pieļauju, ka jaunam ģimenes ārstam pēc studijām pārcelties uz laukiem varētu būt sarežģīti,” saka Māra Meldere. “Taču tajā pašā laikā, ja, piemēram, pacients, kam esi noteicis diagnozi aizdomas par demenci (ar uzsvaru uz “aizdomas”), pasūdzas ētikas komisijā, tad tu jau nedēļas laikā tiec izsaukts uz ētikas komisijas sēdi. Par ko mēs vispār varam runāt?!” saka Māra Meldere. Tikmēr Vācijā par demenci, veģetatīvo distoniju un izdegšanas sindromu tiek runāts ļoti daudz un šīm slimībām nebūt nav negatīvas pieskaņas kā Latvijā.
Lai gan uz brīdi var just, ka ģimenes ārstei sirds ir pilna, cauri viņas stāstam virmo pozitīvisms un viņas runā šarmanti ik pa brīdim iespraucas vārdi vācu valodā. Vēlāk atvadoties viņa rādīs iesniegumu, ka pēc paziņu ieteikuma vēl kāds cilvēks vēlas kļūt par Māras Melderes pacientu.
Ģimenes ārsta prakse atrodas pavisam nelielā mājiņā netālu no jūras un jau durvīs ienācēju pārņem medicīnas iestādei netipiska noskaņa. Savu praksi Māra Meldere iekārtojusi pēc Vācijas piemēra, viss paveikts vīra un vīratēva spēkiem, no iepriekšējā ēkas izskata palikušas vien nesošās sienas.
To, ka reiz būs ārste, Māra zināja jau bērnībā. Sākumā gribējusi būt zobārste kā tēta māsa, medicīnā vilinājuši arī tēta interesantie stāsti pēc dežūrām neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Tētis gan brīdināja Māru par ilgajām un grūtajām medicīnas studijām, taču Māra mērķtiecīgi piepildīja sapni. Ne gan sapni par zobārsti, jo sapratusi, ka ģimenes medicīna patīk labāk. “Jo man patīk pacientam būt blakus. Lai ārstēšana būtu veiksmīgāka, tev ar viņu jāsaaug.” Pēc studijām Rīgas Stradiņa universitātē jaunā speciāliste devās paskatīties, kā strādā citur pasaulē.
Vai nevienu brīdi nebija vilinājuma tomēr palikt Latvijā?
Zinot, kā norit rezidentūra Latvijā un kāds ir atalgojums, nē, vilinājuma nebija. Man tas šķiet netaisnīgi pret cilvēku, kurš ir studējis, mācījies un palīdz cilvēkiem.
Latvijas izglītības sistēma bija ielikusi labu pamatu?
Daļēji. Man bija teorētiskās zināšanas, bet nebija praktiskas pieredzes ar pacientiem. Aizbraucot uz Vāciju, nepratu ielikt intravenozos katetrus, kas Vācijas studentam ir pašsaprotami. Savu rezidentūru atradu ļoti viegli caur vienu uzņēmumu. Aizbraucu uz darba pārrunām, jau pēc divām trim dienām dabūju piekrišanu, ka varu sākt.
Domāju, ka iegūt rezidenta vietu Vācijā, ja ir salīdzinoši labas zināšanas vācu valodā, nevajadzētu būt problēmām. Arī viņiem ir ārstu deficīts.
Sāku strādāt Rotenburgā pie Fuldas, tas ir Vācijas vidienē. Pie daudziem, daudziem kalniem — tu uzrāpies vienā kalnā un redzi jau nākamo. Tur nostrādāju vienu posmu, trīs mēnešus, mazāko posmu rezidentūrā, kas jāpabeidz. Pēc tam nomainīju slimnīcu. Šlēsvigā–Holšteinā pie Ziemeļjūras pavadīju gandrīz visus deviņus gadus.
Kāpēc izvēlējāties tieši Vāciju?
Biju dzirdējusi nostāstus un lasījusi internetā, kādi tur ir rezidentūras pamatprincipi. Tas tik tiešām krasi atšķiras no rezidentūras Latvijā. Vācijā vispārējā medicīnā tā ir ilgāka — trīs gadu vietā jāstrādā pieci. Tev pat nav jāmācās, tev tiešām ir jāstrādā. Tev, protams, ir oberārsts un šefārsts, bet tu strādā kā pilnvērtīgs ārsts. Ar tevi neviens neauklējas. Es nevarēju iet pie oberārstes un teikt, ziniet, es nevaru atrast vēnu vai nevaru veikt pleiras vai ascīta punkciju. Mani virsārsti bija diezgan stingri, un tāds “nevaru” īsti nebija.
Lekciju kā tādu nav, tev rokās jāņem Herolda “Innere Medizin” — vācu ārstiem Herolda grāmata ir tāda kā Bībele — un pie katra pacienta tu vienkārši mācies. (Māra Meldere no plaukta izņem Herolda grāmatu — tā ir viņas Bībele joprojām un tiekot atvērta katru dienu — red.) Un, ja tu kaut ko nezini, tad meklē tajā grāmatā, skaties, konsultējies. Latvijā studiju laikos daudz bija jāiet uz lekcijām, nodarbībām, un pie tā pacienta patiesībā ļoti maz tiki klāt. Vācijā ir otrādi — ļoti daudz praktisko nodarbību, bet teorijas apgūšana ir atkarīga no tevis.
Foto: Ģirts Grenevics
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada februāra numurā
