AINĀRS ZARIŅŠ, pulmonologs: Kalnos ir mana īstā dzīve, te esmu tikai tranzītā
Saruna ar Dr. Aināru Zariņu notiek restorānā Osiris, jo viņam patīk šīs vietas radošā atmosfēra. Sarunājamies īsi pirms viņa došanās ekspedīcijā uz Grenlandi, tāpēc paralēli tiek risināti pēdējie ar ekspedīciju saistītie organizatoriskie jautājumi.
Kas ir Grenlandes ekspedīcijas plānā?
Kalnos kāpju no divpadsmit gadu vecuma, faktiski kalnos esmu uzaudzis, un tagad pienācis brieduma brīdis. Lai gan vienam iet man vienmēr ir paticis, šī ir otrā ekspedīcija, kuru organizēju solo variantā. Atšķirībā no tā, kad tev iet līdzi kāds, solo variantā nedrīksti kļūdīties. Katra kļūda maksā ļoti dārgi. Tāpēc ļoti svarīgi, vai esi tam gatavs — morāli, tehniski un fiziski. Ejot vieninieka gājienos, cilvēkam, kurš nav to darījis, to droši vien grūti saprast, bet tā ir fantastiska brīvības izjūta, kas līdzinās pilnīgai nirvānai. Nav sakaru, ir tikai tava elektroniskā karte un karte papīra formātā, un tuvākais, kas tev ir, — lidmašīna, kas dažreiz pārlido virs galvas. Divas nedēļas esi pilnīgi viens. Protams, saproti, ka vari arī dabūt tur galu, bet strādā uz mērķi, reizēm runā pats ar sevi, bet vienlaikus ir iekšējs miers un paļaušanās uz sevi.
Maršruts, kuru šogad grasos iziet, pēdējo reizi ar komandu iets 1996. gadā. Vienīgā problēma — tagad tajā apvidū uzradušies baltie lāči. Ja par kāpšanu ledū vai klintīs atbildu pats par sevi, tad ar lāci diez vai izdosies vienoties, ja viņam par mani būs gastronomiska interese. Tāpēc šajā ziņā vairāk paļaušos uz vietējo mednieku ieteikumiem.
Ko jaunu, kāpjot kalnos, esat uzzinājis par sevi?
Es negribētu teikt, ka sevī atklāju ko jaunu, bet saprotu, kas ir tā robeža, ko varu izdarīt un uz ko vēl jātiecas. Ejot kalnos, neko nevar izplānot. Lēmums jāpieņem zibenīgi situācijā, tiklīdz tā uzrodas. Līdzīgi ir manā ikdienas darbā. Saviem rezidentiem saku: invazīvā pneimonoloģijā, atnākot no rīta uz darbu, es nekad nezinu, kā šī diena beigsies. Ja atved smagu pacientu ar apstājušos elpošanu, tad manā rīcībā ir trīsarpus minūtes, lai šo situāciju atrisinātu, pretējā gadījumā smadzenes nomirst. Psiholoģiski esmu šādām akūtām situācijām sagatavots, tās risinu katru dienu.
Pirms kāpjat — vai sarunājaties ar kalnu? Ar kādu attieksmi dodaties kalnos?
Kalnos dodos ar visdziļāko pazemību, jo nekad nevari teikt: es pievarēju šo kalnu. Dabu nevar uzvarēt. Ne kalnu, ne jūru nevar pievarēt. Man mērķis ir nevis uzvarēt, bet sadzīvot kā līdzvērtīgam ar līdzvērtīgu. Dabā ir jāmāk izdzīvot: ieklausoties, vērojot, liekot lietā savu pieredzi.
Vai jebkurš cilvēks var kāpt kalnos?
Domāju, ka cilvēks var ļoti daudz, tikai to uzdrošinās darīt ļoti maz cilvēku. Varbūt tas pat ir labi. Ja paskatāmies, kas notiek ar komercalpīnismu Himalajos, par ko ir pārvērsts Everests — par miskasti! Kāpšanai Himalajos vairs nav un nebūs tādas vērtības, kāda tā bija Mesnera laikos. Tā ir devalvēta. Cilvēkiem liekas, ka par naudu (vai lielu naudu) var nopirkt visu... Tā ir patērētāju filozofija, kas man absolūti nav pieņemama.
Vai esat kalnos bijis uz robežšķirtnes, kad ieraugi dzīves trauslumu?
Tādu situāciju bijis ļoti daudz, jo kalnos daru visu — gan kāpju, gan braucu ar kajakiem pa kalnu upēm, gan ziemās slēpoju. Mana dzīve patiesībā ir tur, kalnos, bet šeit es esmu tikai tranzītā.
Tas bija jau pasen — bijām viena no labākajām komandām airēšanā pa kalnu upēm un pašu muļķības dēļ ne tur iebraucām un ne tur iestrēgām: kad redzi, ka starp tevi un gaisu, ko gribi ieelpot, ir kādi pieci centimetri... Tu redzi sauli, tu redzi kalnus, bet pie gaisa netiec. Labi, ka mans pārinieks varēja izlocīties un pabāzt manu galvu zem tā koka apakšā... Ir arī lavīnās būts... Kas šādās situācijās pasargā? Viss kopumā. Un es vienmēr minu leģendārā alpīnista Reinholda Mesnera atziņu: ja tu nedzīvo uz asmens, tu aizņem pārāk daudz vietas. Man arī kolēģi jautājuši — cik tad ir tavs veiksmes limits? To es nezinu!
Arī tepat Latvijā eju maratona pārgājienus, orientējamies pa purviem, nekā citādi kā par atkarību to nevar nosaukt. Tā nav likteņa izaicināšana, bet savu spēju robežu pārbaudīšana. Bailes jau ir (tikai muļķis nebaidās), jautājums, cik tu šo procesu spēj kontrolēt.
Tev visu laiku jābūt kontrolējamajā zonā, nevari iet ar attieksmi “varbūt paveiksies”, jo tā tas nenotiek. Jo vairāk pieredzes, jo vairāk ir izejas datu, pēc kuru analīzes pieņemt pareizo lēmumu.
Arī darbā tas pats — kas pirmā gada rezidentam grūti, tas ārstam ar divdesmit gadu pieredzi neatliekamajā medicīnā ir normāls ikdienas darbs.
Uz kalniem jūs aizveda māte. Atceraties pirmās atmiņas par kalniem?
Jā, pie visa ir vainīga māte, kas mani divpadsmit gadu vecumā aizveda uz kalniem un tur arī pameta (smejas). Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Kad britu alpīnistam Džordžam Melorijam (vēl tagad diskutē par to, kurš pirmais uzkāpa Everestā — Tenzings un Hilarijs vai Melorijs un Irvins; angļu alpīnisti pazuda, kāpjot Everestā) reiz kāda kundzīte jautāja — kāpēc jūs vispār kāpjat kalnos, viņš kodolīgi atbildēja: tāpēc, ka viņi tur ir! Tā ir arī mana atbilde. Nevar pateikt, kāpēc, var tikai banalizēt — skaisti dabas skati un tā tālāk, bet tās visas ir muļķības, jo patiesībā tās ir sajūtas. Ir cilvēki, kuriem šīs sajūtas nepatīk un, paldies Dievam, ka tā, jo, ja visi mestos uz kalniem...
Kur Latvijā var noķert adrenalīnu?
Ļoti daudz kur! Latvijā ir purvi. Es pat nerunāšu par Lubāna mitrāju, kur vispār var pazust un atdot galus. Tur reizēm ir ne sliktāk kā kalnos un adrenalīnu var ķert ļoti labi. Tā ir unikāla vieta, kur pirms trim gadiem ar draugu, kuru var saukt pa rezervāta reindžeru, bijām vietās, kur mums bija ļoti jādomā, jo ielīdām tur, kur parastie cilvēki nelien. Šur tur dabūjām griezties atpakaļ, jo arī Latvijas daba kļūdas nepiedod jeb pārfrazējot — arī muļķis baznīcā dabūs pērienu.
Un ar moci arī var dabūt adrenalīnu?
Tas man ir vairāk pārvietošanās līdzeklis, bet, protams, arī ar to var noķert adrenalīnu. Vasarā es ar mašīnu vispār nebraucu, tikai ar moci.
Kas prieku un adrenalīnu jums sagādā darbā?
Akūtās situācijas, mani pacienti. Es nevaru sevi iedomāties strādājam rutinētu darbu nodaļā, ejam katru rītu vizītē, mērām pacientam asinsspiedienu, prasām, kā tad pa nakti gulējis. Protams, ir brīnišķīgi kolēģi, kas to visu dara, un ir liela daļa, kas nevarētu izdarīt to, ko darām mēs, tāpēc neviens neesam sliktāks vai labāks — katram sava vieta, cits citu papildinām.
Kādi ir jūsu pacienti?
Pamatā ar akūtiem elpošanas traucējumiem. Tie var būt onkoloģiskie, liela daļa ir reanimācijas pacienti. Tās ir akūtas situācijas, piemēram, politraumas. Biju viens no tiem, kas Latvijā izveidoja invazīvo pulmonoloģiju — tā ir starpdisciplināra nozare starp klasisko pulmonoloģiju, torakālo ķirurģiju, intensīvo terapiju un otorinolaringoloģiju. Mums ir brīnišķīga sadarbība ar onkoloģijas LOR speciālistiem, daudz ko veicam kopā, jo tur, kur viņi nevar piekļūt, es to varu izdarīt ar savu tehniku. Mūsu nozare ir ļoti tehnoloģiski piesātināta, un man palīdz arī savulaik fizmatos iegūtās zināšanas. Tas ļauj uz lietām skatīties citādi, pieslēgt analītisko domāšanu. Milzīgu paldies par to, ko esmu šodien sasniedzis, varu teikt fizmatiem un ģimenē ieaudzinātajai mīlestībai pret kalniem.
Kas jūs joprojām izbrīna darbā ar pacientiem?
Aizvien izbrīna cilvēku stulbums. Jo brīžiem šķiet, ka stulbāk vairs nevar, bet paiet kāds laiks un izrādās, ka var! Cilvēks vispār ir ļoti advancēts padarīt sev galu.
Es varētu pat kādu brošūru sarakstīt ar visiem šiem gadījumiem. Piemēram, biju tikko sācis strādāt un pie mums Gaiļezerā bija nonācis kāds jauns narkomāns — ar smagu plaušu karsoni, sepsi, strutainu plaušu apvalka iekaisumu, krūškurvja sienas flegmonu. Pilna buķete. Kad viņš izgāja akūto periodu, viņam bija izveidojusies bronhopleiriāla fistula. Ieliku viņam balonkatetru un pievadošo bronhu noplombēju, piešuvu katetra galiņu pie deguna un teicu: Ozoliņ, solis pa labi, solis pa kreisi — būs slikti. Puisis bija “izdresēts” un paklausīgs. Pēc brīvdienām atnāku un skatos — katetrs ar visu balonu ir vēderā! Prasu: Ozoliņ, ko darīji? Viņš klusē kā partizāns — neko! Iesim uz zāli, ņemsim ārā, bet narkozē pacienti parasti paliek pļāpīgi, un puisis atzīstas — pa nakti katetrs izslīdējis. Kad sapratis, ka būs slikti, mēģinājis to iebāzt atpakaļ. Protams, bronhā katetru neiebāzīsi, un viņš to norija, iebāza kuņģī. Šis stāsts beidzās labi.
Jums esot svešķermeņu kolekcija, ko esat izņēmis no elpceļiem un rādāt studentiem. Kas ir biežākie priekšmeti, ko izņemat?
Atšķirībā no bērniem (kas rokā — tas mutē!) pieaugušajiem visbiežākie svešķermeņi, kas jāņem ārā, ir zobi. Nākamais populārākais ir pārtika. Vecākiem ļaudīm tās ir dažas tabletes, kapsulas. Tā kā es strādāju arī Katastrofu medicīnas centrā, tad pirms vairākiem gadiem vakarā saņēmu zvanu no Jēkabpils — atvesta kundzīte, dzērusi kompotu, aizrijusies. Aizbraucu. Tur priekšā lauku mammuks, izvelku viņai no elpceļiem lielogu dzērveni, viss kārtībā, braucu atpakaļ. Paiet pusgads — zvans no Jēkabpils, paciente ēdusi salātiņus, aizrijusies. Aizbraucu, aizeju uz reanimāciju, bet tur: “Dēliņ, es taču tevi pazīstu, piedod, dēliņ, ka tā sanāca!” Tā man bijis tikai vienreiz dzīvē, ka tas pats pacients atkārtoti nonāk manās rokās. Šoreiz vaininieks bija elpceļos iesprūdis zirnis!
Vai studēt medicīnu jūs pierunāja māte? Zinot profesijas garozu, vecāki bieži savus bērnus atrunā no šīs profesijas.
Vecāku ietekme bija tieši pretēja — neej! Jaunībā starp sportu, fizmatiem un medicīnu bija arī celtniecība, un rezidentūras laikā bija jāizšķiras, vai eju uz medicīnu vai būvniecības biznesu. Vēl pirms tam bija variants, ka pilnībā aizeju uz profesionālo sportu — kā instruktors kalnos. Manā dzīvē bijušas vairākas krustceles, bet vienmēr esmu nosliecies par labu medicīnai, jo laikam mūs ietekmē vide, kurā uzaugam. Mamma bija nodaļas vadītāja tagadējā Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Kur vēl lielāku ietekmi! Tevi neviens neaģitē, bet tu to visu redzi un pamazām uzsūc sevī, līdz saproti — es arī tā gribu un varu!
Kādas galvenās dzīves atziņas esat paņēmis no vecākiem?
Pirmkārt, godīgums. Negodīgi cilvēki kalnos neiet — tur tevi ātri izfiltrē... Otrkārt, tas ir patriotisms, jo mums mājās bija tiešām izcila bibliotēka ar nosacīti tiem laikiem aizliegtām grāmatām. Un svarīga ir vide, kurā tu apgrozies, te mēs atkal nonākam pie kalniem, kur pulcējas daudz brīvdomātāju. Tā kā es braukāju pa savienības nometnēm, tad kāpu kalnos kopā ar Sanktpēterburgas inteliģenci — tie bija cilvēki ar pavisam citu domāšanu.
Kā veidojās jūsu karjera pēc Medicīnas institūta beigšanas?
Sākumā bija doma iet uz torakālo ķirurģiju, bet sportiskais gars ņēma virsroku — sapratu, ka invazīvā pulmonoloģija ir tā, kur es varu būt pirmais, izveidot ko jaunu.
Tik daudz jaunieviesumu, cik mums izdevies šajā nozarē un kā tā vispār attīstās šobrīd pasaulē, — tas ir ļoti iespaidīgi! Mēs bijām pirmie, kas Latvijā ieviesa pleiras ultrasonoskopiju, videobronhoskopiju, pirmie ieviesām un pēc jaunas metodikas liekam perkutānās traheostomas, par ko mums pašlaik arī ir ziņojums pasaules kongresā. Daudz kas ir izdevies! Tas viss, protams, nav gājis viegli, jo katrs jaunievedums prasījis smagu cīņu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada septembra numurā