PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Aicinājums. Teātra režisors K. Auškāps vispirms izmācījās par ārstu

M. Lapsa
Dailes teātra režisora Kārļa Auškāpa pirmā izvēle bija kļūt par ārstu. Viņš būtu varējis visu mūžu kalpot cilvēkiem, ievērojot Hipokrata zvērestu, taču cits aicinājums bija stiprāks un viņš kļuva par teātra mūzu Melpomenes un Talijas kalpu.

Kārlis AUŠKĀPS. Kārlis AUŠKĀPS.
Kārlis AUŠKĀPS.
Normunds Naumanis reiz rakstīja, ka Kārlim Auškāpam "izkritusi iespēja izprast kalpošanu cilvēkiem no vispretišķīgākajām pusēm - vispirms ārsta profesija, tad teātris". Kāpēc izvēlējāties medicīnu?

Nezinu. To izskaidrot vai nosaukt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc izvēlējos medicīnu, bet vēlāk - teātri, nevaru. Bija izjūta, ka tā ir jādara - un viss.

Kādu atceraties medicīnas studiju laiku? Kuri grupas biedri un pasniedzēji vispirms nāk prātā, atsaucot atmiņā šos gadus?

Studiju laiks man asociējas ar nežēlīgu mācīšanos, kad augām dienām un naktīm būros cauri grāmatām un lekciju pierak- stiem, it īpaši - tuvojoties eksāmeniem un ieskaitēm. Cik litru kafijas nav izdzerts, lai neaizmigtu, pa naktīm mācoties! Biju ļoti apzinīgs students, pat fanātisks, jo uzskatīju, ka ikvienā mācību priekšmetā jāiedziļinās detalizēti, "jāizņem cauri" līdz pašiem pamatiem. Tā nodarīju pāri savai veselībai, arī ģimene cieta, toties Medicīnas institūtu beidzu ar izcilību - saņēmu sarkano diplomu. Tagad esmu iesniedzis dokumentus, lai iegūto izglītību pielīdzinātu maģistra grādam.

Visus studiju gadus turējos kopā ar grupas biedriem un draugiem Uldi Kalniņu un Vari Ruku, kas abi kļuva par augstas raudzes ārstiem. Uldis - viens no Latvijas Kardioloģijas centra dibinātājiem un līderiem savā jomā, Varis - traumatologs-ortopēds ar specializāciju vertebroloģijā, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā nodibināja Mugurkaula ķirurģijas centru. Diemžēl abi nu jau ir tajā saulē. Bieži vien nodomāju: kāpēc tik talantīgus ārstus, kas būtu varējuši palīdzēt daudziem, Dievs pāragri paņēma pie sevis? Tas ir liels noslēpums...

Lai neņem ļaunā tie, kurus nepieminēšu, bet no pasniedzēju vidus man personiski lielākās autoritātes bija profesori Kristaps Rudzītis un Ilmārs Lazovskis. Viņi bija cilvēki ar ļoti plašu redzesloku, kas savā profesijā darbojās ar sirdi un dvēseli. Viņi ne tikai sludināja, ka jāārstē cilvēks, nevis diagnoze, bet arī paši tā rīkojās. Mācīja mums, studentiem, kā pacientus izmeklēt bez tehniskiem palīglīdzekļiem un laboratorijās veiktām analīzēm, paļaujoties uz savu redzi, tausti, ožu un reizēm garšu, piemēram, izmeklējot diabēta slimnieku, pagaršot viņa urīnu, lai tiktu skaidrībā par diagnozi, jo laboratorijā var tikai apstiprināt vai noliegt ārsta minējumus.

Nodarbības anatomikumā. Kārlis Auškāps – otrajā rindā centrā. Nodarbības anatomikumā. Kārlis Auškāps – otrajā rindā centrā.
Nodarbības anatomikumā. Kārlis Auškāps – otrajā rindā centrā.
Kaut bija pamatīgi jāmācās, jums atlika laiks arī sportošanai - spēlējāt basketbolu Medicīnas institūta izlasē.

Ja nesportotu, garīgo slodzi nevarētu izturēt. Bijām spēcīga komanda (Uldis Kalniņš, Jānis Dobelis, Kārlis Strēlis, kas vēlāk nonāca basketbola meistarkomandas "VEF" rindās, un citi). Spēlējām ne vien Latvijas čempionātā, bet tikām pat uz mačiem Čehoslovakijā, kur cīkstējāmies ar Kārļa universitātes basketbolistiem. 1965. gadā padomju studentam tā bija neticama iespēja! Citādi uz ārzemēm tikt bija ārkārtīgi grūti, bet sportojot šāda iespēja paretam pavērās.

Vēlāk ar ārstiem šad tad uzspēlēju basketbolu, kamēr locekļi bija veseli, - sevi lika manīt traumas, ko biju ieguvis sportojot.

Kādas ir tā laika labākās mācības, ko esat paņēmis sev, savai dzīvei?

Ar manu pedagogu sludināto cilvēku mīlēšanu un dzīves pazīšanu esmu "barojies" ilgus gadus un daru to joprojām, par ko viņiem esmu ļoti pateicīgs. Tāpat no atmiņas nav padzisuši trīs būtiski vārdi - godprātība, profesionālisms un pēctecība, ko dzirdēju pieminam kādā ārstu sanāksmē. Tie norāda uz pamatprincipiem, ko vajadzētu ievērot ikvienam mediķim. Jo, redz, ja neesi tīrs un godīgs pret to, ko dari, - un pirmām kārtām jau pret cilvēkiem, kurus ārstē -, ja nevari iejusties vājinieku ādā un situācijā, ja tevī nav līdzjūtības un žēlsirdības, uz pacientu veries tikai kā uz objektu, tad nonākam pie tā, ka ārsts nevis ārstē, bet sniedz pakalpojumu. Pakalpojumu, kuru var izkalkulēt. Bet ārsta misija taču ir kalpot cilvēkam, palīdzēt, glābt. Ne velti ķirurgu vidē populārs ir teiciens - no operāciju galda drīksti atiet tikai tad, kad vari pateikt: esmu izdarījis visu, kas manos spēkos. Ja kāds spēj, lai nāk un izdara labāk! Šāda attieksme raksturo ārsta godprātību, savukārt uz pēctecību norāda tas, ka pārzini nozares pamatus ne tikai medicīnas vēstures aspektā, bet padziļinātāk - cilvēces gājumu kopumā. Pētot uzskatus par slimību, par tās novēršanu un ārstēšanu, top skaidrs, ka cilvēks fizioloģiski maz mainījies. Un vēl top skaidrs - ja gribi būt vesels, jābūt saskaņā ar sevi un apkārtējo vidi, tikai tad jālūkojas uz zāļu skapīša pusi.

Kopā ar grupas biedriem: Kārlis sēž uz soliņa (otrais no labās), viņa studiju gadu labākie draugi stāv otrajā rindā – Varis Ruks (otrais no kreisās) un Uldis Kalniņš (trešais no kreisās). Kopā ar grupas biedriem: Kārlis sēž uz soliņa (otrais no labās), viņa studiju gadu labākie draugi stāv otrajā rindā – Varis Ruks (otrais no kreisās) un Uldis Kalniņš (trešais no kreisās).
Kopā ar grupas biedriem: Kārlis sēž uz soliņa (otrais no labās), viņa studiju gadu labākie draugi stāv otrajā rindā – Varis Ruks (otrais no kreisās) un Uldis Kalniņš (trešais no kreisās).
Vai pēc augstskolas beigšanas kādu brīdi strādājāt kā ārsts?

Es specializējos terapijā - internatūra man bija pie tēva Kārļa Auškāpa Sarkanā Krusta slimnīcā, viņa vadītajā 4. nodaļā. Tur strādāju arī tad, kad to pārprofilēja par gastroenteroloģijas uzņemšanas nodaļu. Pārsvarā man bija nakts dežūras, tāpat vajadzēja doties mājas vizītēs Zvaigžņu, Laboratorijas un Tallinas ielas rajonā.

No tā laika joprojām atceros inteliģentu kundzi cienījamos gados, pie kuras, plosoties gripas epidēmijai, devos mājas vizītē. Viņa bija tik patīkams cilvēks, ka gribēju iespējami ilgāk pie viņas uzkavēties, taču nevarēju to atļauties, jo bija vēl vismaz 20 citu izsaukumu. Tā kā bija Ziemassvētki, kundze man uzdāvināja vērtīgu grāmatu, ko esmu saglabājis līdz šai dienai.

Atklāšu, ka esmu ticis arī korumpēts, jo sirmās kundzes man, topošajam ārstam, šajās mājas vizītēs paretam kabatā ieslidināja rubli vai pat trīs rubļus. Vai, kas tolaik tā bija par naudu! Un nevarēja neņemt, citādi kundzes apvainotos.

Kāpēc tomēr nepalikāt medicīnā?

Atkārtošos, sacīdams, ka tas bija kas neizskaidrojams, noslēpumains, kas mani aizvilināja prom no medicīnas un mudināja pievērsties teātrim. Jo gan vienā, gan otrā jomā galvenais "objekts" taču ir cilvēks, ap viņu vien viss grozās. Bet patiesībā atbildēt ir grūti. Kad esmu mēģinājis to darīt loģiski, man nekas nav sanācis. Jūtu, ka sāku melot vai teikt puspatiesību.

Bija nesaprotama neapmierinātība ar sevi, savu izvēli. Lai gan ārsta profesija ir skaista, kaut kas mani dzina citā virzienā. Taču tagad mani māc šaubas, vai es rīkojos pareizi, pamezdams medicīnu. Nāk prātā tēva teiktais, kad viņam izstāstīju par nodomu pievērsties teātrim un stāties Konservatorijā. "Dari, kā esi iecerējis, bet zini, ka būs ļoti grūti," viņš teica. "Vai tev pietiks spēka un talanta? Vai tu maz nojaut, ko nozīmē teātris?" Atbildēju, ka varbūt īsti neapjaušu, tomēr vēlos izmēģināt spēkus šajā radošajā profesijā.

Ja jūs jautājat, kas man lika izšķirties par labu teātrim, uzdošu jums pretjautājumu - kas skatītājiem liek nākt uz teātri? Domāju, ka cilvēkus saista tā cita pasaule, cita dzīve, ko viņi ierauga uz skatuves dēļiem aktieru atveidojumā. Un nereti izrādes varoņos skatītāji atpazīst sevi. Tāds skats no malas ir ļoti svētīgs. Jā, tas ir tik mistiski!

Tagad, pēc daudziem teātrī nostrādātiem gadiem, varu piekrist tēva vārdiem, ka ir ļoti grūti. Tikpat grūti vai pat grūtāk nekā strādāt ārsta profesijā.

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada februāra numurā

 

 

Foto: Jānis Brencis un no personīgā arhīva