Vairāk nekā četrdesmit gadu laikā, kurus Dr. med. IEVA TRĒZIŅA veltījusi acu ārstēšanai, ārkārtīgi strauji attīstījušās izmeklēšanas metodes un tehnoloģijas. “Kamēr nebūs zudusi interese par visu jauno, nebūs piezagusies rutīna, turpināšu strādāt, jo man ļoti patīk mans darbs,” saka pieredzējusī oftalmoloģe. Daktere Trēziņa joprojām pieņem pacientus gan Acu veselības centrā, gan Capital Clinic Riga.
Oftalmoloģe Dr. med. Ieva Trēziņa ir praktizējoša ārste kopš 1977. gada. Patstāvīgās ārsta gaitas sāka Talsu slimnīcā, pēc tam strādājusi Rīgas Medicīnas institūta redzes aizsardzības laboratorijā, bet visilgāko darba mūža daļu veltījusi klīniskajai slimnīcai “Gaiļezers”, kur 14 gadus bija Acu slimību nodaļas vadītāja. Pastiprināta un noturīga interese par oftalmoloģiju topošajai ārstei radusies, kad studiju gados iemācījusies atšifrēt acs iekšpuses attēlus.
Dakter, kāda bija jūsu šodiena? Kas iepriecināja?
Šī diena bija laba, jo nevienam pacientam nevajadzēja teikt ko bēdīgu, man veicās arī ar diagnozes noteikšanu, bija labi redzamas lietas, tāpēc varēju mierīgi strādāt — paskaidrot pacientiem, kas kaiš, kas jādara.
Vai ārkārtējās situācijas laikā pacientu plūsma apsīka?
Diezgan ilgi biju pašizolācijā. Uzskatīju, ka neesmu akūtās palīdzības sniedzēja, bet plānveida palīdzība ārkārtējās situācijas apstākļos bija ļoti reducēta. Ārstniecības iestāde, kurā strādāju, man piedāvāja trīs darbības variantus: strādāt kā iepriekš, strādāt tiešsaistē vai pašizolēties. Tā kā man ir ģimene, par kuru arī jārūpējas, bet medicīnas iestāde ir vieta, kur cilvēks, pats nezinot, var atnest infekciju un es to varu izplatīt, nolēmu, ka ārkārtas situācijas laikā pašizolēšos. Jūnija sākumā atsāku strādāt. Ja martā daudz ko nezinājām, tad jūnijā jau bija skaidra stratēģija un taktika.
Kas ir “motors”, kas neļauj mierā sēdēt? Jo varētu jau...
Man patīk mans darbs, tas man nav apgrūtinājums, to daru ar prieku. Ilgus gadus esmu nostrādājusi klīniskajā slimnīcā “Gaiļezers”, arī slimnīcā “Biķernieki”. Kad aizgāju no darba slimnīcā un pārtraucu operēt, nodomāju — beidzot varēšu izbaudīt, ko nozīmē strādāt poliklīnikā, kad nav smago pacientu... Bet viņi mani atrod. Atceros, mana darba diena jau tuvojās beigām, kad atskanēja telefona zvans — reģistratore vaicāja, vai varu mazliet uzkavēties, jo kādam pacientam nepieciešams uztaisīt optisko koherento tomogrāfiju.
Kāpēc ne, nodomāju, jo šos tomogrāfiskos izmeklējumus veicu kopš 1996. gada. Kad pacientu manā kabinetā ieveda sieva, sapratu, ka situācija nopietna — pacients bija neredzīgs ar abām acīm, bija arī dziļi sejas skeleta bojājumi. Vīrietis šo smago traumu bija guvis Jaungada naktī, kad gaisā tiek šautas petardes. Viņš plānoja doties uz Kanādu ar cerību, ka ārvalstu ārsti palīdzēs atgūt redzi. Lai viņi varētu novērtēt pacienta traumas smagumu un iespējas palīdzēt, bija nepieciešama optiskā koherantā tomogrāfija. Bet kāda tur tomogrāfija, ja acu vairs nav?!
Vairāk nekā 40 gadus esat nostrādājusi medicīnā. Kāda gadiem priekšrocība?
Priekšrocība tāda, ka ar lielāko daļu gadījumu māku tikt galā. Jo vairāk gadījumu esmu redzējusi, jo labāk varu diagnosticēt. Ja vienreiz esmu redzējusi kādu gadījumu, tad vieglāk to atpazīt — gan acs patoloģiju, gan acs slimības saistību ar cilvēka vispārējo veselības stāvokli, ar citām slimībām. Lai tas sekmīgi izdotos, protams, visu mūžu ir jāmācās, būtībā — nepārtraukti.
Ārsta uzdevums ir ārstēt, taču pamatlieta, ko pacients sagaida no mediķa, ir dziedināšana. Ārsts var vairāk palīdzēt pacientam, ja viņu pacietīgi uzklausa, aprunājas, izprot pacienta situāciju. Katrreiz jācenšas atrast īsto pieeju pacientam, jāsaprot, kas vislabāk palīdzētu terapijā, jo ārstēšanas metodes ir tik dažādas. Bieži vien piezvana kāds pacients un saka: “Ziniet, dakterīt, man no jums neko nevajag, gribu tikai pie jums aizbraukt, lai parunātos.” Šīs sarunas ir ļoti svarīgas, jo palīdz pacientam pieņemt viņa situāciju — ko viņš var darīt, ko vajag darīt un no kurām ilūzijām jāatsakās.
Jums ir lieliska iespēja salīdzināt, kā nozare, oftalmoloģijas pacients mainījies pēdējos 40 gados.
Iepriekš acu ārsti izmantoja metodes, kādas patlaban neuzņemtos darīt, piemēram, esmu gājusi mājas vizītēs ar briļļu kasti pie rokas, ar oftalmoskopu lupām un veikusi pacienta apskati ar gaismas avota un šo lupu palīdzību. Tas absolūti nenozīmē, ka es nebūtu redzējusi, kas notiek ar pacienta acīm un nespētu viņam sniegt palīdzību, taču, raugoties ar šodienas pieredzi un iespējām, es no šādas izmeklējumu metodes atteiktos, jo nevarētu galvot, ka redzēšu visas pārmaiņas, kas notikušas ar acīm.
Tagad oftalmologi praksē var izmantot ļoti mūsdienīgu un daudzveidīgu aparatūru. Piemēram, manā darba kabinetā ir aparatūra, kādu savulaik redzēju tikai ārvalstīs, apmeklējot ārstu kongresus un konferences. Protams, šī aparatūra ir dārga un arī izmeklējums ar to nav lēts, taču, izmantojot jaunākās paaudzes tehnoloģijas, var precīzi un dziļākos slāņos fiksēt pārmaiņas, kas notikušas ar acīm. Skatoties ar spogulīti un lupu, ieguvām vienas plaknes acs attēlu, tagad var aplūkot telpisku acs attēlu. Savukārt ar ultraskaņas palīdzību ir vieglāk strādāt, ja pacientam, piemēram, ir radzenes vai lēcas apduļķojums. Bez šīm tehnoloģijām ir neiespējami noteikt, kas notiek acs dziļumā, secināt, cik lielā mērā būs iespējams palīdzēt pacientam.
Laika gaitā mainījušās arī acu slimības. Šo procesu izraisījuši vairāki faktori: apkārtējās vides piesārņojums, ultravioletā starojuma īpatnības, pārtika, dzīvesveida pārmaiņas, datoru un viedierīču intensīva lietošana. Ja sausās acs sindroms pirms 40 gadiem nebija aktuāls, tad patlaban gandrīz katram otrajam pacientam novērojami sausās acs simptomi, turklāt ne tikai pieaugušajiem, bet pat bērniem. Daudzas acu slimības tiek diagnosticētas pacientiem daudz agrīnākā vecumā nekā iepriekš. Parādās jaunas slimības, piemēram, acu izmaiņas, ko izraisījusi nopietnu, bet acu blaknes izraisošu medikamentu lietošana vai cits terapijas veids, piemēram, onkoloģiskajiem pacientiem. Tad jāizvērtē, kas svarīgāk — cilvēka dzīvība vai acu veselība. Pieaug arī autoimūno slimību īpatsvars; palielinās hiperalerģisko reakciju gadījumi, kas izpaužas jau agrīnā vecumā.
Tagad daļa pacientu neuzticas vienam ārstam, apmeklē vairākus, “konsultējas” ar Google. Atklāti sakot, strādāt pēdējos desmit gados ir daudz grūtāk nekā iepriekš.
Kādas jaunas tehnoloģijas pati esat apguvusi šajā laikā?
Pirmām kārtām tā ir optiskā koherentā tomogrāfija. Izmantojot šo aparatūru, var redzēt gan redzes nervu, gan tīkleni, gan asinsvadus, var konstatēt, kāda patoloģija skārusi aci, kāda ir procesa attīstība un terapijas dinamika. Pēdējā laika jaunums ir sausās acs diagnostikas iekārta, ar kuras palīdzību var detalizēti izmeklēt asaru plēvītes slāņus, kuros sausās acs slimības gadījumā notiek izmaiņas. Mainās iekārtas, mainās programmas, ir jāmāk interpretēt izmeklējumu rezultātus, lai pacientiem varētu maksimāli labi palīdzēt.
Kas ir svarīgi, lai nonāktu pie pareizās diagnozes?
Vispirms jau pacienta rūpīga izmeklēšana. Es to sāku veikt, tiklīdz pacients ienāk kabinetā. Novērtēju viņa izskatu, gaitu, veidu, kā viņš apsēžas, jo tas daudz ko atklāj. Tad iztaujāju, kādas slimības pacients ir pārcietis, kādas sūdzības viņam ir par acīm un tamlīdzīgi, jo anamnēzei ārstēšanas procesā ir būtiska nozīme. Nereti pirmie teikumi, kurus pacients lieto, raksturojot savu acu stāvokli, var pateikt priekšā, ko izmeklējot acī ieraudzīsi. Jau zinu, kam pievērst uzmanību, kādus izmeklējumus veikt, jo visiem pacientiem neveicam visus izmeklējumus, bet mērķtiecīgi nepieciešamos.
Lai nonāktu pie pareizās diagnozes, nenoliedzami, liela loma ir ārsta pieredzei, tam, cik rūpīgi un mērķtiecīgi notiek pacienta izmeklēšana, vai izvēlēta pareizā metode, vai veidojas kontakts ar pacientu.
Kā jums šķiet, kas jums savā darbā padodas vislabāk?
Tas, ko patlaban daru, — tās ir konsultācijas. Es pacientam veicu diagnostiku, paskaidroju, kāds ir viņa acu stāvoklis, ko turpmāk vajadzētu darīt. Piemēram, pacients sūdzas par tādām acs veselības izmaiņām, kas saistītas ar sprandu vai kāda sejas nerva bojājumu, vai cukura diabētu. Tad ārstēšanas plānā ieteikšu apmeklēt arī attiecīgo speciālistu. Citkārt redzams, ka pacienta sūdzības saistītas ar viņa psihoemocionālo stāvokli vai neirotisku slimību. Tad man jāatrod pareizie vārdi, lai pacientu novirzītu pie viņam nepieciešamā speciālista. Individuāla pieeja man šķiet ļoti svarīga. Pret pacientu attiecos gluži kā pret ģimenes locekli.
Kas jūsos pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem rada aizrautību?
Tas, ka varu palīdzēt pacientiem un strādāt ar jaunajām tehnoloģijām. Ja ir interese apgūt ko jaunu vai iepriekš nezinātu, tātad aizrautība nekur nav pazudusi.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada septembra numurā
