Dr. VENTIS BEĶERIS, ķirurgs: Saukt lietas īstajos vārdos
Tas, kurš redzējis, atceras, kā jūs ar praktikantiem darbojāties. Kā Ēnu dienā vadījāt prezentācijas vidusskolēniem. Rādījāt foto no savām ārpusdarba aktivitātēm. Jautājāt: “Kāpēc ir vērts nenormāli daudz mācīties un kļūt par labu ārstu?” Un pats atbildējāt: “Lai varētu labi dzīvot. Nevis vienkārši vai viegli, bet labi.”
Agrāk sestā kursa studenti uz klīnikā balstīto praksi ieradās bariņiem vien — vesela grupa, vienlaikus nodaļā viņu bija daudz par daudz. Tagad organizēti aicinām pa vienam, diviem, trim. Prakse sanāk jēgpilna. Gribas, lai studenti arī mūs iepazīst, lai redz, cik atšķirīgi ārsti esam, katrs ar savu pieeju. Tad pastāv cerība, ka varbūt kādam kaut kas no tā visa arī aizķeras.
Tas taču nav apzināti: tagad es būšu laipns pret jauniešiem, topošajiem kolēģiem? Visticamāk — arī konkurentiem medicīnas nozarē?
Dzīvē tik daudz nosaka skolotāji, kurus satiec īstajā laikā! Man ir veicies ar vairākiem izciliem pedagogiem. Un man to gribas turpināt! Nereti pēc kopīgi veiktas operācijas vēl pasēžam kabinetā, izrunājam padarīto. Tā nesen gadījās kuriozs ar sestā kursa studenti. Viņas vecāki uztraukušies — pulksten desmit vakarā, taču meitas nav mājās! Kas noticis? Mēs zālē operējam jau, šķiet, ceturto stundu. Viņa nebija pateikusi vecākiem par iespējamu aizkavēšanos slimnīcā praksē un beigās tika meklēta caur [slimnīcas] administrāciju. Topošā daktere izgāja ciklu terapijā, bet pieteicās asistēt operācijā, kuru ļoti gribēja redzēt, jo pacientu bija skatījusi nodaļā ķirurģijas cikla laikā. Studente, šķiet, ar sirdi un prātu ir ķirurģijā, tas priecē.
Praktiskajā medicīnā sāku strādāt tūkstoš deviņsimt astoņdesmit trešā gada janvārī, par sanitāru torakālās ķirurģijas nodaļā Stradiņos. Tur bija tādi feini dakteri kā Jāzeps Baško. Labā nozīmē veco laiku ķirurgs, inteliģents, ar plašu skatījumu uz dzīvi. Sirsnīgs, bet ļoti stingrs attiecībā uz darba lietām. Profesors Vladimirs Utkins. Profesors Anatolijs Ņikitins Rīgas 1. slimnīcā, izcils ķirurgs un lielisks pedagogs. Viņš, starp citu, vēl skolas gados ļoti baidījies no asinīm un sapņojis kļūt par astronautu... Ķirurģijas pamatus pasniedza ķirurgs Andris Lasmanis. Ļoti pedantisks, akurāts. Viņa mācības stils šķita atdarināšanas vērts. Vissiltākās atmiņas saistās ar docenti Jellu Upmani. Viņa ar studentiem darbojās līdz vēlam vakaram, stundas neskaitot. Drīkstējām iet pie viņas kā pie mammas, uzdot jebkuru jautājumu. Vispār [Rīgas] 1. slimnīcas ķirurgu kolektīvs pret studentiem bija ļoti atvērts, draudzīgs.
Kad biju sasniedzis nākamo profesionālo līmeni, dabūju feldšera darbu [Rīgas] 1. slimnīcas operāciju zālē. Pēdējo feldšera dežūru pavadīju ar ārsta diplomu kabatā, jo paralēli Valmierā jau strādāju par ārstu.
Valmiera? Nebija iespēju vai ambīciju palikt Rīgā?
Divas Rīgas slimnīcas piedāvāja darbu, vēl cita pilsēta aicināja. Bet par Valmieras slimnīcu biju izlēmis ceturtajā kursā, kad te strādāju ārsta praksē. Slimnīca bija moderna jau tiem laikiem, patika, kā šeit izveidota ķirurģija nodaļa, kā organizēts darbs. Un acīmredzot mana vīzija sasaucās ar ķirurģijas nodaļas vadītāja daktera Ulda Kupča izloloto. Bez tā mūsu kopdarbs nevarētu izdoties tik sekmīgs.
Bet, ja godīgi, dzīves pamata lietas man laikam nākušas no vectēva. Opis Kārlis bija liels gudrinieks, ļoti vieds cilvēks. Kādos divarpus, trīs gados jau zināju, kā jāpagriež radio poga, lai skanētu Amerikas Balss vai Brīvā Eiropa, un kā jāpagriež nost no stacijas, lai “orgāni” nepamana. Ko es tur sapratu? Nezinu. Bet pasākums bija kā tāda maģiska darbība. Un tas bērnam gan paliek prātā. Opis bija ceļu meistars, tāds spečuks! Bija veicis dažādus pētījumus, atklājis jaunievedumu, kā Latvijā ziemā kaisīt tiltus, lai tie neapledotu. Bijis sporta skolotājs un kā izcils sportists pirmskara Eiropu izbraukājis, pa Kurzemes katlu ņēmies. Viegli nebija gājis. Kad gāju uz augstskolu...
Jā, kāpēc uz medicīnu?
Es nemaz negrasījos iet uz medicīnu! Vidusskolas laikā man bija divas prioritātes — arhitekts vai kuģa kapteinis. Mākslas skolas kursos mācījos zīmēt grieķu galvas, visādus bareljefus, ēnot ar lupatām apsegtus priekšmetus. Skolas vasaras brīvlaikā strādāju par rasētāju projektēšanas institūtā Valmierā. Bet togad, kad beidzu vidusskolu, netika organizēti sagatavošanās kursi iestājai arhitektos. Kaut kur izlasīju informāciju par, manuprāt, līdzīga satura kursiem Anatomikumā. Kā pēc tam skaidroju draugiem — saelpojos formalīnu un nokļuvu medicīnā...
Patiesībā man vienmēr ir patikusi rīcība, kurai redzu rezultātu. Ķirurģijā ir jārīkojas, nevari sēdēt un gaidīt, kamēr tabletes iedarbosies.
Varbūt arī labi, ka neaizgāju uz arhitektūru. Paskatoties, kas pa šiem gadiem ir sabūvēts —“šķebvila”...
Ar ko arhitektūra šķita interesanta? Arī opis ietekmēja?
Iespējams, netieši. Viņš arhitektūrā ļoti labi orientējās. Atceros, pa Vecrīgu staigājām līdz pagurumam. Viņš rādīja jūgendstila namus, skaidroja stilu atšķirības, iedeva sajēgu, kas ir laba arhitektūra. Lasīt iemācījos ap trīsarpus četriem gadiem. Vispirms veco druku, lai varētu “Tarzānu” izlasīt, pēc tam apguvu mūsdienu druku. Tur savulaik pirkstu pielika ome, kas pasniedza vairākas valodas — angļu, franču, krievu, vācu. Bērnībā biju ļoti slimīgs, bieži ar paaugstinātu temperatūru un astmas paasinājumu. Tad mamma kaut nakts vidū uzsēdināja mocim uz bākas un no Ventspils caur Dundagu aizrāva uz Vīdali pie vecvecākiem. Starp citu, sešpadsmit gadu vecumā ar moci JAWA braukt man iemācīja mamma!
Atgriežoties pie nākotnes otrās izvēles — kāpēc kapteinis? Grāmatas, sapņi, vīzijas?
Nē, nē. Mans īstais tētis bija jūrnieks. Varbūt no turienes agrās bērnības atmiņas. Iespējams, grāmatas — piedzīvojumi, ceļojumi. Kādas bija, tādas arī ēdām. Jā, protams, kapteinis Grants. Bet bija arī tāda literatūra, kas stāvēja grāmatplaukta otrajā rindā vai aizslēpta vēl aiz simts sienām. Tas pats Anšlavs Eglītis — ja to atrada, varēji nokļūt paskatīties, kādi tuvplānā izskatās Urālu kalni... Bija grāmatas kladīšu formātā, kas ceļoja no cilvēka pie cilvēka. Bērni, saprotams, visu kaut ko atrod, izlasa, atstāsta. Tad opim ceļas mati uz pakauša: kur tu to izlasīji? Kā tu atradi? Opis, diezgan bravūrīgs puisis būdams, bija pamanījies izslīdēt pat no čekas nagiem. Bet tāds pretspars pastāvošajai varai un nejaucībām viņā visu laiku bija bijis.
Vai arī tas jums no viņa?
Man vienmēr ir paticis lietas saukt to īstajos vārdos. Jauniešiem esmu teicis — nevajag ar varītēm lauzties betona sienā, vesela galva var noderēt. Izvēle gan paliek paša ziņā. Tā, piemēram, man piedāvāja kļūt par deputātu. Skaidrs, kāpēc. Mani pacienti, kuriem esmu veiksmīgi palīdzējis kā ķirurgs, un viņu radi, kuri mani piemin ar labu, ir viegli paņemams elektorāts. Pastāv cerība, ka vēlēšanās ļaudis ievilks ķeksīti pie mana uzvārda. Gan jau pēc tam rindu sakārtos. Man vienmēr simpatizējuši deputāti, kas neļauj sevi sakārtot. Kā teicu kādā no partijas pasākumiem, nekad neesmu lēkājis no viena beņķa uz otru, palikšu līdz galam. Ne vienmēr gribas sevi pozicionēt un atbalstīt partijas kopējos lēmumos. Bet izstājies no partijas neesmu. Ja nu pavaicā — ko tad stājies iekšā? Kāpēc gāji?
Par to domājot — ķirurģija prasa supertīrību, sterilitāti, bet politika tiek saukta par netīru spēli. Kā izdodas saglabāt imunitāti?
Bet varbūt tieši tādā veidā tā iegūstama? Man politika vairāk šķiet kompromisu māksla. Biju deputāts divarpus sasaukumus. Ļoti interesants laiks. Jauniešiem un arī saviem bērniem esmu teicis — ja ir piedāvājums, mēģini. Taču neceri, ka uzreiz izdarīsi ko labu. Ticamāk, ka pirmajā trīs vai četru gadu termiņā varēsi piebremzēt vai apstādināt to, kas varbūt nav īpaši pozitīvs. Stingri jānošķir: kas ir labs un — kam labs? Vienu brīdi domē pie galda biju otrais vai trešais [gados] vecākais. Atļāvos teikt — puiši, piebremzējam, šķiet, strebjam par karstu. Jaunības maksimālisms ir kolosāli radošs, bet vai to vajag par katru cenu? Vispirms darīt un pēc tam domāt? Ir lietas, kur jāpieaicina eksperti, jāanalizē plašāk. Protams, šķiet vilinoši procesu paātrināt.
Politiķi nāk un aiziet, ārsti, par laimi, paliek un turpina.
Kad no Ventspils pārcēlāmies uz Valmieru, dzīvojām Pārgaujā, Stacijas ielā, man bija gadi četri. Tur atradās tāda feina dakteru kompānijas māja. Ķirurgs Andris Pinka, terapijas nodaļas vadītāja Sedleniece. Es uz viņu skatījos teju kā uz dievu. Kad dakteris Pinka iznāca pa ārdurvīm, mēs, pagalma puikas, stāvējām miera stājā. Viņš, viegli ielīcis, sirmie mati atķemmēti atpakaļ, ar portfeli pie rokas gāja uz autobusa pieturu, lai brauktu uz darbu slimnīcā. Dakterim bija dēli, nedaudz jaunāki par mani, kaimiņos dzīvoja viņu brālēns, draudzīga, atbalstoša kompānija. Ko tik visu kopā sadarījām...
Nolemtības neapzinātība?
Iespējams. Neatceros, ka apzināti būtu cerējis viņiem līdzināties...
Dzīve ir interesanta ar to, ka nevari visu paredzēt. Labi, ja izdodas ļauties un novērtēt, kur straume (tagad modīgais vārds) aiznes.
Ar mani bija pavisam muļķīgi — kad stājos Medicīnas institūtā un gāju uz dekanātu iesniegt dokumentus, pretim trāpījās profesore Ausma Bērziņa. Uz kādu fakultāti gribot? Uz ķirurgiem! Viņa pasmaidīja — jaunekli, redzu, ka ķirurgs tu būsi, bet pirms tam tev būs jāmācās visa ārstniecība. Profesori atceros ar vissiltākajām jūtām, jo viņa vairākas reizes mani tika pestījusi no lielām ziepēm, kas saistītas ar militāro katedru. Jau apcerēju, ka studijas RMI beigušās un būs jāstudē kara medicīna Harkovā, jo gadījās politiska satura domstarpības ar ģenerāli. Nebija labi, bet pie saviem uzskatiem jāpaliek, bija mācījis opis Kārlis.
...un jau kā diplomēts ķirurgs atgriezāties savu jaunu dienu pilsētā Valmierā.
Bija jābūt plaša profila ķirurgam, arī bērnu traumatologam, jādežurē uzņemšanas nodaļā. Viss pēc pilnas programmas. Pēc trīsdesmit gadu kopīga darba dakteris Kupčs man uzticēja pārņemt nodaļas vadību. Paveicās, jo vienlaikus dabūjām četrus rezidentus. Trīs no viņiem rezidentūru bija izgājuši pie mums, tātad pašu audzināti un paaudžu pēctecība notika loģiski, viena ķirurģe rezidentūru bija izgājusi Rīgā. Atgriežoties pie jauno speciālistu sagatavošanas. Ar teorētiskajām zināšanām jaunajiem viss ir kārtībā. Izglītoti, zinoši, orientējas nozares literatūrā. Taču pietrūkst kārtīgas prakses. Studenti nav operējuši, nav veikuši elementāras manipulācijas, kuras savulaik mēs jau piektajā un sestajā kursā tikām apguvuši. Tagadējie sestā kursa studenti prakses laikā beidzot tiek pie reāla ķirurga darba: punktē pleiru, ultrasonogrāfijas kontrolē veic izmeklējumu, maina katetrus, uzdur centrālo vēnu, asistē operācijās. Mēs viņiem ļaujam daudz ko darīt, protams, mūsu stingrā uzraudzībā.
Un studenti to ļoti novērtē: stāstot par prakses norisi, visi kā viens to nosauc par lielāko ieguvumu.
Manu studiju laikā likumdošana bija pilnīgi citāda. Kurš tagad var iedomāties, ka pulksten četros no rīta students ņem morga atslēgu un iet operēt līķus līdz pulksten astoņiem, kad sākas lekcijas? Tā ar savu kursabiedru sestajā kursā katru rītu [Rīgas] 1. slimnīcas morgā bijām paveikuši kādas četras piecas operācijas. Pasākumu bijām sarunājuši ar vecāko operāciju māsu, viņa atvēlēja mums veco aprīkojumu, instrumentus. Šīs rīta operācijas ļoti noderēja. Jo praktiskās iemaņas ir pašas svarīgākās. Pirksti ir jāvingrina, operācijas nevar apgūt teorētiski.
Tagad redzu, ka ķirurģiju biežāk izvēlas meitenes, nevis puiši. Jā, studentes ir ļoti jaudīgas un mērķtiecīgas. Bet ir daudz fiziski smagu operāciju, ne jau visas notiek tikai laparoskopiski un ir minimāli invazīvas. Kad divtūkstošajā gadā bijām kongresā Čehijā, vācu kolēģis demonstrēja operāciju ar vienu no pirmajiem Da Vinči robotiem. Ap pulksten diviem naktī bijām spiesti atzīt, ka operācija aizgājusi šreijā. No mājām tika atsaukts sirms čehu dakteris, lai situāciju saglābtu. No visa lielā interesentu pūļa, kas tur sākumā bijām, cilvēkiem divsimt, līdz pulksten četriem, kad kļuva skaidrs, ka krīze atrisināta, bija palikusi tāda saujiņa, daži lietuvieši, pāris igauņi, latviešu bariņš. Ļoti gribējās redzēt, kā viss beigsies, jo tas, ko mums rādīja, bija kaut kas jauns, inovatīvs! Tagad robottehnoloģijas medicīnā ienāk ļoti strauji. Vai kādreiz tādas būs arī Valmierā, nezinu. Varbūt tas ir tikai laika jautājums. Līdzīgi kā deviņdesmitajos gados, kad Latvijas medicīnā kā inovācija parādījās laparoskopiskā ķirurģija.
Novembrī ar diviem jaunajiem kolēģiem bijām Gdaņskā, kur Polijas—Baltijas trūču dienu ietvaros tika demonstrēts jaunākais Da Vinči robots. Mums bija doma ieviest dažas jaunas operācijas un vajadzēja saprast, vai esam uz pareizā ceļa. Pirms gada ar šiem pašiem jaunajiem kolēģiem bijām aizbraukuši uz ķirurgu saietu Viļņā. Gatavojāmies veikt jaunu endoskopiski asistētu operāciju pie baltās līnijas diastāzēm, bet pietrūka dažu akcentiņu. Trāpījās kolēģis no Izraēlas, kas iedeva trūkstošās atbildes. Pēc trim nedēļām veicām tieši šādu operāciju. Tā izdevās ļoti laba, un ķirurgu pasākumā Rīgā to prezentējām kā pirmo Latvijā. Tā teikt, ne visu pirmoreiz izdara Rīgā. Arī mēs, provincē, kaut ko spējam.