PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Taisnīguma princips medicīnā

D. Ričika, S. Mežinska
Taisnīguma princips medicīnā
Shutterstock
Taisnīgums ir viens no medicīnas ētikas pamatprincipiem (trīs pārējie: autonomija, nekaitēšana un laba darīšana). Taisnīgums nosaka vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpei, kā arī godīgu resursu sadali. Taču ikdiena rāda — ne viss dzīvē notiek taisnīgi.

Pirmā situācija

Alkoholiķi, bezpajumtnieki, pacienti, kas nerūpējas par savu veselību, reizumis tērē neadekvāti lielus veselības resursus, kamēr tie, kas rūpējas par savu veselību, šiem resursiem netiek klāt...

“Tas ir aktuāli visā pasaulē. Jautājums: vai var novilkt ētiski pieņemamu ietvaru un ierobežot pieeju veselības aprūpes resursiem cilvēkiem, kas paši būtiski ietekmējuši savas veselības pasliktināšanos un neizrāda vēlmi to ilgtermiņā uzlabot? Ētikas speciālistu viedokļi dalās. Neatrisināmā problēma — kā izveidot kritērijus, pēc kuriem nošķirt pacientus, kas paši vainīgi pie sava veselības stāvokļa. Diskusijās parasti rodas jautājums arī par smēķētājiem, par pacientiem, kas izvēlējušies veikt plastiskās operācijas, pēc kurām rodas sarežģījumi, par tiem, kas neievēro ārsta norādījumus. Vai arī viņiem pašiem būtu jāmaksā par savu veselības aprūpi? Un cik cilvēks ir brīvs savā izvēlē, lēmumu pieņemšanā, piemēram, alkoholisma gadījumā? Īsais kopsavilkums ir tāds, ka šādus kritērijus pacientu šķirošanā nav iespējams izveidot. Nav arī iedomājama situācija, ka ārsts klīniskā līmenī sāktu šķirot pacientus, ārsta uzdevums ir atbilstīgi klīniskajām vadlīnijām veikt individuāla pacienta ārstniecību. Toties varam taisnīguma principu risināt institucionālā, stratēģiskā līmenī, proti, atrast alternatīvu šo cilvēku medicīniskajai aprūpei. Dažkārt viņiem vairāk par medicīnisku aprūpi vajadzīga sociālā aprūpe. Mēs nevaram atstāt cilvēku ziemā guļam uz ielas, taču, ja situācija nav akūta, šiem cilvēkiem atskurbšanai nav jāizmanto uzņemšanas nodaļa, to var darīt kādā pieticīgākā vietā. Tas ir neērts jautājums, kas kopā jārisina Veselības ministrijai, Labklājības ministrijai, Iekšlietu ministrijai.”

Otrā situācija

Katastrofāli mazais valsts finansējums veselības aprūpei pretnostata dažādu diagnožu pacientus. Publiski izskan sabiedrības ziedojumu akcijas smagiem retu slimību pacientiem, kam nepieciešamas ļoti dārgas operācijas/medikamenti (ar jautājumu — kāda ir cilvēka dzīvības vērtība Latvijā?), taču vienlaikus mums nepietiek finansējuma pat elementārām medicīnas vajadzībām. Pēc kādiem principiem, šķirojot diagnozes un pacientus, būtu ētiski vadīties ierobežota finansējuma apstākļos?

“Finansējums medicīnā vienmēr būs ierobežots, un tā nav tikai Eiropas austrumu daļas vai nabadzīgo valstu problēma, arī bagāto rietumvalstu veselības aprūpes sistēmas nespēj segt inovatīvu medicīnas tehnoloģiju izmaksas. Šaubos, vai šo jautājumu ekonomiskās un sociālās sistēmas ietvaros vispār pilnībā kādreiz varēs atrisināt. Bet ir virkne lietu, ko var darīt, lai īstenotu taisnīgumu resursu sadalē. Un tas atkal darāms institucionālā, stratēģiskā līmenī.

Latvijā noteikti varētu taisnīgāk sadalīt naudu starp dažādām medicīnas nozarēm, salīdzināmām diagnozēm. Nereti nav skaidru, racionālu argumentu, kāpēc līdzekļi sadalīti tieši tā un ne citādi, piemēram, kāpēc jaunākos medikamentus vienas vēža lokalizācijas pacientiem kompensē, bet citas lokalizācijas vēža pacientiem — ne; kāpēc dažām autoimūnām slimībām (piemēram, artrītam) bioloģiskos medikamentus kompensē simt procentu apjomā, bet citām autoimūnām slimībām (Krona slimībai, čūlainajam kolītam, psoriāzei) tikai septiņdesmit piecu? Nav noslēpums, ka dažas medicīnas nozares Latvijā saņem lielāku finansējumu nekā citas, un reizēm tas atkarīgs no tā, cik harismātisks ir nozares līderis. Sistēmas līmenī būtu ļoti svarīgi uzlabot kritērijus, pēc kādiem finansē zāles, medicīniskās ierīces un manipulācijas, turklāt šiem kritērijiem jābūt publiski caurskatāmiem un jāatbilst jaunākajām pasaules medicīnas vadlīnijām.

Uz šo jautājumu var palūkot vēl plašāk. Pasaulē arvien aktīvāk runā, kā mainīt zāļu, medicīnas ierīču patentēšanas sistēmu, izskan viedokļi: ja mēs paliekam pie pašreizējās patentēšanas un R&D (izpētes un attīstības) sistēmas, tad nekad nevarēsim pilnībā atļauties pieeju medicīnas inovācijām. Un te risinājumi ir gan publiskais finansējums pētījumiem, gan jauni biznesa modeļi, kas vērsti uz sabiedrisko labumu. Piemēram, tuberkulozes zāļu izstrādē izvirzīti skaidri mērķi par publiskā finansējuma piesaisti, šo modeli šobrīd īsteno. Tāpat juridiskajās sistēmās meklē ceļus, kā zāles padarīt lētākas vai arī kā padarīt caurredzamus zāļu iepirkumus — nav šaubu, ka valsts rūpējas, lai zāles iepirktu lētāk, bet mēs neko nezinām par to, kādas ir kaimiņvalstu vienošanās ar farmācijas industriju.”

 

Foto: Shutterstock

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada augusta numurā