Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
Pulkstenis rāda 7.15 no rīta. Sēžot lidmašīnā un gaidot lidojumu uz psihiatrijas rezidentu starptautisko kongresu Prāgā, miegainām acīm pārskatu drošības instrukcijas kartīti. Ieraugu slaveno shēmu ar instrukciju ārkārtas situācijās dzīvību glābjošu skābekļa masku uzlikt sākumā sev un tikai tad savam bērnam vai cilvēkam, kuram nepieciešama palīdzība. Sejā parādās pa pusei ironisks, pa pusei izmocīts smaids. Pirms mēneša šo analoģiju izmantoju Latvijas Psihiatru asociācijas sēdē, aicinot ārstus neaizmirst rūpēties arī par savu emocionālo un fizisko veselību. Ironiskā smaida iemesls: zinātniskā un praktiskā darba, kā arī citu pienākumu virpulī pēdējo nedēļu esmu pārtikusi pārsvarā no Narvessen sviestmaizēm, šodien gulējusi trīs stundas, tukšā dūšā izdzērusi kafijas krūzi un devusies uz lidostu. Noteikti zinu, ka neesmu izņēmums: starptautiski pētījumi apstiprina negatīvo tendenci, ka ārsti neizguļas, ēd neveselīgi, piekopj mazkustīgu dzīvesveidu, pārstrādājas, izlaiž profilaktiskās apskates pie ģimenes ārsta. [1—3]
Lidojuma laikā galvā grozās virkne jautājumu: kāpēc izglītoti cilvēki, kuri ļoti labi izprot, ko nozīmē veselība un kas to veido, un kuri ik dienu aicina pacientus rūpēties par savu veselību, paši, izgājuši no darbvietas, neseko savām rekomendācijām? Esam pārguruši, lai to darītu? Trūkst laika? Vai vienkārši mums nav pašiem sava ārsta un veselība nav prioritāte?
Biežāk nekā populācijā
Depresijas un trauksmes simptomi ārstiem, salīdzinot ar kopējo populāciju un citu profesiju pārstāvjiem, sastopami biežāk. [4] Spriežot pēc meta–analīzes datiem, izdegšanas sindroma simptomi (enerģijas izsīkums, emocionāla atsvešināšanās, intereses zudums, cinisms saistībā ar darbu, pazemināta profesionālā efektivitāte u.c.) ir 35,7 % jauno ārstu. [5] Tālajā 1996. gadā veiktā sistemātiskā pētījumu pārskatā Somijas zinātnieks Sari Lindemans ar kolēģiem konstatēja, ka ārstu suicīda relatīvais risks vidēji ir divas reizes lielāks vīriešiem un trīs reizes lielāks sievietēm salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. [6] Jaunākie pētījumi par ārstu pašnāvībām daļēji apstiprina Lindemana rezultātus. Apkopojot gandrīz 8000 amerikāņu ķirurgu pašu ziņotos datus, pašnāvības domas viņiem ir divreiz biežāk nekā vidēji populācijā. [7] Pētījumā ASV, analizējot pašnāvību gadījumus un izmantojot loģistiskās regresijas analīzi, aprēķināts, ka visbūtiskākais faktors, kas sekmē ārstu pašnāvības, ir tieši ar profesionālo darbību saistītās problēmas. [8]
Pētījumu dati liecina arī par to, ka nozīmīgam riskam pakļauta ne tikai ārstu emocionālā, bet arī fiziskā veselība. Dati no Anglijas slimnīcā veikta pētījuma rāda, ka 36 % no medicīnas personāla bija dehidratēti darba maiņas sākumā un 45 % maiņas beigās, bet 41 % personāla maiņas beigās konstatēja oligūriju. [9] Lemaire et al kvalitatīvā pētījuma dati liecina, ka medicīnas personāls bieži ēd neveselīgi, darbdienās laika trūkuma dēļ izlaiž ēdienreizes, darba vietā ir slikta svaigu augļu un dārzeņu pieejamība. [10] Pētījumā Īrijā 62 % aptaujāto (dažādu specialitāšu) ārstu atzīmēja, ka ir minimāli vai vispār nav fiziski aktīvi. [11]. Tiesa, jāatzīmē, ka ārsti mazāk pakļauti pārmērīgai alkohola lietošanai un smēķēšanai, salīdzinot ar kopējo populāciju. [12]
“Es nevaru atļauties slimot” — ārsti nemeklē palīdzību
Ārsti ir daļa no kopējās populācijas, tātad esam pakļauti arī visiem cilvēkiem raksturīgiem riskiem, kas predisponē emocionālās un fiziskās veselības traucējumiem: nelabvēlīga iedzimtība, agrīnie traumatiskie dzīves notikumi, krīzes attiecībās, tuvu cilvēku zaudējums. Turklāt mūsu veselību iespaido arī ārsta ikdienas darba nelabvēlīgi aspekti: neizbēgamas kļūdas, pacientu nelīdzestība, nereālistiskas cerības, pacientu un viņu tuvinieku sūdzības un pretenzijas, vainas izjūta par situācijām, ko nespējam kontrolēt un ietekmēt. Sava nozīme tam, kā reaģējam uz problēmsituācijām, ir personības un rakstura īpašībām, kas izceļ cilvēkus, kuri izvēlējās būt par ārstu: lielākā daļa no mums ir ambiciozi, tendēti uz perfekcionismu, sasniegumiem un konkurenci. [4]
Vēl jo vairāk kopējo situāciju pasliktina biedējošā ārstu tendence izvairīties no palīdzības meklēšanas krīzes situācijās. Šogad veiktajā Medscape aptaujā 66 % aptaujāto ārstu atbildēja, ka psiholoģiskās krīzes situācijās nemeklē (un pagātnē nekad nav meklējuši) profesionālu palīdzību. [13] Šos datus apstiprina arī pētījums ASV, kura ietvaros 60 % ķirurgu, kuri kādā dzīves momentā atzīmējuši pašnāvības domas, nav meklējuši profesionālu psiholoģisko palīdzību, savu izvēli skaidrojot ar bailēm, ka tas varētu ietekmēt viņu karjeru un profesionālo reputāciju. [7] Nozīmīga daļa ārstu neapmeklē savu ģimenes ārstu profilaktiski un neseko preventīvās medicīnas vadlīnijām. [2] 25 % Kanādas rezidentu ir konstatēta kāda hroniska slimība, 40 % no viņiem receptes regulāri pagarina sev paši, nekonsultējoties ar savu ārstējošo ārstu. [14] Kvalitatīvā pētījuma dati no 28 ārstu intervijām liecina, ka ārsti atzīmē tendenci ignorēt savas veselības problēmas, minimizēt simptomus un nodarboties ar pašārstēšanos un pašdiagnostiku. Viens no ārstiem, kas piedalījās pētījumā, saka: “Kad ikdienā redzi ekstrēmos slimības attīstības gadījumus, rodas tieksme paša traucējumu simptomus uztvert mazāk nopietni. Es domāju: es rūpējos par cilvēkiem, kas ir desmitreiz slimāki par mani, es vienkārši nevaru atļauties slimot.” [1]
Foto: freepik.com
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada septembra numurā
