Placebo efekts. No aizlaikiem līdz mūsdienām

Jēdziens "placebo" cēlies no latīņu vārda placere un tulkojumā nozīmē "es patikšu". Viduslaikos tā saukti bēru psalmu dziedātāji. Taču, kad tie, izpildījuši pienākumu, sēru namā aizvien biežāk ar lielu skubu metušies līksmot pie dzīru galda, ļaudis vārdu "placebo" sākuši lietot ar nozīmi "es pievilšu, lai izpatiktu".

Placebo efekts vēsturē pirmoreiz aprakstīts 18. gadsimta sākumā, kad ārsti konstatējuši, ka atsevišķiem tuberkulozes slimniekiem veselības stāvoklis uzlabojas pēc ārstēšanās ar pretsāpju medikamentiem. 1955. gadā placebo efektu plašāk aprakstījis amerikāņu ārsts Henrijs Bīčers, kas Otrā pasaules kara laikā novēroja, kā medmāsiņas smagi ievainotiem karavīriem, beidzoties morfijam, injicējušas vārāmā sāls šķīdumu, kas daudziem remdēja sāpes ne mazāk par spēcīgas iedarbības medikamentiem. Šis novērojums mediķu aprindās izraisīja apvērsumu, taču daudzi ārsti atzīst: ja placebo efektam veltīto pētījumu būtu vairāk, iespējams, trešdaļai cilvēku varētu palīdzēt bez stipras iedarbības medikamentiem.

Arī zinātnieki atzinuši - pozitīva domāšana un pacienta ticība ārsta izvēlētajai terapijai var izraisīt bioķīmiskas izmaiņas organismā, jo pozitīvas domas rosina dopamīna izdali smadzenēs, tas paplašina asinsvadus, veicinot visu orgānu apgādi ar asinīm, uzlabojot garastāvokli un līdz ar to arī pašsajūtu. Dažādos medicīnas izdevumos publicētie pētījumi apliecina - rezultāti cilvēkiem ar vieglu vai mērenu depresiju, ārstējot ar placebo, ļoti minimāli atšķiras no plaši izmantotu antidepresantu iedarbības. Tāpat bijuši interesanti novērojumi par to, ka placebo efekts darbojas ne tikai pēc placebo kapsulu lietošanas, bet arī pēc šķietami veiktām operācijām, procedūrām ar izslēgtiem ultraskaņas aparātiem.

Atsevišķiem pacientiem mazinājušās muguras sāpes pēc iluzorām akupunktūras procedūrām, kad adatas iedurtas tikai virspusēji nenoteiktos ādas punktos. Tāpat placebo uz laiku var palīdzēt labāk justies pacientiem, kas cieš no hroniskām sāpēm, noguruma sindroma, bezmiega, gremošanas trakta traucējumiem, astmas, erekcijas traucējumiem, jo katrai slimībai ir savi psiholoģiskie cēloņi.

Zinātnieki par placebo efektu konstatējuši vairākas interesantas likumsakarības: pacients pozitīvas izmaiņas organismā sajūt ātrāk, ja lieto dārgākas placebo kapsulas vai tabletes, turklāt - jo biežāk šķietamie medikamenti tiek dzerti, jo labāki panākumi. Vislabākie "ārstēšanas" rezultāti novēroti gadījumos, kad zāles pacientam pasniedzis vai injicējis pats ārsts, turklāt paužot pārliecību, ka konkrētie medikamenti noteikti palīdzēs. Daudziem pašsajūta uzlabojas jau no atrašanās slimnīcā, medicīnas personāla tuvuma. Savukārt tad, ja pacients izrakstītos medikamentus nepieņem vai ļoti baidās no iespējamajām tā izraisītajām blaknēm, visbiežāk iestājas "nocebo efekts" - zāles nepalīdz vai arī ārstēšanas rezultāti nav tik labi kā tad, ja medikamentus lieto ar pārliecību, ka tie palīdzēs.

Cilvēces evolūcijā izveidojies fenomens

ARTURS UTINĀNS, psihoterapeits, ir pārliecināts: placebo efekta izcelsme slēpjas evolūcijā, mūsu gēnos. Tas parādījās pirms apmēram 70 tūkstošiem gadu līdz ar cilvēka smadzeņu sociālo attīstību un šamanisma izveidošanos, attīstoties pirmajiem priekšstatiem par viņsauli.

"Visa šamaniskā dziedniecība (izņemot dažas no bioloģiski aktīviem augiem gatavotas zāļu tējas) ir placebo efekts. Tāpat medicīna, ko līdz XX gadsimta sākumam iepretī pūšļotājiem uzskatīja par tradicionālo. Slaveni ārsti pat karaļiem veica mūsdienu skatījumā bezjēdzīgas procedūras, no kurām daudzas īpaši neatšķīrās no inkvizīcijas: pacientu ieslēdza dzelžos, nolaida asinis, stiepa utt.

Mēs visi esam sociāli kulturāli dzīvnieki. Tas nozīmē, ka kultūras un grupas viedoklis nonāk cilvēka galvā kopā ar ticību un morāli. Tā kā grupas morāles normas ļoti svarīgas cilvēka izdzīvošanai, tad attīstījās tādas tendences kā konformisms, suģestējamība, hipnotizējamība, ticība dažādām reliģijām, maģiskā domāšana u.c. Sociālās smadzenes no homo erectus līdz homo sapiens attīstījās aizvien vairāk, līdz sasniedza pakāpi, ko jau var dēvēt par reliģiozitāti.

Zināms, ka ticīgu cilvēku var pārliecināt par visu, arī par to, ka viņam jāatdod dzīvība, uzspridzinot daudzus citus, lai pēc tam tiktu pie Dieva labās rokas. Daži gatavi dzīvi mumificēties, lai novērstu sliktus laikapstākļus savam ciemam. Senajās civilizācijās tā bija norma - upurēt cilvēkus, lai novērstu sausumu.  Pierādīts, ka vismaz trešdaļa ļaužu ir viegli suģestējami, tāpēc labi padodas hipnozei.

Slavenais psihologs Solomons Ašs (Solomon Asch) veicis eksperimentu, kura laikā cilvēkiem vispirms parādījis trīs dažādas līnijas un pēc tam - vēl vienu un tad licis pateikt, kurai no pirmajām līdzīga pēdējā. Pēc tam telpā ieaicinājis grupu, ko instruējis teikt priekšā nepareizi. Beigās tikai daži uzdrīkstējušies skaļi atzīt, ka nepiekrīt vairākumam. Kādā National Geographic raidījumā bija sižets, kurā studentu grupai pateica, ka varēs dzert alu tik, cik grib, un operators novēros viņu uzvedību alkohola reibumā. Patiesībā piesolītā alkohola vietā iedeva bezalkoholisko alu, taču studenti ar katru brīdi kļuva aizvien jautrāki, daži uzvedās ne tikai kā viegli iereibuši, bet pat kā smagi piedzērušies.

Placebo efektu var pastiprināt atrašanās klīnikā vai kontaktēšanās ar kādu konkrētu cilvēku baltā halātā vai ar fonendoskopu. Reizēm tas pats panākams, iedodot pacientam kādas noteiktas krāsas tabletītes. Arī tad, ja viņš saprot, ka zāles, iespējams, ir placebo, pirmajā brīdī bieži novērojamas pozitīvas pārmaiņas, ko patiesībā rosinājis pacienta pacilātais noskaņojums, apziņa, ka viņš piedalās daudzsološā eksperimentā.

Pētnieki, novērojuši, ka tikko pārdošanā parādījušies medikamenti gandrīz vienmēr palīdz labāk par līdzīga sastāva "priekštečiem", sāka izmantot placebo efektu zāļu klīniskajos divkārt maskētajos pētījumos. Taču patiesībā tas ir tikai stāsts par placebo efekta īslaicīgumu. Ne velti daudzas reliģiskās dziedniecības paredz, ka cilvēkam, lai izveseļotos, katru dienu jāveic noteikti rituāli (lūgšanas, svecīšu dedzināšana u.c.) - patiesībā tie nepieciešami, lai visu laiku uzturētu placebo efektu."

Pozitīvais placebo efekts saistīts ar ārsta ieinteresētību

Uzskata, ka placebo bērniem darbojas pat labāk nekā pieaugušajiem - saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe IEVA PUĶĪTE. Izskaidrojumi tam dažādi, viens no tiem - līdzdalība. Labāki panākumi vienmēr ir dakterim, kas nopietni izturas ne tikai pret vecākiem, bet arī pret bērnu un atklāti izrāda viņam vēlmi palīdzēt. Savukārt, ja vecāki skeptiski izturas pret ārsta piedāvāto ārstēšanas veidu, bērnam tas visbiežāk nepalīdz.

"Pētījumi liecina, ka zāļu iedarbību ietekmē arī to izskats, piemēram, visefektīvākās esot mazas, apaļas tabletītes. Krāsu ziņā pirmo vietu ieņem baltā, otro - gaiši rozā, trešo - gaiši zilā, ceturto - dzeltenā. Pirms pusgadsimta īpaši pieprasītas bija dzeltenas tabletes pret depresiju un sarkanās - pret sāpēm. Tāpat novērots, ka uz pacientiem labvēlīgāk iedarbojas zāles ar skanīgu nosaukumu un komplicētu sastāvu. Tās nedrīkst būt pārāk lētas. Gaidīto rezultātu izdodoties piedzīvot ātrāk, ja zāles dzer noteiktos laikos un tās esot rūgtas. Jebkurā gadījumā "iedarbībai" jābūt labi jūtamai, ar to arī izskaidrojams fakts, ka injekcijas bieži palīdz labāk. Vēl noskaidrots, ka pacienti pozitīvāk uztver zāles šķīdumu formā - iespējams, tāpēc, ka norīt šķidrumu pierasts jau no dzīves pirmajām dienām."

Placebo jutīgie - visizglītotākie pacienti

Pierādīts, ka 30 procenti cilvēku ir placebo jutīgi. Šie paši ļaudis ir jutīgi arī uz slimībām, kas tobrīd cirkulē sabiedrības uzmanības centrā - norāda SANTA PURVIŅA, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, farmakoloģe un psihiatre.

"Zināms, ka placebo ir viela, kas neizraisa organismā nekādu bioloģisku reakciju. Zinātnieki radīja placebo, lai izvērtētu izskata un garšas ziņā identisku medikamentu efektivitāti. Jo rezultāti pēc medikamenta lietošanas tuvāki placebo efektam, jo mazāk cerību, ka tas būs terapeitiski efektīvs. Interesanti, ka daudziem placebo jutīgajiem parasti kļūst labāk pēc pavisam nelielas zāļu devas, pārējo paveic vēlme izveseļoties un ticība ārsta izrakstītajam medikamentam.

Novērots, ka placebo visbiežāk palīdz somotoformu veģetatīvu traucējumu gadījumā, kas parasti izpaužas kā kardiovaskulāras slimības vai kuņģa-zarnu trakta problēmas. Tie ir pacienti, kas staigā no viena ārsta pie otra, trešā, ceturtā un piektā, līdz beidzot atrod kādu, kas apstiprina, ka viņi patiesi ir jāārstē. Tiesa, ja kāds atļausies atklāti pateikt, ka problēma risināma pie psihiatra, pacients, visticamāk, apvainosies. Tāpēc šādos gadījumos gudrs ārsts vienkārši izraksta vajadzīgās zāles un pacientam visbiežāk vismaz uz laiku kļūst labāk.

Placebo ir viens no veidiem, kā šādiem cilvēkiem var palīdzēt, jo somatoformi traucējumi parasti rada ciešanas mūža garumā. Kā farmakoloģe varu teikt, ka zāļu iedarbību ietekmē gan to izskats, gan garša, gan ārsta personība. Tāpēc tiek organizēti divkārt maskētie pētījumi, jo arī tad, ja ārsts stingri ievēro visus noteikumus, viņš, zinādams, kādu medikamentu pacientam izraksta, neapzināti nodod tālāk arī savu pozitīvo vai negatīvo attieksmi pret konkrētajām zālēm. Placebo efekts bērniem lielā mērā atkarīgs no vecāku attieksmes pret zālēm.

Domāju, ka zīdainīšiem placebo efekta nebūs. To var novērot no trīs vai piecu gadu vecuma. Neesmu piedalījusies klīniskajos pētījumos, bet kā ārste varu teikt, ka ceļā uz izveseļošanos ļoti nozīmīga ir gan ārsta labvēlīga attieksme, gan tas, kādā tonī viņš runā ar pacientu, cik laika gatavs veltīt, lai uzklausītu."

Placebo efekts - vērtīgs, bet gaistošs

Latvijas Universitātes profesors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS uzsver: placebo kopā ar ārsta attieksmi un īpašo vidi, ko dakteris veido ap sevi, stimulē pacienta iekšējos atveseļošanās spēkus.

"Šobrīd uzskata, ka daudzas līdz XX gadsimta sākumam medicīnā plaši lietotas metodes izmantoja placebo efektu. Tas nenozīmē, ka pret to būtu jāizturas nicīgi. Ja reiz ārsti šos paņēmienus tik ilgi izmantoja, tiem droši vien bijusi pozitīva nozīme.

Tas, kā ticība, pašiedvesma var izraisīt bioloģiskas izmaiņas organismā un slimības simtomu mazināšanos, labi izpētīts arī neirofizoloģiski. Vislabāk to var novērot funkcionālās magnētiskās rezonanses izmeklēšanas laikā. Piemēram, pacientam iedod placebo kapsulu un pēc tam pavēro, kas aktivējas viņa smadzenēs. Esmu lasījis zinātniskus pētījumus par to, kā funkcionālās magnētiskās rezonanses izmeklēšanas laikā, pacientam uzliekot īpašas brilles, caur kurām viņš redz filmu, kur viens cilvēks nežēlīgi sit otru, skatītāja smadzenēs aktivējas tie paši lauki, kas kļūtu aktīvi, ja sistu viņam. Visi šie efekti pierādīti arī zinātniski.

Cilvēks ar pašiedvesmu var stimulēt savus izveseļošanās spēkus un pretēji - tos pavājināt un aiziet bojā. Ja pacients negrib dzīvot, viņa psihe strādā tajā virzienā, lai ātrāk nomirtu vai saslimtu ar kādu nedziedināmu slimību. Psihoterapeitiem tas ir vēl labāk zināms nekā internistiem un endokrinologiem.

Saskaņā ar manu dziļāko pārliecību: katram cilvēkam ir ļoti stipras izveseļošanās spējas un pašregulācija, ko ārsts var stimulēt vai - nokaut. Diemžēl nereti ārsti iznīcina pacientu vēlmi izveseļoties. Visiem, kas iesaistās zāļu klīniskajos pētījumos, neatkarīgi no tā, vai viņi saņem aktīvo medikamentu vai placebo, sākumā vienmēr kļūst labāk - cukura līmenis asinīs pazeminās, asinsspiediens stabilizējas, viņi sāk pievērst lielāku uzmanību uzturam, fiziskajām aktivitātēm, līdz ar to uzlabojas garastāvoklis, un tas rosina bioķīmiskas izmaiņas visā organismā. Taču - placebo efekts ir gaistošs. Kad sajūsma pāriet, iepretī placebo efektam redzam aktīvā medikamenta ķīmisko iedarbību."

Ilustrācija: Inese Austruma. Foto: Jānis Brencis un no Doctus arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet 2015. gada Doctus aprīļa numurā