PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Pacienti, kurus neaizmirst

L. Lūse
Pacienti, kurus neaizmirst
Katram noteikti ir savs – garāks vai īsāks – īpašo pacientu saraksts. Tie ir pacienti, kas paliek atmiņā arī pēc aizvērtas slimības vēstures. Pirmie pacienti. Slimnieki, kas ir kļuvuši par savējiem. Pacienti, kurus var apbrīnot par gribasspēku un kuri atveseļojušies teju bezcerīgās situācijās. Pacienti, ar kuriem saistās kuriozas situācijas...

Jaunības ideālu sabrukums, družbists un pacienta paskaidrojums

"Katrs ārsts parasti atceras pirmos pacientus. Vēl jo vairāk atceras to pacientu, kas nomiris, kad jaunais ārsts tikko sācis strādāt. Arī es joprojām atceros viņa uzvārdu," teic traumatologs ANDRIS JUMTIŅŠ.

 Tas bija gados vecs vīrs ar ciskas kaula kakliņa lūzumu. Biju jau sagatavojis viņu operācijai. Kā bieži notiek ar gados veciem pacientiem, vakarā viņu bija piemeklējusi apziņas aptumšošanās. Lai pacientu nomierinātu, dežurējošais ārsts viņam bija nozīmējis medikamentus, kas laikam gan bija par spēcīgu. No rīta vecais vīrs bija miris. Jutos briesmīgi. Tolaik biju jaunības ideālu pilns, man šķita, ka ārstam jādara viss, lai izārstētu katru pacientu. Man šķita, ka tā nedrīkst notikt. Tomēr tā notiek. Profesionālā ziņā man bija ļoti laba mācība. Sapratu: vari pielikt milzīgas pūles, darīt visu profesionāli un ar vislielāko atbildību, vari iet pie pacienta palātā kaut septiņas reizes, lai apjautātos, kā viņam klājas, bet reizēm notiek tā, kā notiek.

Dr. ANDRIS JUMTIŅŠ, traumatalogs Dr. ANDRIS JUMTIŅŠ, traumatalogs
Dr. ANDRIS JUMTIŅŠ, traumatalogs

Prātā paliek arī tie pacienti, kas atstājuši milzīgu gandarījumu, kad atveseļojušies pēc ļoti nopietnām un gandrīz bezcerīgām traumām. Ja atceries, cik smagā stāvoklī, ar cik plašām un nopietnām traumām slimnīcā tika nogādāts pacients, bet nu redzi, kā viņš ir atlabis, staigā pats uz savām kājām un kustina savas rokas, - to nevar aizmirst. Īpaši prātā palicis kāds jauns puisis no Cēsu puses. Metālu nodošanas punktā viņš ar autogēnu bija griezis tukšu benzīna mucu, kas tomēr eksplodēja. Jaunajam vīrietim bija masīvi abu apakšstilbu bojājumi. Pēc ilgstošas ārstēšanās ar speciālu metodiku - kaulu transportēšanu - puisis šodien staigā un, cerams, par savu nelaimi ir jau aizmirsis.

Medicīnas attīstība dara savu. Šodien pacienti mainās ļoti ātri: viendien atnāk, otrā dienā viņu operē, bet trešajā jau dodas mājās. Palikt prātā ir daudz grūtāk. Agrāk, kad slimnieki stacionārā pavadīja pat mēnešus un ārstējās gadiem, viņi bieži vien kļuva par savējiem. Atceros kādu vīru, kam slimības vēsturē bija reģistrēta profesija družbists. Vīrietis bija strādājis ar motorzāģi Družba un nozāģējis sev pirkstu. Mediķu slēdziens pēc pirksta piešūšanas bija diezgan nenoteikts: kā būs, tā būs. Nākamajā dienā pirksts kļuva zilgans, tad pelēcīgs, tad melns, galu galā bijām spiesti to amputēt. Tagad ar tādu traumu tiktu galā ambulatori, bet tolaik vīrs mēnešiem ārstējās Traumatoloģijas institūtā. Viņš tā iedzīvojās, ka palīdzēja dalīt ēdie nu, nesa spaiņus, galu galā sāka jau komandēt personālu. Kļūdams par savējo, vīrietis arvien vairāk sāka justies kā mājās. Kas nekaitēja! Darbā nav jāiet, ārstē ja mā vai na pār lie ku smaga nav, un vakaros vīram pat šņabītis sāka parādīties...

Vēl prātā palicis kāds gados jauns vīrietis, kas dzīvoja pārdesmit kilometru no Rīgas. Tolaik Traumatoloģijas institūts atradās vecā, vēsturiskā celtnē. Labierīcības - tualete, duša un vannas istaba - atradās tikai ēkas augšējā un apakšējā stāvā. Kādās brīvdienās augšējā stāva labierīcības, ko parasti izmantoja desmit lielu palātu pacienti, pēkšņi bija ciet. Pacienti stāvēja rindā, klaudzinājās, dusmojās, izsauca pat dežūrārstu. Izrādījās - labierīcībās bija ieslēdzies kāds pacients ar sanitāri un darbojās tur vairākas stundas. Pirmdienas rītā, lai kā nāca smiekli, vajadzēja nopietni brīdināt pacientu. Liku viņam rakstīt paskaidrojumu. Tā teksts bija apmēram šāds: "Tā kā jau ilgi esmu slimnīcā, izdomāju, ka man vajadzētu izmazgāt matus. Man palīdzēja sanitāre. Solos turpmāk to vairs neatkārot." Bet ar to piedzīvojumi nebeidzās. Citās brīvdienās šis pacients izsauca taksi, aizbrauca uz mājām Ogrē un, ārā kāpdams, pateica taksistam, ka par braucienu maksās slimnīcas dežurējošais personāls. Taksists ieradās slimnīcā un ilgi skaidrojās ar personālu, kas, protams, atteicās maksāt.

Es gandrīz visus viņus atceros - vārdu, uzvārdu, izskatu

Neonatoloģe DACE TROPA ir virsārste Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Viņa teic, ka savus pacientus grūti aizmirst - gadā nodaļā ārstējas 300 bērnu, pagājušajā gadā 56 no tiem bija dzimuši ar svaru zem viena kilograma. Ja agrāk uzskatīja, ka dzīvotspējīgi ir no 27. grūtniecības nedēļas dzimušie, tad tagad par tādiem uzskata jau 24. nedēļā dzimušos. Turklāt priekšlaikus dzimušie bērniņi kopā ar vecākiem nodaļā pavada pat 90 dienu.

Dr. DACE TROPA, neonatoloģe Dr. DACE TROPA, neonatoloģe
Dr. DACE TROPA, neonatoloģe

Nodaļas personāls burtiski saaug ar mazuļu māmiņām. Neviena mamma jau nedomā, ka viņai mazulis piedzims priekšlaikus, un nav šādai situācijai gatava. Tieši tāpēc vecāki ļoti, ļoti uzticas nodaļas personālam. Vēlāk nodaļas māsiņas iet pie mammām par auklēm mazajiem, un arī paaugušies pacienti ik pa laikam mums par sevi atgādina.

Priekšlaikus dzimušo mazuļu nodaļā strādāju kopš 1986. gada. Reiz pašķīru savu pirmo darba gadu pacientu reģistru un secināju: es gandrīz visus viņus atceros - vārdu, uzvārdu, izskatu, nodaļā pavadīto laiku. Mana pirmā paciente bija 1300 gramu smagā Ieva no Skrīveriem. Tolaik pieredzējusī daktere Cimmere jautāja, vai man vajag tik grūtu un ilgu darbu, bet es zināju, ka esmu tam psiholoģiski gatava. Mazo Ieviņu nevarējām pabarot - zarnu traktu neizdevās un neizdevās iedarbināt. Kāda meitenītes radiniece strādāja Mikrobioloģijas institūtā, un devos uz turieni pēc bifidumtīrkultūras. Gan vecāki, gan es ticējām, ka tieši tā izglāba mazo meitiņu. Pēc dažiem gadiem man atveda parādīt Ievas bildīti un teica, ka viņai klājas labi, vēl pēc gadiem saņēmu vēsti, ka Ieva čakli mācās. Tagad, atskatoties uz toreizējo situāciju, no medicīniskā viedokļa, protams, izprotu to daudz precīzāk un šodien rīcība būtu citāda, tomēr tīrkultūras sagādāšana tolaik bija tik liels notikums, ka atceros vēl tagad.

Atceros tēti un mammu, kas uz maiņām nepārtraukti turēja savu meitiņu uz krūtīm tā saucamajā ķengura pozā, jo tā bērniņi daudz ātrāk aug. Atceros mammīti, kas noliekusies stāvēja pie saviem dvīnīšiem un klusi raudāja - asaras bira un bira. Lai mammai nebūtu tā jāstāv, vīrs viņai atveda bāra krēslu. Nu viņa varēja sēdēt un redzēt savus bērniņus.

Labi atceros kādu māmiņu no Daugavpils. Mūs brīdināja, ka viņa nāk no lielas, asociālas ģimenes, kurā lieto alkoholu. Bērniņam bija smagas veselības problēmas, bet mamma - gods kam gods - turējās. Jā, saņemot ikmēneša pabalstu, viņa sapirka cigaretes un skrēja lejā pīpēt, bet par bērniņu ļoti rūpējās. Kā šī sieviete pārauga slimnīcā pavadītajā laikā! Daugavpils dome šai ģimenei piešķīra citu dzīvokli, lai viņiem nebūtu jādzīvo pritonā, un ģimene dzīvei izvēlējās citu - daudz gaišāku ceļu.

Mazulīšu māmiņas ir ļoti skaistas, spilgti kontrastējot ar sievietēm, kas cenšas izpatikt kaut kādiem izdomātiem mūsdienu skaistuma etaloniem: lielām krūtīm, pilnīgām lūpām. Mūsu nodaļā sievietes skaistas padara patiesums, rūpes un mīlestība, lepnums, ka viņas ir spējušas tikt galā. Jā, sēžot ķengura pozā un turot bērniņu, viņas ir skaistākās sievietes pasaulē!

Mūsu nodaļu rotā priekšlaikus dzimušo mazuļu attēli - bildītes, kurās viņi ir pat nepilnu kilogramu smagi, un bildes, kurās viņi jau ir krietni paaugušies - sēž, smaida, staigā. Ir pat kāda kāzu fotogrāfija, kurā meitenīte, kas dzimstot svēra 900 gramu, stāv baltā kāzu kleitā kopā ar līgavaini.

Parasti vecāki pēc laika atved savus mazuļus pie mums ciemos. Cits skaita dzejoli, cits dzied, pusauga meitene mums uzdāvināja pašas darinātu gobelēnu. Nodaļas personālu līdz asarām aizkustināja kādas skolnieces projekta darbs par to, kā viņa gaidījusi mājās savu priekšlaikus dzimušo māsiņu. Tur aprakstīts viss: cik ilgi mammas nebija mājās, cik mazas bija māsiņai rociņas...

Mammām, kuru bērniņiem ir ļoti smagas veselības problēmas, allaž mācu nedomāt par tālu nākotni. Vajag domāt par šo dienu, kas jānodzīvo. Ir bijis tā - bērniņš nomirst, un mamma saka: "Nu ja, man jau pat prātā neienāca, ka viņš kādreiz varētu staigāt vai braukt ar riteni..." Gadu gaitā esmu atradusi īstos vārdus, ko pateikt vecākiem. Kad esmu aizgājusi pie mammītes, kad esmu noraudājusi kopā ar viņu asaru, tad arī ir šķiet, ka darbs ir padarīts. Arī mirušie mazuļi neaizmirstas. Ļoti spilgti palicis prātā gadījums, kad aizgāja kolēģes bērniņš. Meitiņa bija ļoti gaidīta un mīlēta. Toreiz domāju: re, kādi mazuļi ir gudri - paņem visu mīlestību, kas viņiem veltīta, un tad aiziet.

Tomēr labā, ko atcerēties, ir daudz, daudz vairāk. Reiz priekšlaikus dzimušu dvīņu mammīte man uzdāvināja savdabīgu ziedu velti: vidū liels puķu pušķis, no tā uz leju nokaras divi mazāki pušķi Kad gāju ar dāvanu pa ielu, satiku draudzeni, un viņa teica: "Jā, jums, ārstiem, gan nevajag pacelt algas, jo tādu emocionālo gandarījumu kā jūs nevar gūt nevienā citā profesijā."

Enerģiskie tēvi un medicīniski neizskaidrojamie gadījumi

"Ilgi, pat nekad no prāta neiziet dzemdības, kad sievietei bijis jāzaudē mazulis," saka P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe SANDRA VĪTIŅA. "Tāpat neaizmirstas īpaši dramatiskas situācijas. Atceros sievieti, kurai bija jau trešais ķeizargrieziens, placenta bija piestiprinājusies rētas vietā, sievietei bija milzīgs asins zudums, bet viss beidzās labi."

Dr. SANDRA VĪTIŅA,  ginekoloģe Dr. SANDRA VĪTIŅA,  ginekoloģe
Dr. SANDRA VĪTIŅA, ginekoloģe

Ar patiesu gandarījuma izjūtu prātā paliek sievietes, kas pie manis nākušas kā pie brīnumdares pēc neveiksmīgas iepriekšējās grūtniecības vai dzemdību pieredzes. Nekad jau nevar zināt, cik lielā mērā pozitīvs iznākums ir mans, cik sievietes vai cik vienkārši dabas nopelns.

Spilgti paliek prātā skatieni un pieskārieni starp vīrieti un sievieti laikā, kad pasaulē nāk viņu mazulis. Tie ir tik pārpilni ar patiesām emocijām, ka šķiet: ap viņiem apvilkts spožs gaismas loks. Daudzi vīrieši raud, ieraugot savu mazuli. Cits mulst, cits cenšas satraukumu slēpt, pūloties būt īpaši enerģisks. Reiz pašā mazuļa izstumšanas brīdī jaunais tētis nokrita uz flīžu grīdas man pie kājām un pēc tam pa nodaļu staigāja ar pamatīgu zilumu.

Neparastas attiecības veidojas ar pacientēm, kas pie manis nāk gadiem. Kopā esam izstaigājušas vairākas grūtniecības, kopā ir dzemdēti mazuļi, un tās vairs nav klasiskās ārstes-pacientes attiecības. Vizītes nereti pārvēršas arī par sirsnīgu papļāpāšanu, kuras laikā notiek visas medicīniskās manipulācijas: svēršanās, mērīšanās utt. Gadu gaitā izveidojas tik labs emocionālais kontakts, ka par pacienti uzzini daudz ko vairāk un dziļāk, un tas rada cita līmeņa saskarsmi.

Lielu prieku sagādā ilgi gaidītas grūtniecības iestāšanās. Spilgti atceros kādu gadījumu, kad bija izdarīts viss iespējamais un nevarēju atrast nekādu būtisku iemeslu tam, ka grūtniecība neiestājas. Bija pagājuši seši gadi, pamazām sāku gatavot pāri domai par mākslīgo apaugļošanu. Pēkšņi... manas pacientes grūtniecības tests bija pozitīvs. Vienīgais, kas pāra dzīvē īsi pirms tam bija mainījies: viņi bija oficiāli reģistrējuši savu laulību. Sieviete iznēsāja un dzemdēja veselu bērniņu. Zinu vēl citu ļoti līdzīgu gadījumu. Kāda mana paciente vēlējās otru bērniņu, kas negribēja un negribēja pieteikties. Reiz kādā sarunā viņa atklāja, ka daudz domājot par to, kā nu būs: dzims otrs bērniņš, viņai atkal būs jāiznēsā un jādzemdē mazulis kā neprecētai sievietei. Ieteicu viņai aprunāties par šo tēmu ar vīru, un viņš teicis: kāda runa! Protams, ka esmu gatavs tevi precēt! Drīz pēc tam viņi jau gaidīja otro mazuli. Šie gadījumi liek man domāt, ka ne vienmēr visam var atrast medicīnisku izskaidrojumu. Sievietē ir kāda emocionāla barjera, kāds šķērslis, kas neļauj mazulim atnākt. Viņš gaida īsto brīdi.

Protams, ir arī kuriozas situācijas. Reiz dzemdībās, kad jau bija klāt mazuļa izstumšanas brīdis, topošā māmiņa pārāk daudz enerģijas tērēja kliegšanai, ne dzemdēšanai. Teicu: "Klau, tu tagad labāk spied, bet tad, kad mazulis piedzims, varēsi kliegt." Sieviete tā arī darīja. Dzemdēja mazuli un man par lielu izbrīnu... atsāka kliegt. Man šķita, ka viņai kliegšana vairs nebūs prātā, bet viņa kliedz un kliedz - tā sirsnīgi un skaļi. Izeju no dzemdību zāles un skaidroju citām izbrīnītajām un bažīgajām, ka nekas ļauns tur nenotiek: sieviete kliedz no laimes.

Kad tikko sāku strādāt dzemdniecībā, kāda topošā māmiņa, mani ieraudzījusi, teica: "Fu, kāda jauna daktere!" Tolaik man bija gara bize un patiešām izskatījos jaunāka par saviem gadiem. Ieskatījos pacientes dokumentācijā - biju vecāka par viņu, tāpēc teicu: "Es tikai labi izskatos..." Kad sieviete devās mājās, iegāju palātā, kur bija vairākas jaunās māmiņas, un viņas man jautāja: "Dakter, nu, pasakiet, cik jums gadu! Mēs visu laiku par to spriežam." Kad pateicu savu vecumu, sieviete, kas mani bija nosaukusi par pārāk jaunu, teica: "Jā, daktere, jūs tiešām labi izskatāties..."

Foto: Inese Austruma