Mediķu viedokļi par ārstu tiesībām

Rakstu par ārstu tiesību jautājumiem lasiet šeit.

Ārsta privātās dzīves neaizskaramība atkarīga no darba organizācijas

Dr. VALDIS ANDERSONS, traumatologs-ortopēds, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Locītavu ķirurģijas centra virsārsts

Lai arī izzināt savas tiesības nav problēmu, nevar teikt, ka visi ārsti tās tiešām pārzina. Mēs esam kūtri, precīzāk - konservatīvi, proti, ar laiku tādi kļūstam. Par ārstu tiesībām iedomājamies tikai tad, kad jārisina konkrētas problēmsituācijas.

Manuprāt, ārsta privātās dzīves neaizskaramība ir atkarīga no katra paša darba organizācijas. Piemēram, es pacientiem nedodu sava mobilā tālruņa numuru - tāpēc man ir palīgi, ar kuru palīdzību organizēju savu darbu. Man nepatīk, ja mani traucē pēc astoņiem vakarā. Paziņu, protams, ir ļoti daudz, tomēr es neesmu "reanimācija". Vairāk strādāju ar plānveida operācijām, manā tālruņa grāmatā ir daudzi populāri sportisti - attiecībās ar viņiem ļoti būtiski ir ievērot konfidencialitāti, jo, noplūdinot informāciju par veiktajām operācijām, var būtiski ietekmēt sportista karjeru. Arī attiecībās ar standarta pacientu konfidencialitāte tiek ievērota.

Attiecībās ar pacientiem esmu atklāts, nepieciešamības gadījumā starp ārstiem notiek informācijas apmaiņa par konkrēta pacienta slimības vēstures izzināšanu. Lai gan būtu normāli, ja līdzīgi kā ASV mēs varētu izmantot vienotu informācijas sistēmu, lai noskaidrotu iepriekšējo ārstniecības gaitu. Situācijās, kad pacients šaubās, iesaku aiziet pie cita ārsta, kurš šo lietu pārzina.

Runājot par Latvijā pieņemto praksi ar ārsta personas koda publiskošanu, es brīnos, ka mani tik maz cilvēku apsveic dzimšanas dienās, ņemot vērā, ka gada laikā veicu 600 operāciju! Nopietni runājot, es te nesaskatu problēmu, ja nu vienīgi attiecībā pret dāmām, kas, iespējams, nevēlētos publiskot savu vecumu.

Masu medijiem acīmredzot ir nepieciešamas sensācijas, tāpēc tie ir tik pārpilni ar negācijām! Man ļoti nepatīk, ja žurnālisti kaut ko izrauj no konteksta un pasniedz kā centrālo ziņu, jo īpaši situācijās, kad ārsta vaina īsti nav pierādīta. Latvija tomēr ir pietiekami maza, lai mediji nerīkotos tik bezatbildīgi. Medijiem šie ārstu un pacientu jautājumi ir interesanti arī tāpēc, ka aiz tiem slēpjas cīņa par lielām naudas summām. Arī tagad starp pacientiem un ārstiem notiek pietiekami smagas prāvas. Protams, ir ārstu izraisītas problēmsituācijas, tomēr arī ārsts ir tikai cilvēks, kuru kā ikvienu var ietekmēt laika prognoze vai garastāvoklis.

Ja šo problēmu analizē plašāk, tad redzam, ka ne visi ārsti ir pietiekami kustīgi, lai paralēli darbam valsts klīnikā izveidotu privātpraksi, savu rehabilitācijas centru utt. Gribētu, lai cilvēks, kam ir prasības pret dzīvi, tās varētu arī saņemt. Ja pakļaujas darbam tikai valsts sistēmā, tad ārsts nonāk tādā kā apburtajā lokā - zemais atalgojums nesniedz motivāciju darbam, bet, ja nav motivācijas, nav arī kvalitātes.

Valsts finansētā medicīnā ārsta atbildība tiek dalīta ar slimnīcas un varbūt pat valsts atbildību. Privātajā sfērā ir grūtāk, jo visa atbildība jāuzņemas ārstam pašam, tāpēc savā darbā maksimāli cenšos mazināt visus riskus un darbu organizēt tā, lai naktīs varētu gulēt mierīgi.

Svarīgākais ir saglabāt ētiskos principus

Dr. DACE MELKA, ginekoloģe, Latvijas Jūras medicīnas centra Ginekoloģijas nodaļas vadītāja

Arī man reizēm šķiet, ka pienākumu ārstiem ir daudz, bet tiesību - maz. Tomēr patiesība, visticamāk, ir kaut kur pa vidu. Ār­sta darbībai ir divi aspekti - tiesiskais un ētiskais. Tiesisko mēs pārzinām maz, lai gan to regulē likumdošana. Ētiskais aspekts, kura sākotnējais pamats bija Hipokrata zvērests, ir "atstrādātais" gadu tūkstošos. Manuprāt, svarīgākais ir darbā saglabāt ētiskos principus. Ja attiecības ar pacientiem balstīs savstarpēja uzticēšanās un cieņa, tad, visticamāk, mēs nenonāksim līdz problēmām, kas saistās ar tiesisko aspektu ievērošanu.

Mūsu vide - īpaši dzemdniecība - ir pateicīgs materiāls mediju skandāliem, taču es neredzu lielu iespēju ierobežot medijus. Tas ir plašsaziņas līdzekļu pārstāvja godaprāts, kā tiks traktēts strīdīgs pacienta un ārsta sadarbības jautājums. Bieži šie stāsti balstīti pacientu emocijās, bet pēc izmeklēšanas lieta nereti iegūst pavisam citādu atrisinājumu.

Attiecības starp ārstu un pacientu ir ļoti personiskas, var pat teikt - intīmas. Arī tad, ja mēģina ieturēt distanci, kontakts izveidojas ciešs, un tas ir pareizi, jo tikai ar savstarpēju uzticēšanos ārstēšanā iespējams panākt rezultātu. Gadījumos, kad šādu kontaktu neizdodas rast, iesaku pacientam doties pie cita ārsta, bet neapgalvoju, ka mēs nekad nesastrādāsimies. Tikai divas reizes esmu bijusi kategoriska un atteikusies ārstēt pacienti - šie atteikumi ir bijuši nopietni pamatoti.

Nejūtos, ka tiktu pārkāptas manas tiesības uz privātumu - personas koda publiskošana man nerada diskomfortu, un es rēķinos, ka pacienti man var zvanīt jebkurā laikā pirms un pēc operācijas, ja ir kādi jautājumi, ja ir par kaut ko satraukti. Pacienti to neizmanto bieži. Medicīna ir aicinājums un dzīvesveids, pretējā gadījumā nevar strādāt!

Domāju, ka "baltie" meli varētu būt attaisnojami onkoloģisko pacientu gadījumā slimības pēdējās stadijās. Pārējos gadījumos pacientiem ir tiesības zināt savu problēmu, savukārt mums jāspēj situācija izskaidrot tā, lai pacientam tomēr dotu cerību. Piemēram, runājot par auglības problēmām, kamēr vien pacientei ir dzemde un viens olvads un olnīcas, es nevaru pateikt: jums nekad nebūs bērnu.

Klīniskajā apmācības procesā, vedot rezidentus pie pacienta, vienmēr prasu pacienta atļauju; citu pacientu klātbūtnē slimnīcas palātā es konkrēta pacienta problēmas neapspriežu. Pacientiem neliedzu iepazīties ar ambulatoro kartīti un slimības vēsturi, labojumus savās slimības vēsturēs gan neviens pacients nav veicis.

Latvijā pārsvarā ir valsts finansēta medicīna, tāpēc, manuprāt, arī valstij būtu jābūt atbildīgai par to, lai ārsti var strādāt droši. Protams, varu apdrošināt pati savu civiltiesisko atbildību, bet tad problēmsituācijā es pati arī varēšu cīnīties ar konkrēto pacientu, turklāt apdrošināšanas kompānija nebūs gatava maksāt tik daudz, cik pieprasīs pacients. Tāpēc ļoti svarīga būtu ārstniecības riska fonda veidošana, bet šī sistēma Latvijā pagaidām nedarbojas.

Nevar gribēt, lai ārsts sniedz palīdzību bez emocijām

Dr. IGORS STOMA, ģimenes ārsts no Liepājas 

Personas kods tiešām nav tas, kam būtu jābūt publiski pieejamam. Ir ārstniecības personu un ārstniecības iestāžu reģistrs, tātad iespējas identificēt jebkuru ārstniecības personu šajā valstī nesagādā nekādas problēmas. Tomēr privātās dzīves neaizskaramība ir daudz plašāks jēdziens. Zvanīt ģimenes ārstam vēlu vakarā piektdienā, brīvdienās un prasīt, lai viņš vienmēr būtu pie tālruņa un vienmēr kaujas gatavībā, nav korekti! Darba likumdošana reglamentē, ka ir darba laiks. Ir tāds pieradums piesaukt Hipokrata zvērestu, bet ārsti nav vienīgā tāda profesija. Piemēram, ja policists, ejot pa ielu, redzēs kādas problēmas, viņš iesaistīsies to risināšanā. Tāpat arī ārsts, bet tam nav saistība ar darba laiku un pienākuma veikšanu, tam ir saistība ar viņa pilsoniskajām, profesionālajām personības iezīmēm.

Ārstniecības process ir sadarbības process, un, ja kaut kas rada šķēršļus, tad ir jāmet miers un jāšķiras. Taču jānodala divas lietas: es kā cilvēks ar savu vēlmi vai patiku komunicēt - un mana kā ārsta nepieciešamība veikt savu pienākumu, sniegt veselības aprūpes pakalpojumu neatkarīgi no pacienta reliģiskās, politiskās un cita veida pārliecības. Ja es to nevaru, problēma ir manī, nevis kur citur. Ārstniecībā pārliecībai nav nozīmes, tāpēc atteikt nevar, tas nav korekti no kolēģu puses. Ja pacients man neuzticas vienalga kādu iemeslu dēļ, nekāda sadarbība nevar iznākt. Ja sāk apšaubīt manu nozīmēto ārstēšanu, viedokli - ko tad jūs šeit darāt?!

Šodien ir tāda mode, ka divdesmitgadīgi vai pat vecāki jaunieši pie ārsta nāk ar vecākiem, sievu utt. Parasti diezgan kategoriski visus pārējos dzenu ārā jau tad, kad pacientam ir kādi 16 gadi. Protams, ja cilvēks ir spējīgs patstāvīgi pieņemt lēmumus un ja tas neapdraud viņa dzīvību. Kad mamma ir blakus, bērns ir pavisam citāds. Un informācija, ko ārsts saņem, ir pavisam cita. Ārsta un pacienta attiecības ir ļoti personiskas. Tiklīdz piedalās trešā persona, pieļauju, ka daļa informācijas netiek pateikta, tiek mazliet sagrozīta. Katrā ciemā jābūt trim personām, kam nemelo, - ārstam, skolotājam un mācītājam.

Pacientam ir tiesības paņemt savu kartīti, iepazīties ar medicīnisko dokumentāciju. Man nav bijis precedentu, kad pacienti iedomātos veikt kādus ierakstus savā kartītē, tas būtu augstākajā mērā īpatni. Nevaru iedomāties, kāpēc tas būtu nepieciešams.

Lai cik profesionālas attiecības jūs prasītu, nevar gribēt, lai ārsts sniedz palīdzību bez emocijām. Vairākums pacientu pretenziju pret ārstiem nav profesionālas varēšanas vai nevarēšanas dēļ, bet gan par attieksmi. Vai ārsts izprot pacienta problēmas un spēj emocionāli reaģēt? Ja ārsts visu laiku ir pakļauts psiholoģiskai vardarbībai no sabiedrības puses, uzklausa negācijas, nedomāju, ka tas veicina vēlmi iedziļināties pacienta problēmās un niansēti tās izvērtēt. Ko sēsi, to pļausi.

Foto: Inese Austruma, Ilze Vainovska un no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva