Dakter, tev arī ir tiesības!

Viņš aicina vienmēr sadarboties, nesaskaņām risinājumu meklēt sarunu ceļā, jo cīniņš pacienta un ārsta starpā ir tikpat bezjēdzīgs kā bišu cīņa pret medu. To, kā juridiski pareizi rīkoties dažādās situācijās, komentē R. Rožkalns, bet par to, kā savas tiesības pārzina un cik aizsargāti jūtas ārsti, – trīs mediķu viedokļi. Juridiskais regulējums medicīnā nekādā ziņā neierobežo ārsta profesionālās darbības, gluži pretēji – sakārto ārsta un pacienta attiecības, palīdz rast risinājumu nestandarta situācijās. Protams, ar nosacījumu, ka ārsts pārzina savas tiesības.

Par ārstu tiesību jautājumiem un par savu pieredzi un saskari ar tiesību jautājumiem stāsta: traumatologs-ortopēds Valdis Andersons, ginekoloģe Dace Melka un ģimenes ārsts Igors Stoma. Viedokļus lasiet šeit.

Tiesības uz privātumu

Tiesības pieprasīt nepatiesas informācijas atsaukšanu

Nereti plašsaziņas līdzekļos strīdīgs gadījums tiek pasniegts tendenciozi, uzklausot tikai vienu – pacienta – pusi, publiski paužot nosodījumu ārstam vēl pirms kompetentas iestādes vērtējuma. Arī manā praksē bijuši šādi gadījumi. Piemēram, avīzē publicēta informācija par klīnisko situāciju, žurnālists uzklausījis ārstniecības personas viedokli, bet faktiski to nav ņēmis vērā. Vēlāk, saņemot kompetentu iestāžu slēdzienu, publicētā informācija izrādās nepatiesa. Kā šādā situācijā rīkoties ārstam? Pieprasīt nepatiesas informācijas atsaukumu! Ārstam kā jebkurai personai ir gods un cieņa, ko aizsargā likums, turklāt ārsta profesionālā darbība ir saistīta ar reputāciju un labu vārdu. Ja šīs ziņas netiek atsauktas vai ārsts uzskata, ka viņam ir nodarīts būtisks morālais kaitējums, viņš savas tiesības var aizstāvēt arī tiesā.

Taču, ja par ārsta profesionālo darbību publicēti reāli notikuši fakti, ārstam nav pamata atsaukties uz slepenību. Ārsta profesionālo darbību kā konfidencialitātes objektu likums neaizsargā! Pretstatā pacienta noslēpumam – ziņas par pacientu ir konfidenciālas un nav izpaužamas ārpus ārsta un pacienta attiecībām. Ja rodas kādas pretrunas, domstarpības starp ārstu un pacientu, bet ārsts nevēlas, lai tās iziet ārpus viņa kabineta sienām, ieteiktu runāt ar pacientu, nepieļaut situācijas eskalāciju. Protams, pacienti ir dažādi, arī tādi, kas ikvienu ārstu uztver ar aizdomām, taču, ja ziņas par ārsta profesionālo darbību ir nonākušas plašsaziņas līdzekļos, nereti ārsts kaut ko būtisku jau ir palaidis garām: attieksmes ziņā, noklusējis faktus, nav izstāstījis kaut ko līdz galam utt.

Tiesības uz laiku, kad ārsts nav sasniedzams pacientam

Dot sava mobilā tālruņa numuru pacientam vai nedot? Atbildēt uz pacientu zvaniem ārpus darba laika, brīvdienās? Likums neparedz, ka ārstam būtu jābūt sazvanāmam 24 stundas diennaktī. Tas atkarīgs no katra ārsta ieskatiem. Labas cilvēciskas attiecības starp ārstu un pacientu ir būtiskākais priekšnoteikums sekmīgai ārsta profesionālajai darbībai. Tieši tas arī nosaka, vai pacientam jādod mobilā tālruņa numurs un vai jāpieņem pacients pēc darba laika. Ja šī cilvēciskā pretimnākšana nav sistēma, tad atsevišķos gadījumos, piemēram, kad zvana maza bērna vecāki, tas būtu labais tonis, ja ārsts pildītu savus pienākumus arī ārpus darba laika.

Ja ārsts izvēlas sargāt savu personisko laiku, nedot mobilā tālruņa numuru, tad noteikti jāizrunā, kur pacients varēs meklēt palīdzību ārpus darba laika: pie dežūrārsta vai ārstniecības iestāžu uzņemšanas nodaļās. Pacientam jau svarīga ir drošības izjūta, ka viņš zina, kā rīkoties neatliekamos gadījumos.

Ārstniecības likuma 46. pants gan strikti nosaka to, ka ārstam ir jāsniedz neatliekamā un pirmā palīdzība (arī brīvdienās, arī ārpus darba laika!) un ārstam var iestāties atbildība, ja viņš tā nerīkojas.

Izņēmums – ārsts var atteikt pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu apstākļos, kas apdraud paša ārsta dzīvību, kā arī tad, ja viņš nespēj to izdarīt sava veselības stāvokļa dēļ (Ārstniecības likuma 47. pants). Situācija: ielūzis zemledus makšķernieks, starp cilvēkiem krastā ir arī ārsts, pārējie saka: dakter, jūs esat devis Hipokrata zvērestu, palīdziet! Ārstam nav pienākums kāpt uz ledus un apdraudēt savu dzīvību. Tāpat nav pienākums ugunsgrēka laikā glābt dūmos smokošu cilvēku, kāpt lielā augstumā utt. Tam domāti dienesti, kas ir speciāli apmācīti un ekipēti.

Un ārsta personas kods?

Lasot lekcijas ārstiem, visnotaļ bieži izskan jautājums (biežāk no dāmu puses), kāpēc ārsta personas kods ir publiski pieejams gan medicīniskos dokumentos, gan receptēs utt. Kāds ir mērķis, norādot ārsta personas kodu? Lai konkrētā ārstniecības persona būtu identificējama. Šajā gadījumā ārsta personas kods ir pielīdzināts jebkurai citai personas identifikācijas pazīmei. Bet, ja ārsts nevēlas norādīt personas kodu un normatīvie akti neparedz, ka tam obligāti jābūt norādītam, ārsts var norādīt arī sava diploma numuru vai kādu citu identificējošu pazīmi, piemēram, izmantojot ārstniecības iestādē īpaši izstrādātu kodu sistēmu. Ja ārstam ir pamatoti iemesli (piemēram, vecuma dēļ viņš tiktu diskriminēts), tad, saskaņojot ar attiecīgu iestādi, iespējams norādīt citu identificējošo pazīmi, kas raksturīga tieši šim konkrētajam ārstam.

Manuprāt, vienmēr norādīt tikai personas kodu nav racionāli un likumdevējam, pieņemot jaunus normatīvos aktus, būtu jāparedz alternatīvi varianti.

Kad, kā un kam sniegt informāciju?

“Baltie” meli

Kādās situācijas ārsts var nesniegt visu medicīnisko informāciju? Pamatprincips – ārstam ir jāsniedz informācija, un vienalga, vai tā ir pozitīva vai negatīva. Ir jārunā ar pacientu iespējami saprotamāk, bez sarežģītiem medicīniskiem terminiem, cenšoties izstāstīt, kāda ir problēmas būtība, kāda ir prognoze, sekas, kāda būs ārstēšana vai tās alternatīvas.

Informācijas nesniegšana jāuztver kā liels, rets izņēmums. Pacientu tiesību likuma 4. panta 7. daļa paredz, ka informāciju var nesniegt tikai gadījumos, kad informācijas saņemšana būtiski apdraud pacientu vai citu personu dzīvību vai veselību. Objektīvs pamats informācijas nesniegšanai ir tad, ja ārsts konstatē, ka pacientam ir nosliece, piemēram, uz suicīdu. Ja ārsta praksē bijis kāds šāds gadījums, tas nenozīmē, ka viņš drīkst visiem fatālas diagnozes pacientiem stāstīt “baltos” melus. Drīzāk no šā konkrētā gadījuma jāmācās, ka šādos gadījumos vairāk laika jāvelta sarunai ar pacientu.

Informācija pa tālruni vai e-pastu

Līdz šim Ārstniecības likuma 53. pants paredzēja, ka ārstniecības persona ir tiesīga atteikties sniegt ziņas pacientam pa tālruni vai ar citu telekomunikācijas līdzekļu palīdzību. Līdz ar Pacientu tiesību likuma pieņemšanu šī norma no Ārstniecības likuma ir svītrota. Ārstam pašam jāizvērtē, kāda rakstura ziņas, cik lielā apjomā un vai vispār tās sniegt pacientam pa tālruni. Sniedzot informāciju pa tālruni, ārsts uzņemas lieku atbildību, jo ir augstāks risks, ka pacients var pārprast ār­sta teikto, kaut ko nesadzirdēt, neuzdrošināties uzdot jautājumus. Tieši tāpēc ārstam būtu pēc iespējas mazāk jāsniedz informācija pa tālruni. Taupot pacienta un sava laika resursus, ārsts var pateikt pacientam, ka ir saņemti analīžu rezultāti, ka ar tiem viss ir kārtībā. Taču, ja ir vajadzība apspriest konkrētus datus, rekomendētu sarunāt vizīti klātienē. Tas pats attiecas uz e-pasta saraksti.

Ja zvana tuvinieki un interesējas par pacienta veselības stāvokli, tad Pacientu tiesību likuma 10. panta 2. daļa strikti nosaka: ziņas par konkrēto pacientu var sniegt tikai ar viņa rak­stisku piekrišanu. Ja tādas nav, ārsts var atteikties sniegt jebkādu informāciju par pacientu.

Attiecībā uz nepilngadīgām personām Pacientu tiesību likums (13. pants 1. daļa) nosaka to, ka līdz 14 gadu vecumam tiesības izlemt, kam sniegt informāciju par bērnu, kā arī piekrist vai atteikties no bērna ārstniecības, ir deleģētas vecākiem vai citiem likumiskajiem pārstāvjiem. Der gan paturēt prātā, ka nepilngadīgām personām ir tiesības būt uzklausītām atbilstīgi vecumam un brieduma pakāpei. Pēc 14 gadu vecuma pacients var patstāvīgi lemt, kam sniegt informāciju, kā arī lemt par ārstniecību. Pacientu tiesību likuma 10. panta 6. daļa nosaka: nepilngadīga pacienta likumiskajiem pārstāvjiem ārsts informāciju nesniedz, ja šādas informācijas izpaušana var kaitēt pacienta interesēm. Piemēram, ja pie ārsta atnākusi nepilngadīga grūtniece un ārstam ir aizdomas, ka, izstāstot vecākiem par grūtniecību, var tikt kaitēts pacientei, ārsts var atteikties no šādas informācijas sniegšanas.

Protams, ir situācijas, kad tuvinieku atbalsts būtu ļoti nepieciešams, taču, ja pacients ir rīcībspējīgs, tad ārstam jārespektē nevēlēšanās sniegt informāciju. Ja pacients nav rīcībspējīgs, ir bezsamaņā, komā, tad Pacientu tiesību likuma 7. pants nosaka to, ka likumiskie pārstāvji (laulātais vai pacienta bērni, vecāki, māsas, brāļi) ir tiesīgi pieņemt lēmumus gan par ārstniecības veikšanu vai neveikšanu, gan par pacienta informācijas izpaušanu.

Saruna ar kolēģi pacientam aiz muguras

Ārstniecības likuma 43. pants paredz, ka ārsts drīkst ārstēt pacientu kopīgi ar citām ārstniecības personām vai nepieļaut to līdzdalību. Tas nozīmē – ārsts drīkst konsultēties, sazināties ar kolēģi par konkrētā pacienta ārstēšanu, ja tas ir pacienta ārstniecības interesēs. Piemēram, ja ķirurgs uzskata, ka ģimenes ārstam ir labāks cilvēciskais kontakts ar pacientu, tad ārstniecības mērķa labākai sasniegšanai var sazināties un izstāstīt, kas par problēmu, varbūt pacients nav pietiekami atklāts, varbūt ir svarīgi uzzināt un precizēt kādas nianses.

Taču šāda sarunāšanās jānošķir no aprunāšanas un baumošanas: vai, kādu pacientu es ārstēju, vai, kādu prominenci...! Ja konfidenciāla pacienta informācija, kas bijusi zināma tikai ārstam, nokļūst plašākā apritē, tas ir ne tikai smags pacienta tiesību pārkāpums, par ko draud juridiska atbildība. Tas automātiski met ēnu uz konkrētā ārsta profesionālo darbību un nevairo arī citu pacientu uzticēšanos šim ārstam – viņš nav nosargājis profesionālo noslēpumu. Protams, grūti izsekot, kādus klīniskos gadījumus ārsts pārspriež ģimenē ar dzīvesbiedru, kas arī ir mediķis: prasa padomu vai vienkārši patērzē. Taču allaž der atcerēties par risku, cik viegli profesionālā informācija var nokļūt publiskajā telpā.

 Klīnisko gadījumu demonstrācijas

Lai demonstrētu konkrētu klīnisko gadījumu, ir jāsaņem pacienta atļauja un jāgarantē pacienta datu aizsardzība un anonimitāte, kas nozīmē, ka gan tieši, gan netieši ir liegta iespēja identificēt konkrēto pacientu (Pacientu tiesību likuma 12. pants). Ja klīnikā ir uzņemts pacients ar unikālu slimību, tad ārstam jāpieliek maksimālas pūles, lai šo gadījumu nepārrunātu ar kolēģiem, kas nav tieši iesaistīti šā pacienta ārstēšanā, un lai tas tiktu paturēts noslēpumā. Nevar ielikt pacientu īpašā palātā, kam visi iet garām un saka: te ir tas unikālais gadījums! Arī unikāla saslimšana tiek uzskatīta par identificējošu pazīmi.

Tāpat pacientam, atrodoties jebkādā ārstniecības iestādē (arī klīniskajā universitātes slimnīcā), ir tiesības uz privātumu. Tas, ka pacients atļauj ar sevi, savu veselību iepazīties medicīnas studentam, ir pacienta brīva griba, pretimnākšana un labvēlības izpausme, bet ne pienākums. Lielākā daļa pacientu ar prieku ir gatavi medicīnas studentam izstāstīt par savu problēmu, jo ārstējošam ārstam bieži nav tik daudz laika sarunai ar pacientu. Taču jebkurā gadījumā ārstam, kas vada studentu grupu, jālūdz atļauja iepazīties ar pacientu un ar viņa medicīniskajiem dokumentiem. Pietiekami ir iegūt pacienta mutisku atļauju, rakstiskai piekrišanai ārstniecībā lielākoties ir pierādījuma loma.

Tiesības atteikt ārstēšanu

Ja apdraudēta ārsta dzīvība vai veselība un ja pacients neievēro ārsta rekomendācijas

Ja tā nav pirmā un neatliekamā palīdzība (ārsts to var atteikties sniegt apstākļos, kas apdraud paša ārsta dzīvību, kā arī tad, ja viņš nespēj to izdarīt sava veselības stāvokļa dēļ), tad tā ir ārsta un pacienta brīva vienošanās, vai viņi sadarbosies vai ne. Ja ārsts jau pašā sākumā redz, ka ir kaut kādas problēmas, piemēram, ir konfliktsituācija ar pacienta ģimenes locekļiem vai ir skaidrs, ka kontakts ar pacientu neveidosies, ārstēšana nebūs sekmīga, tad pirms ārstniecības sākšanas ārsts var atteikties no pacienta ārstēšanas. Taču, tiklīdz viņš ir sācis runāt ar pacientu, ievākt anamnēzi, izmeklēt pacientu, viņš no ārstēšanas vairs nevar atteikties.

No pacienta turpmākas ārstēšanas ārsts var atteikties gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personas norādījumus vai apzināti kaitē savai veselību un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu (Ārstniecības likuma 42. pants). Piemēram, ja pacients tā vietā, lai izpildītu ārsta rekomendācijas, staigā pie viena, otrā un trešā ārsta, ārstējas ar savām metodēm, tādējādi nesasniedzot vēlamo rezultātu, ārsts var atteikties no šāda pacienta ārstēšanas. Savu interešu aizstāvībai atteikšanās no pacienta ārstēšanas obligāti jāfiksē medicīniskajā dokumentācijā. Taču, ja pacients vienkārši aptaujā vairākus ārstus, uzklausot viedokļus, un pilda ārsta norādījumus, ārstam nav tiesības atteikties no pacienta ārstēšanas tikai tāpēc, ka šķiet – pacients viņam neuzticas.

Ja pacienta dzīvība nav apdraudēta, ārsts var atteikties no pacienta ārstēšanas arī gadījumā, ja pacients neievēro ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus un tas kaitē viņa veselībai.

Ja pacients patvaļīgi, bez ārsta ziņas atstāj ārstniecības iestādi, Pacientu tiesību likuma 5. panta 8. daļa nosaka: ārstam tas jāfiksē medicīniskajos dokumentos. Ja nepilngadīgs pacients bez atļaujas atstāj ārstniecības iestādi, tad tas jāpaziņo viņa likumiskajiem pārstāvjiem.

Ja pacients uzvedas klaji rupji, ir iereibis

Cik lielam jābūt ārsta pacietības mēram, ja pacients uzvedas rupji vai vulgāri, aizvaino ārstu? Nez vai pienāks brīdis, kad pie ārsta nāks tikai smaidīgi un bezrūpīgi cilvēki. Nervozi, uztraukušies cilvēki ir ārsta darba specifika. Svarīgākais ir nošķirt, vai pacienta izturēšanās ir slimības izsaukta izpausme vai arī cilvēciska nevīžība, rupjība, patvaļa. Ja tā ir vienkārši bezkaunīga attieksme, piemēram, pacients, sēdēdams uzgaidāmajā telpā, spļauj uz grīdas saulespuķu sēklas, lamājas, tad ārstam ir tiesības aizrādīt pacientam. Ja pats netiek galā ar šo situāciju, var pieaicināt ārstniecības iestādes apsardzes darbinieku vai pat izsaukt policiju.

Ir labi zināms, ka iereibušu cilvēku ārstēšana ir īpaši problemātiska un nereti ir gadījumi, kad iereibušas personas pat apdraud ār­sta veselību un dzīvību. Tomēr arī iereibis pacients ir pacients, lai cik tas šķistu nepatīkami. Vēl vairāk – gan no medicīniskā, gan no juridiskā viedokļa iereibušu pacientu ārstniecībai ārstam būtu jāvelta papildu uzmanība. Ārstam vienmēr jāpatur prātā, ka iereibušam pacientam alkohola vai citu apreibinošo vielu ietekme var maskēt kādas slimības izpausmes. Tāpēc, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka šāds pacients iepriekš ir guvis traumu vai ir iespējama kāda cita nopietna slimība, vienmēr ļoti kritiski jāizvērtē pacienta veselības stāvoklis un jāapsver, vai nav lietderīgi šādu pacientu atstāt stacionārai novērošanai. Arī tādi iereibuši pacienti, kuru veselībai un dzīvībai objektīvi nav draudu, ārsta juridiskās aizsardzības nolūkā labāk būtu nogādājami uz medicīnisko atskurbtuvi.

Ja tā ir pacienta slimības izpausme, tad Pacientu tiesību likums (5. pants 2. daļa) nosaka to, ka pacientiem ir tiesības uz laipnu attieksmi un kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņu slimības rakstura un smaguma.

Ja pacients sava veselības stāvokļa dēļ apdraud citu personu vai paša drošību un veselību, tas jāpaziņo kompetentajām iestādēm.

Pacienta tuvinieku klātbūtne

Ārsta un pacienta attiecības pamatā ir tikai šo divu cilvēku attiecības, un jebkuru citu personu klātbūtne ir nevēlama. Ja ir kaut kas steidzams, tad obligāti jāpajautā pacientam, vai viņš piekrīt, ka cits ārsts ienāk telpā izmeklējuma laikā. Citreiz nevēlama var būt arī māsiņas klātbūtne. Piemēram, pacientam – vīrietim var būt neērti, ka viņš tiek izmeklēts telpā, kur vienlaikus ir māsiņa, kuras vienīgā funkcija ir sarakstīt medicīnisko dokumentāciju. Pacientam ir tiesības norādīt, ka viņš nevēlas, lai izmeklējuma laikā tā vai cita ārstniecības persona atrastos telpā. Protams, tas nevar pārvērsties par absurdu: ja ārstam, veicot izmeklējumus, objektīvi ir nepieciešama asistenta palīdzība, viņš var neievērot pacienta lūgumu.

Ja pacients uzskata, ka radinieku klātbūtne varētu sekmēt komunikāciju ar ārstu un ārstniecības procesu kopumā, ārstam nav pamata izteikt pretenzijas vai radiniekus no kabineta izraidīt (Pacientu tiesību likuma 5. panta 7. daļa). Cits jautājums, ja pacienta radinieki uzvedas skaļi, nepieklājīgi, neievēro ārsta norādījumus uzvesties klusāk, tad var aizrādīt vai norādīt, ka šādā situācijā pacienta ārstniecība nevar notikt. Bet nedrīkst vienkārši argumentēt ar “man nepatīk” vai “neesmu tā pieradis strādāt”. Daudzreiz tuvinieku klātbūtne ārstam ir pat palīdzīga – ja pacients ir gados vecs, tad viņa bērni labāk var uztvert ārsta sniegto informāciju, palīdzēt pacienta motivēšanā, lai viņa līdzestība ārstniecības procesā būtu lielāka.

Medicīniskā dokumentācija – iestādes īpašums, informācija tajā – pacienta īpašums

Līdz ar Pacientu tiesību likuma pieņemšanu skaidri definēts, ka pacientam ir tiesības saņemt visu savu medicīnisko dokumentu kopijas. Oriģinālam gan būtu jāglabājas ārstniecības iestādē, nebūtu vēlams to izsniegt pacientam. Ministru kabineta noteikumi par medicīniskās dokumentācijas lietvedības kārtību nosaka: ārstējošā ārsta klātbūtnē pacientam ir tiesības iepazīties ar medicīnisko dokumentu saturu. Apgalvojums – mēs jums izsniegsim kopiju – neder, jo, dokumentus kopējot, nav iespējams pilnībā reproducēt visu informāciju. Ja konfliktsituācijā ārsts nemotivēti atteicies pacientam uzrādīt viņa medicīniskos dokumentus, tad tiesvedības gadījumā medicīniskās dokumentācijas neuzrādīšana pacientam var tikt traktēta kā ārsta vēlme slēpt lietas faktiskos apstākļus, un tas var kaitēt ārsta interesēm.

Daudziem ārstiem vēl joprojām ir izbrīns par tiesību normu, ka pacients, konstatējis, ka medicīniskajā dokumentācijā kāda informācija neatbilst patiesībai, var ierakstīt piezīmes tam īpaši atvēlētā vietā. Medicīniskā dokumentācija ir ārstniecības iestādes īpašums, bet informācija tajā – pacienta īpašums. Tieši tāpēc pacientam ir tiesības labot šo informāciju un izteikt piezīmes. Tas gan nenozīmē, ka viņš medicīniskajos dokumentos patvaļīgi drīkst labot, piemēram, izmeklējumu rezultātus. Pacientam ir tiesības ārstniecības personas vai ārstniecības iestādes darbinieka klātbūtnē ierakstīt piezīmi medicīniskajos ierakstos tam īpaši atvēlētā vietā, ja viņš uzskata, ka informācija attiecīgajos ierak­stos ir kļūdaina vai neprecīza. Piemēram, var būt situācija, kad ārsts ir pārpratis pacientu un veicis kļūdainu ierakstu. Nepareizā informācija ir jāsaglabā, klāt pievienojot precizēto.

Tiesības saņemt honorāru

Par vienu no būtiskām ārsta tiesībām Vācijā tiek uzskatīta honorāra saņemšana. Ir tikai taisnīgi, ja ārsts par grūto un atbildīgo darbu saņem atbilstīgu atalgojumu. Ār­sta rokās ir dārgākās lietas uz pasaules – cilvēka veselība un dzīvība. Ar bažām vērojami neseni notikumi Latvijā, kā tiesneši ar argumentiem – “mūsu darbs ir atbildīgs”, “mēs nevaram kā skolotāji vai ārsti strādāt vairākās darba vietās, likums mums to neatļauj” – pieprasa sev lielāku atalgojumu. Tātad – lai nodrošinātu iespēju tiesnesim strādāt vienā darba vietā, ārstam un skolotājam ir jāstrādā vairākās?! Tas rada nepamatotu spriedzi sabiedrībā. Protams, tiesu varas neatkarība prasa, lai arī tiesneši būtu materiāli nodrošināti, bet tieši tāpat ikviens vēlas, lai viņa veselību un dzīvību glābj ārsti, kam nav nepārtraukti jādomā par to, kā pabarot sevi un ģimeni. Tāpēc ir svarīgi, lai gan tiesnešu, gan ārstu, gan citu no valsts budžeta finansēto personu atalgojums pieaugtu proporcionāli reālajam darba smagumam un atbildībai.