Laiks pārvērtēt
1. Kā šobrīd jūtas pacients mūsu valstī?
Tās sajūtas šobrīd noteikti cieši saistītas ar finansiālajām lietām. Savulaik, padomju gados, skatoties Krievijas TV, pārdzīvoju par krievu sādžām, kur rādīja cilvēkus ar bojātiem zobiem vai pat pustukšu muti. Toreiz domāju, ka mūsu nācija ir pret sevi prasīgāka. Bet tagad, kad viss kļuvis tik dārgs, braucot pa mūsu pašu laukiem, skatos, ka arī mūsu cilvēki sākuši kļūt bezzobaināki... Un tas, manuprāt, liecina par mūsu nācijas veselību un izjūtām, īpaši gados vecāku cilvēku vidū. 
2. Kā šis laiks maina pacientus?
Sākotnējais šoks par valsts finansiālo stāvokli ir pāri, un tagad, ize-jot cilvēkos, redzu, ka viņi sāk pārvērtēt dzīvi. Mēs bijām daudzos aspektos izlutuši. Tagad sabiedrība kā ar sietu izsijā sevi - pārdomā, ko var un ko nevar atļauties. Tātad - ir arī kaut kas pozitīvs, jo cilvēki beidzot saprot, ka veselība ir dārga visās nozīmēs.
Attiecības starp ārstu un pacientu noteikti kļūst delikātākas. Ārsts jūt, ka pacients nevar maksāt prasīto, un arī pacienti jūtas neērti, ka nespēj segt izdevumus. Tas sarežģī attiecības psiholoģiski, ne tikai materiāli. Kā to risināt - es nezinu...
3. Pats personiski izjūtat šo sadārdzinājumu?
Arī uz manu maku tas atstāj iespaidu. Bet man savos gados ir vēl iespēja strādāt, rakstīt grāmatas, kaut ko piepelnīt pie pensijas. Vienmēr esmu uzskatījis: jo vecāks kļūstu, jo vairāk jādomā par savu veselību un izskatu, kad izeju cilvēkos. Par laimi, man vēl nav bijis tā, ka nevarētu atļauties kaut ko svarīgu. Bet varbūt esmu neparasts pacients, jo eju pie saviem dakteriem regulāri - divreiz gadā, arī tad, ja nekas nesāp. Sākumā šķita tā kā neērti traucēt, bet mani dakteri ir ļoti apmierināti ar to. Piemēram, ja jūtu, ka sāk ierūsēt kājas - tūlīt dodos pie savas dakteres un saku: vajag ieeļļot.
4. Kā jūs rīkotos, ja ārsts paziņotu - kvotas izsmeltas un uz šo brīdi iespēju palīdzēt nav...?
Šādai situācijai es nebūtu sagatavots. Es noteikti vēl atrastu kādu risinājumu, bet tiešām nezinu, ko darītu citi pacienti... Taču uz ārstu es ļaunu prātu neturētu.
5. Kuram apzīmējumam dodat priekšroku - pacients vai klients?
Domāju, ka es esmu klients. Pacients esi sākuma stadijā. Vēlāk, kad jau esat dialogā, satiekas viena aroda meistars ar cita aroda meistaru.
6. Vai attiecības ar ārstu var būt īpašas?
Lai cik ilgi pazīstu ārstu, man vienmēr ir cieņa un bijība pret dakteri, jo tā ir profesija, kurā ir kaut kas netverams. Viņš ne tikai tehnoloģiski dakterē, bet man vienmēr šķitis, ka ikviens dakteris uz mani staro. Es te nelietotu jēdzienu "pārdabisks". Gan garīgās, gan šādās saskarsmes dimensijās es lietoju jēdzienu "netveramība". Un šis jēdziens pat nav jāformulē, tāpat kā nav jāformulē jēdziens "Dievs".
Vienmēr esmu ļoti uzticējies un ticu ārstiem. Tāpēc, ja esmu ar kādu ārstu dialogā, es cenšos to turpināt. Nemeklēju, kur būtu labāk, neklausos, ko runā apkārt. Es turos pie tiem dakteriem, ar kuriem esmu sācis, un nekad neesmu vīlies. Es uzticos gan ģimenes dakterei Maijai Baumanei, gan atzara dakteriem.
7. Kad starp ārstu un pacientu rodas plaisa?
Kad pacients jūtas visgudrs. Tāpēc mans ieteikums cilvēcei ir nelasīt medicīniskas grāmatas un visas šīs enciklopēdijas - tas nav tavs žanrs, mīļais cilvēk! Ikdienišķas lietas - kā sevi kopt - iemāca ģimene un dzīve, bet pārējais ir profesionāļu ziņā.
8. Jūs dodat ārstiem dāvanas?
Jā, es pasniedzu ārstam savas grāmatas. Un dakteris saka: "Vai, man jau vesels plaukts!" Tāda ir mūsu sadarbība.
9. Tātad dakteri izmanto dienesta stāvokli, lai vizītes laikā pārspriestu jūsu literāros darbus?
Vispār jā, bet tikai tad, ja atļauj darba ritms. Tas jau pagodinoši, ja dakteris par kaut ko pavaicā. Man par šo tēmu ir tikai viens stāsts - "21. mugura", kas veltīts medmāsai Lidijai no Tērvetes. Tur pirmo reizi mūžā biju pie masiera, un man tas šķita kaut kas tik unikāls, ka seansa laikā no pārdzīvojuma pilnīgi nosvīdu. Un, kad tas stāsts tika nodrukāts, kas tas bija par satraukumu sanatorijā mediķos un pārējos - kāpēc tieši Lidijai?! Tas bija vesels aprunāšanas periods.
10. Ko jūs ņemtu līdzi uz vientuļu salu - dakteri vai kolēģi rakstnieku?
Nevienu no šiem. Man ir vajadzīga cilvēku burzma, kur es varu justies autonomi. Vasarās es vislabāk jūtos Majoros, kur ir visblīvāk. Un ļoti labi es jūtos tirgū, kur ir daudz cilvēku. Vispār uz to salu es gribētu kopā ar brīnišķīgu sievieti, bet arī - tikai īsu brīdi, pārāk ilgi ne!
Foto: Andris Gauja