Kas ietekmē ārstu un pacientu attiecības? Pacienta puses redzējums
1. Kādi šobrīd ir ārstu un pacientu attiecību sāpīgākie punkti?
Lielākā daļa ārstu un pacientu savstarpēji labi saprotas. Gribētu aicināt, lai ārsts - īpaši ģimenes ārsts - redz ne tikai slimību, bet arī pacientu, viņa ienākumus, ģimeni, problēmas. Tas palīdzētu rast labāku kontaktu un ārstēšanas rezultātus. Jo nav vērts tērēt laiku un izrakstīt zāles, kas nekad netiks nopirktas. Ir gadījumi, kad redzams - ārsts dzīvo stipri citā sociālā vidē nekā viņa pacients un nesaprot, ka var nebūt naudas zālēm. Taču tik daudz, cik ir iznīcinājusi Veselības ministrija pēdējo mēnešu laikā, kliedzot par farmācijas kompāniju uzpirktiem ārstiem, nav izdarīts nekad! Sagraut pacienta ticību ārstam ir sliktākais, ko var darīt valsts iestāde, kas pati šo jomu pārstāv!
2. Kā vērtējat pēdējā laika veselīga dzīvesveida, zaļo tirdziņu, dārzeņu un sulu popularizēšanas pasākumus, cīsiņu aizliegšanu skolās?
Divējādi. Noteikti negribu noliegt veselīga dzīvesveida nozīmi. Bet nedrīkstam pārkāpt robežu. Faktiski cilvēki, kuru slimības cēlonis nav saistīts ar neveselīgu dzīvesveidu, pēkšņi jūtas vainīgi, jo nav noskrējuši vajadzīgos kilometrus vai pietiekami lielu burkānu kaudzi apgrauzuši. Tas ir helsisms, kas valda. Veselīgs dzīvesveids nav vienīgā panaceja! Turklāt pieejas mainās. Nevari būt simtprocentīgi drošs, ka tie burkāni jāgrauž, lai būtu vesels. Pirms dot skolēnam ābolu, daudzi bērni vienkārši būtu jāpabaro, jo skolā viņi neēd, un ne jau tāpēc, ka negribētu ēst... Kamēr veselīgs dzīvesveids nebūs lētāks un ērtāks, tam ir tukša skaņa. Ja braukt ar riteni ir bīstamāk nekā ar auto, ja ekoloģiskie burkāni ir dārgāki nekā neekoloģiski... Jā, kamēr ir akcijas, tikmēr jauni cilvēki uz brītiņu būs gatavi tam tērēt laiku un līdzekļus, bet tad apniks. Veselīgs dzīvesveids nedrīkst kļūt par vienīgo tematu, īpaši Veselības ministrijai.
3. Ko runā pacienti par aploksnēm un maksājumiem ārstiem, kāda šobrīd ir situācija?
Viss ir zināms, cenas tādas pašas. Vienīgais, ko zinu droši, šobrīd skaidri parādās ārsti, kas noteikti nepieņem pateicības, - tie ir jaunākas paaudzes ārsti-speciālisti. Bet gribētu aicināt, lai slimnīcās paskatās ne tikai to, ko dara ārsti, bet kas notiek ar pārējo personālu. Problēmas ir sanitāru aprūpē, ir jāmaksā piecdesmit santīmu - tagad jau lats -, lai kāds reizi dienā pienāktu, pienestu šīberi. Ja pacients izkritis no gultas, personāls nepalīdz, to dara paši slimnieki. Vai pacients ir vainīgs, ka medicīnai nepietiek naudas?
4. Notiek vainošana nevietā?
Ja esi slims - pats vainīgs, jo burkānus negrauz. Ja nelieto lētākās zāles - ministrijas skatījumā arī esi vainīgs, tāpēc pērc par pilnu cenu. Ja slimnīcai nav naudas, tad tevi neaprūpē - tiec galā, kā gribi. Tā ir necienīga attieksme pret cilvēkiem. Ik pa laikam šie stāsti uzrodas, cilvēki raud, stāsta mums briesmu lietas, īpaši par stacionāriem. Nevaru noticēt katram vārdam, jo subjektīvās izjūtas noteikti ir briesmīgākas par realitāti, taču tas, ka daudz darba un tāpēc neviens nav pienācis klāt, nav attaisnojums!
5. Iespējams, skarbās lietas notiek arī tāpēc, ka pacienti tās pacieš, akceptē, neiebilst un tiešām maksā?
Varbūt. Domāju, ka nauda kā papildu maksājums nodaļā ir pieņemta par normu, - to gaida personāls un saprot pacients. Nevaru teikt, ka tā ir visur. Protams, jo vairāk zini savas tiesības, jo vairāk tās vari izcīnīt. Bet vienmēr jāatceras - īpaši slimnīcā - pacienti ir ļoti neaizsargāti. Gulošs pacients varētu būt švaks cīnītājs.
6. Kas vēl rada nesaprašanos starp ārstu un pacientu?
Nebeidzamās reformas un informācijas trūkums. Turklāt ministrijas stāsti ir pretēji realitātei. Piemēram, stāsta, ka dialīze pacientam ir bez maksas, bet izrādās - pa vidu ir nomainīta diagnoze un viss pakalpojums kļūst maksas, jo cilvēks gulējis ne tajā nodaļā. Milzīgs juceklis - vienā kabinetā konsultē ārsts, kura vizīte ir valsts apmaksāta, bet nosūta uz analīzēm par maksu. Blakus sēž maksas ārsts un nosūta uz bezmaksas izmeklējumiem. Šo jucekli ārstniecības iestādes izmanto, lai gūtu papildu ienākumus. Šobrīd pacientam absolūti nav skaidrs, par ko un cik kurā gadījumā jāmaksā, turklāt nevar būt drošs par rezultātu, ka netiks kāda vaina ielaista. Nav vadlīniju medicīnas. Rezultātā - novēlota diagnostika, ielaistas slimības.
7. Kas ir būtiskākais novēlotas diagnostikas iemesls?
Ģimenes ārstu kvalifikācija un ieinteresētība nav lielākais iemesls. Bieži cilvēki vienreiz aiziet pie ārsta, padzer kādas zāles, bet neiet uz izmeklējumiem. Taču visbūtiskākais iemesls - cilvēki palīdzību meklē par vēlu, domā - medicīna dārga, neiešu pie ārsta!
8. Reālos dzīvesstāstos redzat, ka pacientu stāvoklis pasliktinās kopš laika, kad plānveida stacionārā palīdzība ir tikai par maksu?
Noteikti, jā. Pirmreizējās invaliditātes skaits pieaudzis, cilvēki kļūst slimāki.
9. Eksperti atzinuši, ka Latvijas veselības aprūpes organizatori daudz resursu tērē stratēģiju izstrādei, taču trūkst rīcības plānu, ar ko panākt reālu veselības uzlabošanos, ekonomiskos ieguvumus. Piekrītat?
Tā ir nelaime! Ja visi plāni, kas guļ atvilktnēs, tiktu izvilkti ārā, tad droši vien smagās mašīnas vajadzētu, lai to visu transportētu. Katra ministrija ražo savus papīrus, nekomunicē, tik sēž uz sava naudas maisa. Papīri ir skaistiem vārdiem pilni, bet atrauti no dzīves, jo tiek radīti kabinetos, ar copy-paste liekot no viena dokumenta otrā pa skaistam teikumam. Visi vārdi ir pareizi, bet pa gaisu, nav neviena reālās darbības plāna. Pa gaisu grābstoties, mirstību nesamazināsi!
10. Kur ir nevalstisko organizāciju rīcības sviras, lai to mainītu?
Nezinu. Nevaru atbildēt. Mēs varam teikt, bet valdības un ministri mainās, ierēdņi tie paši. Tas ir neapturams blāķis. Neviens jau arī reālu rezultātu neprasa un nepārbauda. Ja pat valdības deklarācija netiek pildīta, tad...
11. Vai no pacientu stāstiem redzat reālu apdraudējumu par vertikālās integrācijas - viena īpašnieka lieltirgotava, aptieka, poliklīnika - ietekmi uz veselības aprūpi?
Tas ir koks ar diviem galiem. Jo lielāks organisms, jo labākas cenas var piedāvāt, tas pacientam ir ieguvums. Lai kāda būtu sistēma, visa pamatā ir ārsta un farmaceita profesionālais godaprāts. Ja sistēmā ir korumpētība, tas ir slikti. Taču nav jau noslēpums, kur šīs ķēdes strādā no augšas līdz lejai, tās var inspekcija pārbaudīt, paskatoties, kādas zāles konkrētā iestādē izraksta. Arī tad, ja tur izraksta tikai vienas firmas medikamentus, taču laikā un vietā, - tas nav slikti, tikai tad pacienti pirms tam jābrīdina, ka šajā medicīnas centrā strādā ar konkrētas firmas medikamentiem - kā frizētavā, kur strādā tikai ar L'Oréal. Daudz vairāk ļaunuma ir tad, ja ir slēpti kari par atlaidēm.
12. Cik nozīmīgs veselības informācijas ieguvē pacientiem ir internets?
Vismaz jauniem cilvēkiem tas ir pamatinformācijas gūšanas veids. Mums trūkst pacientu organizāciju mājaslapu, jo nav resursu, lai tās izveidotu, arī pacientu nav tik daudz vienā diagnozē. Ja prot angļu valodu, tad par slimību ārstēšanu var atrast zinātniskos rakstus, prognozes, taču Latvijā pacientam nereti tas ir par sarežģītu. Labas ir Amerikas, Anglijas pacientu organizāciju lapas, kur ir ļoti vērtīga informācija - tiek runāts bez specifiskiem terminiem, izstāstot, kā sadzīvot, kādas ir prognozes, kā ārstēt. Tā ir ļoti pozitīva informācija. Latviski tādu ir ļoti maz. Jāpiemin, ka par vienu un to pašu slimību krieviski un angliski internetā pieejamā informācijā var atšķirties - cita ārstēšanas pieeja. Ja nav valodas barjeras, par savu slimību var uzzināt ļoti daudz. Un tas reizēm rada konfrontāciju ar ārstiem, kas ne vienmēr paspēj izsekot visiem jaunumiem. Turklāt daudzi ārsti nelasa svešvalodās. Pilnīgi skaidra ir tendence, ka aizvien lielāka atbildība ārstēšanas procesā tiek uzlikta pašam pacientam. Kādreiz gājām pie ārsta un pilnīgi paļāvāmies, šobrīd attīstītajās valstīs pacients pats var izvēlēties kādu no vairākiem ārstēšanas algoritmiem - operēs, neoperēs, dzers zāles.
13. Kur vēl pacients ārpus ārsta kabineta meklē informāciju?
Latviski ir maz informācijas pacientam saprotamā un skaidrā valodā. Kaut vai zāļu lietošanas instrukcijas. Jā, tās ir latviešu valodā, ir panākts, ka tiek uzrakstīts - viens no miljons lietotājiem ir nomiris, bet nav panākts, ka lietošanas instrukcija būtu pietiekami lieliem burtiem, viegli saprotama, bez sarežģītiem terminiem: tas palīdz tam un tam, dzer tik un tik, nedzer tad un tad.
14. Viena no pacientu apmeklētākajām interneta lapām Latvijā ir tā, kur ieskanēta padomju medicīnas enciklopēdija - tātad visnotaļ sena informācija. Tas nerada nelabvēlīgas sekas?
Jā, un šajā interneta vietnē tā arī rakstīts, ka tur neviens nav mediķis, tikai IT speciālisti. Cilvēkiem trūkst informācijas. Uzzinājis diagnozi, pacients ir nobijies, nezina, kas viņu gaida, ko darīt. Īpaši jauni cilvēki - skrien pie interneta, meklētājprogrammā ieraksta diagnozi un lasa to, kas izlec. Labi, ja vēl atrod reālu cilvēku pieredzi forumos, nevis novecojušu aprakstu.
15. Vai redzat, ka tuvākajā nākotnē invalīds ratiņkrēslā vizīti pie ārsta varētu aizvietot ar sarunu Skype vai izmanot kādas viedtālruņa lietotnes iespējas?
Es to gribētu redzēt kā drīzu nākotni. Bet neredzu, ka par to būtu reālas diskusijas, attīstība. Attālināta saziņa ar ārstu šobrīd ir privāts maksas pakalpojums, cik zinu, cilvēkiem tas ir ērti, viņi to labprāt izmanto. Pie mums valsts nerēķina to naudu, ko cilvēks tērē, lai nokļūtu pie speciālista vai uz izmeklējumu. Jā, dialīze ir apmaksāta, bet nevienam nerūp, kā cilvēks katru otro dienu tiek uz dialīzi no 100 kilometru attāluma...
Foto: Inese Austruma