“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Ne draugs, ne ienaidnieks
Žurnālists nav ne ienaidnieks, ne draugs. Pārpratumi rodas, kad abas puses bijušas paviršas. Liela daļa žurnālistu gatavojas intervijām: izskata tēmu, apkopo un analizē faktus. Ar zinīgajiem žurnālistiem saruna mēdz “kāpt” pāri tematam — jābūt gatavam paskatīties pagātnē, salīdzināt ar citām valstīm, citu pieredzi, prognozēt nākotni. Jā, ir žurnālisti, kas negatavojas sarunai, un to var just. Bet arī šajos gadījumos jāatbild ar cieņu, nevis jāpamāca, jādusmojas. Saprotamā veidā jāargumentē, jāizstāsta savs vēstījums.
“Kāpēc uzrunāja mani?”
Kā žurnālisti izvēlas ārstus, farmaceitus, ekspertus, kurus uzrunāt? Tos, kuri ir atsaucīgi. Gatavi reaģēt ātri. Tos, kuriem ir viedoklis.
Žurnālists izvēlas tos, kuri sabiedrībai vai nu simpatizē, vai nepatīk — arī tas ir interesanti!
Patīk tādi, kuri runā vienkārši, bet nav pļāpīgi. Nerunā nenoteiksmes formā, jābūtībās, bet ir personiski.
Kvantitātes dievs pret cilvēkstāstiem
Mūsdienu sabiedrībā vērojama kvantitatīvo datu un rādītāju dievināšana, un žurnālisti cenšas tos sagādāt. Lielu aptauju dati, problēma, kas skar lielu procentu iedzīvotāju, — lūk, šāda informācija tiks sadzirdēta vispirms. Taču aizkustina jaudīgi cilvēkstāsti. Mēs domājam un atceramies stāstus. Cīņā ar intelektuālo inteliģenci uzvar emocionālā inteliģence.
Sagatavoties intervijai
Ir labi nedaudz sagatavoties intervijai. Nevis uzrakstīt atbildes uz jautājumiem, bet sagatavot kontekstu tēmai, piemēram, faktu lapu ar svarīgākajiem datiem, skaitļiem, uzticamiem avotiem.
Ja ir vēlēšanās sev svarīgu vēstījumu padarīt zināmu lielākai auditorijai, likt ieklausīties, ir trīs stratēģijas, kā uzrunāt cilvēkus. Ir tādi, kas tic skaitļiem. Jo apjomīgāki, jo lielāks svars (piemēram, “problēma skar piektdaļu Latvijas iedzīvotāju”).
Ir tādi, kas netic skaitļiem, bet visu mēra finansiālā ieguvumā — slimības sekas vērts konvertēt zaudētās darba dienās, nenopelnītos eiro, ekonomiskajā slogā. Un ir cilvēki, kurus neuzrunā ne skaitļi, ne nauda, toties aizkustina emocionālie stāsti — tādi, pēc kuriem nevar ciniski pateikt: “Nu un?!”
Informācija dzīvo arvien īsāku laika sprīdi
Informācijas troksnis (sociālo tīklu blīvums, klikšķu aktīvisms) rada ziņu nogurumu. Kad būs jāpasaka kāda ļoti svarīga ziņa, ļoti ticams, ka cilvēki izvairīsies no informācijas, jo tās troksnī attīsta prasmi nesaprast un nenonākt kontaktā ar informāciju, cenšas pasargāties no bezspēcības, ko rada informācijas plūsma, kuru viņi nesaprot un kurai nespēj izsekot. Informācijas kustība ir ātrāka, nekā dzirdēto spējam izdiskutēt un pieņemt lēmumus. Tiek ieguldīts liels darbs, lai radītu un izplatītu informāciju, bet tā dzīvo arvien īsāku laiku!
Piemēram, ja esat asociācijas pārstāvis un vēlaties pievērst sabiedrības uzmanību kādai savai aktualitātei, tad jārēķinās: pat ja izveidosit interesantu vēstījumu, tas ātri pazudīs no ētera.
“Šķidrās” komunikācijas teorija informāciju mūsdienās salīdzina ar plūstošu šķidrumu — tai piemīt šķidrumam līdzīgas īpašības, proti, piliens ļoti ātri izkalst un pazūd!
Informācijas troksnī rodas “klusuma salas” — tajās dzīvo šaurākai auditorijai svarīgi, specifiski jautājumi, par kuriem nerunā. Ko darīt, lai sev svarīgo informāciju padarītu dzirdamu? Veidot “tīklu” ar tiem, kurus skar konkrētā problēma, un apzināties, ka būs par sevi jāatgādina “komunikācijas seriālā” daudzu sezonu garumā.
Rakstā izmantotas RSU Komunikāciju studiju katedras vadītājas prof. Andas Rožkalnes, komunikāciju treneres Kristas Vāveres, komunikāciju vadības ekspertes Ievas Zaumanes un RSU docentes Andas Ķīvītes–Urtānes atziņas no konferences Skaļrunis 2020. gada 19. septembrī.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada jūnija numurā
