Kā personīgās krīzes ienāk darba vietā?

Krīze tieši tāpēc ir krīze, nevis īslaicīgs emocionāls pārdzīvojums, ka tā mūs pārņem ar savu plašumu vai dziļumu un dzīves priekšā noliek nesagatavotus. Krīze var aizskart mūsu vērtības, dzīves uzskatus, pārliecību par sevi, un tās atklāšana un veiksmīga risināšana prasa laiku - nedēļas, mēnešus, dažkārt gadus. Krīzes pārvarēšana saistīta ar cilvēka spējām konstruktīvi vadīt emocijas, izmantot domāšanu, lai izvērtētu līdzšinējo rīcību un tās sekas, gribu un rīcību, lai attīstībā ietu uz priekšu. Iziet no krīzes nobriedušākam un atvērtākam pret pasauli, spējīgam izmantot apgūtās mācības turpmāk - tāds ir ikviena krīzes skartā cilvēka uzdevums.

Lai gan var runāt par vairākiem kritērijiem, kā atšķirt konstruktīvu krīzes risināšanu no neveselīgiem paņēmieniem, vēlos izcelt vienu - ja krīze rodas privātās dzīves sfērās, tad darba dzīve un produktīva sevis parādīšana darbā var pavērt jaunus ceļus krīzes pārvarēšanai ārpus darba. Tomēr var piekrist skeptiķiem, kas šajā brīdī saka: "Ja tas viss būtu tik vienkārši..."

Gribam vai ne, mūsu personīgās krīzes iespaido mūsu uzvedību darba vietā un pretēji - darbā notiekošais iespaido mūsu dzīvi arī ārpus darba. Lai cik mēs būtu saauguši ar dažādām ikdienas sociālajām lomām (ģimenes cilvēks, mamma, vadītājs, savas jomas profesionālis u.tml.) un domājam, ka bez grūtībām spējam tās attiecīgajā vidē mainīt, neatklājot savu īsto "es", gluži tik vienkārši nav. Mūsu īstais "es" nepakļaujas vieglām un ātrām pārmaiņām kā kurpju vai uzvalku maiņa: savu "es" ar tā pārdzīvojumiem, tipiskiem domāšanas un uzvedības modeļiem mēs ienesam ikvienā situācijā, citkārt pamanāmākā veidā, dažkārt - pavisam nemanāmi.

Krīzes iespaidā vērojama vai nu sakāpināta emocionalitāte, vai emocionāla noslēgšanās un vēsums, kas ir psiholoģiskās aizsardzības taktika. Ja pirmajā gadījumā vētrainas emocijas var izraisīt pat šķietami sīka piezīme vai nenozīmīgs sarežģījums attiecībās ar kolēģiem vai klientiem, tad otrajā gadījumā - ārēji emociju var nebūt vispār, radot mānīgu iespaidu. Taču neviens nezina, cik daudz enerģijas tiek patērēts tam, lai nenonāktu kontaktā ar savām emocijām, ko citos apstākļos varētu izmantot konstruktīvi: priecāties, līdzpārdzīvot u.c.

Emocionālais stress postoši ietekmē konstruktīvo domāšanu, kas ir ļoti būtiska darba veikšanai. Daniels Goulmens, emocionālās inteliģences pamatlicējs, grāmatā "Tava emocionālā inteliģence", kas tulkota arī latviski, raksta, ka "spēcīgas negatīvās emocijas pievērš cilvēka uzmanību pašas sev, neļaujot tai fokusēties ne uz ko citu [] Cilvēks, kurš pārdzīvo sāpīgu laulības šķiršanas procedūru, vai arī bērns, kura vecāki šķiras, nespēj ilgstoši pievērst uzmanību saviem tiešajiem darba pienākumiem vai mācībām [] Gadījumos, kad emocijas aizēno koncentrēšanās spēju, cilvēkam zūd tā prāta darbības īpatnība, ko zinātnieki dēvē par "aktīvo atmiņu", proti, spēja atcerēties visu, kas saistīts ar tiešajiem darba uzdevumiem."

Krīzes pārņemts cilvēks var kļūt nepanesams kā kolēģis gan emocionālo uzplaiksnījumu dēļ, gan arī tāpēc, ka pamazām vai ļoti strauji krītas viņa darba rezultāti: pieaug kļūdu skaits, tiek kavēti termiņi, samazinās iniciatīva, sadarbības spējas. Akūtas krīzes periodā visas domas un pārdzīvojumi saistās tikai un vienīgi ap krīzes notikumiem un emocijām, tāpēc cilvēki paši bieži vien nepamana, kā krīze saknes izpleš arī darbā. Tāpat bīstama ir situācija, kad cilvēkam pašam šķiet, ka viņa emocionālā noraušanās vai darbaspēju krišanās būtu no kolēģu puses attaisnojama. Žēlošana ir bīstama izturēšanās, kas krīzes upuri pakāpeniski var pārvērst īstā "dzīves moceklī", kurš allaž gaida, ka citi sapratīs un pieņems neadekvātu emocionālo izturēšanos, uzņemsies atbildību viņa vietā u.tml.

Ja paši jūtat, ka krīzes izraisītās emocijas un domas pamazām sāk pārņemt arī darbu, noderīgi būtu paņemt atvaļinājumu vai vismaz dažas brīvdienas, lai saprastu un izvērtētu notikušo un sāktu veidot jaunu stratēģiju attiecību veidošanai nākotnē. Noder visi veidi, piemēram, sports, atrašanās dabā, sarunas ar tuviniekiem vai draugiem, kas palīdz mums atjaunot savu iekšējo līdzsvaru un koncentrēšanās spējas.

Otra svarīga prasmju grupa ir empātija jeb līdzpārdzīvojums: mums jāmācās pieņemt, ka vajadzīgs laiks, lai krīzi izdzīvotu, pārdomātu un no tās izietu.

Krīzes pārvarēšana ir paša cilvēka atbildība un sava veida pārbaudījums spējai uzņemties atbildību par savu dzīvi. Kolēģi var būt tikai palīgi šajā ceļā.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada novembra numurā

Foto: no Doctus arhīva