Kā noturēt līdzsvaru uz virves? Par draudzēšanos darbavietā

Draudzēšanās ar kolēģiem un gaisotne darbavietā

Tā kā darbā pavadām lielāko laiku savas dzīves, ir svarīgi, ka cilvēki, ar kuriem mums jāsastrādājas, ir patīkami. Psiholoģiskā saderība ir viens no būtiskajiem laba komandas darba un produktivitātes rādītājiem. No šāda viedokļa draudzēšanās ar kolēģiem nav noliedzama. Gluži pretēji - draudzības saites uzlabo gaisotni kolektīvā. Kā norāda Toms Rats, Latvijā zināms kā grāmatas "Cik pilns ir jūsu spainītis?" autors, Prinstonā veiktie pētījumi liecina, ka laiks, ko pavadām kopā ar draugiem, tiek vērtēts kā vispatīkamākais, aiz sevis atstājot laiku kopā ar ģimenes locekļiem, bērniem, klientiem, kolēģiem un vadītājiem. Vairākumā gadījumu laiks, kas pavadīts kopā ar draugiem, tiek vērtēts augstāk nekā laiks kopā ar dzīvesbiedru. Tomēr - vai viss ir tik vienkārši? Autores (G. Dāvidsones - red.) pieredze kā konsultantei, sadarbojoties ar dažādiem uzņēmumiem, rāda, ka tieši pēdējos gados pieaugusi viedokļu dažādība par draudzēšanos ar kolēģiem. Ir tādi, kas ar kolēģiem kā draugiem pavada darba un ģimenes svētkus, un ir arī tādi, kas uzskata: darbs ir tikai darbs un dzīve tikai iegūst krāsainību, ja draudzības veidojas ārpus darba. Īpaši jaunākās paaudzes darbinieki bieži vien skaidri parāda savu attieksmi pret kolēģu draudzības aicinājumiem: ja to vēlas - iesaistās, ja ne - ar uzvedību vai arī vārdiem skaidri norāda, ka vairāk par lietišķām attiecībām neko nevēlas un laiks pēc darbalaika ir viņu privātais. Vienā darba kolektīvā satiekoties cilvēkiem ar atšķirīgu vajadzību pēc draudzēšanās ar kolēģiem, ir visai grūti atrast "zelta vidusceļu", tomēr tāds jāmeklē. Ir darba kolektīvi, kur darbinieki ir vienojušies par visiem pieņemamu socializēšanās minimumu, piemēram, kolēģu apsveikšana jubilejās reizi mēnesī, piedalīšanās vienā vai pāris kopīgos gada pasākumos, bet ir arī tādi, kur attiecības veidojas brīvi, pat haotiski: labi, ja tajās ne tiem, kas grib draudzēties, ne arī tiem, kas negrib, netiek nodarīts pāri. Svarīga vieta attiecību starp darbiniekiem regulēšanā, ir vadītājam. Bet kā ar viņa paša attiecībām ar kolektīvu?

Vai vadītājam vajadzētu draudzēties ar darbiniekiem?

Kādam noteikti gadījies strādāt tāda vadītāja pakļautībā, kurš gan vārdos, gan uzvedībā un attieksmē izrāda - "es esmu pārāks par tevi tāpēc vien, ka esmu vadītājs". Šāds vadītājs visbiežāk liek darbiniekiem justies mazāk nozīmīgiem, dažkārt pat niecīgiem. Un, pat ja kāds no darbiniekiem gribētu nodibināt draudzīgas attiecības, tas būtu grūti panākams, jo draudzības izveidē jābūt ieinteresētām abām pusēm, kas nav iespējams, ja viens no potenciālajiem draugiem raugās uz otru no paaugstinājuma. Šeit vietā atkal pieminēt Prinstonas pētījuma rezultātus: liela daļa respondentu norādījuši, ka kontaktēšanās ar vadītāju, viņuprāt, ir mazāk patīkama pat par mājas uzkopšanu. Toms Rats norāda, ka darbinieki, kam ir draudzīgas attiecības ar saviem vadītājiem, ir divarpus reižu apmierinātāki ar savu darbu. Darbinieki visaugstāk vadītājos novērtē to, ka vadītājs izrāda interesi par viņiem kā par cilvēkiem, necenšoties norobežoties no viņu dzīves, un vadības stilu pielāgo katram darbiniekam. Vislabākie vadītāji nav tikai tie, kas ir eksperti sistēmās, procesos un tehniskajās jeb profesionālajās jomās, bet arī dzīves eksperti. Vienā no starptautisko pētījumu firmas Gallup veiktajām aptaujām vairāk nekā astoņiem miljoniem cilvēku bija jāsniedz vērtējums par apgalvojumu "mans tiešais vadītājs vai kāds cits organizācijā, manuprāt, izrāda rūpes par mani kā cilvēku", un atklājās interesantas sakarības. Dalībnieki, kas piekrita šim apgalvojumam, uzrādīja arī lielāku gatavību palikt šajā organizācijā, vairāk iesaistīties darbā ar klientiem un kopumā bija produktīvāki. Šādi atklājumi var stimulēt maksimāli ciešu attiecību veidošanu starp darbiniekiem un/vai vadītājiem, taču izrādās - nav tik vienkārši. Lūk, pāris piemēru. Kolēģa jubilejas svinībās, kas ievilkās dziļā vakarā un netrūka arī alkohola, kāda no darbiniecēm juta vadītāja atbalstu "paraudāt viņam uz pleca" un izkratīt sirdi, cik grūti vienai pašai ar diviem bērniem, alga maza utt. Vadītājs izrādīja sapratni un vārdos centās mierināt darbinieci. Tomēr liels bija viņa samulsums, kad nākamajā dienā darbiniece ieradās pie viņa kabinetā, lai lūgtu algas paaugstinājumu. Līdzīgi jaunais vadītājs, lai izrādītu savu pieejamību, atsaucās darbinieka aicinājumam ierasties piknikā pie viņa mājās, kur, pēc darbinieka teiktā, būs lielākā daļa kolektīva. Nepatīkams bija pārsteigums, kad no solītās lielākās daļas kolektīva pasākumā bija tikai daži un mājas saimnieks vakara gaitā vairākkārt centās iegūt jaunā vadītāja simpātijas, stāstot notikumus no kolektīva iekšējās dzīves, raksturojot attiecības ar iepriekšējo vadītāju u.tml. Šie piemēri nav uztverami kā moralizējošas pamācības, piemēram, kā aizliegums vadītājam svinēt jubilejas, viesoties pie kolēģiem vai pašam uzņemt darbiniekus viesos pie sevis. Varbūt to negribēs atzīt paši vadītāji, taču draudzības piedāvājums vai noraidījums nāk tieši no viņiem: vai nu kā netīšs, vai ļoti tiešs pamudinājums pārkāpt to robežu attiecībās, kas ir starp vadītāju un darbinieku, vai gluži pretēji - uzcelt lielāku mūri, kura vienā pusē ir vadītājs, otrā - darbinieki. Pārāk liela gatavība draudzēties nereti nāk no vadītājiem, kas vēlas izpatikt darbiniekiem un kas nejūtas pārliecināti par sevi kā par vadītāju.

Kā atšķirt draudzību ar vadītāju no draudzīgas attieksmes?

Aizdomāsimies, kas raksturo cilvēkus, ko uzskatām par saviem draugiem. Pazīmju klāstā noteikti būs atziņa, ka viņi pieņem mūs tādus, kādi esam. Viņi mūs nenosoda, nekritizē. Pat situācijās, kad kaut kas nogājis greizi, arī mūsu pašu vainas dēļ, viņi atrod mierinošus vārdus. Dažkārt nepasakām draugiem kaut ko tādu, kas viņiem varētu nepatikt, attiecību saglabāšanas (proti, draudzības) vārdā. Iepriekš gan teikts, ka arī labi vadītāji mūs pieņem tādus, kādi esam. Tomēr izcili vadītāji ir tie, kas reizē stimulē parādīt labāko mūsos un tāpēc izmanto gan atzinīgus vārdus/uzslavu, tomēr arī kritizē, ja darba procesā vai rezultātu sasniegšanā kaut kas nav tā, kā vajag. Tieši spēja rosināt mūs kļūt labākiem, prasmīgākiem un pilnībā izmantot savu potenciālu raksturo vadītājus, kas profesionāli pilda vienu no vadītāju uzdevumiem - darbinieku attīstīšana. Uz šādiem vadītājiem neapvainojas, nedusmojas, jo gan uzslavai, gan kritikai ir pamatojums - lai mēs attīstītos un lai darbs tiktu paveikts labi, kas ir galvenais iemesls, kāpēc esam kopā konkrētajā organizācijā kā darbavietā. Īstenas draudzības mēs cenšamies aizsargāt, saglabāt uz mūžu. Darba attiecībās situācijas mēdz būt dažādas, piemēram, ja darbinieks netiek galā ar pienākumiem, vadītājam jāspēj no viņa šķirties. Vēl grūtāk ir tad, ja šķiršanās no darbinieka ir nevis paša darbinieka vai vadītāja ierosināta, bet ārēju apstākļu spiesta: samazinās darba apjoms, tāpēc jāsamazina cilvēku skaits u.tml. Ja vadītājs uzvedas pārāk draudzīgi vai ir nodibinājis draudzīgas attiecības ar kādu no darbiniekiem, darba attiecībās parādās vēl vairākas ēnas puses. Draugus mēs izvēlamies pēc savām simpātijām. Arī draudzībā starp vadītāju un darbinieku/darbiniekiem sava vieta ir savstarpējām simpātijām. Ir grūti pieņemt nepopulārus lēmumus (pat ja tiem ir pamatojums) attieksmē pret cilvēkiem, kas mums patīk vai ko uzskatām par draugiem. Vēl viens nozīmīgs pretarguments draudzībai ar darbinieku - draudzība noris kolektīva acu priekšā, un pārējie to var uztvert kā nevienlīdzīgas attieksmes izrādīšanu un favorītismu. Novērojumi darba kolektīvos skaidri parāda, ka arī darbiniekus, kas ar vadītāju tiecas dibināt draudzīgākas attiecības nekā ar pārējiem, kolektīvā ne pārāk mīl un mēdz apveltīt ar tādu epitetu kā pielīdējs. Neatkarīgi no tā, kurš izrāda gatavību ciešākām attiecībām - vadītājs vai darbinieki, šādas situācijas rašanās negatīvi ietekmē kopējo psiholoģisko gaisotni kolektīvā.

Par distanci attiecībās

Vadītāja loma tieši tāpēc ir sarežģīta, ka tā ir dažādu paradoksu pilna. To vistiešākajā mērā var teikt arī par attiecībām ar darbiniekiem: no vienas puses, vadītājam ir jābūt draudzīgam, taču, no otras puses, pārāk cieša draudzēšanās var izrādīties traucējoša. Domājot par labākajiem vadītājiem, kādi mums katram bijuši, visticamāk, prātā nāk vārdi "cieņa", "autoritāte". Attiecībās ar vadītāju jābūt nelielai distancei, ko rada cieņa pret vadītāju kā autoritāti. Vadītāja kā autoritātes uztvere no darbiniekiem ir svarīga. Un tieši profesijās, kuru darba ikdiena saistīta, piemēram, ar atbalsta sniegšanu cilvēkiem, to var novērot vislabāk: mēs kā sabiedrības locekļi gribam, lai ārsti un skolotāji ir cienījami, t.i., autoritātes mūsu acīs, un negribam, lai viņi ir tikai draudzīgi. Visgrūtāk, protams, šajā ziņā klājas jauniem vadītājiem, kuri uzskata, ka draudzēšanās ar darbiniekiem var palīdzēt uzticības ieguvē. Tāpat grūti ir vadītājiem, kas izauguši no kolēģu vidus. Kā no līdzvērtīga kolēģa, ko vieno ciešas attiecības un ar ko iepriekš kopā laiku pa laikam neformālās sarunās spriests par iepriekšējā vadītāja plusiem un mīnusiem, kļūt par to, par kuru tagad kolēģis runās nu jau ar citiem kolēģiem? Stāsts par autoritāti, kas nesakņojas tikai amata nosaukumā "vadītājs", jau ir cits stāsts ārpus šā raksta robežām.

Raksta sagatavošanā izmantotas atsauces uz pētījumiem un dažas atziņas no pasaulē atzīta līderības eksperta Toma Rata 2006. gadā iznākušās grāmatas "Svarīgākie draugi" ("Vital Friends") par draudzības attiecībām darbā.

Foto: no Doctus arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012.gada oktobra numurā