Dalīties zināšanās, knifos, dzīves mācībās. Par skolotājiem, mentoriem un viņu mācekļiem

Labi, ja tevi pāraug

Profesors JĀZEPS KEIŠS nevienu konkrētu ārstu negrib nosaukt kā savu sekotāju - viņš pirmām kārtām cenšas atbalstīt un virzīt tos jaunos ārstus, kuru acīs redz uguntiņu. Profesors domā: tas, vai jaunais cilvēks tiks ievērots, ļoti lielā mērā atkarīgs no paša. Viņš ikvienam jaunajam ārstam atgādina profesores Z. Krupnikovas vārdus: "Kad tu esi man blakus, vari dzirdēt tik daudz jauna, ka citādi to varētu uzzināt, tikai izlasot daudz grāmatu."

Ne vecāki mudināja, ne rados mediķi bija, bet iestājos 2. medicīnas skolā. Vajadzēja mācīties anatomiju, farmakoloģiju un citus priekšmetus. Taču konstatēju, ka galvā nav tik lielas kapacitātes, lai visu iegaumētu. Izrādās - skolās nemāca, kā mācīties. Tāpēc pašam jāmeklē veidi, kā tas darāms. Skolās dod tikai zināšanas un prasmes, bet jābūt arī saprašanai. Zubrīšana ir nepieciešama, taču tā neder medicīnā.

Skolotāja vērtību var izvērtēt un izjust, kad ir bijis kontakts ar šo cilvēku. Kamēr mācījos, nevarēju kādu īpaši cildināt. Tikai pēc kāda dzīves posma jūti skolotāju ieguldījumu savā izaugsmē. Mūsu skolotāji ir arī mūsu kolēģi, var salīdzināt, ko kurš ir devis.

No profesores O. Kovšas sapratu, ka par saviem audzēkņiem jārūpējas - ko viņi darīs, kad pabeigs apmācību posmu. Tāpēc arī es nokļuvu pie profesora Bļugera, no kura pirms tam baidījos un pat izvairījos. Viņš bija paraugs, mācījos, kā jāuzvedas un jārunā ar auditoriju, jo cilvēkiem, kas atnākuši tevi klausīties, ir atšķirīga uztveres un zināšanu pakāpe, un katrreiz esmu gatavojies, ar to rēķinoties. Tad saskarsme ir pavisam citāda.

Docente V. Kuplais bija mana pirmā skolotāja, kad sāku strādāt terapijas klīnikā. No viņas apguvu ārsta un pacienta attiecības, jo to nekur nemāca, to mēs paši piesavināmies un atdarinām.

Arī studenti māca - uzdodot jautājumus un rīkojoties citādi. Tā var skoloties un skolot visu mūžu.

Paaudžu nomaiņai jānotiek, jo koks nevar izaugt tukšā vietā. Tomēr nevienu konkrētu negribu nosaukt kā savu sekotāju, jo gribu virzīt visus jaunos ārstus, kam ir degsme un vēlēšanās strādāt. Tas ir dzinulis, ko nevar ietekmēt nedz ar algu, nedz kukuli. Ar ko nodarbojamies un ko gribam nodot tālāk, ir jāsaprot pašam. Mācību laikā izkristalizējas vēlme strādāt noteiktā specialitātē. Te varētu būt nozīme skolotājam (skolotājiem) gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Retais students studiju sākumā zina, ko darīs pēc studijām.

Es varētu pārfrāzēt vienu profesora A. Bļugera teicienu: var gadīties, ka tavs mūžs būs par īsu, lai redzētu, ka tevi pāraug. Viņš gan bija no tiem, kas nebaidās sev līdzās redzēt cilvēkus, kuri ir gudrāki - var viņu papildināt un dot arī iestādei kādu labumu. Ne katrs vadītājs tā domā, jo droši vien baidās, ka cits, gudrākais, metīs uz viņu ēnu.

Attiecības starp kolēģiem gan var būt dažādas. Konkurence starp ārstiem, iespējams, ir jūtamāka tur, kur pamatā ir roku darbs - rezultāts atkarīgs no roku veiklības. Kaut gan varbūt tā nemaz nav, varbūt es kļūdos. Arī cīņa par pacientiem raksturīgāka privātprakses ār­stiem, jo neesmu pamanījis, ka tas būtu vērojams lielajās klīnikās vai valsts slimnīcās. Te galu galā ir nodaļas ārstu vizītes, ir profesoru apgaitas un konsultācijas, un nevar būt, ka pieredzējušie ārsti nepiedalās diskusijās ar jaunākiem kolēģiem!

Protams, konkurence ir vienmēr, slēptā vai atklātā veidā. Tomēr ir burvīgi, ja cilvēkiem noteiktā amatā nav vajadzības kaut ko slēpt un pieturēt sev, bet var stāvēt pāri problēmai. Pieredzes pamatā ir darbs. Kad vairāk redzam un zinām, vajadzētu arī biežāk pamatoti riskēt. Ja no ierastajam sliedēm netiekam ārā, risinājumu var meklēt citādi, neierastāk! Tā rodas vērtējums, kurš ir labs ārsts un kurš - "parasts" ārsts. Kad biju jauns, varbūt neizmantoju visas iespējas. Kas zina...

Ar veselīgu egoismu

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Terapeitiskās radioloģijas un medicīnas fizikas klīnikas vadītāja, terapeitiskā radioloģe OLGA UTEHINA ir jaunās paaudzes ārste, kas labprāt dalās iegūtajās zināšanās. Viņa domā, ka ārsta darbā veselīga parādība ir nevis konkurence starp kolēģiem, bet egoisms. "Jā, egoisms, kas mudina mācīties un mācīt citus, lai pēc tam ar izglītotiem kolēģiem vieglāk sastrādātos."

Manā ģimenē nebija neviena ārsta. Medicīnu iemīlēju, kad divus pēdējos vidusskolas gadus apmeklēju Rīgas Medicīnas institūta Jauno mediķu skolu tiem, kas vēlējās apgūt šīs zināšanas. Studējot medicīnu, saskarsme ar reālu palīdzību cilvēkiem bija pēc 3. kursa, kad 1. slimnīcā praktizēju kā medmāsa. Tur arī sapratu, ka nevēlos sevi ierobežot, izvēloties šauru specializāciju, tāpēc mana izvēle bija starp reanimāciju un onkoloģiju. Abas iziet ārpus vienas konkrētas orgānu sistēmas. Tāpēc izraudzījos staru terapiju.

Medicīnā man ir daudz autoritāšu, jo apkārt bijis daudz cilvēku, uz kuriem esmu varējusi paļauties. Kādu brīdi tādu nebija, jo mans laiks sakrita ar augsto tehnoloģiju ieviešanu klīniskajā praksē. Tad arī sapratu, cik svarīgi pašai kļūt par skolotāju, par mentori. Patlaban staru terapija Latvijā neatšķiras no Eiropas līmeņa. Tomēr ne visur arī Eiropā ir pietiekama pieredze augsto tehnoloģiju izmantošanā. Tāpēc zinu, kā ir, kad jāpieņem lēmumi. Tāpēc arī saprotu jaunos ārstus, kam vajadzīgs padoms no kāda, kurš zina kaut nedaudz vairāk par viņiem. Pati esmu bijusi tādā situācijā.

Stājoties amatā, biju gatava uz lielāku pretestību no vecākajiem kolēģiem, lai gan viss noritēja gludi. Nebija ambīciju, bet droši vien katram ir bailes atrast vai saglabāt savu vietu jauno tehnoloģiju laikmetā. Arī vecākā paaudze pēdējo 10 gadu laikā ir pielāgojusies un pārliecinājusies, ko var panākt ar jaunajām tehnoloģijām. Kad pati vairs šo nozari nesapratīšu, radīsies paaudžu konflikti. Tas nozīmēs, ka mans laiks ir pagājis.

Galvenais - jābūt labvēlīgi noskaņotam, ieinteresētam. Mani zināmā mērā vada veselīgs egoisms - jo labāk es apmācu savus kolēģus, jo vieglāk ir man pašai. Jā, es to daru sava egoisma dēļ, jo gudri, izglītoti kolēģi mani rosina attīstīties. Kad ārsts apstājas savā profesionālajā attīstībā, sākas degradācija. Īpaši izteikti tas novērojams jomās, kas saistītas ar tehnoloģiju izmantošanu, - staru terapijā ik pusgadu ir kas jauns.

Mēs esam kādi 25 staru terapeiti, un onkoloģijas centrā mums regulāri ir kopējas sanāksmes, apmaināmies viedokļiem, dalāmies zināšanās. Tev jāparāda, ka esi labs speciālists. Onkoloģija zināmā mērā ir "konveijers" - ārstēšana notiek vairākos posmos, un, ja kāds no tiem bremzē ar tehnoloģiju vai zināšanu trūkumu, cieš kopējais rezultāts - pacienta pašsajūta un veselība. Tāpēc kolektīvā jābūt labām attiecībām - kā otrajai ģimenei, kur sadalīti pienākumi.

Jaunie ārsti pie mums nonāk, ja tāds ir bijis likteņa lēmums un ja pašiem ir bijusi vēlēšanās. Patlaban mums ir septiņi rezidenti - staru terapeiti. Šogad gaidām divus jaunus ārstus. Un tad Latvija turpmākajiem 10 gadiem ar staru terapeitiem būs nodrošināta.

Varbūt uzticību iekaroju ar neatlaidību?

"Ķirurgs mācās visu mūžu, bet sirds ķirurgam bez zināšanām un prasmēm jābūt arī neatlaidībai un nesavtīgām darbaspējām. To novērtē ne vien pacienti, bet arī vecākie kolēģi," domā sirds ķirurgs INTS PUTNIŅŠ no P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra.

Uz medicīnu mani virzīja vecāki, lai gan skolā aktīvi sportoju un ģimenē vai tuvākajos rados nav neviena mediķa. Vidusskolā, pārcilājot visas iespējas, bija jāizvēlas starp medicīnu un arhitektūru. Jau studiju gados zināju, ka būšu sirds ķirurgs. Šo izvēli ietekmēja ģimenes pazīšanās ar Volkolakoviem. Tieši tas noteica, ka sāku voluntēt pie ķirurgiem.

Kad 1998. gadā beidzu augstskolu, lielas skaidrības par rezidentūru nebija. Tolaik Sirds ķirurģijas centrā bija trīs rezidenti, un mans sapnis šķita krietni patāls. Tāpēc kā vispārīgās ķirurģijas stažieris strādāju Bulduru slimnīcā, un tajā laikā kļuva zināms, ka sertifikātu va rēs iegūt tikai caur rezidentūru. Bet sirds ķirurģijā vietas nebija, tāpēc iestājos vispārīgās ķirurģijas rezidentūrā, nonācu Gaiļezerā. Dakterei Veltai Bušai biju izstāstījis savu domu par sirds ķirurģiju, un viņa solījās tā kā palīdzēt - piezvanīja savam bijušajam kursabiedram Romānam Lācim. Tajā pašā laikā uzzināju, ka vēl viens rezidents kāro pēc vienīgās vietas Sirds ķirurģijas centrā un pat dodas uz Stradiņiem voluntēt. Tas man tikai "uzsita asinis"! Tāpēc paralēli rezidentūrai gāju uz 21. nodaļu voluntēt. Gāju uz visām operācijām, uz kurām vien mani ņēma. Varbūt ar savu neatlaidību arī iekaroju uzticību. Visādā ziņā 2001. gadā valsts apmaksāto rezidentūras vietu ieguvu un nokļuvu pie profesora Lāča.

Kopš tā laika mans darbs rit Sirds ķirurģijas centrā. Un profesionalitāte visu laiku soli pa solim kāpj uz augšu. Jau Bulduros veicu apmēram 50 operāciju gadā, nerunājot par asistēšanu. Tāpēc tehniski biju diezgan "advancēts". Stradiņa slimnīcā iesaistījos sirds mazspējas ār­stēšanā. Savu pirmo pastāvīgo sirds operāciju veicu jau 2001. gadā.

Tomēr līdz sirds ķirurģijai nenokļūst katrs - audzēknim ir jāizpelnās skolotāja uzticība. Jāpanāk, ka tev ļauj būt patstāvīgam. Profesors Lācis ir izcils sirds ķirurgs: gudrs, erudīts, akurāts, pedantisks, vienlaikus stingrs un cilvēcīgs, operācijās nosvērts, mierīgs. Jo ilgāk viņu pazīstu, jo vairāk cienu. Profesors Lācis nav arī nekāda "laika bremze", bet gan progresīvs un uz attīstību orientēts cilvēks, kurš apzinās, ka jāaug laikam līdzi, lai saglabātu savas prasmes.

Ķirurgam jāmācās visu laiku un no visiem kolēģiem, tostarp jāredz, kas nav visai pareizs. Sirds ķirurģijas centrā mēs, ķirurgi, esam kā viena ģimene. Katrs kaut kur brauc, kaut ko jaunu uzzina, iemācās, katram ir savs lauciņš. Protams, tā nekad nebūs, ka visu apgūto citiem izliks kā uz delnas - kāds sīkums vienmēr paliks neizstāstīts, taču operācijas laikā ķirurgs pamanīs kolēģa jaunapgūtos knifus. Šajā darbā to nenoslēpsi pat gribēdams.

Centrā tagad ir rezidenti, un vecāko kolēģu attieksme pret viņiem ir laba. Sirds ķirurģija joprojām ir smaga joma. Jāizvērtē, vai cilvēks ar to patiešām grib nodarboties visu darba mūžu. Te nepieciešama motivācija, milzīgas darbaspējas, atvērtība. Sirds ķirurgs nevar būt citāds. Arī diploms nenozīmē, ka pēc rezidentūras paliks šeit, ja nav sevi pierādījis.

Profesors Lācis reizēm uztic man novadīt nodarbības studentiem. Pēdējā laikā esmu sevi pieķēris, ka man tas patīk, un tas nebūt neizslēdz, ka pēc vairākiem gadiem pats mācīšu studentus. Tāpēc tajā, ko esmu apguvis pats, labprāt padalos ar jaunākajiem kolēģiem. Kaut tikai valstī sakārtotos veselības aprūpe, lai tie, kas šeit esam, te arī paliktu!

Strādāšana kopā ar jaunajiem kolēģiem mani emocionāli pozitīvi uzlādē

"Ārsta profesionālajai izaugsmei jābūt pacientu labā. Jābaidās ieraudzīt tikai ļoti šauru svītriņu un nepamanīt kopsakarības. Un tāpēc līdzās ir kolēģi," saka HARALDS ADOVIČS, Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centra vadītājs. Viņa vadītais centrs ir viena no vietām, kur jaunie, zinātkārie kolēģi vienmēr bijuši gaidīti. Atvērtība un demokrātiskums ir tradīcijas, kas mantotas no centra dibinātāja. Uz to H. Adovičs raugās pašsaprotami - kā tad citādi nodrošināt attīstību?!

Šajā centrā pats nonācu daļēji sakritības dēļ. Sestajā studiju gadā bija jāizvēlas specialitāte. Tā bija ķirurģija, un pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas man bija reta iespēja papildus mācīties klīniskajā ordinatūrā ķirurģijā. Tā nonācu pie profesora Viļa Purmaļa. Centra dibināšana sakrita ar ordinatūras beigām, un profesors Purmalis Latvijai pavisam jaunajā ķirurģijas nozarē uzaicināja strādāt arī mani. Centru atvēra 1985. gadā, un no tā laika darba organizācija un kadru izvēle iet demokrātisku ceļu, kādu iedibināja centra pirmais vadītājs Guntis Bite. Šurp joprojām nāk un savu karjeru sāk jauni cilvēki. Tie, kas izvēlējušies kļūt par plastikas ķirurgiem. Savas zināšanas rezidentūrā papildina arī traumatoloģijas un ortopēdijas, bērnu ķirurģijas, sejas un žokļa ķirurģijas rezidenti.

Uzskatu, ka mūsu centrā savstarpējās attiecības ir ļoti labas, koleģiālas. Arī iedibinātās demokrātiskās tendences turpinās, notiek paaudžu maiņa. Tas ir tikai dabiski, jo nodrošina attīstību. Jebkurā profesijā - arī medicīnā - cilvēkam vajadzētu saprast, ka savu dzīvi var un vajag pārkārtot, ja zūd darba spējas.

Ir dzirdēts par vietām, kur rezidentūra ir formāla, bez abpusējas ieinteresētības. Pie mums jaunie nonāk dabiskā ceļā - viņiem ir interese un vēlme kļūt par speciālistu. Ir daudzi dažādu specialitāšu rezidenti, ko atceramies kā zinātkārus, kārtīgus darba cilvēkus. Visi jaunie speciālisti, kas strādā pie mums, ir tieši tādi - intensīvi mācoties un strādājot, apguvuši specialitāti. Rezultāts - esam kolēģi! Arī centrs palīdz jaunajiem speciālistiem - tiek segti rezidentūras izdevumi, apmaksāti dažādi kursi, piedalīšanās konferencēs. Tā notiek mijiedarbība, kolektīva saliedēšana. Tāpēc arī ir atdeve.

Man ir patīkami strādāt kopā ar jaunajiem kolēģiem, redzēt viņu zinātkāri, atvērtību un atklātību. Tas ir kā atgādinājums, ka arī es kādreiz biju tik jauns, diemžēl laiks skrien ātri... Strādāšana kopā ar jaunajiem kolēģiem liek saglabāt svaigu skatījumu uz lietām un justies jaunākam, būt labā formā, un tas mani emocionāli pozitīvi uzlādē.

Mūsu centrā jau gadiem iedibināts darbs stils, kas jaunos speciālistus mobilizē piedalīties klīnisko gadījumu apspriešanā, jaunāko medicīnisko rakstu izklāstā, ārstēšanas gaitas apspriešanā pēc klīniski pierādītiem faktiem. Ķirurģijā ir prasmes, ko var apgūt, iemācīties, bet ir arī knifiņi, ko ārsts apgūst tikai praktiski un no citiem kolēģiem. Jā, arī tad, ja tas pārrunāts ar kolēģiem, ieguvējs ir pacients. Tāpēc jau konferencēs un semināros ir vērts apspriest ne tikai labos rezultātus, bet arī problēmas un analizēt to cēloņus. Katrā specialitātē ir dažādas medicīniskas tehnoloģijas, tāpēc, zinot, ka starp kolēģiem ir kāds, kurš šo tehnoloģiju pārvalda labāk, būtu tikai pareizi novirzīt pacientu tieši pie šī ārsta.

Foto: Inese Austruma