Katrai profesijai savs “kuprītis”. Izvēlētais arods ne tikai attīsta, bet arī deformē personību. Cilvēka ķermeņa dzīles, kas no tabu kļūst par prozaisku darba lauku, garas darba stundas, pastāvīgas stresa situācijas ar izšķirīgu lēmumu pieņemšanu, emocionāli smagas sarunas ar pacientu un viņa tuviniekiem, kā arī exitus letalis ieraksts slimības vēsturē apzīmogo ārsta profesiju. Kā?
Viedokļa paudēji
-
DIĀNA LAPSA, psihoterapeite
-
VIRGĪNIJA SĪMANSONE, neatliekamās medicīnas ārste no Rīgas
-
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas anestezioloģe reanimatoloģe
-
AIVARS VILSONS, Liepājas reģionālās slimnīcas anesteziologs
Profesionālā izdegšana
Sievietes-ārstes palīdzību meklē un atrod biežāk nekā vīrieši
Slimnīca ir kā dzīve miniatūrā - te ir dzimšana, nāve, daudz stresa, daudz emociju. Un ārsts ir šīs dzīves menedžeris. Kā tas viņu ietekmē?
Psihoterapeite Diāna Lapsa atsaucas uz 2008. gadā publicētu pētījumu [1], kas atklāj, ka medicīnas darbiniekiem augsts stresa līmenis sastopams 28% gadījumu, kamēr populācijā - vidēji 18%. Uzmanību saista vēl kāds pētījums - tajā anonīmi aptaujāti 7905 amerikāņu ķirurgi, konstatējot ciešu saistību starp ārsta pieļautajām kļūdām un profesionālu izdegšanu, mentālās dzīves kvalitāti. [2]
D. Lapsa skaidro: ikviens ārsts ir tikai cilvēks. Cilvēks ar savu personības organizācijas tipu un līmeni (tātad individuālajām īpatnībām, kas iekrāso personību), ar dzīves un profesionālo pieredzi, kā arī ar dzīvi ārpus darba slimnīcā/klīnikā/privātpraksē. Ilgstoša sakāpināta atbildība rada fona stresu, kas ar gadiem var attīstīties kā profesionāla izdegšana (izdegšanas sindroms). Pastāvīgā stresa dēļ ārstam parādās dažādi simptomi: kognitīvie (atmiņas traucējumi), emocionālie (uzbudināmība, izolācijas izjūta), fiziskie (dažādu lokalizāciju neskaidras sāpes, slikta dūša) un uzvedības (pārmērīga alkohola lietošana, seksualizācija).
"Ļoti palīdzīgas var būt Balinta grupas, kas pulcē ārstus un sniedz palīdzību profesionāla izsīkuma gadījumos. Balinta grupas ir atbalsta, nevis terapeitiskas vienības, parādot, ka neesi viens, ka tavas problēmas saprotamas arī kolēģiem," stāsta D. Lapsa. "Kāds vācu pētījums rāda, ka vislielākā nozīme ir sociālajam atbalstam, ko ārsts gūst no vistuvākajiem cilvēkiem - ģimenes. Tad seko atbalsta grupu ieguldījums, trešajā vietā - draugi. Turklāt pētījumā secināts, ka ārstes biežāk meklē palīdzību un to arī atrod nekā kolēģi vīrieši." [3]
Sarunas ar kolēģiem tējas istabā
Virgīnija Sīmansone, kurai ir 31 gada darba pieredze Rīgas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, teic, ka nejūtas nedz emocionāli izsīkusi, nedz izdegusi. Kā tas iespējams? "Man patīk saskarsme ar cilvēkiem! Es lūkojos uz pacientu ar humoru, nevis kā uz tautas ienaidnieku - ar dusmām. Traģiskas situācijas mijas ar komiskām. Piemēram, tantuks pusčetros no rīta izaucis "ātros". Tu darbojies ar viņu un nevari saprast, kāpēc īsti esi atbraucis. Beigās tantuks saka: "Znajķe, doktor, skora zabudu, kak moj golos zvučit."* Izrādās, viņai nav ar ko parunāt - viena kaimiņiene staigule, otra dzērāja. Pajokoju: jūsu mājā taču ir deviņi stāvi, paejaties pa stāviem, noteikti atradīsit sarunbiedreni!"
V. Sīmansone stāsta, ka emocionāli neizsīkt palīdz draudzīgais kolektīvs. "Teorētiski pēc smagiem izsaukumiem ar mums būtu jāstrādā psihologam, bet dzīvē neviens viņu nav redzējis." Palīdz tējas istaba: visi sasēžas ap galdu un izstāsta, kā kuram gājis, izsmejas. Tā, lūk, visa psihoterapija! "Piemēram, stāsts par vienu mūsu feldšerīti, kas slikti pārvalda krievu valodu. Pacientei elpošanas problēmas, feldšerīte liek skābekļa masku un saka: "Babuška, podihaiķe, podihaiķe, ļegče staņet!"** Babuška bola acis un rauj nost skābekļa masku. Cilvēks jau gribēja labu - tikai "padišiķe" vietā pateica "podihaiķe"! Arī pacienti mūs smīdina. Piemēram, Concor tabletītes ir sirsniņas formā. Prasu tantukam, kādas zālītes lieto, viņa saka: tabletīti, kas ir kā sirsniņa. Onkulis savukārt: pusdupsīti - rītā, pusdupsīti - vakarā!
Vai cits gadījums. Trijos naktī onkulis taisās uz slimnīcu un prasa, ko ņemt līdzi. Rakstu nosūtījumu un mehāniski skaitu: čības, zobusuku, tualetes papīru, ķemmīti. Onkulis stāv pie spoguļa, glauda "lidlauku" galvvidū un vaicā: vai tad mati izauguši?!"
Kā "nenomirt" kopā ar pacientu? Kā atjaunoties?
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anestezioloģe reanimatoloģe Arta Bārzdiņa atjoko: kā nomirt normāli?! Pēc mirkļa viņa ir nopietna. "Lai pēc emocionāli smagām situācijām atjaunotos, liela nozīme ir ģimenei. Ja dzīvesbiedrs un lielie bērni saprot, ka, pārnācis no darba, saki: man šodien ir ļoti slikti, pusstundu pagulēšu... Protams, draugu atbalsts. Man ir fantastiskas draudzenes - kā mūris, pārstāv citas disciplīnas. Ja kaut kas sakrājies, ļoti sāp, svarīgi to ātri dabūt laukā - tad meklēju draudzenes. Vēl svarīgi pagrozīties citā sfērā. Mana māsīca saistīta ar mākslu, bieži apmeklēju izstādes, šiem cilvēkiem ir cits redzējums uz dzīvi, arī viņi par kritiskām situācijām prot iesmiet. Ja informācijas apmaiņa notiek šādi, tad viss kārtībā."
"Nezinu, vai tagad māca pašsaglabāšanās psiholoģiju, bet manā laikā noteikti nemācīja," bilst Liepājas reģionālās slimnīcas anesteziologs Aivars Vilsons. "Mana izjūta, strādājot vairākās vietās, ir kā maratonistam, kam jātiek līdz finišam. Bērni lieli - jātiek līdz pensijai. Apziņa, ka tas jāizdara, jāvar tikt ar to galā. Kad tieku mājās - dodiet man pusstundu miera! Pagaidām es to spēju - pusstundā atjaunoties. Citi nereti ķeras pie vienkāršākā antidepresanta - alkohola..."
V. Sīmansone stāsta, ka situācijās, kad jāglābj cilvēka dzīvība, nav vietas emocijām. "Tad smadzenes domā, kā pareizi izpildīt algoritmus. Citādi ir mierīgākos gadījumos. Reiz bija izsaukums pie vecmāmiņas, konstatēta sirdslēkme. Nebija nekāda mirstamā vaina, bet joprojām nespēju izdzēst no prāta to skatu. Zem galda čupiņā sēž trīs bērniņi un raud... Viņiem nesen nomirusi māmiņa, trīsdesmitgadīga sieviete ar olnīcu vēzi, tēvs paguvis atrast jaunu ģimeni, bet par mazajiem rūpējas vecmāmiņa. Atslēgties no smagām domām palīdz rokdarbi, mūzika. Man ļoti patīk klausīties vijoles spēli. Svētdienā ieeju baznīcā un paklausos ērģeles - šķiet, ķermenis vibrē līdzi un šūnas sakārtojas."
Melnais humors un cita ārstu folklora
Bufete "Līķītis" un citi joki ārstu istabā
Saruna ārstu istabā. Ārste stāsta par "smagu" pacienti, kura, ķeroties pie pēdējā salmiņa, izmēģina dažādas ārstēšanas metodes un nebeidz tincināt, ko vēl varētu izmēģināt. Daktere: "Nu, koooo... es viņai vēl varu ieteikt?! Dūņu terapiju! Lai pierod pie zemes!" Šis ir reāla gadījuma atstāts, bet netrūkst anekdošu par ķirurgiem kā ironiskiem un maķenīt ciniskiem dzīves baudītājiem. Arī filmu un seriālu producentiem ārsta personāžs ir pateicīgs tēls, kam bez asa prāta, augsta IQ piešķirt indīgākas rakstura īpašības. Vai tiešām profesija bojā raksturu?
"Nebojā, bet apzīmogo - gluži tāpat kā daudzas citas profesijas, kur akcentējas kādas noteiktas īpašības," domā D. Lapsa. "Mums varētu būt priekšstats, ka žurnālisti ir ziņ- un zinātkāri, visur bāž degunu un uzdod āķīgus jautājumus, bet intervijas izlabo pa savam. Politiķi ir narcistiski, ambiciozi meļi, bet diplomāti - dzērāji un uzdzīvotāji ar moto "free food good food"! Bet vai tā ir? Tas būtu pārāk primitīvi." Viņa stāsta, ka jau 1. kursa medicīnas studenti, salīdzinot ar vienaudžiem citās augstskolās, ir pakļauti lielākam ikdienas mācību stresam. "Lai atceramies savu pirmo līķi Anatomikuma pagrabos! Vai tik tam nebija dots vārds? Mazā bufetīte Anatomikuma patrepē ar neiztrūkstošajiem cīsiņiem, kantaino rupjmaizīti un kefīra glāzi manā laikā tika saukta par "Līķīti". Mēs ķiķinājām un ņirgājāmies, turpat arī "norijām" nenokārtoto kolokviju aizvainojumu un risinājām personiskās dzīves drāmas, sarunājām randiņus, sarunās piesaucot "līķīti", kas nebūt nebija necieņa pret miruša cilvēka ķermeni."
Tāpat D. Lapsa atgādina izjūtas, reaģējot uz pirmajiem kailajiem ķermeņiem (dzīviem un mirušiem)! Kad no teorētiskiem priekšmetiem mācības paplašinās uz klīniskajiem un ikdiena konfrontē ar dzīviem slimiem cilvēkiem, stresa līmenis tikai aug. "Melnais, īpatnējais humors ir stresa izsaukta uzvedības reakcija. Humors vispār ir augsta līmeņa psihiskās aizsardzības mehānisms. Dažādu specialitāšu ārstiem humors ir atšķirīgs, un var jau būt, ka, palicis tikai šaurā profesionālā lokā, tas nevienam neskādē. Robeža, manuprāt, ir tajā brīdī, kad šāda veida joki no ārstu istabas tiek ienesti komunikācijā ar slimnieku," secina D. Lapsa. Līdzīga atziņa parādās daudzās publikācijās, vienlaikus atzīstot, ka melnais humors ir daļa no profesionālās socializēšanās procesa. [4]
Tas, ka ārstu humors, ļoti radniecīgs angļu melnajam humoram, šerpāki izteicieni ir tikai lietošanai saskarsmē ar kolēģiem, atzīst arī A. Vilsons. "Kādam no malas tiešām ausis varētu novīst, sak, kā viņi vispār drīkst ar cilvēkiem strādāt, pavisam neaudzināti. Piemēram, kolonoskopijā, kad tiek līdz aklajai zarnai, tad tā arī pasaka: "Nu ir gals." Nesagatavots klausītājs to noteikti pārpratīs. Bet tie nav lamuvārdi. Tāds humors, attiecību stils ir tikai operāciju zālei, noteiktam laikam un vietai. Pat mājās - arī mana sieva ir mediķe - tādi jociņi neiet krastā." Līdzīgās domās ir A. Bārzdiņa: "Mums te bija divi puikas, kas bija iedzēruši Krotu, cauruļu tīrāmo līdzekli, oficiāli zināmi apstākļi - tas noticis pludmalē. Nododot maiņu, nezinu, kā, bet paspruka: divi zēni bija nolēmuši ieturēties ar Krota kokteiļiem ar pepsikolu! Ciniski, jā. Bet šādi teksti domāti tikai kolēģa ausīm!"
A. Vilsons spriež: katrai specialitātei, katrā slimnīcā, nodaļā ir savs humors, savas tradīcijas. "Gadās, ka ar kolēģi neizdodas pajokot, nesaskan. Tad jārunā korektāk. Tas ir kā situāciju komēdija - vairākumā gadījumu tas rodas spontāni, vienkārši kā reakcija uz situāciju. Viens pasaka, otrs pasaka, izveidojas - ir! Humors reizēm veidojas kā situācijas "ventilis", aizsarg- vai pat pašsaglabāšanās mehānisms. Ja izdodas veiksmīga replika un kolēģis tikpat veiksmīgi atjoko, pasmejamies, spriedze mazinās, prāts darbojas brīvāk, radošāk."
"Vaļējs lūzums" un "kuņģa čūla" neapliecina necieņu pret pacientu
Tāpat uzrunātie ārsti norāda, ka savstarpējās sarunās pacientu raksturošanai lietotie vārdu savienojumi "kuņģa čūla" vai "vaļējs lūzums" allaž bijusi un, visticamāk, būs uzņemšanas nodaļas, intensīvās terapijas nodaļas folklora. Un tas nebūt nenozīmē necieņas izrādīšanu cilvēkam. A. Vilsons: "No profesionālā viedokļa racionālu apsvērumu dēļ tajā brīdī interesē tikai konkrētā problēma. Tā ir īsāk. Tādās situācijās laiks parasti ir ierobežots. Tad neinteresē ne Jānis vai Pēteris, ne viņa dzīves bagāža un ģimenes stāvoklis. Cita lieta, lai palātā, saskarsmē ar pacientu tā nekad nerunātu. Tad sarunai jāvelta laiks un jāvēršas pie pacienta ar cieņu. Vienmēr jāatrod laiks! Arī pirms plānveida operācijas, kad visas analīzes it kā kārtībā, ir lietas, kas vēlreiz jāpārrunā. Kaut vai lai cilvēkam mazinātu satraukumu, kas rodas no neziņas. Lai pašam rastos priekšstats par pacienta dzīvesveidu."
"Cieņpilna attieksme pret jebkuru, pat agresīvāko pacientu, manuprāt, ir profesionalitātes jautājums," uzskata D. Lapsa. "Bet šī ir ļoti "slidena" tēma - kā sabiedrībā, kur ir tik maz cieņas starp varu un tautu, nodrošināt ārsta distancēšanos no apkārt notiekošā, saglabājot augstu ētiku un morāli? Šis ir jautājums arī par emocionālo inteliģenci."
Profesionālais kretīnisms - doktor Bog un acīs krītošās pigmentētās sklēras
Pacients, lai cik izglītots būtu, diemžēl arī 21. gadsimtā ārsta kabinetā/uz operāciju galda gaida nedaudz brīnuma. Ja ārsts dienu no dienas trenējas uzņemties atbildību par pacienta emocionālo un fizisko labsajūtu, ja pacients viņu uzlūko kā "doktor Bog", vai vienā jaukā dienā viņš tā arī nesāk justies?
""Visu varu, visu protu!" drīzāk gadās jaunajiem ķirurgiem. Prakse jau visu noliks pie vietas," spriež A. Vilsons. "Visvarošs ārsts ir liela problēma pirmām kārtām jau pašam ārstam. Man kā psihoterapeitei gribas sacīt: tādam kolēģim vajadzīga laba individuālā terapija..." viņu papildina D. Lapsa. "Ārstam nav jāzina atbildes uz visiem jautājumiem, tas lai paliek interneta meklētājprogrammām. Arī jebkurā situācijā palīdzība nav jāsniedz. Cilvēki, kas gaida brīnumus, gaida tos dažādās sadzīviskās situācijās, ne tikai ārsta kabinetā un uz operāciju galda. Un no ārsta harismas atkarīgs tas, cik lielā mērā pacienti viņam noticēs un uzticēsies."
Viņa vērš uzmanību uz vēl vienu profesionālā kretīnisma izpausmi - grūtībām atslēgties no diagnožu noteikšanas. Ārsts, kas ievēro visus sīkumus līdzcilvēkos: kuram sklēras pigmentētas, kuram skolioze vai tiki. Kāds runā par galvas reiboņiem, bet ārsts pamana pietūkušas potītes. D. Lapsa: "Profesors Nikolajs Skuja mācīja, ka mēs naski darbojamies ar visām piecām maņām, kas ir jāizkopj, ja tas no dabas nav dots. Bet profesionalitātes un brieduma pazīme ir tā, ka ārsts diagnozi un medicīniskas rekomendācijas dod tikai tad, kad viņam to prasa. Viesībās pie galda psihiatrs/psihoterapeits/dietologs nekomentēs acīm redzami pamanāmos galdabiedra ēšanas traucējumus..."
Kurpnieks bez kurpēm?
Pieredzējuši ārsti-seniori atzīst - mediķu darbā ir tik liela pārslodze, ka nereti aizmirstas parūpēties par sevi. Ārsti nodarbojas ar pašārstēšanos, ko pacientiem neiesaka. Kad kaut kas iesāpas, iemet tik mutē tableti. Sāpes pāriet, bet vēlāk atklājas lielas lietas. Ķirurgi sirgst ar mugurkaula patoloģijām, jo pie operāciju galda nemainīgā pozā jāstāv garas stundas, lielā stresa ietekmē progresē sirds un asinsvadu slimības.
ASV nesen veikts pētījums rāda, ka veselības aprūpē strādājošie par 10% biežāk izmanto veselības aprūpes resursus, medicīnas pakalpojumus un kopumā ir ar sliktāku veselību nekā pārējais ASV darbaspēks. [6] Šajā pētījumā tika analizēti veselības riski un veselības pakalpojumu izmantojums 1,1 miljonam slimnīcu darbinieku, salīdzinot ar 17,8 miljoniem citu sfēru darbinieku visā valstī. Izrādās, veselības aprūpes darbiniekiem biežāk nekā citās sfērās strādājošajiem ir diagnosticēta astma, cukura diabēts, sirds mazspēja, HIV, hipertensija un psihiskās saslimšanas, viņi šo saslimšanu dēļ arī biežāk hospitalizēti. Pētnieki atklāja, ka vidējās veselības aprūpes izmaksas vienam veselības aprūpē nodarbinātajam ir par 538 dolāriem lielākas nekā vispārējā populācijā. Tāpat atklāts, ka veselības aprūpes darbiniekiem ir vairāk uzņemšanas nodaļas apmeklējumu nekā pārējiem nodarbinātajiem. Interesanti, ka veselības aprūpē strādājošie retāk apmeklē savu ģimenes ārstu, tomēr par 22% biežāk viņiem nepieciešama neatliekamā palīdzība, slimnīcās viņi pavada par 18% ilgāku laiku nekā citās sfērās strādājošie. Šāda tendence skaidrota ar to, ka veselības aprūpes darbiniekiem ir vieglāk piekļūt dārgajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.
"Ārstiem grūti ar to dzīvesveidu, ko citiem viņi iesaka kā veselīgu," piekrīt A. Vilsons. "Tādus ieteikumus neuztver personiski. Kāda vēl skriešana no rītiem vai vakariem?! Laika nav. Es smēķēju un ne maz. Tas ir rituāls, mans knupītis. Nekādas veselības problēmas, paldies Dievam, nav bijušas. Pat nitroglicerīns nav bijis vajadzīgs. Reizi gadā pie ģimenes ārsta aiznesu tikai papīrus parakstīt. Uzturs arī - absolūti brīvais režīms. Pērn ar kolēģiem īrējām sporta zāli, lai uzspēlētu basketbolu - par lielu brīnumu ar visu neveselīgo dzīvesveidu savos pāri piecdesmit varēju turēt līdzi trīsdesmitgadniekiem. Varbūt ģenētika palīdz neiedzīvoties kaitēs ar tādu dzīvesveidu?!"
V. Sīmansone smejoties stāsta, ka 30 gadu darbs neatliekamajā palīdzībā nes līdzi blaknes - mājās var gulēt tikai tad, ja ir tumsa un absolūts klusums, nakts darbs pieradinājis snaust, dzirdēt ikkatru troksnīti.
"Kad problēma "atkosta", tad jau ārsti parasti meklē palīdzību," domā A. Bārzdiņa. "Cita lieta, ka ārstu vidū ir daudz no tās sugas, kas nečīkst. Kā zināms, vārtiņi, kas čīkst, ilgi nelūst. Bet, ja nečīkst, tad lūst pa īstam un pavisam..."
Un specialitātes zīmogs?
Ir stereotips, ka korektākais ķirurgs līdz ar operāciju tērpa uzvilkšanu kļūst par citu cilvēku - British Medical Journal savulaik publicēja pētījumu, kas fiksēja pilnā anestēzijā norisošās operācijās lietoto lamuvārdu rupjības pakāpi. Tāpat ārstu vidū klejo joki par pediatriem, kas allaž runā pamazināmās formās, bet psihitari un psihoterapeiti - lēnāk, turklāt viņiem raksturīgs savāds pētījošs skatiens. D. Lapsa: "Ne visiem specialitāte uzspiež tik pamanāmu zīmogu kā karikatūru. No otras puses, tas šķiet tik dabiski - nu, iedomājieties, trīs profesiju pārstāvji - ārsts-dietologs, modes dizainers un kapracis brauc ekskursijā uz Parīzi. Kā viņu uzmanība būs sadalīta, ko katrs no viņiem ieraudzīs, ko atvedīs uz mājām? Īsts kapracis noteikti vēlēsies aplūkot Perlašēza kapsētu... un, ja vēl kādas bēres gadītos! Par pārējiem jau tāpat skaidrs..."
Uzrunātie ārsti ir vienisprātis - savas dīvainības, deformējot personību, profesija noteikti atstāj. A. Vilsons brīnās par savu prasmi runāt un "aizrunāt" bērnu, ja viņam jāiedod narkoze, jāatrod vēna injekcijām. "Lai bērnam iepriekš nebūtu jādod nomierinoša ķīmija, jāmuld trakāk nekā deputātam. Pēc dabas esmu nerunīgs, bet šajos gadījumos burtiski kādas slūžas atveras. Pat kolēģi brīnās - kā tu to spēj? Mājās ar saviem bērniem tā nav."
Savukārt A. Bārzdiņa atceras, ka anestezioloģijas reanimatoloģijas kursos kolēģi vilkuši uz zoba, kad viņa 83 gadus vecu pacientu, kas modies pēc operācijas, uzrunājusi: nu, mazo draudziņ, kā i'ko?
Gan V. Sīmansone, gan A. Bārzdiņa atzīst, ka profesija, kurā ikdienā redzi, cik trausla ir cilvēka dzīvība, dzīves vērtības ļoti ātri sakārto pareizajā secībā. Vairs neuztraucies par mazām ķibelēm, nozaudētām mantām, kaitina čīkstuļi. A. Bārzdiņa: "Ja tikko manās rokās bijis pacients (turklāt bērns!), kurš izgājis cauri ellei pēc smagas traumas, kurš ārprātā pacietīgi izcietis sāpes, tad man šķiet, ka ar cilvēkiem, kas īd par sīkumiem, kaut kas nav kārtībā! Tad varu kļūt dusmīga. Šādu reakciju novēroju ne tikai ģimenē, bet arī sociālajās attiecībās: veikalā, frizētavā. Ja kāds grib pārāk "iznesties" - ar tādu glumu, nepatiesu, viltotu noformējumu, tad melnais humors īpaši lien ārā."
Par to specialitātes zīmogu ir taisnība, turpina BKUS Intensīvās terapijas nodaļas reanimatoloģe. "Mēs ar kolēģi Vilni [] braucām mašīnā. Sastrēgumā skatāmies: mums priekšā džipā uz aizmugurējā sēdekļa lēkā divi bērni - nepiesprādzēti, priekšā divas kundzītes "sit klaču". Ko dara Vilnis? Pie sarkanās gaismas izkāpj un piesit kundzītēm pie mašīnas loga. Šajā brīdī perfekti nostrādāja profesionālā deformācija. Kāds varbūt padomāja - ko tas trakais lec no mašīnas un dauzās gar logiem, bet divi bērni varbūt tika paglābti no traumām!"
A. Bārzdiņa gan domā, ka medaļai ir otra puse: profesionālo darbību ietekmē cilvēka personība. Lai kļūtu par labu ārstu, jābūt kādam likteņa vai Dieva pieskārienam."Piemēram, lai būtu labs bērnu ārsts, jābūt mazliet dullam. Labā nozīmē. Jāprot atkal pacelties līdz bērna līmenim. Ar ārkārtīgi lielu mīlestību attiekties pret cilvēku, pret dzīvību."
* "Ziniet, dakter, drīz aizmirsīšu, kā mana balss skan!"
** "Sprāgstiet, sprāgstiet nost, kļūs vieglāk!"
