Aizvietot kolēģi

Ģimenes ārstiem, kam ir līgums ar valsti, līgumā jānorāda aizvietotājs, kapitācijas nauda atvaļinājuma laikā neceļo no kabatas uz kabatu, ģimenes ārsts saņem par ambulatorajā talonā norādītajām veiktajām manipulācijām, taču ārsti atzīst, ka tie nav lieli ieņēmumi, jo visbiežāk aprūpē kolēģa akūtos pacientus, pārējie paciešas.

Arī atvaļinājumā atbildu uz pacientu zvaniem

Mediķu ģimenē augušajai ventspilniecei ROZĀLIJAI ČIPIGAI jau bērnībā bija skaidrs - atvaļinājums nav iemesls, lai atraidītu smagi slimus pacientus, īpaši jaundzimušos. Arī tagad ārste, kura savā profesijā nostrādājusi 37 gadus un zina, kas ir izdegšanas sindroms, domā tāpat.

Parasti atvaļinājumā dodos rudenī, jo vasarā daudziem pacientiem nepieciešamas izziņas, lai dotos uz bērnudārzu, skolu, augstskolu. Tātad man jābūt sasniedzamai, turklāt, kā novērots, vasarā cilvēki bieži slimo, tāpēc gandrīz vienmēr pusi atvaļinājuma - divas nedēļas - izmantoju rudenī, kad vēl nav sākušās vīrusu izraisītās infekcijas. No vienas puses, atvaļinājumu plānoju, jo tas jāsaskaņo ar kolēģēm, no otras puses (kā tas bija šogad), reizēm atpūtā dodos tad, kad esmu ļoti nogurusi. Dažkārt, lai atgūtu spēkus, pietiek ar nedēļu.

Kad atpūšos, mani aizstāj kolēģe daktere Gaļina Pehota, ar kuru strādājam vienā kabinetā, bet, ja pacientu ir tik daudz, ka viņa nepagūst visus pieņemt, palīdz otra kolēģe - Lelde Zviedrīte: viņai ir mašīna, tāpēc var aizbraukt arī pie pacientiem novadā. Šogad esmu vēl labākā situācijā, jo mana māsiņā Daina Rulle, ar kuru strādājam kopā jau 17 gadu, kļuvusi par sertificētu ārsta palīdzi un var darboties patstāvīgi.

Manā ģimenes ārstes pediatres praksē ir ap 2200 pacientu, puse no viņiem ir bērni, tāpēc atvaļinājumā nevaru atļauties izslēgt tālruni vai ignorēt saņemtos zvanus. Pat tad, ja neesmu dzirdējusi zvanu, vēlāk atzvanu un pavaicāju, kas noticis. Zīdainīšus reizēm uzticu dakterēm Marutai Dreimanei un Inai Zemturei. Kad atvaļinājumā dodas viņas, izpalīdzu es. Te arī ir atbilde uz jautājumu par finansiālo pusi - aizstājot kolēģi, neprasu atalgojumu, un otrādi. Tā ir ērtāk un var iztikt bez liekām formalitātēm.

Visbiežāk kolēģes manas prombūtnes laikā konsultē bērnus, jo viņi nevar gaidīt divas nedēļas, bērniem klīniskā aina mainās ļoti strauji. Dodoties atvaļinājumā, redzamā vietā norādu, ka manis nebūs, bet, protams, ne jau visi pacienti apzinīgi to izlasa, tāpēc zvana man. Un es viņus uzklausu. Nu, kā lai neceļu klausuli, ja zvana zīdainīša māmiņa?! Varu iedomāties, kā viņa jūtas, kā uztraucas, aprūpējot savu pirmo bērniņu, tāpēc pat atvaļinājumā neizlaižu no rokām mobilo tālruni. Pazīstot savus pacientus, arī pa tālruni varu pateikt, vai cilvēks var gaidīt līdz rītam vai arī jāizsauc ātrā palīdzība un nekavējoties jādodas uz slimnīcu.

Reizēm atvaļinājumā piezvana arī kolēģes, kas mani aizvieto, jo tā daudz ātrāk izdodas noskaidrot, kā palīdzēt specifiskos gadījumos. Kamēr otrs ārsts iepazīsies ar slimības vēsturi, paies ilgs laiks, bet man viss svarīgākais paliek prātā.

Kolēģa pacients jāpieņem, pat ja pašas pacientu rinda pilna

INGA PUČKA, ģimenes ārste, SIA Druvas doktorāts Saldus novada Saldus pagastā strādā koppraksē ar kolēģi Vitu Opelti, un abas vienmēr viena otru aizvieto. Atvaļinājumus plāno laikus un cenšas, lai tie nesakristu vienā laikā. Ja nu tomēr ir prom abas, piemēram, ekskursijā vai seminārā, tad viņas aizvieto ārsta palīdze. "Sazināmies ar kolēģiem ģimenes ārstiem netālajā Saldū, pie kuriem pacientus var nosūtīt, ja gadījumā mūsu ārsta palīdze netiek galā. Mums ir ļoti saprotoši kolēģi. Grūti, manuprāt, ir tiem ģimenes ārstiem, kas strādā laukos tālu no pilsētas un ir vieni paši."

Pilns atvaļinājums - četras nedēļas no vietas - man nav bijis. Pat bērna piedzimšanas atvaļinājuma nebija, jo līdz pēdējai dienai strādāju, bet pēcdzemdību atvaļinājums bija daži mēneši. Taču tāda ir mūsu darba specifika. Ja atvaļinājuma laikā esmu dzīvesvietā ciematā, tas nozīmē, ka strādāju vēl nenormētāku darba laiku. Ja cilvēkam vajag ārstu, viņš to sameklēs. Klienta ideālais ģimenes ārsta modelis būtu, ja mēs strādātu 360 dienas gadā un 24 stundas diennaktī. Taču mani pacienti saprot, ka ārstam vajadzīga arī atpūta. Toties es saprotu pacientus - ja viņiem ir problēma, tad vieglākais risinājums ir piezvanīt savam ģimenes ārstam.

Atvaļinājumu cenšos dalīt pa divām nedēļām. Informāciju, ka nebūšu, izlieku gandrīz divus mēnešus iepriekš. Mūsu praksē ir tā - cilvēks var tikt pie ārsta, kad grib, viņam nav jāgaida nedēļu rindā. Abām ar kolēģi ir arī mācības. Pat par vienas dienas semināru laikus izliekam informāciju, bet par garākiem kursiem reizi vai divas gadā pacientus brīdinām pusotru mēnesi iepriekš. Hroniskie pacienti receptes parasti izņem pirms mūsu prombūtnes, bet ar akūtiem vai nu tiek galā mūsu vidējais medicīniskais personāls, vai arī viņi var doties pie konkrētiem ģimenes ārstiem Saldū.

Kolēģis ir jāsaudzē, tāpēc pirms atvaļinājuma cenšos pati pieņemt iespējami vairāk hronisko pacientu un sagatavot pacienta dokumentus, piemēram, DEĀK. Esam sākušas strādāt ar Medius datorprogrammu, tā ļoti atvieglo darbu recepšu izrakstīšanā. Ar finansiālo pusi aizvietošanas laikā nav problēmu. Koppraksē viena otru aizvietojam, bet pie kolēģiem Saldū pacienti tiek nosūtīti ar ambulatoro talonu.

Esmu pieejama arī atvaļinājumā, un mans tālrunis zvana bieži, par ko ģimene, protams, nav sajūsmā. Pacientus gan vienmēr brīdinu - ja varēšu, atbildēšu, bet, ja neceļu, neapvainojieties - esmu atvaļinājumā. Ja redzu, ka ir pieci neatbildēti zvani no viena numura, tad gan atzvanu.

Noteikti informēju kolēģi par terapiju pacientiem ar specifisku ārstēšanu. Bet nekad necenšos jaukties kolēģes darbā, mums ir absolūta savstarpēja uzticēšanās. Vajadzības gadījumā arī sazvanāmies. Paldies Dievam, man nav pacientu, ar kuriem grūti komunicēt. Tas gan ir zelta likums - ja kolēģe lūgusi pieņemt savu pacientu, tas jāizdara arī tad, ja pašas pacientu rinda tajā dienā ir pierakstīta pilna.

Svaigs skatījums uz kolēģa pacientu reizēm nāk tikai par labu

Ģimene ārste ELITA ADIJĀNE pēdējos desmit gadus ieradusi doties atvaļinājumā vienā un tajā pašā laikā - trīs nedēļas jūlija beigās vai augusta sākumā un vienu - kādā no ziemas mēnešiem. Un visu šo laiku viņu aizvieto viena un tā pati kolēģe. Tas ir abpusēji.

Kolēģe Sarmīte Breice parasti atvaļinājumu ņem jūnijā, mans laiks ir pēc tam. Mums viegli sarunāt - abām prakse ir vienā iestādē, vienā ēkā, vienā telpā. Visa darbam nepieciešamā dokumentācija ir uz vietas. Viegli pielāgoties, ja pēkšņi jābrauc uz kursiem, semināru, konferenci... Turklāt kolēģi ar gadiem pieslīpējas tāpat kā ģimenes locekļi. Un pacientiem labāk, ja zina, ar ko rēķināties.

Mans pacientu loks jau gadiem tikpat kā nemainās, tāpēc viņi ielāgojuši manu prombūtni un laikus plāno savas vajadzības. Man pat uz to nav jāmudina. Tomēr, ja nu rodas kāda vajadzība, mani pacienti pie sveša ārsta arī īpaši neraujas.

Protams, tas neattiecas uz neatliekamiem gadījumiem, kad daktera konsultācija ir būtiska šeit un tagad, nevis pēc mēneša. Tāpēc gadās, ka pirms atvaļinājuma man ir samērā karsts laiks. Bet tā dzīvē ir - ja cilvēks pieķeras vienam ģimenes ārstam, tad kā dadzis. Ir taču labi, ka ir viens dakteris, kas par tevi zina gandrīz visu - vajadzības, īpatnības! Par laimi, vasarā ir mazāka pacientu plūsma - viņi paši ir atvaļinājumā. Dienā man ir vidēji 10-12 pacienti, vasarā - mazāk. Ziemā gan ir gadījies, ka dienā atnāk pat 30 cilvēki.

Ja atvaļinājums sākas pirmdienā, parasti iepriekšējās ceturtdienas un piektdienas vakarus veltām sarunām par aizvietošanu. Par apgrūtinājumu neuzskatu kolēģa zvanu atvaļinājuma laikā - galu galā, ja es vēlos atpūsties un kāds paliek manā vietā, tad, darot manu darbu, visas nianses var nezināt vai es piemirstu kaut ko izstāstīt.

Atbildu uz tālruņa zvaniem arī pacientiem. No sarunas redzams, vai varu dot padomu, kā rīkoties, vai iesaku doties pie dakteres Breices, bet varbūt situācija tāda, ka var gaidīt mani atgriežamies. Ir daži pacienti, kas vispirms zvana man un tikai tad iet pie cita daktera, ja citādi nevar. Galvenais zelta likums - neatteikt pacientam! Tomēr pacienti mums ir labi audzināti un inteliģenti, lai izprastu sevi, savas vajadzības un saprastu, kas pašiem darāms un kas atstājams ārsta ziņā.

Reizēm "svešais" pacients redzams ar citādu skatījumu nekā kolēģei. Pat ja domas par ārstēšanas taktiku atšķiras, vienalga jāsaprot, ko un kāpēc otrs dakteris iepriekš nozīmējis. Kādreiz no malas daudz ko var labāk redzēt, taču tāpēc jau pacientam nav jāsaka: "Raugi, līdz šim viss ir bijis aplami, tāpēc jums jādara tā..." Ja gadās situācija, ka man ir pilnīgi cits viedoklis, tas pārrunājams ar kolēģi. Un kāpēc gan ne? Katram mums ir cita pieredze, dažādi arī pacienti, un reizēm varbūt pat ir nepieciešams viedoklis no malas. Ja nu tas patiešām man pašai nav ienācis prātā? Un vēl jo vairāk - ja izrādās, ka citādā pieeja pacientam nāk par labu! Mums taču svarīgs labs rezultāts, vai ne? Par saviem pacientiem gan ikdienā ar kolēģi nekonsultējos. Laikam tāpēc, ka nav gadījušās situācijas, kad pati netieku galā.

Man gan ir tikai tā sauktie maksas pacienti, taču kolēģei - arī līgums ar valsti, tomēr tāpēc nerodas grūtības, par aizvietošanu norēķinoties savstarpēji! Droši vien daudz sarežģītāk ir tiem ārstiem, kam nav kopprakses. Bet te - nebūšu es, būs mana kolēģe, nebūs manas kolēģes - būšu es!

Laukos ir labie palīgi - feldšeri

Ģimenes ārsts ANDRIS SPRIDZĀNS, kurš strādā Latvijas austrumdaļas tālākajā stūrī - Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Rekavā, saka: šogad darbīgs bijis vasaras vidus, kad aizvietojis kolēģi dr. Māru Pilāni no Baltinavas. Viņi ir tuvākie kaimiņi - aptuveni 16 kilometru attālumā, tāpēc jau daudzu gadu garumā Veselības norēķinu centra līgumos viens otru ierakstījuši kā aizvietotājus ilgākas prombūtnes laikā.

Laukos atšķirībā no pilsētas kolēģiem ir viens nozīmīgs pluss - mums palīgos ir sertificēti ārstu palīgi (feldšeri), kuru zināšanas un pieredze ir līdzvērtīga ārstu. Vecajos padomju laikos feldšeri taču strādāja patstāvīgi, tāpēc viņi prot gan diagnosticēt, gan ārstēt, gan arī vadīt ārstniecības procesu - ja paši netiek galā, nosūta pacientu uz slimnīcu vai pie konsultantiem-speciālistiem. Šie pieredzējušie feldšeri, kas strādā gandrīz katrā pagastā, ir mūsu, lauku ārstu, bāze. Manā praksē strādā ārsta palīdze Valentīna Mežale. Pieredzējusi kolēģe - es uz šo praksi atnācu 1986. gadā, Valentīna te jau bija strādājusi ar iepriekšējo dakteri. Viņai ir labas zināšanas pediatrijā, tādējādi viņa papildina mani bērnu vakcinācijā. Man ir pacienti ne tikai no Šķilbēnu pagasta, arī no Lazdulejas, Briežuciema - katrā pagastā ir feldšeris, regulāri ar šiem diviem feldšeriem sazinos, tā gan ārstam, gan arī pacientiem ir vieglāk un drošāk.

Mans garākais atvaļinājums ir bijis 30 dienas, taču tik garu atvaļinājumu esmu atļāvies paņemt tikai vienu reizi 20 gadu laikā, parasti plānoju 10-14 dienu atpūtu. Un tas nozīmē, ka no darba pārslēgties uz atpūtu jāprot jau nākamajā dienā, bet tas nemaz nav tik viegli... Ļoti labi atceros, ka savā garākajā atvaļinājumā par darba lietām sāku nedomāt tikai trešajā nedēļā. Man nav noteikts laiks, kad doties atvaļinājumā, izbrīvēju to gan ziemā, gan vasarā, skatos, kāda ir dzīves nepieciešamība. Doties garā atvaļinājumā es nevaru arī tāpēc, ka ik mēneša sākumā jākārto grāmatvedības lietas, man praksē nav aizvietotāja finanšu atskaišu rakstīšanā.

Kolēģa aizvietošanas laikā nevaru sūdzēties par milzu pacientu pieplūdumu no blakus prakses. Pirmkārt, slodzi samazina labie palīgi - feldšeri. Otrkārt, laukos jau nav kā pilsētā, kur vari ērti iesēsties autobusā un aizbraukt 10 kilometrus pie cita ārsta, laukos autobuss kursē divreiz dienā, un pacientam vizīte pie ārsta ir rūpīgi jāplāno. Ja zvana pacients no blakus prakses, nav problēmu "regulēt" rindu - četras dienas strādāju pēc pacientu pieraksta un vienu dienu bez pieraksta, katru dienu ir arī akūtās stundas.

Pacientus par savu prombūtni laikus brīdinu, lieku mobilizēties arī viņiem, saku: tagad izrakstīšu jums mazliet vairāk zāļu, jo kādu laiku nebūšu uz vietas.

Ārstējot dakteres M. Pilānes pacientus, cenšos nejaukties viņas kompetencē. Pacienti ir disciplinēti, viņi paši norāda: daktere iepriekš izrakstīja tādas vai citādas zāles. Es jau nezinu pacientu iepriekšējo vēsturi, kādi bijuši dakteres apsvērumi, izrakstot konkrēto medikamentu. Galvenokārt palīdzību pie manis meklē kolēģa akūtie pacienti un tie, kam jākārto darba nespējas lapas. Ārstēšanas algoritms jau zināms, tāpēc nekādu "revolūciju" kolēģa pacientu ārstēšanā netaisu.

Mans mobilā tālruņa numurs pacientiem ir pieejams, atrodams uzziņu katalogā, taču viņiem parasti saku: "Ja es prombūtnes laikā esmu jums ļoti vajadzīgs, labāk rakstiet vēstulītes īsziņu veidā - izlasīšu un atbildēšu."

Veselības norēķinu centrs mums nemaksā par kolēģa aizvietošanu, saņemam par veiktajām manipulācijām. Tā kā pacientu plūsma kolēģa prombūtnes laikā jūtami nepalielinās, tad finansiāli ievērojami vairāk nenopelnām, bet kolēģis nezaudē, aizejot atvaļinājumā.

Ja kāds saka - viņš strādā vairākus gadus un nevar aiziet atvaļinājumā, tas nav pareizi. Mēs esam ne tikai ģimenes ārsti, katram ir arī sava ģimene un hobiji. Un, lai pacienti būtu apmierināti ar mūsu darbu, ir sevi jāatjauno. Es braucu ar velosipēdu, peldos, daudz staigāju ar kājām. Tāpat dziedu un spēlēju folkloras kopā - dziedot latgalisko folkloru, var ļoti labi uzlādēties!

Foto: Inese Austruma, Ingus Ķēpulis, Līga Gabrāne un no Doctus arhīva