Ar psoriāzi slimo aptuveni 3 % pasaules populācijas. Šiem pacientiem ir lielāks risks metabolisku, psihiatrisku, kardiovaskulāru un gastrointestinālu blakusslimību attīstībai, kuras pasliktina dzīves kvalitāti, ja psoriāze laikus netiek ārstēta un uzraudzīta un ja netiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts.
Psoriāzes terapija un pacientu līdzestība
AVOTS: Aoki KC, Wong S, Duong JQ, Feldman SR. Adherence to Psoriasis Therapies. Dermatol Clin. 2024 Jul; 42(3): 495-506. doi: 10.1016/j.det.2024.02.010. PMID: 38796278.
Psoriāzes ārstēšanas iespējas ir ļoti plašas: no lokālas terapijas (kortikosteroīdi, kalcineirīna inhibitori, D vitamīna analogi, A vitamīna analogi, PDE4 inhibitori, arilhidrokarbona receptoru agonisti, emolienti, salicilskābe, antralīns), fototerapijas līdz sistēmiskai terapijai (metotreksāts, retinoīdi, ciklosporīns, bioloģiskie medikamenti). Lai gan klīniskajos pētījumos, kur dalībnieki cieši tiek uzraudzīti, šī terapija strādā ļoti labi, ikdienas dzīvē pacienti bieži vien nepieredz tādus pašus uzlabojumus. Kāpēc tā? Viens no faktoriem, kas var ietekmēt klīnisko iznākumu, ir līdzestība.
Nelīdzestību ietekmējošie faktori
Vairāki faktori ietekmē primāru un sekundāru nelīdzestību. To var kategorizēt četrās grupās: ar slimību, ar pacientu, ar ārstēšanu un ar veselības aprūpes sistēmu saistīta nelīdzestība.
Ar pacientu saistītie faktori iekļauj indivīda demogrāfiskos, sociālekonomiskos un psiholoģiskos raksturlielumus. Labāka veselībpratība, izpratne par ieguvumiem no ārstēšanas un specifiski sociālie faktori (laulība, nodarbinātība, alkohola un cigarešu nelietošana) korelē ar augstāku pacienta līdzestības pakāpi terapijai.
Ar ārstēšanu saistītie faktori iekļauj ārstēšanas ilgumu, sarežģītību un panesību, proti, īstermiņa lietošana, laba panesība un vienkāršs režīms ar vienu kombinēto medikamentu nozīmē labāku līdzestību nekā divi atsevišķi preparāti.
Pacienta līdzestība ārstēšanas sākumā un novērotie uzlabojumi veicina līdzestību saglabāt ilgtermiņā (vai arī — pārtraukt medikāciju, nodomājot, ka to vairs nevajag).
Primārā līdzestība
Specifiski šķēršļi līdzestībai iedalāmi primāros un sekundāros. Kopumā literatūra par primāru līdzestību psoriāzes ārstēšanā ir samērā skopa. Dati no 2008. gada pētījuma rāda, ka 10—20 % no visām dermatoloģisko preparātu receptēm aptiekā nav izņemtas. Vismaz vienu no viņiem parakstītajām zālēm nākamajās četrās nedēļās kopš konsultācijas nav lietojuši 30,7 % no 322 pacientiem ar dermatoloģisku problēmu.
Nozīmētos medikamentus izteiktāk neizņem tieši psoriāzes pacienti (pat 50 % no parakstītajām receptēm), salīdzinot ar citu dermatoloģisku problēmu (aknes, dermatīta, infekcijas) pacientiem.
Galvenie riski primārai nelīdzestībai ir kontroles vizītes trūkums pēc medikamenta izrakstīšanas, jaunāks pacienta vecums (< 60 g.v.) un medikamenta izmaksas.
Sekundāra līdzestība: lokālā terapija
Ziņotā psoriāzes pacientu proporcija, kuri terapiju nelieto viņiem nozīmētajā veidā, ir 39—73 %. Psoriāzei nespecifisks faktors ir pacientu tendence kavēties ar kāda medikamenta lietošanu, ja bijusi pieredze, kad kāds medikaments izraisījis blaknes. Kādā pētījumā konstatēts, ka līdzestība pacientiem, kas pieredzējuši medikamentu izraisītas blaknes, vidēji ir 45,7 %, bet pacienti, kam blaknes nav attīstījušās, ir līdzestīgāki, sasniedzot 73,3 %.
Tāpēc, piemēram, ādas plānināšanās pēc kortikosteroīdu lietošanas vai ādas kairinājums pēc A un D vitamīna analogu un kalcineirīna inhibitoru lietošanas var veicināt pacienta nelīdzestību turpmāk.
Protams, vērā ņemams faktors ir laiks. Ja medikaments jāuzklāj vairākas reizes dienā, pacientam vajadzīgs laiks, plānošana un vēlme to darīt. Visbiežāk psoriāzes pacienti sūdzas par medikamenta uzsūkšanos, uzklāšanas biežumu vairāk nekā reizi dienā, drēbju nosmērēšanos. Daudzi pacienti mēdz attīstīt stratēģisku nelīdzestību, veidojot “medikamentu brīvdienas”, kādu laiku nelietojot neko.
Sekundāra līdzestība: sistēmiska terapija
Ar sistēmisku terapiju lielākoties saistās blakusparādību izraisīta nelīdzestība. Tādi perorāli lietojamie medikamenti kā metotreksāts, retinoīdi un ciklosporīns var provocēt sliktu dūšu, vemšanu, mukozītu, hepatotoksisku reakciju. Retrospektīvā pētījumā konstatēts, ka bioloģiskajiem medikamentiem ir augstāks līdzestības rādītājs nekā metotreksātam.
Jāņem vērā, ka labāka līdzestība bioloģiskajiem preparātiem varētu būt tāpēc, ka tos nozīmē pacientiem ar nopietnāku slimības gaitu, attiecīgi arī pacientu uzraudzība ir rūpīgāka, pacienti biežāk dodas uz konsultācijām.
Iespējas līdzestību uzlabot
- Pacienta—ārsta attiecības stiprināmas atvērtā komunikācijā, ar dalītu lēmumu pieņemšanu, pielāgotu ārstēšanas stratēģiju. Pacients jānodrošina ar skaidri saprotamu, uzrakstītu informāciju par medikamentiem.
- Jānoskaidro šķēršļi, kas var traucēt medikamentu lietot: izmaksas, kontroles vizīšu trūkums. Jābūt atvērtam pret tādām pacientu grupām ar tipiski sliktu līdzestību kā jaunāki cilvēki vai hroniski slimi pacienti.
- Terapija jāsāk uzreiz pēc pirmās vizītes. Lai veicinātu primāru līdzestību, kontroles vizītei jābūt jau pēc nedēļas.
- Lai vadītu pacienta lēmuma pieņemšanas procesu, izmanto biheiviorālas intervences.
- Palīdzēt var arī tehnoloģijas — atgādinājuma īsziņa, izglītojoši materiāli, elektroniskās ierīces var uzraudzīt un potenciāli veicināt līdzestību.
Prof. Mikažāns: “Mūsdienās psoriāzes pacientam, ņemot vērā slimības plašo sastopamību, ir plašāks ārstniecības līdzekļu klāsts, kuru pieejamība pat ir labāka nekā citu ādas slimību pacientiem, tāpēc ārstējošais ārsts var izvēlēties pacientam piemērotāko terapiju. Tas rada izaicinājumus, jo ārstēšana ir laikietilpīga, sarežģīta, arī papildu izmeklējumi var ietekmēt pacienta līdzestību. Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka pacienti, kas neregulāri lieto medikamentus vai nepilda ārstēšanas plānu, pieredz mazāk uzlabojumu vai piedzīvo slimības paasinājumus. Psoriāzes pacienti bieži saskaras ar sociālo stigmu un emocionālu stresu, kas var pasliktināt viņu līdzestību, jo depresija un trauksme, kas bieži vien pavada psoriāzi, var iespaidot veiksmīgu ārstēšanas iznākumu, radot sarežģījumus attiecībās ar ārstējošo ārstu un ietekmējot motivāciju regulāri lietot medikamentus. Jau pašlaik jaunās tehnoloģijas, ko mēs izmantojam klīnikā, piemēram, mobilās lietotnes vai elektroniskās atgādinājumu sistēmas, ieņem nozīmīgu lomu līdzestības uzlabošanā. Tehnoloģijas var palīdzēt pacientiem atcerēties lietot medikamentus, sekot līdzi simptomiem un saņemt attālinātas ārsta konsultācijas ne tikai pētījumos, bet arī ikdienas klīniskajā praksē. Raksts norāda arī to, ka līdzestība nav tikai pacienta atbildība, tas ir arī veselības aprūpes speciālista uzdevums, jo regulāras un uz pacienta izglītību orientētas vizītes palīdz psoriāzes pacientiem labāk izprast savu stāvokli un terapijas nozīmi, tādējādi uzlabojot līdzestību konvencionālai sistēmiskai un bioloģiskai terapijai.”
Psoriāzes blakusslimības un to ietekme uz ārstēšanas iznākumu
AVOTS: Taliercio M, Lebwohl M. Psoriasis Comorbidities and Their Treatment Impact. Dermatol Clin. 2024 Jul; 42(3): 405-416. doi: 10.1016/j.det.2024.02.007. PMID: 38796272.
Psoriāze kā hroniska sistēmiska iekaisīga ādas slimība saistīta ar vērā ņemamām blakusslimībām, kas nereti nav pietiekami diagnosticētas. Šajā pārskatā uzmanība pievērsta dažādiem līdztekus klīniskajiem stāvokļiem, kad vajadzīga multidisciplināra psoriāzes pārvaldības stratēģija.
Kardiovaskulāras slimības
Vairākos pētījumos psoriāze uzrādīta kā neatkarīgs kardiovaskulāro slimību (KVS) riska faktors. Šobrīd uzskata, ka KV iznākumi tieši un netieši saistīti ar sliktāku psoriāzes gaitu un augstāku relatīvo risku pacientiem ar smagu slimības gaitu un gados jaunākiem pacientiem.
KVS attīstība saistīta ar t.s. psoriāzes maršu. Tā kā tas ir sistēmisks iekaisīgs stāvoklis, psoriāze rada progresējošu šūnu disfunkciju audos arī ārpus ādas, ko mediē Th1 un Th17 aktivācija, attiecīgi veidojas insulīnrezistence un endotēlija disfunkcija. Psoriāze saistīta ar augstāku kalcija saturu koronāros asinsvados, izteiktāk pacientiem ar smagu slimības gaitu.
No terapijas izvēlēm visaugstākais pierādījumu līmenis kardiovaskulāro risku mazināšanā ir TNF inhibitoriem. Tā kā nozīmīgs veicinātājfaktors vaskulāra iekaisuma attīstībā ir IL–17A, tad apsverama izvēle ir arī ar IL–17 saistītie medikamenti.
Metaboliskais sindroms
Vairākos pētījumos pierādīts augstāks metaboliskā sindroma un cukura diabēta sastopamības rādītājs psoriāzes pacientiem nekā vispārējā populācijā. Mehānisms, kas veicina metaboliskā sindroma attīstību psoriāzes pacientiem, ir daudzfaktoru un nepilnīgi aprakstīts. Citi svarīgi iesaistītie faktori ir proinflamatoro citokīnu proliferācija, oksidatīvais stress, endoplazmatiskā tīkla stress, adipocitokīni un disbioze. Psoriātiskais maršs veicina sistēmisku iekaisumu, insulīnrezistenci, endotēlija disfunkciju un palielina KV risku.
Metaboliskais sindroms ietekmē ārstēšanas izvēli psoriāzes gadījumā. Pārvaldībai jānotiek roku rokā ar pacienta ģimenes ārstu, kas regulē asinsspiedienu, lipīdu līmeni, uzturu, alkohola un citu vielu patēriņu. Sistēmiskā terapija ar metotreksātu un ciklosporīnu nozīmējama ļoti piesardzīgi. Kopumā bioloģiskie medikamenti varētu būt droša pieeja, ņemot vērā pacienta ĶMI.
Iekaisīgas zarnu slimības
Krona slimība (KS) un čūlainais kolīts (ČK) ir visbiežākās iekaisīgās zarnu slimības (IZS) un saistītas ar psoriāzi. 2018. gada meta–analīze rāda, ka psoriāzes pacientiem ir paaugstināts risks KS un ČK attīstībai, turklāt psoriātiskā artrīta pacientiem šis risks palielinās vēl vairāk.
Psoriāze un IZS abas ir hroniskas iekaisīgas slimības, kas attīstījušās autoimūnu procesu rezultātā ģenētiskas predispozīcijas un zarnu trakta mikrobioma izmaiņu fonā. Psoriāzes gastrointestinālā iesaiste tipiski saistīta ar zarnu trakta disbiozi, īso ķēžu taukskābju degradāciju, pastiprinātu zarnu caurlaidību un regulācijas traucējumiem.
Ārstēšanas pieeja psoriāzes pacientiem ar IZS jākoordinē kopā ar gastroenterologu. Medikamentu klases, ko ierasti nozīmē šai pacientu grupai, ir TNF, IL–12/23, JAK inhibitori un terapija ar antiintegrīnu. Nozīmīga uzmanība jāpievērš IL–17 klases bioloģiskajiem preparātiem, pēc kuru lietošanas novērota paradoksāla reakcija un iespējams KS vai ČK paasinājums.
Psihiskā veselība
Depresīvā spektra traucējumi psoriāzes pacientiem saistīti ar sliktu funkcionalitāti un veiktspēju. Pacienti ar psoriāzi par 50 % biežāk paudīs depresīvu simptomātiku un piedzīvos trauksmi nekā vispārējā populācija. Biežāk skar jaunākas sievietes, drīzāk ar zemiem ienākumiem un citām blakusslimībām. Kamēr īstie depresijas apmēri psoriāzes pacientiem nav zināmi, tiek ziņots par ~ 10 % pacientu ar klīnisku depresiju un vairāk nekā 20 % ir depresīvā spektra simptomātika.
Ārstējot pacientu ar smagu depresiju, dermatologam jāņem vērā, ka pacienti ar psiholoģisku distresu būs mazāk apmierināti ar klīnisko iznākumu, attiecīgi jāveicina atvērtas komunikācijas un papildu atbalsta pieejamība.
Prof. Mikažāns: “Raksta tēma par psoriāzi un tās saistību ar blakusslimībām ir ļoti aktuāla, jo apstiprina nepieciešamību pēc holistiskas pieejas psoriāzes pacientu aprūpē.
Smagas gaitas psoriāze kā sistēmiska slimība jāārstē ne tikai dermatoloģiski, jo ārstam uzmanība jāpievērš arī pacienta sirds—asinsvadu, endokrīnās, kuņģa—zarnu trakta un psihiskās veselības stāvoklim, ko bieži vien nevar pilnvērtīgi nodrošināt ārstējošais ārsts dermatologs.
Rakstā pieminētais “psoriāzes maršs” ir mūsdienu psoriāzes koncepts, kas atspoguļo psoriāzes progresējošo ietekmi uz organismu un norāda nepieciešamību agrīni iejaukties, lai samazinātu turpmāku sistēmisku bojājumu risku. Dermatologiem un ģimenes ārstiem jāstrādā kopā, lai identificētu pacientus, kuriem ir paaugstināts risks, un atbilstoši pielāgotu ārstēšanu, lai šos riskus mazinātu. Identificējot noteiktus riskus, aktuāla kļūst arī kardiologa, gastroenterologa un psihiatra līdzdarbība psoriāzes pacienta aprūpē. Sekmīga psoriāzes un ar tos saistīto blakusslimību aprūpe nozīmē arī sabiedrības izglītošanu un pacientu informētību. Pacientam jābūt informētam par psoriāzes sistēmiskajām sekām, lai viņš aktīvi iesaistītos ārstēšanas procesā un būtu motivēts sadarboties ar ārstu dermatologu un neizlaistu plānotās vizītes, jo daudzi pacienti joprojām uzskata, ka psoriāze ir tikai norobežota ādas slimība.”
Fototerapija bioloģisko medikamentu ērā
AVOTS: Sandoval AGW, Mahajan A, Buzney E. Phototherapy for Psoriasis in the Age of Biologics. Dermatol Clin. 2024 Jul; 42(3): 399-404. doi: 10.1016/j.det.2024.02.002. PMID: 38796271.
Kad pirmās līnijas medikamenti nelīdz vai psoriāze skar lielu ķermeņa laukumu vai grūti ārstējamas ķermeņa zonas, dermatologs var lemt par labu divām terapeitiskajām stratēģijām: sistēmiskai terapijai vai fototerapijai.
Primārie faktori, kas ietekmē klīnicista izvēli par labu kādam no terapijas veidiem, ir tā klīniskā efektivitāte, uzlabojumu iestāšanās ātrums un spēja noturēt slimību remisijā. Tāpat jāņem vērā arī ar pacientu saistītie faktori, izmaksas, pieejamība. Der atcerēties, ka bieži vien ar monoterapiju var nepietikt un vajadzēs izmantot vairākas modalitātes.
Efektivitātes salīdzinājums
Bioloģiskie preparāti un mazās molekulas ir pierādīti efektīvi līdzekļi psoriāzes ārstēšanā ar ātru iedarbību. Dati no meta–analīzes rāda, ka vidējais PASI 75 (vismaz 75 % samazinājums) pēc 10—16 nedēļu terapijas risankizumabam bija 89,2 %, sekukinumabam 83,1 %, adalimumabam 69,5 %. Fototerapijas gadījumā PASI 75 pēc 20—40 fototerapijas sesijām sasniedz 70 %.
PASI 90 bioloģiskajiem preparātiem/mazajām molekulām sasniedz 71,6 % risankizumaba lietotāju, 61,4 % sekukinumaba lietotāju un 43,7 % adalimumaba lietotāju. Meta–analīžu par fototerapijas novērtējumu attiecībā uz PASI 90 nav, bet perspektīvā kohortas pētījumā aprēķināta efektivitāte 41 %, kas joprojām norāda uz terapijas potenciālu. Dažām apakšgrupām ieguvums no fototerapijas varētu būt lielāks, piemēram, PASI 90 pēc 20 fototerapijas sesijām sasniedza 89,1 % pacientu ar pilienveida psoriāzi.
Riski un kontrindikācijas
Tomēr jāņem vērā, ka bioloģiskie preparāti nav piemērojami visiem pacientiem un ka izmaksas veselības aprūpes sistēmai ir ievērojamas, turklāt pacients pastāvīgi jāuzrauga. Tā kā to lietošana palielina risku infekciju reaktivācijai, īpaši jāuzmanās pacientiem ar HIV, tuberkulozi, hepatītu.
Fototerapijai kontrindikāciju ir salīdzinoši maz. Absolūtā kontrindikācija ir xeroderma pigmentosus u.c. fotosensitivitātes veidi, kā arī ciklosporīnu lietošana fototerapijas laikā, jo var veicināt fotokarcinoģenēzi. Fototerapija piesardzīgi jānozīmē pacientiem ar sistēmas sarkano vilkēdi, melanomu anamnēzē, fotosensibilizējošu medikamentu lietošanas laikā.
Remisijas potenciāls
Remisijas ilgums ir nozīmīgs faktors terapijas izvēlē. Kaut relapsa definīcija pētījumos atšķiras, aprēķināts, ka visilgākais laiks līdz slimības paasinājumam ir pēc sekukinumaba lietošanas (28 nedēļas piecos pētījumos). Infliksimaba gadījumā tās ir 26 nedēļas, iksekizumaba — 20,4 nedēļas, etanercepta — 13 nedēļas.
Daudz ilgāku remisiju uzrāda fototerapija. Visievērojamākie rezultāti konstatēti ar PUVA: pētījumā fiksēts, ka 42 % paliek remisijā vienu gadu pēc ārstēšanas pārtraukšanas. Remisijas ilgumu iespējams noturēt, fototerapiju saglabājot kā uzturošu kursu, piemēram, ik pēc diviem mēnešiem.
Prof. Mikažāns: “Raksts par psoriāzes ārstēšanas iespējām — par bioloģisko medikamentu lietošanu un fototerapiju — sniedz interesantu un mūsdienu dermatoloģijā aktuālu ieskatu salīdzinošā terapeitisko izvēļu efektivitātē. Fototerapija ir mazāk invazīva metode nekā bioloģisko medikamentu lietošana, tāpēc var būt pat efektīvāka pacientiem ar dažām psoriāzes formām, piemēram, pilienveida psoriāzi. Publikācijā pieminētie salīdzinoši zemākie PASI rādītāji fototerapijā norāda uz mazāku efektivitāti kopumā, kas iekļauj arī vissmagākās slimības formas, taču dažām apakšformām tā joprojām ir pirmās izvēles terapija. Fototerapijai ir mazāk kontrindikāciju, un tā var būt drošāka izvēle pacientiem ar noteiktiem riska faktoriem. Dažus fototerapijas veidus (ne visus) var izmantot arī grūtniecības laikā un ne tikai psoriāzes ārstēšanai. Tomēr nevar aizmirst par fotosensitīvo reakciju riskiem un īpašu piesardzību, lietojot fotosensibilizējošus medikamentus, ko dermatologi un pacienti nereti aizmirst vai par ko nav pietiekami informēti. Bioloģiskie medikamenti, kas Latvijā lietojami mūsu pacientiem, piemēram, adalimumabs, risankizumabs, sekukinumabs, guselkumabs un ustekinumabs, ir ļoti efektīvi, kas arī atspoguļots rakstā minētajos PASI 75 un PASI 90 rādītājos. Šie medikamenti bieži sniedz ātru un ievērojamu uzlabojumu, taču jāņem vērā iespējamie riski, piemēram, latentu infekciju aktivācija, smagas gaitas infekciju norise un komplikācijas. Runājot par smagu psoriāzes formu ārstēšanu, kad, piemēram, terapija ar bioloģiskiem medikamentiem nav pietiekami efektīva, nevajadzētu aizmirst par bioloģisko medikamentu un fototerapijas kombinēšanu, kas var būt efektīva alternatīva bioloģisko medikamentu lietošanai monoterapijā, lai uzlabotu ārstēšanas rezultātus un samazinātu ilgtermiņa blakņu risku.”
Niezi paredzošie faktori un klīniskais raksturojums psoriāzes pacientiem
AVOTS: Morariu SH, Cotoi OS, Tiucă OM, et al. Predicting Factors and Clinical Characteristics of Pruritus in Psoriasis: A Cross-Sectional Survey. Life (Basel). 2024 Jun 28; 14(7): 827. doi: 10.3390/life14070827. PMID: 39063581; PMCID: PMC11277965.
Vēsturiski psoriāze tika uzskatīta par ādas slimību, kas neniez; nieze pat tika izmantota kā rādītājs, pēc kura atopisko dermatītu atšķirt no psoriāzes. Tomēr šobrīd uzskata citādi, un konstatēts, ka nieze sastopama 60—90 % psoriāzes gadījumu. Šajā pētījumā novērtēta psoriātiskās niezes sastopamība un raksturlielumi.
Materiāli un metodes
Šis šķērsgriezuma pētījums ar daļēji strukturētu interviju (48 jautājumi) notika no 2022. gada aprīļa līdz 2024. gada martam Rumānijā, un tā primārais uzdevums bija aprēķināt niezes sastopamību psoriāzes pacientiem. Sekundārais uzdevums — identificēt faktorus, kas saistīti ar niezes klātieni un intensitāti.
Slimības aktivitāte tika definēta pēc PASI rezultāta, kur PASI < 5 punkti bija viegla slimības gaita, PASI 5—10 punkti vidēja slimības gaita, PASI > 10 punkti smaga slimības gaita. Dzīves kvalitāti izvērtēja ar DLQI jeb dermatoloģiskās dzīves kvalitātes indeksa rādītāju, kur 0—1 punkts nozīmē nelielu vai nekādu slimības ietekmi uz dzīves kvalitāti un > 20 punkti nozīmē ļoti lielu ietekmi uz dzīves kvalitāti.
Rezultāti
Pētījumā piedalījās 163 pacienti ar psoriāzi, kuri atbilda iekļaušanas kritērijiem (19—87 gadus veci, 90 vīrieši). Vidējais slimības ilgums pacientam bija 17,3 ± 13,55 gadi.
No 163 pacientiem niezi kā simptomu atzīmēja 115 (70,55 %). Netika novērotas sociāli demogrāfiskas atšķirības pacientiem ar niezi vai bez niezes. Pacientiem ar niezi bija ievērojami augstāki PASI (p = 0,003) un DLQI (p < 0,001) rādītāji nekā pacientiem, kam niezes nebija. Tāpat tika novērots, ka pacientiem ar niezi ir augstāks ĶMI rādītājs (p = 0,03).
Nieze bieži tika aprakstīta kā kairinoša sajūta ādā, īpaši bojātās ādas rajonos, ko veicina stress, temperatūras svārstības. Pārsvarā tās intensitāte bija vidēja. Niezi visbiežāk atviegloja emolientu lietošana, bet bioloģiskie preparāti atzīmēti kā metode, kas pasargā no niezes attīstības un negatīvi korelē ar niezes intensitāti.
Nieze biežāk ir pacientiem lielākā vecumā, ar augstāku ĶMI un PASI rādītāju, bet intensīvāka nieze (≥ 7 punkti VAS) biežāk ir sievietēm, pacientiem ar augstāku PASI un biežākām niezes epizodēm.
Prof. Mikažāns: “Raksts sniedz svarīgu un detalizētu ieskatu par psoriāzes ierosinātas niezes intensitāti, tās saistību ar slimības smagumu un dzīves kvalitāti. DLQI indeksa kā raksturlieluma izmantošana, lai novērtētu niezes ietekmi uz dzīves kvalitāti, ir pozitīvs aspekts, jo ļauj objektīvi novērtēt, kā psoriāze un tās simptomi ietekmē pacientu ikdienu. Tas pastiprina nepieciešamību iekļaut dzīves kvalitātes novērtēšanu ikdienas praksē, lai pilnvērtīgi izprastu pacienta stāvokli un pielāgotu ārstēšanas pieeju. Pētījuma rezultāti skaidri parāda, ka nieze ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti, it īpaši pacientiem ar smagāku slimības gaitu. Tas vēlreiz apliecina, ka niezes ārstēšana ir svarīga ārstēšanas procesa sastāvdaļa, lai uzlabotu pacienta vispārējo labsajūtu. Rakstā minētās rekomendācijas, piemēram, emolientu lietošana niezes kontrolei, ir praktiski izmantojamas un viegli īstenojamas klīniskajā praksē.”
