Multiplās sklerozes diena* kopš 2009. gada tiek atzīmēta 30. maijā. 2020.—2022. gada tēma ir “connections” jeb apvienošanās. MS Connections izaicina pārraut sociālās barjeras, kuru dēļ multiplās sklerozes pacienti jūtas vientuļi un sociāli izolēti. Īpaši sāpīga šī tēma ir Covid–19 pandēmijas laikā.
Arī Doctus iesaistās Pasaules multiplās sklerozes dienā: aktualizējot problēmu, atgādina par to medicīnas speciālistiem un ielūkojas nesenās publikācijās par multiplo sklerozi. Lai pārrunātu multiplās sklerozes nozīmīgumu, uz sarunu aicinājām Dr. med., prof., neirologu Andreju Milleru, kura klīniskā pieredze darbā ar multiplās sklerozes pacientiem ir vairāk nekā divas desmitgades.
Dr. med., prof. A. Millers: “Pasaulē no MS cieš vairāk nekā 2,3 miljoni pacientu. Tā ir iekaisīga, demielinizējoša, neirodeģeneratīva un progresējoša CNS slimība, kas ir galvenais invaliditātes iemesls gados jauniem cilvēkiem. Šiem pacientiem būs ilgstoši jāārstējas, būs nepieciešama rehabilitācija, sociālā aprūpe, turklāt ārstēšana ir dārga, un tas viss kopumā ir liels slogs arī valstiskā līmenī.
Pētījumi rāda, ka piecus gadus pēc saslimšanas darbspējīgi ir tikai 25 % no MS pacientiem, tāpēc arvien vairāk tiek runāts par MS pacientu nodarbinātības nodrošināšanu.
Visā pasaulē mēs ik gadu atzīmējam MS dienu, kad uzmanība tiek pievērsta MS pacientu vajadzībām. MS pacientu biedrības visā pasaulē ir ļoti aktīvas. Arī Latvijā kopš 1995. gada ir MS biedrība, kas apvieno šos pacientus un rūpējas par viņu vajadzībām. Ar MS pacientu biedrības līdzdalību esam daudz panākuši saistībā ar imūnmodulējošās terapijas pieejamību un valsts kompensāciju zāļu sarakstā.”
Multiplās sklerozes pacientu fiziskās aktivitātes Covid–19 pandēmijas laikā. Aptaujas rezultāti
AVOTS: Kalron A, et al. (2021). Physical activity behavior in people with multiple sclerosis during the COVID-19 pandemic in Israel: Results of an online survey. Multiple sclerosis and related disorders, 47: 102603. doi: 10.1016/j.msard.2020.102603.
Nedz multiplā skleroze (MS), nedz pirmās līnijas slimību modificējošo preparātu lietošana nepalielina risku saslimt ar Covid–19, taču izolācija mājās var būt iemesls, kāpēc MS pacienti mazāk kustas, mazāk iesaistās fiziskās aktivitātēs. Šāda izvairīšanās uzvedība var būt drauds mobilitātei, kognīcijai, fiziskajai noturībai, pasliktinot MS pacienta vispārējo dzīves kvalitāti.
Materiāli un metodes
Pētījums tika veikts Izraēlā (pēc 2020. gada septembra datiem valstī ir 12 861 MS pacients) ar tiešsaistes anketu palīdzību. No 2020. gada 15. maija līdz 15. jūnijam ar MS saistītās interneta vietnēs, kā arī personificēti MS pacientiem, kuru dati pieejami MS centra datubāzē, tika izsūtīta anketa par fizisko aktivitāšu paradumiem šajā laikā.
Anonīmā aptaujā bija desmit jautājumi: aprakstošie (vecums, dzimums, slimības ilgums, nepieciešamība staigāšanas laikā izmantot balsta ierīces) un specifiskie (kā pandēmija ietekmējusi fizisko aktivitāšu uzvedību). MS pacientiem bija jānovērtē arī sava fiziskā forma salīdzinājumā ar stāvokli pirms pandēmijas.
Rezultāti
No 120 aizpildītajām anketām 78 anketas bija iesūtījušas sievietes, vidējais vecums 43,0 gadi (SN 12,9). Lielākajai daļai (48,3 %) aptaujāto slimība nav ilga (līdz pieciem gadiem), 88,3 % nebija nepieciešamas atbalsta ierīces staigāšanai.
No MS pacientiem, kas pirms pandēmijas nodarbojās ar fiziskām aktivitātēm, šobrīd tās bija pametuši 17,5 %, nodarbību intensitāti mazinājuši 33,3 %, līdzšinējā režīmā darbojās 20 %, bet fizisko aktivitāšu nodarbības intensificējuši tikai 18,3 % respondentu. Visbiežākais vingrošanas veids — aerobās slodzes vingrojumi (72,1 %).
Savu fizisko formu MS pacienti raksturoja šādi: 31,7 % ziņoja, ka fiziskā forma pasliktinājusies, 60 % nejuta izmaiņas, 8,3 % norādīja uz uzlabojumu.
Secinājumi
Pētījuma autori uzsver: aptaujas rezultāti norāda, ka jāpievērš uzmanība MS pacientu fizisko aktivitāšu uzvedības maiņai pandēmijas laikā. Turpmākos garengriezuma pētījumos būtu jāizvērtē, kā šāda uzvedības maiņa ietekmē MS pacientu ilgtermiņā.
Dr. med., prof. A. Millers: “Bieži vien MS slimības simptomi nav tik izteikti sākumā, un tos gan pacients, gan ārsts var nepamanīt. Slimībai progresējot, var pievienoties dažādi neiroloģiski, kognitīvi traucējumi, kā arī depresijai raksturīgie simptomi. Covid–19 pandēmija ir izmainījusi mūsu dzīves stilu un iespējas. Izolācija mājās bieži vien rada depresīvus traucējumu, kā arī samazina līdzšinējās ikdienas aktivitātes. Ārkārtējās situācijas laikā bija ierobežota pieejamība fizioterapijai un fiziskām aktivitātēm, kas nenoliedzami pasliktināja MS pacientu dzīves kvalitāti. Joprojām ierobežota ir pulcēšanās un nav iespējas satikt cilvēkus ar līdzīgām problēmām, ar ko iepriekš pārrunāta slimības gaita un viss ar to saistītais, lai psiholoģiski atvieglotu savu stāvokli. Kā ziņots šajā pētījumā, pandēmijas laikā fiziskā forma pasliktinājusies vairāk nekā 30 % MS pacientu.
Iepazīstoties ar Zviedrijā veiktu pētījumu “MS un Covid–19”, kur analizēti dati pēc Zviedrijas MS reģistra informācijas (17 740 pacienti), secināms, ka, lai gan šie pacienti ilgstoši saņem imūnmodulējošu terapiju, saslimstība ar Covid–19 ir līdzīga kā vispārējā populācijā. Tāpēc varam būt droši, ka terapija nerada papildu riskus šiem pacientiem saslimt ar Covid–19.”
Telerehabilitācija pacientiem ar multiplo sklerozi
AVOTS: Shaw MT, et al. (2021). Telerehabilitation benefits patients with multiple sclerosis in an urban setting. Journal of telemedicine and telecare, 27(1): 39–45. doi: 10.1177/1357633X19861830.
Lai multiplās sklerozes pacienti pārvaldītu slimības izraisītos simptomus, nepieciešami dažādi rehabilitācijas pasākumi. Telerehabilitācija piedāvā uzlabotu pieeju ārstēšanai, kas izmaksu vai pakalpojuma ģeogrāfiskās nepieejamības dēļ ir ierobežota.
ASV kā vienu no telerehabilitācijas iespējām piedāvā speciālu programmu, kuras laikā MS pacientam tiek veikta arī smadzeņu mikropolarizācija jeb transkraniālā tiešā elektriskā smadzeņu stimulācija (tDCS), kas ir daudzsološa metode neinvazīvai, drošai un nesāpīgai smadzeņu stimulācijai. Šajā pētījumā raksturoti ieguvumi šādas attālināti uzraudzītas tDCS telerehabilitācijas metodei mājas apstākļos.
Metodes
Pētījumā, kurā izmantoja attālināti kontrolētu tDCS pārī ar kognitīvo rehabilitāciju mājas apstākļos, iesaistījās 44 MS pacienti (18—71 g. v.) ar vieglu/smagu neiroloģisku deficītu (vidēji 3,5 punkti pēc Expanded Disability Status Scale (EDSS)). Pētnieki aprēķināja arī finansiālo ieguvumu un ietaupīto laiku, ja šīs procedūras pacientiem būtu jāapmeklē klīnikā.
Rezultāti
Lai pacients uz procedūru ierastos klātienē, viņam būtu jātērē 2,3 ± 2,3 stundas un 27,04 ± 38,13 ASV dolāru. Dalībnieki norādīja, ka nokļūšana klīnikā ir vidēji līdz ievērojami grūta, visbiežāk tiem pacientiem, kam jau ir augstākas pakāpes neiroloģisks deficīts.
Līdzestība attālināti uzraudzītai tDCS procedūrai pētījuma laikā bija 95 %, turklāt 93 % no dalībniekiem norādīja, ka viņus ļoti apmierina šāda telerehabilitācijas iespēja.
Secinājumi
Pētījuma veicēji secina, ka nokļūšana uzraugošajā klīnikā MS pacientam var būt apgrūtinoša pat tādā urbānā vidē kā Ņujorka. Rehabilitāciju ir iespējams nodrošināt mājās un uzraudzīt attālināti videokonferences zvana veidā.
Dr. med., prof. A. Millers: “Jaunu tehnoloģiju ienākšana medicīnā ir neizbēgama. Tām nenoliedzami ir pievienotā vērtība, un jau šodien Latvijā ir izveidota insulta pacientu rehabilitācijas programma, ko pacienti pēc insulta var izmantot attālināti. Nākotnē, iespējams, tiks izveidotas programmas MS pacientiem neiroloģisko simptomu mazināšanai un rehabilitācijai, taču MS pacientiem šīs vajadzības nosaka slimības forma, slimības gaita un invaliditātes pakāpe, turklāt šīs rehabilitācijas programmas jāveido tādas, lai tās būtu pielāgojamas katram pacientam individuāli. Aprakstītajā pētījumā iesaistīti tikai 44 MS pacienti, kas ir mazs skaits, lai pārliecinoši izvērtētu ieguvumus. Tomēr šāda iespēja, īpaši Covid–19 pandēmijas laikā, nenoliedzami ir noderīga un, attīstoties telerehabilitācijai, tās nozīme tikai pieaugs.”
Dzelzs metabolisms pacientiem ar multiplo sklerozi
AVOTS: Knyszyńska A, et al. (2020). The Role of Iron Metabolism in Fatigue, Depression, and Quality of Life in Multiple Sclerosis Patients. International journal of environmental research and public health, 17(18). doi: 10.3390/ijerph17186818.
Multiplajai sklerozei progresējot, pacientiem izpaužas ne vien neiroloģiskie simptomi, bet parādās dažādas citas ar slimību saistītas izpausmes, piemēram, hroniska noguruma sindroms, depresīvā spektra traucējumi. Daļā gadījumu sūdzības varētu saistīt ar dzelzs metabolisma traucējumiem. Pētījuma mērķis bija analizēt saistību starp dzelzs metabolisma parametriem MS pacientu serumā un noguruma/depresīvo simptomu smaguma pakāpi MS pacientiem.
Metodes
Pētījumā par 90 multiplās sklerozes pacientiem (19—67 g. v.), kuru funkcionālais statuss pēc EDSS nepārsniedza 3,5 punktus, tika ņemti venozo asiņu paraugi, lai izvērtētu asinsainu, dzelzs, feritīna, transferīna koncentrāciju, piesātinājumu ar transferīnu, dzelzs saistīšanās spēju.
Dalībniekus izvērtēja arī pēc Noguruma smaguma pakāpes novērtējuma skalas, Beka depresijas testa un MS funkcionālā novērtējuma skalas.
Rezultāti
Feritīna koncentrācija asins serumā ievērojami korelēja ar depresīvo simptomu smaguma pakāpi (r = ‑0,22; p = 0,04) un savas dzīves kvalitātes novērtējumu (r = 0,22; p = 0,04). Turklāt noguruma un depresīvo simptomu smaguma pakāpe MS pacientiem pārliecinoši saistījās ar sliktāku dzīves kvalitāti.
Secinājumi
Feritīna deficīts MS pacientiem nozīmē depresīvās simptomātikas paasinājumus un dzīves kvalitātes pasliktināšanos.
Pētījuma lielākais ierobežojums — tajā netika iesaistīta veselu cilvēku kontroles grupa. Taču pētījuma veicēji norāda, ka pētījuma mērķis bija noskaidrot korelāciju starp asins bioķīmiskajiem rādītājiem un noguruma/depresīvo traucējumi līmeni tieši MS pacientiem.
Dr. med., prof. A. Millers: “MS etiopatoģenētiskie faktori vēl tiek pētīti un ne visi ir zināmi. Pastāv saistība ar dzelzs metabolisma traucējumiem, oksidatīvo stresu, mitohondriju disfunkciju. Šajā pētījumā secināts, ka feritīna līmenis korelē ar depresīvo simptomātiku un sliktāku dzīves kvalitāti, bet nav kontroles grupas, arī pacientu vecuma diapazons ļoti plašs, no 19 līdz 67 gadiem. Pacientiem pēc 60 gadu vecuma neirodeģeneratīvie procesi paši par sevi jau būs daudz izteiktāki, bet būtu grūti iedomāties, ka 19 gados būs jau ļoti strauji progresējošs neiroloģisks deficīts un depresija. Tāpēc par pētījuma rezultātiem varētu diskutēt.”
Slimību modificējošā terapija multiplās sklerozes pacientiem: efektivitāte un ieskats nākotnē
AVOTI: 1Goldschmidt C, McGinley MP. (2021). Advances in the Treatment of Multiple Sclerosis. Neurol Clin, 39(1): 21-33. doi: 10.1016/j.ncl.2020.09.002. Epub 2020 Nov 7. PMID: 33223085; PMCID: PMC7687744.
2Trojano M, Ramió-Torrentà L, Grimaldi LM, et al. A randomized study of natalizumab dosing regimens for relapsing–remitting multiple sclerosis. Multiple Sclerosis Journal, April 2021. doi:10.1177/13524585211003020
Šobrīd MS pacientu rīcībā ir vairāk nekā desmit viņu terapijai apstiprinātu slimību modificējošo medikamentu (SMM) ar dažādiem darbības mehānismiem, ievades metodi, devu lietošanas grafiku, efektivitāti un blakusslimību profilu. Līdz ar jauniem atklājumiem par MS un tās patofizioloģiju mainās ārstēšanas mērķi, plānotie sasniegumi un algoritmi, ārstēšanas iespējas jāsamēro ar slimības tipu un apakštipu. Kas līdz šim zināms par SMM?
Injicējamie medikamenti
Interferons β–1b bija pirmais medikaments, ko FDA apstiprināja recidivējoši remitējošas MS (RRMS) ārstēšanā, šobrīd pasaulē ir pieci medikamenti interferona injekciju veidā. Tos lietojot, relapsu koeficients MS pacientiem samazinās par 18—34 %.
Drīz pēc interferona apstiprināšanas arī glatiramēra acetātam tika apstiprināta līdzīga efektivitāte.
Injicējamie medikamenti bija galvenie MS ārstēšanā gandrīz 15 gadus, līdz tika reģistrēti pirmie perorāli lietojamie līdzekļi. Injicējamo SMM drošuma dati ir par visilgāko periodu, tie izraisa salīdzinoši maz blakņu.
Jaunu natalizumaba ievades formu pilnšļircē reģistrējusi Eiropas Zāļu aģentūra
(https://www.ema.europa.eu/en/medicines/human/EPAR/tysabri): s/c pa 150 mg divās ievades reizēs (Latvijā būs no 2021. gada rudens, red.). Aprīlī publicēti pētījuma REFINE dati, kur tika noteikta natalizumaba efektivitāte, drošuma profils un panesība, izzinot ievades formas un dozēšanu RRMS pacientiem.
Tika secināts, ka 300 mg natalizumaba s/c ievade ik pēc četrām nedēļām gan efektivitātes, gan drošuma un farmakokinētikas/farmakodinamikas ziņā ir līdzvērtīga 300 mg natalizumaba i/v ievadei ik pēc četrām nedēļām. S/c ievadāmā natalizumaba forma RRMS pacientiem var būt alternatīva intravenozām infūzijām.
Perorālie medikamenti
Fingolimods (sfingozīna 1–fosfāta (S1P) receptoru modulators) bija pirmais no perorālajiem preparātiem, ko 2010. gadā apstiprināja FDA. Kopš pirmā perorālā preparāta izstrādes pasaulē tagad ir šādi preparāti: fingolimods (par 48—54 % samazina ikgadējo relapsu rādītāju (IRR)), siponimods (par 21 % samazina trīs mēnešu slimības progresēšanas risku), ozanimods (par 38—48 % samazina IRR), dimetilfumarāts (IRR samazinājums par 44—53 %), diroksimelfumarāts (par 46 % samazina KZT izpausmes), teriflunomīds (IRR samazinājums par 31,5—36 %), kladribidīns (IRR samazinājums par 57,6 %).
Kopumā uzskata, ka perorālie medikamenti ir pārāki par injicējamajiem, izņemot teriflunomīdu, kam ir līdzīgs efektivitātes rādītājs kā injicējamiem medikamentiem.
Infūzijas
Natalizumabs bija pirmais SMM, kas infūziju veidā apstiprināts RRMS pacientiem. Tā ir monoklonālā antiviela, ko pacientam ievada reizi mēnesī. Šādas terapijas pieejamība strauji izmainīja skatījumu uz ārstēšanas iespējām gan ievades veida un biežuma, gan augstās efektivitātes dēļ. Taču ir lietošanas ierobežojumi, piemēram, augsts risks attīstīties progresīvai multifokālai leikoencefalopātijai.
Rituksimabs ir cita monoklonālā antiviela, kas MS pacientiem vēsturiski izmantota ārpus oficiālajām indikācijām. Bet 2017. gadā FDA apstiprināja okrelizumabu, arī CD20 monoklonālo antivielu preparātu, pamatojot ar rezultātiem pētījumos OPERAI/II un ORATORIO. Okrelizumabs no rituksimaba atšķiras ar to, ka ir humanizēts, tādējādi varbūtība attīstīties dažādām ar infūziju saistītām reakcijām ir mazāka.
Cilmes šūnu transplantācija un citas iespējas nākotnē
Cilmes šūnu transplantācija kā metode izraisījusi interesi dažādu neiroloģisku slimību ārstēšanā. Šobrīd notiek pētījumi par imūnablācijas un autologo hematopoētisko cilmes šūnu transplantāciju (AHSCT), ārstējot pret terapiju rezistentu recidivējošu MS. Šī varētu būt alternatīva pacientiem, kam slimība strauji progresē vai kam no medikamentozās terapijas attīstās nevēlamas blaknes.
Citas potenciālās terapijas iespējas nākotnē (kuras šobrīd izzina dažādos klīniskajos pētījumos): klemastīns (remielinizācijai), mezenhīmas cilmes šūnas (progresējošas slimības apturēšanai un remielinizācijai), simvastatīns (neiroprotektors), ibudilasts (smadzeņu atrofijas palēnināšanai), fenitoīns, metformīns (arī kā neiroprotektori), kā arī amilorīds, fluoksetīns un riluzols. Pētījumi turpinās, tāpēc par šo preparātu noderīgumu MS terapijā vēl nevar spriest.
Dr. med., prof. A. Millers: “Jau ievadā minēju, ka MS pacientu rīcībā kompensējamo zāļu sarakstā ir ļoti daudzi medikamenti, kas ļauj ārstiem ordinēt konkrētu terapiju katram pacientam.
Svarīgi ir savlaicīgi noteikt pareizu diagnozi, lai varētu sākt terapiju ar šiem medikamentiem. Diemžēl dati liecina, ka diagnosticēšanas sarežģītības dēļ visā pasaulē ir daudz pacientu, kam nav MS, bet viņi lieto imūnmodulējošos medikamentus, un ir pacienti, kuriem ir MS, bet medikamentus viņi nesaņem.
Kopš 1997. gada, kad Latvijā ienāca pirmais MS preparāts, ir daudz jaunu medikamentu, kurus varam izmantot pacientu ārstēšanā.
Ir izstrādātas MS ārstēšanas vadlīnijas, kas pieejamas NVD mājaslapā. Labā ziņa pacientiem — attīstoties pētniecībai, mums šobrīd ir terapijas iespējas, kas ietekmē gan T, gan B limfocītus. Šodien pasaulē ir ne tikai injicējamie medikamenti, bet arī zāļu formas tablešu veidā. Taču jāņem vērā, ka terapiju pielāgojam katram pacientam individuāli pēc viņa slimības formas, gaitas un aktivitātes.
Pacienti, kuriem medikamenti nav pietiekami efektīvi, kuriem ir daudz paasinājumu, rezistence pret medikamentozo terapiju vai slimības forma strauji progresē, vai ir izteiktas blaknes, tiek iesaistīti klīniskajos pētījumos cilmes šūnu transplantācijai. Pašreiz šī metode nav plaši izmantota, to pēta konkrētām slimības formām.
Protams, mēs skatāmies uz jauniem medikamentiem, kas nākotnē varētu būt noderīgi MS terapijā. Pētniecība turpinās individualizētas medikamentozās terapijas virzienā, respektīvi, pareizais medikaments pareizajam pacientam!”
Blakusslimību slogs un ārstēšanas modeļi pacientiem ar jaunatklātu multiplo sklerozi ASV
AVOTS: Kern DM, Cepeda MS. (2020). Treatment patterns and comorbid burden of patients newly diagnosed with multiple sclerosis in the United States. BMC neurology, 20(1): 296. doi: 10.1186/s12883-020-01882-2.
Izpausmes MS kā hroniskai demielinizējošai slimībai ir dažādas, gaita — neparedzama. Arī iespējamā prognoze ik pacientam atšķiras, tāpat terapijas veids, jo SMM klāsts mūsdienās ir plašs.
Pētījuma mērķis bija analizēt datus par pacientiem ar MS, kas noteikta pēdējos piecos gados, un izvērtēt, vai un kā laika gaitā mainījusies viņu terapija. Noskaidrojot aktuālo reālo situāciju, veidojas izpratne, kā jauno preparātu ienākšana tirgū mainījusi šo jomu.
Metodes
Pacientus ar incidentu MS un blakusslimībām pētījumā iekļāva, izmantojot vienu no lielākajām medicīniskajām pacientu datubāzēm ASV. Tika analizēta viņu terapija (pirmā līdz ceturtā līnija, izņemot siponimodu un kladribīnu, jo datu atlases brīdī nebija pietiekami daudz medicīnisko ierakstu par šo SMM izmantošanu), kā arī blakusslimības.
Laiks, kad pacients nepārtraukti lietoja konkrētu medikamentu, tika nosaukts par medikamenta ēru. Kombinētā terapija nozīmēja, ka medikamentu ēras pārklājušās vismaz 30 dienas.
Rezultāti
Pētījumā tika identificēts 5691 pacients ar incidentu MS. Biežākās blakusslimības MS pacientiem bija fiziskie simptomi (galvassāpes (21,9 %), vājums, nogurums), psihiskās veselības traucējumi (trauksme, depresija) un kardiovaskulārās/endokrīnās sistēmas traucējumi (hipertensija (41,3 %), hiperlipidēmija (29 %), D vitamīna deficīts (28 %), diabēts, aptaukošanās).
Tikai 1994 no pacientiem ar incidentu MS (35 %) novērošanas laikā saņēma SMM. Vidējais laiks no diagnosticēšanas brīža līdz medikācijai bija 169 dienas. No SMM saņēmējiem otrās līnijas terapija bija 28,2 %, trešās — 5,8 %, ceturtās — 0,9 % pacientu, vairāk nekā viena SMM kombināciju lietoja 1,8 %. Glatiramērs un dimetilfumarāts bija visbiežāk izmantotie pirmās līnijas medikamenti, kopā 62 % multiplās sklerozes pacientu.
Visbiežākā maiņa no sākotnēji sāktā medikamenta bija glatiramērs → dimetilfumarāts. Tiem, kam terapija sākta ar dimetilfumarātu, to mainīja uz teriflunomīdu.
Secinājumi
- Apmēram ⅔ no jaundiagnosticētiem MS pacientiem sākotnēji nesaņem SMM.
- Saņēmēju lielākais balsts ir divi vaļi: glatiramēra acetāts un dimetilfumarāts.
- Jārēķinās, ka jaundiagnosticēto MS pacientu dzīves kvalitāti un labklājību ietekmē plašs blakusslimību spektrs.
Dr. med., prof. A. Millers: “MS diagnoze bieži vien ir izaicinājums ārstam — ir daudz potenciālo diagnožu un iespēju pieļaut kļūdas. Bet mums ir svarīgi šo diagnozi noteikt iespējami ātrāk, jo tie ir jauni pacienti: ja terapiju viņiem sāk savlaicīgi, ir iespēja ilgtermiņā mazināt invaliditāti un saglabāt dzīves kvalitāti.
Pētījumā secinātais “apmēram ⅔ no jaundiagnosticētiem MS pacientiem sākotnēji nesaņem SMM terapiju” liecina par to, ka noteikt diagnozi un precīzu terapiju ārstam ir liels izaicinājums.
Bieži MS var izpausties kā klīniski izolēts viens sindroms, kad tikai pēc rūpīgas pacienta un risku izvērtēšanas kopā ar radiologu konsilijā mēs ordinējam imūnmodulējošu terapiju pacientiem ar augstu risku MS attīstībai. Izvēloties medikamentozo terapiju, noteikti jāņem vērā pacienta viedoklis, jāpārrunā arī līdzestības jautājumi. Nereti pacienti netic diagnozei vai kādu iemeslu dēļ pārtrauc medikamentu lietošanu, tāpēc slimība progresē. Ir jāizskaidro diagnoze, medikamentu lietošanas nepieciešamība un iespējamās blaknes. P. Stradiņa KUS ir MS aprūpes kabinets, kur MS māsa sniedz informatīvus materiālus par slimību, māca pacientam lietot medikamentus, atbild uz neskaidriem jautājumiem.
Ne mazāk svarīgi ir ierobežot MS autoimūnā procesa progresēšanu, ir jākoriģē arī blakusslimības un pavadošie simptomi: depresija, nogurums, kognitīvie traucējumi, urinācijas traucējumi. Šodien MS pacientu aprūpei jābūt kompleksai un vērstai ilgtermiņā uz pacientu.”
* Plašāka informācija par Multiplās sklerozes dienu un iespēju iesaistīties: https://worldmsday.org/about/
