Modernās dermatoloģijas dažādie aspekti

Eiromelanomas diena

Latvijā jau trešo gadu tiek rīkota Eiromelanomas diena. Šī akcija ir visas Eiropas ādas vēža profilakses kampaņa, ko dermatologi rīko jau vairāk nekā desmit gadu ar mērķi mazināt saslimstību un mirstību no melanomas un citām ādas vēža formām. Pasākums notiek ik gadu, ir publiski ziņojumi plašsaziņas līdzekļos, iedzīvotāji tiek aicināti uz ādas bezmaksas izmeklēšanu, apvienojot to ar izglītojošu izziņu par slimības attīstības pazīmēm, bīstamām melanomas un ādas vēža (ne-melanomu) pazīmēm, ultravioleto staru kaitīgumu un optimāliem risinājumiem fotoaizsardzībai.

Šogad Eiromelanomas akcija norisināsies 10. maijā, tās ietvaros dermatologi veiks ādas jaunveidojumu diagnostiku bez maksas.

Kāpēc šāda kampaņa jau desmit gadu? Pasaulē pieaug melanomas incidence - katru gadu konstatē 130 000 melanomas gadījumu, aptuveni 37 000 cilvēku katru gadu no šā audzēja mirst. Melanoma visbiežāk sastopama cilvēkiem 40 līdz 60 gadu vecumā. Veicot salīdzinājumu starp Eiropas valstīm un pasaules datiem, atklājas ievērojamas atšķirības attiecībā uz saslimšanas incidenci un mirstības datiem:

• Vidusjūras reģiona iedzīvotājiem ar pamatā tumšāku ādas krāsu novēro zemāko incidenci Eiropas valstīs uz 100000 iedzīvotāju (Grieķijā: vīriešiem- 2,8; sievietēm- 3,9);
• vīriešu vidū uz 100000 iedzīvotāju augstāko incidenci Eiropā novēro Norvēģijā (16,1) un Šveicē (15,3), sievietēm Dānijā (16,9) un Norvēģijā (15,7);
• globālā mērogā augstākie rādītāji fiksēti Austrālijā un Jaunzēlandē (vīriešiem- 39,8; sievietēm- 32,3);
• zemākie incidences rādītāji ir Āzi jas un Āfrikas iedzīvotājiem, kur prevalē tumšādainie cilvēki.
• salīdzinājums Eiropas valstu vidū skaidri norāda, ka vairākumā valstu augstāks līmenis pirmreizēji diagnosticētu melanomu skaitam (incidencei) ir sievietēm, toties mirstības līmenis augstāks ir vīriešiem.

http://www.euromelanoma.lv/lv/articles/

Dr. R. Karla komentārs

Eiromelanomas akcija katru gadu piesaista cilvēku uzmanību. Akcijas brīvās vietas visās klīnikās tiek aizpildītas pāris stundās, tālruņi zvana nemitīgi. Pēdējos gados iedzīvotāju izglītotības līmenis attiecībā uz ādas jaunveidojumiem ir uzlabojies, tomēr saglabājas "lauciņi", kur izglītojošs darbs jāveic pastiprināti. Mūsu valsts iedzīvotāji slikti orientējas atšķirībās starp mērķtiecīgu sauļošanos un laika pavadīšanu saulē (darbs, hobijs), tāpēc no saules aizsargājas tikai sauļojoties; ir jāstrādā pie izskaidrošanas darba par UV staru kumulatīvo darbību dzīves laikā. Ikdienas darbs norāda arī uz joprojām pastāvošo "brūnas ādas kultu", jo tikai iededzis cilvēks var būt veselīgs. Tas ir stipri maldīgs stereotips.

Un, protams, vēl viena sāpīga "pumpa" - gados jaunu cilvēku aizraušanās ar mākslīgo iedegumu jeb solāriju. Šīs akcijas organizatori un ārsti dalībnieki nekādā veidā netiek īpaši atalgoti par piedalīšanos, tāpēc visiem kolēģiem un informatīvajiem atbalstītājiem (arī žurnālam Doctus) liels paldies par kopīgi labi padarītu darbu.

Psihodermatoloģija

Psihodermatoloģijas problēmas tika aktualizētas jau XVI II gadsimtā, kad W. Falconer pirmo reizi mēģināja saistīt ādas procesu aktivitāti ar tās apvidu bojāto inervāciju. Pēc tam ilgi tika par to diskutēts ādas patoloģiskās inervācijas teorijas ietvaros. F. Herba par ekzēmas vienu no svarīgākajiem etioloģiskajiem faktoriem uzskatīja pacienta psihoemocionālo stāvokli. 1867. gadā E. Wilson izdalīja "ādas neirozi", ar to apzīmējot ādas saslimšanas, kam pamatā ir "neirotiski konflikti". Turpmāk ādas neirozes tika traktētas patoloģiskās ādas inervācijas teorijas gaismā.

XX gadsimta sākumā notika ādas saslimšanas izraisošo psihisko traucējumu verifikācija. Tieši tolaik L. Brocq, L. Jacquet ieviesa terminu "neirodermatīts", saslimšanas formēšanā uzsverot personības traucējumus. L. Brocq pirmo reizi aprakstīja "jaunu sieviešu ekskoriācijas akni" - dermatozi, kas saistīta ar autodestruktīvām darbībām.

Pagājušā gadsimta sākumu psihodermatoloģijā raksturo psihoanalītisku teoriju izplatība. 1933. gadā vācu psihoanalītiķis W. Sack pirmo reizi apraksta eksperimentālo izmeklējumu principus psihosomatiskajā dermatoloģijā, uzsverot statistisko metožu nozīmi. Autori ādas saslimšanu simptomus pēta pēc dažādiem faktoriem - nosliece, konstitucionālās īpatnības, apkārtējās vides ietekme, cilvēka individuālā dzīves ceļa modeļi. Tiek akcentēta ciešā somatopsihiskā korelācija starp ādu un psihi. W. Sack piedāvā pieņemt ādas stāvokli kā vienu no indivīda psihes stāvokļa rādītājiem.

Amerikāņu psihoanalītiķis F. Alexander, kas plaši pazīstams ar pētījumiem psihosomatikas jomā, atopisko dermatītu pievienoja piecām klasiskajām psihosomatiskajām saslimšanām, uzsverot ādas īpašību specifiski reaģēt uz stresu.

Mūsdienās ar psihodermatoloģiju nodarbojas Vācijā (U. Gieler u. c.), Itālijā (E. Pancones u. c.), Lielbritānijā (J. Cotterill u. c.), ASV (Y. Koo u. c.).

Tradicionāli psihodermatoloģiskos traucējumus iedala divās grupās:

• psihiski traucējumi, kas maskējas kā ādas patoloģijas (patomīmija, neirotiska ekskoriācija, ekskoriatīva akne, trihotillomānija, ierobežota hipohondrija, zoopātiski murgi ar taktilām halucinācijām, dismorfofobijas/dismorfomānijas u.c.);
• ādas saslimšanas, kas manifestējas vai paasinās psihogēnu vai situācijas faktoru dēļ un/vai tās pavada psihiskas reakcijas uz kosmētiski nelabvēlīgām iedarbībām uz ādas procesiem, ilg­stoša nieze. Hroniskas saslimšanas ar recidivējošu gaitu, kas rezultējas ar hipohondrisku attīstību:
  • atopiskais dermatīts,
  • nātrene,
  • psoriāze,
  • ekzēma,
  • androģenētiskā un perēkļveida alopēcija,
  • vitiligo,
  • recidivējoša vienkārša herpes infekcija,
  • akne,
  • rozacea,
  • seborejisks dermatīts,
  • parasts pemfigus.

Tātad ir svarīgi atcerēties šos slimību polus, kur vienā galā ir psihiskie traucējumi, otrā - ādas patoloģija. Kamēr ārsts ārstēs, kops, aprūpēs ādas patoloģiju, aizmirstot par psihisko polu, nevaram gaidīt spīdošu rezultātu.

Смулевич А. Б., Дороженок И. Ю., Иванов О. Л., Львов А. Н. Проблемы психодерматологии: современные аспекты. 01.04. 2009.

Prof. I. Mikažāna komentārs

Dermatoloģijas praksē problemātiskākie parasti ir pacienti ar dažādām ādas parazitofobijām. Cēlonis šādām slimībām ir endogēnas vai šizofrēniskas psihozes. Psihogēnās parazitozes ir samērā bieži sastopamas arī Latvijā. Šādiem pacientiem ir tipiskas murgainas idejas par inficēšanos ar parazītiem (pat ar zinātnei nezināmiem veidiem); lai savus stāstus padarītu ticamākus, pacienti bieži vien izdomā detalizētus iedomāto parazītu aprakstus. Saskaroties ar dermatologa skeptisko attieksmi pret slimību, mēģina "vākt pierādījumus" savai slimībai. Ārstam tiek nesti izkritušie vai izplūktie mati, ādas zvīņas vai burciņās rūpīgi savākti putekļi no apģērba. Ne mazāk problemātiski ir pacienti, kas cenšas aktīvi cīnīties ar iedomātiem parazītiem, glābjot no tiem apkārtējos vai mājdzīvniekus. Šādi pacienti dermatologiem vai sanitāri epidemioloģiskajam dienestam atkārtoti lūdz veikt viņu mājās vai darba vietā dezinfekciju vai vēl sliktāk - cenšas to darīt paši, izmantojot dažādas indīgas vai kairinošas vielas (piemēram, dīzeļdegvielu), kas nodara ļaunumu gan pašiem pacientiem, gan apkārtējiem.

Daļa pacientu cenšas pārspīlēti izvairīties no iedomātās inficēšanās, lietojot, piemēram, tikai vienreizlietojamos traukus vai valkājot tikai ķīmiski apstrādātu vai vārītu apģērbu. Ļoti grūti ar šādiem pacientiem ir sadzīvot ģimenē, bieži šādi murgi rodas arī daļai pārējo ģimenes locekļu; pie dermatologa reizē ierodas vairāki ģimenes locekļi ar prasību veikt atkārtotu izmeklēšanu, iepriekš negatīvos analīžu rezultātus pamatojot ar medicīnas darbinieku nekompetenci. Šādu pacientu aprūpe tiek veikta psihiatra uzraudzībā.

Otrā slimību grupa - ādas saslimšanas, kas rada psihiskus traucējumus, parasti raksturīgas pacientiem ar smagi noritošām hroniskām dermatozēm, piemēram, psoriāzi, acne vulgaris vai atopisko dermatītu, vitiligo, kad grūti veikt pilnvērtīgu terapiju, savukārt tas pacientiem rada ilgstošus ierobežojumus sadzīvē vai profesionālajā darbībā. Bieži vien cēlonis šīm problēmām ir pārspīlēta slimības bīstamības izpratne vai ārstēšanas iespēju nezināšana, kas balstīta nepilnīgos kādas sabiedrības daļas priekšstatos.

 Dr. A. Utināna komentārs

Psihodermatoloģija jeb psihokutānā medicīna atrodas starp psihiatriju un dermatoloģiju. Tā var būt psihosomatikas apakšnozare vai arī dermatoloģijas un psihiatrijas subspecializācija. Ir izveidota Eiropas Dermatoloģijas un psihiatrijas asociācija (European Society for Dermatology and Psychiatry - ESDaP), kas nodarbojas ar šiem jautājumiem.

Psihodermatoloģiju var definēt kā nozari, kas:

• pēta psihes un ādas mijiedarbību (arī matu un nagu);
• ārstē ādas saslimšanas, izmantojot psihiatriskas vai psihoterapeitiskas metodes.

Rietumvalstīs veikto pētījumu apjoms psihodermatoloģijā ir pietiekami liels un ļauj izdot specializētus žurnālus, piemēram, Dermatology + Psychosomatics, Focus on Cutis & Psyche, kā arī veidot tīmekļa vietnes.

Tradicionāli psihodermatoloģiskos traucējumus iedala trīs galvenajās grupās:

• psihofizoloģiski traucējumi (atopiskais dermatīts, psoriāze, ekskoriācijas akne, hiperhidroze, urtikārija, herpes simplex un herpes zoster).
• psihiatriski traucējumi ar dermatoloģiskiem simptomiem (artefakta dermatīts, murgu parazitozes, sensetopātiski-hipohondriskais sindroms, trihotillomānija, onihotillomānija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, fobiski stāvokļi, dismorfofobija, ēšanas traucējumi, neirotiskās ekskoriācijas (ādas plēšana), de­presīvās ekskoriācijas, psihogēnā nieze).
• dermatoloģiski traucējumi ar psihiatriskiem simptomiem jeb sekundāri psihiski traucējumi (ihtioze, hemangiomas, vitiligo, Kapoši sarkoma, psoriāze).

Psihofizioloģiskie traucējumi ir ādas saslimšanas un var recidivēt pie emocionālas spriedzes vai psihogēna stresa. Primāri psihiatriskie traucējumi ar dermatoloģiskiem simptomiem ir ādas traucējumi, kas cēlušies no pacienta pašierosināšanas. Sekundārie psihiskie traucējumi ceļas no ārējo izskatu izķēmojošām ādas slimībām. Rezultātā pacientam veidojas zems pašnovērtējums, dusmas, sociālā fobija, sociālā izolācija, depresija, pašnāvības domas un darbības. Pēdējā laikā izveidojusies "ārējā skaistuma zinātne" ar kosmetoloģiskām procedūrām, kas uzlabo pacientu emocionālo pašsajūtu.

Psihodermatoloģiskajā ārstēšanā izvēlas relaksācijas metodes, meditāciju, hipnozi, pašhipnozi, fokusēto psihoterapiju, kognitīvi biheiviorālo terapiju, grupas terapiju, bioloģisko at grie ze nisko saiti, mūzikas terapiju, kā arī psihotropos medikamentus, kas tiek izmantoti psihodermatoloģijā: prettrauksmes līdzekļi, antidepresanti, neiroleptiķi, barbiturāti, antikonvulsanti un litija preparāti.

Pieaug ādas un mīksto audu infekciju skaits

Amerikas Savienotajās Valstīs veiktā pētījumā tika izvirzīta hipotēze - neatliekamās palīdzības nodaļas arvien biežāk apmeklē pacienti ar ādas un mīksto audu infekcijām, ko izraisījis meticilīna rezistentais zeltainais stafilokoks (MRSA). Pētījums veikts no 1993. līdz 2005. gadam, apkopojot vizītes ar diagnozi - celulīts, abscess, panarīcijs, impetigo, hidradenīts, folikulīts, infekciozais mastīts, nestrutains mastīts, krūts abscess, furunkuls, karbunkuls.

Rezultāti liecina, ka 1993. gadā neatliekamās palīdzības nodaļās ir bijuši 1,2 miljoni šādu vizīšu - un 3,4 miljoni vizīšu 2005. gadā (skat. attēlu). Autori diskutē par iemesliem šādam vizīšu skaita pieaugumam. Tiek minēti tādi iemesli kā populācijā pieaugošs diabēts un aprūpes lokalizācijas maiņa.

Daniel J. Pallin, Daniel J. Egan, Andrea J. Pelletier, Janice A. Espinola, David C. Hooper, Carlos A. Camargo, J. Increased US Emergency Department Visits for Skin and Soft Tissue Infections, and Changes in Antibiotic Choices, During the Emergence of Community-Associated Methicillin-Resistant Staphylococcus aureus.

Prof. I. Mikažāna komentārs

Viens no šādiem ādas un mīksto audu MRSA infekciju cēloņiem ASV ir pēdējos gados ļoti izplatītā sistēmisko antibakteriālo līdzekļu lietošana pediatrijas praksē, pat nekomplicētu ādas infekciju gadījumos tiek nozīmēti perorāli pretstafilokoku antibiotiķi - oksacilīns, diklooksacilīns, cefuroksims. Protams, svarīgi arī endogēnie faktori, kuru dēļ pieaug saslimstība ar strutainām ādas infekcijas slimībām; pēdējos gados pieaug pacientu skaits ar dažādām endokrīnām slimībām, atopisko dermatītu un dažādas ģenēzes imūnsupresijām.

Atsevišķās grupās tiek konstatēts paaugstināts risks saslimt ar MRSA ierosinātām ādas un mīksto audu infekcijām, īpaši sportistiem; to rada bieža ādas traumatizācija sporta sacensībās, kā arī paaugstināts inficēšanās risks kontakta ceļā. Īpaši bīstami ir kontakta sporta veidi, kā arī sporta veidi, kur tiek lietots kopīgs sporta inventārs. Tiek rekomendēta sporta apģērba, sporta inventāra vai rīku biežāka dezinfekcija.