Migrēnas stigmatizācija ir zināms fenomens, par ko rakstījām arī 2024. gada Doctus septembra numurā. Tuvinieki, darba devēji un pat ārstniecības personas ne vienmēr izprot, ko nozīmē dzīvot ar migrēnu, pārciest regulāras galvassāpju lēkmes un nesaņemt vajadzīgo atbalstu. Bet, lai pielietu eļļu ugunij, jāteic, ka problēma ir ne tikai stigmatizējošā attieksme, ar ko migrēnas pacients saskaras, jo pētījumi rāda palielinātu risku dažādu blakusslimību un veselības traucējumu attīstībai.
Migrēna un insults: sistemātisks pārskats un meta–analīze
AVOTS: Zhao W, Wang D, Tan Y, et al. Migraine and the correlation between stroke: A systematic review and meta-analysis. Medicine (Baltimore), 2024; 103(45): e40315. doi: 10.1097/MD.0000000000040315. PMID: 39533604; PMCID: PMC11557027.
Apmēram 90 % migrēnas pacientu savu pirmo galvassāpju lēkmi piedzīvo pirms 50 gadu vecuma un ~ ¹/3 pacientu piedzīvo auras simptomus: vizuālus, jušanas, ar valodu vai motorisko funkciju saistītus traucējumus. Jau 1975. gadā retrospektīvā gadījumu kontroles pētījumā aprēķināts, ka relatīvais risks migrēnas dēļ attīstīties insultam ir 2,0. Šobrīd korelācija starp migrēnu un išēmiska insulta risku pieaug un pastāv hipotēzes, ka paralēles jāvelk arī hemorāģiska insulta gadījumā.
Šā pētījuma mērķis bija analizēt un izvērtēt migrēnas un insulta sākuma korelāciju, kā arī vēlreiz izvērtēt, vai migrēna palielina risku insulta attīstībai.
Metodes
Lai apkopotu pētījumus par šo tēmu, divi neatkarīgi pētnieki veica meklēšanu datubāzēs CBM disc, PubMed,
Embase, Cochrane Library un Web of Science. Analīzē tikai iekļauti visi gadījumu kontroles pētījumi bez ierobežojumiem attiecībā uz pacientu vecumu vai dzimumu.
Rezultāti
Pēc pēdējo deviņu publikāciju meta–analīzes veikšanas heterogenitātes tests uzrādīja, ka chi² = 10,7, dƒ = 8 (p = 0,22), I² = 25 %. Tāpēc analīzei izmantots fiksēto efektu modelis.
Kombinētā iespēju attiecība (OR) insulta riskam migrēnas pacientiem salīdzinājumā ar pacientiem bez migrēnas bija 2,04 ar 95 % ticamības intervālu 1,73—2,4, kas ir statistiski nozīmīgs rādītājs. Analizējot migrēnu ar auru, OR bija 2,32 (95 % TI 1,70—3,18) un migrēnai bez auras 1,77 (95 % TI 1,34—2,33).
Apakšgrupu analīzē statistiski nozīmīgu risku uzrādīja pacientes un jauni migrēnas pacienti, tomēr datu daudzums ir visai ierobežots, tāpēc stingru secinājumu izteikšanai nepieciešami papildu pētījumi.
Komentē Dr. Daina Jēgere:
"Migrēna vien parasti neizraisa insultu, bet var palielināt risku insulta attīstībai. Nedaudz lielāks insulta risks ir cilvēkiem, kuru migrēna ir ar auru. Tā kā migrēna biežāk ir jaunu cilvēku grupā, kur insulti ir reti, tad nevar teikt, ka migrēna ir liels risks insulta attīstībai. Tomēr jāņem vērā blakus apstākļi, kas summējoties tiešām rada riska pieaugumu:
- sievietēm, kas jaunākas par 45 gadiem, kurām ir migrēna ar auru,
- sievietēm ar migrēnu, kuras smēķē,
- sievietēm ar migrēnu, kuras lieto perorālos kontracepcijas līdzekļus, sevišķi pēc 35 gadu vecuma,
- abu dzimumu cilvēkiem, kuriem migrēna pirmo reizi parādās pēc 50 gadu vecuma.
Vecākiem cilvēkiem, kuriem visu mūžu ir migrēna, nav palielināts risks saslimt ar išēmisku insultu, salīdzinot ar tāda paša vecuma personām bez migrēnas. Domājot par insulta risku migrēnas slimniekiem, vairāk tas attiecas uz migrēnas slimniekiem ar auru, jānovērtē parastie insulta riska apstākļi: smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, virssvars. Pašlaik nav pārliecinošu datu par hemorāģiska insulta saistību ar migrēnu.
Jāteic, ka dažreiz migrēnas auras simptomi var atgādināt insulta sākumu. Migrēnas klasifikācijā atrodama nozoloģiska vienība “migrenozs insults”.
Šī slimība ir reta, un šo diagnozi var uzstādīt, ja izslēgtas pārējās diagnozes un tiek konstatētas radioloģiskas izmaiņas galvas smadzenēs, kuras norāda uz smadzeņu insultu. Insulta pazīmes migrēnas slimniekam varētu būt prolongēta aura, kāda nekad agrāk nav bijusi, vai ilgāka par 60 minūtēm (kuras laikā var būt redzes traucējumi, runas traucējumi, jušanas un spēka samazinājums vienā ķermeņa pusē un līdzsvara traucējumi) un galvas smadzeņu DT vai MR izmeklējumos konstatē insultam raksturīgas izmaiņas. Ja cilvēkam ar migrēnu, kuram nekad mūžā nebija auras, pēkšņi ir simptomi, kas atgādina auru, — galvassāpes, locekļu vājums, runas traucējumi, šie simptomi var būt insulta sākums, kad svarīga katra minūte, tāpēc jāizsauc neatliekamā palīdzība un jādodas uz slimnīcu, kurā strādā insulta brigāde. Izaicinājums var būt pirmo reizi mūžā sākusies migrēnas lēkme ar ļoti stiprām galvassāpēm, kādas iepriekš cilvēks nav piedzīvojis, vai arī migrēnas aura pirmo reizi mūžā, sevišķi aura ar runas traucējumiem vai locekļu vājumu. Šis ir gadījums, kad cilvēks jāizmeklē stacionārā, lai izslēgtu insultu.”
Migrēna, tās ārstēšana un grūtniecības iznākums: jumta pārskats ar atjaunotu sistemātisku pārskatu un meta–analīzi
AVOTS: Phillips K, Clerkin-Oliver C, Nirantharakumar K, et al. How migraine and its associated treatment impact on pregnancy outcomes: Umbrella review with updated systematic review and meta-analysis. Cephalalgia, 2024; 44(2): 3331024241229410. doi: 10.1177/03331024241229410. PMID: 38317644.”
Migrēna ir daudzām sievietēm reproduktīvā vecumā, tāpēc ļoti svarīgi ir izprast slimības un ārstēšanas ietekmi uz grūtniecību un tās iznākumu.
Metodes
Tika veikts visaptverošs sistemātisku pārskatu un meta–analīžu pārskats par migrēnas un grūtniecības iznākuma saistību, izskatot datubāzes Medline, Embase, Cochrane un publikāciju kvalitātes novērtējumam izmantojot AMSTAR2 rīku.
Rezultāti
Iekļaušanas kritērijiem atbilda četri pētījumi. Ziņots, ka migrēna saistīta ar lielāku iespēju attiecību (OR) attiecībā uz preeklampsiju, mazu dzimšanas svaru mazulim un perinatālu mentālu slimību mātei (kopējā OR 3,54 [2,24—5,59]).
Triptānu lietošana palielināja grūtniecības pārtraukšanās risku salīdzinājumā ar sievietēm bez migrēnas (kopējā OR 3,54 [2,24—5,59], divi pētījumi, n = 51 043). Tomēr nebija atrasta pietiekami pārliecinoša saistība starp triptānu lietošanas nelabvēlīgo ietekmi uz grūtniecības pārtraukšanās riskiem sievietēm ar migrēnu, kuras šo medikamentu lietoja un kuras nelietoja.
Atjaunojot meta–analīžu datus, aprēķināts, ka migrēna saistīta ar palielinātu iespējamību attīstīties preeklampsijai (kopējā OR 2,05 [1,47—2,84]) un priekšlaicīgām dzemdībām (kopējā OR 1,26 [1,21—1,32]).
Komentē Dr. Daina Jēgere:
“Kā zināms, hormonu svārstības var būt migrēnas palaidējfaktors. Grūtniecības laikā paaugstinās estrogēna līmenis, bet progesterona līmenis sākumā ir pazemināts, grūtniecības beigās — paaugstinās. Parasti migrēna bez auras grūtniecības laikā uzlabojas septiņām sievietēm no desmit, sevišķi 2. un 3. trimestrī, ko saista ar estrogēna līmeņa paaugstināšanos un dabīgā endomorfīna līmeņa paaugstināšanos. Savukārt sievietēm, kam ir migrēna ar auru, lēkmes var nesamazināties. Tomēr atsevišķām sievietēm grūtniecības laikā migrēna nemainās vai lēkmes kļūst biežākas.
Migrēnas lēkmju ietekme uz augli visumā ir niecīga, un tās nav iemesls, lai atteiktos no grūtniecības, jo ~ 70 % migrēnu tiek pārmantotas.
Tātad, ja migrēna atstātu nopietnu ietekmi uz jaundzimušo, tad daudzu tūkstošu gadu laikā šī slimība būtu iznīkusi pati no sevis.
Sākoties grūtniecībai, sievietei jāinformē ārsts, vai un kādi migrēnas profilaktiskie medikamenti tiek lietoti. Vislabāk grūtniecības laikā atteikties no jebkādiem medikamentiem. Tomēr, ja lēkmes ir ļoti mokošas, grūti kupējamas, ilgstošas, rada trauksmi, depresiju, tādējādi ietekmējot māti un bērnu, jāapsver vismazāk kaitīgā terapija. Migrēnas lēkmju kupēšanai pieļaujams lietot:
- paracetamolu, kas tiek uzskatīts par drošu grūtniecības un barošanas ar krūti laikā,
- ibuprofēnu var lietot otrajā trimestrī, daži avoti pieļauj lietošanu arī pirmajā trimestrī.
Aspirīns un opiāti nav lietojami grūtniecības laikā, sliktas dūšas mazināšanai pieļaujams lietot ondansetronu. Labāk nelietot domperidonu un metoklopramīdu.
Runājot par sumatriptānu, triptānu grupas medikamentu, kuram tiek dota priekšroka migrēnas lēkmes kupēšanai grūtniecības un barošanas ar krūti laikā, jo par to ir vislielākā pieredze, — ir savākti dati par vairāk nekā 3000 grūtniecībām, kad lietoti dažādi triptānu grupas medikamenti (sumatriptāns, rizatriptāns, eletriptāns, zolmitriptāns), un netika konstatēti jelkādi iedzimti defekti jaundzimušajiem, kas atšķirtos no pārējās grupas. Tomēr vēlams novērtēt arī pārējos riska faktorus un iespējamās blakusslimības. Ja grūtniecības laikā tiek kontrolēts asinsspiediens, tad mazinās preeklampsijas riski un arī pieļaujams lietot sumatriptānu atsevišķu stipru migrēnas lēkmju kupēšanai, ja paracetamols nav efektīvs. Ja pacientei ir preeklampsijas simptomi ar paaugstinātu asinsspiedienu, tad triptānu grupas medikamenti nav vēlami.”
Migrēna un Alcheimera slimība: pierādījumi no britu Biobankas kohortas pētījuma
AVOTS: Geng C, Chen C. Migraine Association with Alzheimer’s Disease Risk: Evidence from the UK Biobank Cohort Study and Mendelian Randomization. Can J Neurol Sci, 2025; 52(1): 44-52. doi: 10.1017/cjn.2024.35. PMID: 38477120.
Pētnieki izteikuši hipotēzi, ka lielāks risks attīstīties Alcheimera demencei (AD) ir pacientiem ar migrēnu nekā tiem, kam migrēnas nav.
Tā kā pētāmo skaits iepriekšējos pētījumos bijis ierobežots un rezultātus ietekmējuši jaucējfaktori, pierādījumu līmenis šai hipotēzei nav augsts.
Svarīgi, ka iepriekš pētījumos nav ņemta vērā kauzālā migrēnas un AD attiecība ģenētisko faktoru kontekstā. Šajā pētījumā autori nolēma rūpīgi analizēt ģenētiskās un fenotipiskās attiecības starp migrēnu un AD, izmantojot britu Biobankas datus un divvirzienu Mendeļa nejaušināšanas pieeju.
Metodes
Lai analizētu saistību starp migrēnu un AD risku, tika izmantoti dati par 404 318 indivīdiem, kam pētījuma sākumā nav diagnosticēta demence vai kognitīvi traucējumi. Ar Cox regresijas modeļu un noslieces rādītāju saskaņošanas metožu palīdzību tika izvērtētas attiecības starp migrēnu un AD. Papildu pētījumā izmantota Mendeļa nejaušināšanas analīze, lai identificētu ģenētisko saikni starp migrēnu un AD risku.
Rezultāti
Migrēnas pacientiem ir ievērojami palielināts risks AD attīstībai salīdzinājumā ar pacientiem, kam migrēnas nav (pielāgotā draudu attiecība [HR] 2,34; 95 % TI 2,01—0,74, p < 0,001). Turklāt arī noslieces rādītāju saskaņošanas analīzē secināts, ka migrēnas pacientiem šis risks ir lielāks (HR = 1,85, 95 % TI 1,68—2,05, p < 0,001).
Mendeļa nejaušināšanas analīzē uzrādīts, ka migrēnas kauzalitāte attiecībā uz AD risku ir nozīmīga (iespēju attiecība [OR] 2,315, 95 % TI 1,029—5,234, p = 0,002), bet netiek atrasti pierādījumi AD kauzalitātei attiecībā uz migrēnu (OR = 1,000, 95 % TI 0,999—1,006, p = 0,971). Tātad migrēnas pacientiem ir palielināta ģenētiskā predispozīcija attīstīties Alcheimera demencei, bet ne otrādi.
Komentē Dr. Daina Jēgere
“Domāju, ka šīs sakarības vēl jāpēta, jo ir vairāki apstākļi, kas apgrūtina korektus secinājumus. Migrēna ir slimība, kuras pirmās pazīmes sākas jaunībā un kura pēc 60 gadu vecuma sastopama retāk, savukārt Alcheimera slimība skar personas pēc 60 gadu vecuma. Šo abu slimību saistību novērtējumā jāņem vērā vairāki faktori, kas ietekmē tās abas:
- sievietēm migrēna ir 2—3 × biežāk un Alcheimera slimība 1,5 × biežāk nekā vīriešiem,
- sieviešu dzīves ilgums ir lielāks par vīriešu dzīves ilgumu un Alcheimera slimība pieaug līdz ar vecumu, arī tāpēc sievietēm diagnoze ir biežāka,
- migrēna var attīstīties pēc smadzeņu traumas, un arī Alcheimera slimība biežāk ir cilvēkiem, kuri pārcietuši smadzeņu traumu,
- abas slimības biežāk ir ģenētiski pārmantotas,
- hroniskas migrēnas gadījumā smadzeņu MR izmeklējumos konstatē subkortikāli baltās vielas izmaiņas, un tās konstatē arī Alcheimera slimības gadījumā, taču šīs izmaiņas nav specifiskas Alcheimera slimībai. Daži autori šīs izmaiņas hroniskas migrēnas slimniekiem saista ar pārmēru lietotiem pretsāpju medikamentiem. Tomēr tas nenozīmē, ka visas baltās vielas izmaiņas izraisīs Alcheimera slimību. Izmeklējumos šīs izmaiņas apraksta kā nespecifiskas.
Pašlaik nav medicīnisku iespēju novērst Alcheimera slimību, to profilaktiski ārstējot, un tāpat nav iespēju novērst migrēnu, pirms tā ir sākusies. Sasniegums migrēnas ārstēšanā pēdējos gados ir jauna medikamentu grupa, kas ietekmē kalcitonīna gēna saistīto peptīdu. Šos medikamentus lietojot, var novērst migrēnas kļūšanu hroniskai un ievērojami mazināt hroniskas migrēnas lēkmju skaitu, tādējādi mazinot pretsāpju medikamentu lietošanu. Tā kā medikaments parādījies salīdzinoši nesen (no 2018. gada), vēl nav pētījumu, vai Alcheimera slimība biežāk attīstās arī migrēnas pacientiem, kuri tiek sekmīgi ārstēti.”
Vai migrēnas gaitu ietekmē laikapstākļi?
AVOTS: Denney DE, Lee J, Joshi S. Whether Weather Matters with Migraine. Curr Pain Headache Rep, 2024; 28(4): 181-187. doi: 10.1007/s11916-024-01216-8. PMID: 38358443; PMCID: PMC10940451.
Tiek pieņemts, ka ir vairāki ar laikapstākļiem saistīti rādītāji, kas var ietekmēt migrēnas gaitu: barometriskais spiediens, mitrums, temperatūra un sezona. Tomēr literatūrā trūkst datu par to, kā un vai aktuālie laikapstākļi ietekmē migrēnas pacientu. Aplūkotajā pārskatā diskutēts par jaunākajiem pētījumiem šajā jomā.
Atmosfēras spiediens
Literatūrā ir informācija, ka atmosfēras spiediena izmaiņas var ietekmēt migrēnas pacientu, tomēr precīzs patofizioloģiskais mehānisms ir neskaidrs. Žurku modeļos ir norādes, ka zems spiediens var inducēt sāpes, ko potenciāli mediē muguras smadzeņu trigeminālie kodoli, palielinātu simpātiskā nerva aktivitāti un/vai nervu konstrikciju.
Retrospektīvā šķērsgriezuma pētījumā Katsuki et al. ar viedtālruņa lietotnes palīdzību ievāca datus par galvassāpju biežumu un atmosfēras spiediena rādītājiem un secināja, ka zems gaisa spiediens saistīts ar palielinātu galvassāpju notikumu skaitu. Kādā migrēnas palaidējfaktoru pētījumā Āzijā secināts, ka laikapstākļiem ir spēcīga ietekme tajos Āzijas reģionos, kur laikapstākļi mainās izteiktāk.
Temperatūra, mitrums, nokrišņi
Šķērsgriezuma pētījumā par 190 migrēnas pacientiem un 140 saspringuma tipa galvassāpju pacientiem analizētas attiecības starp simptomiem un temperatūras izmaiņām. Augsta vai zema temperatūra nav nevēlami ietekmējusi galvassāpju attīstību migrēnas pacientiem.
Citā pētījumā analizēta galvassāpju kvalitāte 50 epizodiskas migrēnas un 50 saspringuma tipa galvassāpju pacientiem pēc gaisa temperatūras un mitruma rādītājiem. Šajā pētījumā secināts: jo pieaug migrēnas pacienta vecums, jo biežāk migrēnas lēkmes notiek aukstos laikapstākļos.
Citā novērojumu pētījumā ziņots, ka, par 26,5 % pieaugot relatīvajam mitrumam gaisā, par 28 % palielinās iespējamība attīstīties migrēnas lēkmei. Šī saistība novērota siltajā sezonā no aprīļa līdz septembrim.
Gaisa masas, vēja ātrums, zibens
Konsekvences nav arī par gaisa masu un vēja ietekmi uz galvassāpju modeļiem. Septiņus gadus ilgā pētījumā Ziemeļkarolīnā nav atrasta saikne starp migrēnas lēkmēm un gaisa masu veidiem.
Toties Kanādas dienvidos ziņots par siltu rietumvēju, ko vietējie sauc par chinook un kas bieži izraisot migrēnas lēkmes. Tas pierādīts arī Cooke et al. pētījumā, secinot, ka migrēnas lēkmes statistiski nozīmīgi pieaug dienās pirms chinook un chinook laikā.
Arī negaiss tiek ziņots kā vaininieks migrēnas lēkmju biežuma palielināšanā. Pētnieki pieņem, ka negaiss saistīts ar daudzu laikapstākļu notikumu kombināciju: izmaiņas temperatūrā, mitruma līmenī, atmosfēras spiedienā un vēja ātrumā. Aprēķināts, ka dienās, kad zibeņo, jaunu migrēnas lēkmju biežums pieaug par 23 %.
Komentē Dr. Daina Jēgere
“Migrēna ir slimība, kas grib mūs “ielikt stingros rāmjos“, proti, lai mūsu dzīvē nekas nemainās: lai ir miegs astoņas stundas, ne vairāk, ne mazāk, lai nav stresa, lai vienā un tajā pašā laikā ēdam veselīgu pārtiku (labāk bez laktozes un bez glutēna) un lai nemainās mūsu hormoni, asinsspiediens un arī laikapstākļi. Dzīvē tā nenotiek. Liela daļa migrēnas pacientu tiešām atzīmē, ka lēkmes palaidējfaktors var būt laikapstākļi. Ir veikti novērojumi un pētījumi, taču nevar noteikti apgalvot, ka jelkāda no laikapstākļu maiņām var migrēnas lēkmi ierosināt visiem cilvēkiem vienādi. Mūsu klimatiskajos apstākļos laiks pastāvīgi mainās un cilvēkiem ir tieksme meklēt kopsakarības. Visbiežāk, ja migrēna “jau gatavojas” vai ir ceļā uz lēkmi, vēl kā pēdējais faktors, kas palaiž lēkmi, var būt izmaiņas laikapstākļos. Ir cilvēki ar migrēnas lēkmēm reizi mēnesī un retāk, un ir hroniskas migrēnas slimnieki ar 15 un vairāk sāpju dienām mēnesī. Vai lēkmes vienmēr ietekmēs tikai laikapstākļi? Nenoliedzami, ja sakrīt vairāki faktori, piemēram, laikapstākļu maiņa, neizgulēšanās un stress, tie kopā būs lielāks palaidējfaktors nekā viens no šiem apstākļiem atsevišķi. Taču, ja cilvēks jūt, ka varētu būt gaidāma migrēnas lēkme, ieteicams sagatavoties: dzert pietiekami ūdens, atslābināties, izgulēties un uzlikt saulesbrilles, ejot spožā gaismā.”
Migrēnas profilakse: starptautiskās rekomendācijas
AVOTS: Puledda F, Sacco S, Diener H-C, et al. International Headache Society Global Practice Recommendations for Preventive Pharmacological Treatment of Migraine. Cephalalgia, 2024; 44(9). doi:10.1177/03331024241269735.
Publikācijā sniegtas praktiskas rekomendācijas preventīvai farmakoloģiskai migrēnas pārvaldībai. Tā kā dažādu medikamentu pieejamība reģionos var atšķirties, rekomendācijas kategorizētas divos līmeņos: optimāli (optimal) un svarīgi (essential).
Medikamenti uzskaitīti tabulā.
Tabula
Medikamenti migrēnas profilaksē
Lasītāji aicināti iepazīties ar publikāciju tiešsaistē pilnvērtīgai izpratnei par migrēnas prevencijas iespējām.
Klīniskie izaicinājumi jautājumos un atbildēs atbilstīgi optimālam rekomendāciju līmenim
Kuri pacienti ir kandidāti preventīvām migrēnas intervencēm?
Terapiju rekomendēts sākt, ja izpildās vismaz viens no šiem kritērijiem: 1) personai ir četras vai vairāk galvassāpju dienas mēnesī, 2) migrēna ietekmē personas sociālo un profesionālo dzīvi, 3) optimizēta akūtā ārstēšana ir neefektīva, lai nodrošinātu atvieglojumu, 4) akūtie medikamenti tiek lietoti pārāk bieži, lai ārstētu lēkmes.
Kad izvērtē preventīvās terapijas efektivitāti?
Efektivitāte pirmoreiz izvērtējama trīs mēnešus pēc mērķa devas saņemšanas. Injicējamo zāļu gadījumā rekomendēts nogaidīt vismaz trīs mēnešus (ja tās ievada ik mēnesi) vai vismaz sešus mēnešus (ja tās ievada reizi ceturksnī).
Ja profilakse nav efektīva, vai ir noderīgi izmantot kombinēto terapiju?
Tiek rekomendēts izmantot kombinēto terapiju ar diviem prevencijas medikamentiem pacientiem, kam efekts nav pietiekams no jebkuras tabulā uzskaitītās monoterapijas vai arī ir ieguvumi kombinētai terapijai, lai ārstētu blakusslimības. Medikamentiem, kas iedarbojas caur CGRP, un onabotulīntoksīnam A ir niecīga/praktiski nekāda mijiedarbība, tāpēc tos var viegli kombinēt ar medikamentiem per os.
Cik ilgi preventīvā terapija jāturpina?
Efektīva preventīvā terapija jāturpina vismaz sešus mēnešus perorāliem medikamentiem un vismaz 12 mēnešus citu zāļvielu gadījumā. Pacientiem ar hronisku migrēnu rekomendēts ilgāks profilakses termiņš. Lēmumu par terapijas pārtraukšanu pamato migrēnas dienu samazinājums: mazāk nekā četras galvassāpju dienas mēnesī trīs secīgus mēnešus.
Ja viena monoklonālā antivielu zāļviela nav bijusi efektīva, vai ir lietderīgi mainīt uz citu anti–CGRP mAb?
To var darīt pacientiem, kam nav cita lietderīga terapeitiska risinājuma starp migrēnas preventīvo medikamentu klasēm to neefektivitātes, kontrindikāciju un nepanesības dēļ.
Vai lielā okcipitālā nerva blokādēm ir vieta migrēnas profilaksē?
Tās veic lokālā anestēzijā ar vai bez kortikosteroīdiem. Šai metodei ir ierobežots efektivitātes pierādījumu līmenis, bet tā var būt opcija migrēnas profilaksē. Var izmantot grūtniecības laikā.
Komentē Dr. Daina Jēgere
“Drīz pēc trigeminālā neiropeptīda — kalcitonīna gēna saistītā peptīda (CGRP — caltitonin related peptide) ietekmes atklāšanas migrēnas patoģenēzē 1983. gadā sākās pētījumi, un pirmais medikaments, kas iedarbojas uz šo peptīdu, klīniski tika izmantots migrēnas profilaktiskai terapijai 2018. gadā. Kopš tā laika aktīvi pētījumi turpinās un ir radīti vairāki medikamenti, kas iedarbojas uz CGRP.
Terapija, kas vērsta uz CGRP vai tā receptoriem, ir pirmā specifiskā profilaktiskā migrēnas terapija, kas ievērojami efektīvāka par iepriekš lietoto nespecifisko terapiju (tricikliskie antidepresanti, bēta blokatori, pretepilepsijas medikamenti), un tai ir maz blakņu.
Eiropas Galvassāpju federācijas vadlīnijās migrēnas ārstēšanā (2019., 2022. gadā) pacientiem ar epizodisku migrēnu, kuriem mēnesī ir vismaz četras lēkmes, kā arī hroniskas migrēnas profilaktiskā terapijā rekomendē eptinezumabu, erenumabu, fremanezumabu, galkanezumabu.
Šobrīd migrēnas ārstēšanai pasaulē apstiprināti šādi medikamenti:
- anti–CGRP receptoru antiviela erenumabs (70 mg un 140 mg) s/c 1 × 4 nedēļās,
- anti–CGRP receptoru antivielas: fremanezumabs 225 mg s/c 1 × 4 nedēļās un 675 mg 1 × 12 nedēļās; galkanezumabs 120 mg s/c 1 × 4 nedēļās; eptinezumabs 100 mg un 300 mg i/v
- 1 × 3 mēnešos,
- anti–CGRP receptoru antagonisti jeb gepanti — perorāli lietojamas tabletes: rimegepants 75 mg profilaksei katru otro dienu un arī akūtas lēkmes ārstēšanai; atogepants 10 mg un 60 mg 1 × dienā.
Latvijā hroniskas migrēnas ārstēšanai reģistrēti erenumabs, fremanezumabs, eptinezumabs, rimegepants un atogepants.
Pašlaik šo efektīvo medikamentu lietošanu ierobežo to dārdzība, tāpēc lielākajā daļā Eiropas valstu to izmaksas kompensē valsts pēc stingriem kritērijiem, ja nespecifiskie migrēnas profilaksei lietojamie medikamenti ir neefektīvi vai rada nozīmīgas blaknes. Latvijā šie medikamenti tiek nozīmēti hroniskas migrēnas slimniekiem, kuriem vismaz trīs mēnešus ir 15 un vairāk galvassāpju dienu mēnesī, no tām vismaz astoņas dienas ar migrēnas simptomiem, turklāt vismaz trīs nespecifiskās terapijas medikamenti bijuši neefektīvi vai radījuši nozīmīgas blaknes. Medikamentus izraksta galvassāpju konsīlijs ar neirologa un ģimenes ārsta nosūtījumu, pēc tam slimnieks novērojas pie neirologa.”
