Rietumvalstu sabiedrība arvien vairāk noveco – jau šobrīd Eiropas Savienībā vidējais dzīves ilgums ir 79,4 gadi. Latvijā tie ir 73,4 gadi, bet tiek prognozēts, ka 2030. gadā tie būs jau 78,5 gadi, tāpēc ārstiem arvien biežāk jāapgūst un jāmeklē jaunas iespējas, kā iespējami labāk ārstēt pacientus lielā vecumā. Mūsdienās gandrīz ikvienas specialitātes ārsti ikdienas praksē konsultē daudz vecu cilvēku. Tā kā viņu skaits pieaug, pasaules literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījums geriatrijas jomā.
Kurš piemērotāks - bisoprolols vai karvedilols - gados veciem pacientiem ar sirds mazspēju?
Hroniska sirds mazspēja ir pieaugoša problēma ar augstu mirstību, saslimstību, kā arī ietekmi uz dzīves kvalitāti. Trīs lielos nejaušinātos pētījumos ar 9000 pacientiem, kam ir sistoliska sirds mazspēja, tika secināts, ka β blokatoru lietošana (bisoprolols, karvedilols vai metoprolols), salīdzinot ar placebo, par 30% samazina mirstību un par 40% samazina hospitalizāciju skaitu. Lielākā iepriekšējo pētījumu problēma - pētījuma dalībnieki bija jaunāki (vidējais vecums 61-64 gadi) nekā reālie pacienti ikdienas praksē (vidējais vecums 71-75 gadi). Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt divu visbiežāk lietoto β blokatoru panesamību un klīnisko efektivitāti vecākiem pacientiem ar sirds mazspēju. Pētījums bija nejaušināts, dubultnepārredzams, paralēlu grupu, daudzcentru un norisēja 41 Eiropas klīnikā. Kopumā pētījumā bija iekļauti 883 pacienti ar sirds mazspēju. Pacienti bija vairāk nekā 65 gadus veci. Pētījuma sākumā dalībnieki nelietoja β blokatorus vai lietoja tos mazāk par 25% no ieteicamās mērķa devas. Galvenie pētījuma izslēgšanas kritēriji bija zināmas kontrindikācijas β blokatoru lietošanai, piemēram, hipotensija ar sistolisko asinsspiedienu zem 90 mmHg, nopietna plaušu slimība vai smaga astma, sirds ritms zem 55 sitieniem minūtē u.c. Primārais pētījuma iznākums bija panesamība, ko raksturoja sasniegta un saglabāta mērķa deva pēc 12 mēnešu ārstēšanas. Blakusparādības un klīniskie rādītāji bija sekundārais iznākums. Medikamentu deva tika dubultota katrā apmeklējuma reizē, līdz sasniedza 10 mg bisoprolola 1 reizi dienā vai 25 mg karvedilola divas reizes dienā 6 nedēļas (50 mg divas reizes dienā 8 nedēļas ilgi pacientiem ar ķermeņa masu virs 85 kg). Titrēšanas fāzei sekoja uzturēšanas fāze 4 nedēļas, un pēdējā vizīte bija pēc 10 nedēļām (pacientiem ar ķermeņa masu virs 85 kg pēc 12 nedēļām). Neviens no abiem medikamentiem neuzrādīja pārāku panesamību: 24% (95% TI [20,0-28,0]) pacientiem, kas lietoja bisoprololu, un 25% (95% TI [21,0-29,0]) pacientiem, kas lietoja karvedilolu (p>0,05). Lietojot bisoprololu, tika novērots lielāks sirds ritma palēninājums (samērotā vidējā atšķirība bija 2,1 sitiens minūtē; 95% TI [0,5-3,6], p
Düngen HD, Apostolović S, Inkrot S, et al. Titration to Target Dose of Bisoprolol vs. Carvedilol in Elderly Patients with Heart Failure. Eur J Heart Fail, 2011; 13(6): 670-680.
Komentē dr. D. Zepa
Domāju, ka, ordinējot β adrenoblokatorus gados veciem pacientiem sirds mazspējas gadījumā, optimālās devas sasniegšanai noteikti jāievēro pakāpeniska devas titrēšanas shēma. Tas ir laikietilpīgs process, nepieciešama ārsta uzraudzība, pacienta līdzestība. Reizēm pacietības pietrūkst pacientam, reizēm ārstam. β adrenolokatoru efektivitāti un iespējamās blakusparādības ietekmē gan tas, ka novecojot mazinās β adrenoreceptoru jutība, gan iespējamas izmaiņas zāļu metabolismā, eliminācijā. Varu pilnībā piekrist, ka bisoprololam kā kardioselektīvam β adrenoblokatoram ir priekšrocības hronisku plaušu slimību gadījumā, savukārt karvedilolam mazāk izteikta sirds ritmu ietekmējošā darbība. Metoprololam, lieliskam β adrenoblokatoram, vairāk raksturīgas nianses un individuālas īpatnības metabolismā, to ietekmē arī zāļu mijiedarbība. Polimorbiditāte un līdz ar to vairāku medikamentu līdztekus lietošana īpaši attiecas uz veciem cilvēkiem.
Palielinātas klopidogrela devas ir drošas gados veciem pacientiem ar miokarda infarktu
Līdz šim bija maz datu par palielinātas devas klopidogrela efektivitāti un drošību gados veciem pacientiem ar akūtu miokarda infarktu. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt palielinātas devas klopidogrela (≥ 300 mg) ietekmi uz nozīmīgu asiņošanu risku, nepieciešamību veikt asins transfūziju, kā arī 30 dienu un 12 mēnešu dzīvildzi, salīdzinot ar parasto klopidogrela devu. Pētījumā tika iekļauti vairāk nekā 3000 pacienti ar miokarda infarktu, kuri 48 stundu laikā no simptomu sākuma tika nogādāti neatliekamās uzņemšanas nodaļā. No visiem pacientiem 791 pacients bija vecāks par 74 gadiem (vidējais vecums bija 81 gads); no tiem 48% bija sievietes. No visas pētāmās grupas 466 pacienti (59%) saņēma palielinātas devas klopidogrelu (vismaz 300 mg; deva variēja no 300 mg līdz pat 900 mg vienam no pacientiem), 325 pacienti (41%) saņēma parasto klopidogrela devu (no 75 mg lielākajā daļā gadījumu līdz 225 mg atsevišķos gadījumos). Nopietnas asiņošanas risks statistiski ticami neatšķīrās starp pacientiem, kas saņēma lielas devas klopidogrelu, un tiem, kas saņēma parasto devu (attiecīgi 3,2% pret 3,7%; p>0,05). Līdzīgi secinājumi tika izdarīti arī par asins transfūzijas nepieciešamību; atšķirības starp grupām nav (attiecīgi 5,4% pret 6,2%; p>0,05). Veicot loģistiskās regresijas analīzi, tika secināts, ka palielinātas devas klopidogrels, salīdzinot ar parastām devām, neietekmē mirstību pirmajās 30 dienās (OR=1,5) un 12 mēnešu laikā (HR=1,0; 95% TI [0,72-1,40], p>0,05). Tāpat netika novērota atšķirība starp abām grupām attiecībā uz dzīvildzi bez insulta un atkārtotiem miokarda infarktiem (HR=0,92). Pētījuma secinājums: gados veciem pacientiem ar akūtu miokarda infarktu var nozīmēt palielinātas devas klopidogrela (300 mg vai vairāk), tas nepaaugstina nopietnas asiņošanas risku, tomēr neuzlabo arī dzīvildzi. Pētnieki uzskata, ka jāturpina plaši, nejaušināti pētījumi, lai noskaidrotu, kāda ir optimālā palielināta klopidogrela deva vecāka gadagājuma pacientiem akūta miokarda infarkta gadījumā.
Puymirat E, Aïssaoui N, Coste P, et al. Comparison of Efficacy and Safety of a Standard Versus a Loading Dose ofClopidogrel for Acute Myocardial Infarction in Patients ≥75 Years of Age (from the FAST-MI Registry). Am J Cardiol, 2011 July.
Komentē dr. D. Zepa
Domāju, ka atbilde jau ir pētījuma secinājumos. Tādējādi akūta koronāra sindroma un tam sekojoša miokarda infarkta gadījumos gados veciem cilvēkiem klopidogrels ordinējams devās, kas noteiktas līdzšinējās vadlīnijās, un nav nepieciešams palielināt medikamenta devu. Iespējams, tālāki pētījumi rādīs citus pārliecinošus datus.
Opioīdu pretsāpju līdzekļu lietošana un lūzumu risks gados veciem cilvēkiem ar artrītu
Opioīdi bieži tiek izrakstīti gados veciem pacientiem. Lielā reprezentatīvā pētījumā tika atklāts, ka 5% no visiem respondentiem vecumā pēc 65 gadiem pēdējā mēneša laikā lietojuši opioīdus saturošus medikamentus. Gados veci pacienti, kas slimo ar artrītu, opioīdus lieto biežāk nekā vispārējā populācija. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt lūzumu risku, kas saistīts ar opioīdu lietošanu un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) lietošanu, kā arī opioīdu devu un lietošanas ilgumu. Šis bija retrospektīvs kohortas pētījums. Pētījumu sāka 1999. gada 1. janvārī, un tas turpinājās līdz 2006. gada 31. decembrim, kopumā pētījumā piedalījās 12 436 pacienti, kas lietoja opioīdus, un 4874 pacienti, kas lietoja NSPL. Vidējais pētījuma dalībnieku vecums bija 81 gads; 85% no pētījuma dalībniekiem bija sievietes, visiem dalībniekiem bija diagnosticēts artrīts. Rezultātu analizēšanai tika izmantots Cox proporcionālo draudu modelis, ar kura palīdzību tika samēroti dažādi iespējamie jaucējfaktori. Pētījuma primārais iznākums bija gūžas, pleca, elkoņa vai plaukstas daļas lūzums. Kopumā pētījuma laikā tika novēroti 587 lūzumi opioīdus lietojošo pacientu grupā (120 lūzumi uz 1000 persongadiem) un 38 lūzumi NSPL lietojošo pacientu grupā (25 lūzumi uz 1000 persongadiem) (HR=4,9; 95% TI [3,5-6,9]). Lūzumu risks pieauga proporcionāli opioīdu devai, tāpat augstāks risks bija pacientiem, kas lietoja īsas darbības opioīdus (HR=5,1; 95% TI [3,7-7,1]), salīdzinot ar ilgstošas iedarbības opioīdiem (HR=2,6; 95% TI [1,5-4,4]); šāda sakarība tika novērota arī tad, ja dalībnieki lietoja vienādas medikamentu devas, bet tas tika novērots tikai pirmajās divās nedēļās pēc terapijas sākšanas, vēlāk šāda saistība netika konstatēta. Kopumā tika secināts, ka pacientiem lielā vecumā, kuri slimo ar artrītu, sākot terapiju ar opioīdiem, ir augstāks lūzumu risks nekā tiem, kas sāpes mazina ar NSPL. Lielāka opioīdu deva saistīta ar augstāku lūzumu risku. Pirmās divas nedēļas pēc opioīdu terapijas sākšanas (vēlāk ne) lūzumu risks bija statistiski ticami augstāks pētījuma dalībniekiem, kas lietoja īsas darbības opioīdus; šī saistība saglabājās arī pēc vairāku iespējamu jaucējfaktoru samērošanas (vecums, dzimums, blakus saslimšanas, lietošanas ilgums, lietošanas deva). Rezultāti nemainījās, analizējot atsevišķi pa pacientu apakšgrupām.
Miller M, Stürmer T, Azrael D. Opioid Analgesics and the Risk of Fractures in Older Adults with Arthritis. J Am Geriatr Soc, 2011; 59(3): 430-438.
Komentē dr. D. Zepa
Gados veciem pacientiem ar artrītu sistēmiska pretsāpju terapija būtiski uzlabo dzīves kvalitāti. Ņemot par pamatu osteoartrīta ārstēšanas vadlīnijas, ar šādu mērķi parasti tiek nozīmēts paracetamols, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, retāk īsas darbības opioīdu grupas analgētiskie līdzekļi. Sākot jebkuru terapiju, jāizvērtē iespējamais ieguvums un risks. Gados vecu pacientu grupā, protams, pieaug nestabilitātes un kritienu risks, ko var paaugstināt opioīdu izraisītās blakusparādības, proti, reibonis, miegai nī ba, ap jukuma epizodes. Savukārt nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošanu reizēm ierobežo iespējama kuņģa patoloģija (asiņošanas risks), nieru funkcijas traucējumi.
Farmakoloģiskā osteoporozes ārstēšana ļoti veciem cilvēkiem
Osteoporoze ir bieži sastopama balsta un kustību orgānu slimība, ko raksturo samazināts kaulu blīvums un paaugstināts lūzumu risks. Pēc 50 gadu vecuma osteoporozes izplatība un osteoporotisku lūzumu risks pieaug proporcionāli vecumam. Tiek prognozēts, ka pasaulē tuvāko 50 gadu laikā trīskāršosies cilvēku skaits vecumā virs 60 gadiem, sasniedzot 1,97 miljardus. Vecu cilvēku īpatsvars populācijā palielināsies no 10% līdz 22%. Tiek lēsts, ka 30% no visiem lūzumiem, kas saistīti ar līdzsvara zudumu, ir sievietēm pēc 80 gadu vecuma; ja atsevišķi analizē gūžas lūzumu, tad tie ir 60%. Lai gan šobrīd ir dažādi medikamenti osteoporozes ārstēšanai, pētījumi rāda, ka ļoti maza proporcija sieviešu pēc 80 gadu vecuma saņem osteoporozes medikamentus. Iespējamais iemesls - klīnicisti uzskata, ka ir par vēlu sākt medikamentu lietošanu tik lielā vecumā. Tāpēc ir svarīgi pierādījumi, ka osteoporozes terapija ir efektīva arī pēc 80 gadu vecuma. Tāpēc šā pētījuma mērķis bija analizēt iepriekšējos pētījumus ar ļoti veciem pacientiem (80 un vairāk gadu veciem). Tikai dažos nejaušinātos, kontrolētos pētījumos analizēta antiosteoporotisko medikamentu efektivitāte ļoti veciem pacientiem, kur galvenais iznākums ir lūzums. Galvenajā pētījumā par alendronskābi augšējā vecuma robeža bija 80 gadi, tomēr atsevišķos pētījumos par ne-skriemeļu lūzumiem lūzumu skaita samazinājums tika novērots arī pacientiem, kas vecāki par 84 gadiem. Rizedronāts un zoledronskābe ir vienīgie bisfosfonāti, kas uzrādījuši statistiski ticamu jaunu mugurkaula skriemeļu, gūžas un ne-skriemeļu lūzuma riska samazinājumu 3 gadu laikā pacientiem, kas vecāki par 80 gadiem. Turklāt zoledronskābes lietošana saistīta arī ar pazeminātu jaunu lūzumu risku un labāku dzīvildzi pacientiem gados pēc gūžas lūzuma. Biežāk pētījumos tiek pierādīts, ka denosumabs statistiski ticami mazina jaunu radioloģisku skriemeļu, gūžas un ne-skriemeļu lūzumu risku sievietēm virs 89 gadu vecuma, kuras slimo ar osteoporozi. Stroncija ranelāts un teriparatīds arī uzrāda lūzuma riska pazeminājumu pacientiem virs 80 gadu vecuma. Tāpat ir pierādījumi, ka kalcija un D vitamīna kombinācija mazina ne-skriemeļu lūzumu risku vecākā populācijā. D vitamīna nozīme pagaidām nav skaidra, lai gan ir norādes, ka lielas devas ir efektīvas. Osteoporozes slogs nenoliedzami pieaug sabiedrības novecošanās dēļ. Lielākoties vajadzīgi pētījumi par osteoporozes medikamentu efektivitāti gados veciem cilvēkiem.
Chua WM, Nandi N, Masud T. Pharmacological Treatments for Osteoporosis in Very Elderly People. Ther Adv Chronic Dis. 2011; 2(4): 279-286.
Komentē dr. D. Zepa
Osteoporozes medikamentoza ārstēšana jaunu kaulu lūzumu riska mazināšanai vēlama arī pēc 80 gadu vecuma. Izvērtējot medikamentu grupu lietošanas iespējas, jāņem vērā zāļu devas, kontrindikācijas, citu slimību esamība. Piemēram, perorāli lietojamās bisfosfonātu formas prasa striktu zāļu lietošanas režīmu (stundu pēc zāļu ieņemšanas jāatrodas vertikālā stāvoklī). Ne pietiekama ir kalcija uzņemšana ar uzturu veciem cilvēkiem. Dienā būtu jāuzņem 1000-1500 mg kalcija. D vitamīnam ir būtiska nozīme kaulu mineralizācijā. Gados veciem cilvēkiem lielākoties ir D vitamīna hipovitaminoze - nepietiekamība - deficīts. Turklāt D vitamīns ietekmē ne tikai kalcija homeostāzi un metabolismu kaulos, šūnu diferencēšanos, imūnsistēmu, bet arī modulē bioķīmiskos procesus muskuļos. Muskulatūras funkcijas stiprināšana ir nozīmīga kritienu profilaksei, jo kritieni - tas atkal ir lūzumu risks.
Pacientiem ar demenci lielā vecumā augsts hipoglikēmijas risks
Jaunākā pētījuma rezultāti liecina, ka gados veciem pacientiem ar demenci vai kognitīviem traucējumiem ir nopietns hipoglikēmijas attīstības risks. Retrospektīvā kohortas pētījumā par cukura diabēta pa cien tiem pētnieki atklāja, ka hipoglikēmijas biežums par 83% lielāks bija pacientiem ar kognitīviem traucējumiem un 2,5 reizes lielāks pacientiem ar demenci, salīdzinot ar pacientiem, kam šādu traucējumu nav. Šie rādītāji bija vēl augstāki pacientiem, kas saņēma insulīna terapiju. Pētnieki iesaka kognitīvo traucējumu skrīningu gados veciem pacientiem, kam ir cukura diabēts, jo glikozes mērķa rādītāji jāindividualizē, lai tie būtu droši un dzīves kvalitāti uzlabojoši. Pacientiem ar cukura diabētu ir arī divreiz lielāka iespēja, ka attīstīsies demence un kognitīvie traucējumi. Līdz šim nebija pētījumu, kas novērtētu risku un ieguvumus no intensīvas cukura diabēta ārstēšanas pacientiem ar kognitīviem traucējumiem. Jaunākā pētījuma rezultāti uzrāda maz ieguvumu no intensīvas glikēmijas kontroles gados veciem pacientiem ar cukura diabētu, gluži pretēji - šādiem pacientiem ir ne vien augstāks hipoglikēmijas risks, bet arī makrovaskulāro notikumu un nāves risks. Kopumā pētījumā analizēta informācija par 497 900 veterāniem, kas vecāki par 65 gadiem. Rezultāti uzrādīja, ka 18% veterānu ir demence kombinācijā ar kognitīviem traucējumiem, 13,1% no tiem bija vecumā starp 65 un 74 gadiem, bet 24,2% bija vecāki par 75 gadiem. Vidējais HbA1C līmenis bija 7% visiem veterāniem ar demenci un 6,9% visiem pacientiem ar kognitīviem traucējumiem. Gan starp pacientiem ar demenci, gan pacientiem ar kognitīviem traucējumiem (attiecīgi 28% un 26%) bija lielāka insulīna lietotāju proporcija, salīdzinot ar pacientiem bez šiem stāvokļiem (20%). Pētnieki secināja, ka pacienti ar šiem traucējumiem tiek ārstēti intensīvāk, nekā tika sagaidīts, jo šiem pacientiem kopumā ir īsāks dzīves ilgums un insulīna terapijas sākšana atstāj lielāku ietekmi uz pacientu dzīves kvalitāti. Vēl tika secināts, ka hipoglikēmiju biežums pieaug proporcionāli kognitīvajiem traucējumiem un cukura diabēta režīma sarežģītībai (skat. tabulu).
Attēls
Hipoglikēmijas biežums 1 gada periodā atbilstīgi veselības stāvoklim un cukura diabēta režīmam
Nesamērota hipoglikēmijas izredžu attiecība bija 2,42 (95% TI [2,4-2,5]) pacientiem ar demenci un 1,7 (95% TI [1,7-1,8]) pacientiem ar kognitīviem traucējumiem. Pēc samērošanas pēc vairākiem mainīgajiem, to skaitā insulīna lietošanas, izredžu attiecības saglabājās statistiski ticamas, attiecīgi 1,8 un 1,2. Šie atklājumi ir ļoti svarīgi no sabiedrības veselības viedokļa, jo arvien vairāk ir vecu cilvēku ar kognitīviem traucējumiem un cukura diabētu, un tas rada arvien vairāk problēmu atbilstīgas glikozes kontroles terapijas izvēlē, lai izvairītos no hipoglikēmijas attīstības.
Feil D, et al. Elderly Dementia Patients at Serious Risk for Hypoglycemia. American Association for Geriatric Psychiatry (AAGP) 2011 Annual Meeting: Abstract NR-20. Presented March 20, 2011.
Komentē dr. D. Zepa
Gados veciem pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu būtiski izvēlēties tādu glikozes līmeņa kontroles terapiju, kam būtu viszemākais hipoglikēmijas risks. Atkārtotu hipoglikēmiju gadījumos novērojami gan kardiovaskulāri sarežģījumi, gan kognitīvi traucējumi. Pierādīta intensīvas, agresīvas, uz normoglikēmiju vērstas diabēta terapijas prognostiskā saistība ar kardiovaskulāriem notikumiem. Hipoglikēmija var būt klīniski maskēta, glikozes līmenis netiek kontrolēts pietiekami bieži. Demences un kognitīvo traucējumu gadījumā jāņem vērā pacienta spēja - precīzāk, nespēja - diabēta paškontrolei, cukura līmeņa atkārtotai noteikšanai, atbilstīgai medikamentu (īpaši insulīna devu) lietošanai, diētas ievērošanai, biežuma un kaloriju ziņā pietiekamām maltītēm.
B vitamīni var aizsargāt izziņas spējas vecāka gadagājuma cilvēkiem ar atmiņas traucējumiem
Oksfordas universitātē veikta pētījuma rezultāti apliecina, ka B vitamīns var palēnināt garīgā potenciāla samazināšanos vecāka gadagājuma pacientiem ar viegliem atmiņas traucējumiem. Šis efekts tika novērots pacientiem ar augstu aminoskābju un homocisteīna līmeni asinīs, bet nepieciešams plašāks pētījums, lai varētu pierādīt, ka B vitamīns var palēnināt Alcheimera slimības progresēšanu šajā grupā. Vienam no sešiem cilvēkiem vecumā pēc 70 gadiem ir viegli atmiņas traucējumi, kā arī citu garīgu funkciju traucējumi, bet bez lielas ietekmes uz ikdienas dzīvi. Aptuveni pusei pacientu ar viegliem kognitīviem traucējumiem attīstās demence, galvenokārt Alcheimera slimība, parasti 5 gadu laikā no diagnozes noteikšanas brīža. Zināms, ka B vitamīna folskābe, B6 vitamīns un B12 vitamīns kontrolē homocisteīna līmeni asinīs, augsts tā līmenis paaugstina Alcheimera slimības risku. Oksfordas universitātes pētnieku komanda izvērtēja, vai lielas B vitamīna devas lietošana ikdienā var palēnināt smadzeņu atrofiju pacientiem ar viegliem kognitīviem traucējumiem. Rezultātā tika secināts, ka dalībniekiem, kas lietoja B vitamīnu, samazinājās smadzeņu atrofija, salīdzinot ar tiem, kas saņēma placebo. Pētījuma laikā dalībnieki aizpildīja arī standartizētu, validētu kognitīvo funkciju un klīniskā stāvokļa testu. Tas bija sekundārais šā pētījuma iznākums. Divus gadus dubultnepārredzamā klīniskā pētījumā tika iesaistīti 266 cilvēki vecumā pēc 70 gadiem ar viegliem kognitīviem traucējumiem. Visi dalībnieki nejaušināti tika sadalīti 2 grupās: viena grupa saņēma vitamīnu kompleksu - 0,8 mg folskābes, 0,5 mg B12 vitamīna un 20 mg B6 vitamīna, otra grupa saņēma placebo. Kopumā visi kognitīvie testi neuzrādīja atšķirības starp abām grupām, tomēr statistiski ticami ieguvumi tika novēroti to B vitamīnu saņēmušo pacientu grupā, kam bija augsts homocisteīna līmenis asinīs. Pēc 2 gadu pētījuma 50% dalībnieku ar augstu homocisteīna līmeni, kuri saņēma B vitamīnu, uzrādīja statistiski ticami mazāku kognitīvo testu rezultātu pasliktināšanos nekā placebo saņēmušo pacientu grupā. Ceturtā daļa pacientu ar ļoti augstu homocisteīna līmeni, kuri tika ārstēti ar B grupas vitamīniem, uzrādīja ievērojamāku demences klīnisko pazīmju uzlabojumu, salīdzinot ar placebo grupu. Nepieciešami papildu pētījumi, jo tikai pētījumos rodamas atbildes uz jautājumiem par demenci, kuras terapija ir viens no mūsdienu medicīnas izaicinājumiem.
Smith D, et al. B Vitamins could protect cognition in elderly with memory problems. Int J Geriatric Psychiatry.
Komentē dr. D. Zepa
Nervu šūnu darbībai nepieciešami B grupas vitamīni, īpaši B12 vitamīns, folskābe un B6 vitamīns. Pierādīta kognitīvo traucējumu saistība ar folskābes deficītu un B12 vitamīna deficītu. Klasifikācijā minēta dismetabola demence kā B12 vitamīna deficīta sekas. Iespējams, viens no iemesliem ir homocisteīna paaugstinātais līmenis B grupas vitamīnu deficīta apstākļos. B grupas vitamīni nenoliedzami vajadzīgi ikdienas rekomendētajās dienas devās. Būtiska ir homocisteīna noteikšana un kā riska faktora izvērtēšana kognitīvu traucējumu, demences, kā arī aterosklerozes gadījumā.
Sausa mute un diētas kvalitāte vecāka gadagājuma cilvēkiem
Kserostomija, sausas mutes subjektīvā sajūta, ir bieži sastopama problēma veciem cilvēkiem. Novērotā sausas mutes sajūtas izplatība vecu cilvēku populācijā variē no 20% līdz 40% ar lielāku izplatību sieviešu populācijā. Novecošana pati par sevi nav saistāma ar sausas mutes sajūtu, galvenais tās rašanās iemesls ir medikamentu lietošana. Sausas mutes sajūta var pasliktināt dzīves kvalitāti. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot sausas mutes sajūtas izplatību, saistību starp sausas mutes sajūtu, dzērienu lietošanu un uztura kvalitāti. Tas bija šķērsgriezuma pētījums, ko pamatoja pacientu ziņojumi. Pētījumā tika iekļauti 622 dalībnieki, kas vecāki par 60 gadiem. Datu avoti: 11. kserostomijas aptaujas anketa, ēdienu aptauja un aptauja par ēdienu apstrādi pirms patērēšanas vai izvairīšanos no apstrādes mutes problēmu dēļ. Pētījuma rezultātā autori secināja, ka sausas mutes sajūta saistīta ar sieviešu dzimumu, zemāku izglītības līmeni un ienākumu līmeni zem iztikas minimuma. Kopējais izdzertā šķidruma daudzums nav saistīts ar sausas mutes sajūtu, savukārt saldināto dzērienu patēriņš ir pozitīvi saistīts ar sausas mutes sajūtu. Kopumā uztura kvalitāte neatšķiras pacientiem ar sausas mutes sajūtu, bet sausas mutes sajūta bieži saistīta ar pilngraudu produktu retāku uzņemšanu un augļu lielāku patēriņu. Kopējais pētnieku secinājums: gados veci cilvēki maina ēšanas paradumus un izvairās no ēdieniem, kas, viņuprāt, veicina sausas mutes sajūtas rašanos. Bet, izanalizējot pētījuma dalībnieku uztura plānu, tika secināts, ka izvairīšanās no atsevišķiem produktiem nepasliktina ēdiena kvalitāti.
Quandt SA, Savoca MR, Leng X. Dry Mouth and Dietary Quality in Older Adults in North Carolina. J Am Geriatr Soc, 2011; 59(3): 439-445.
Komentē dr. D. Zepa
Sausas mutes sajūta ir bieža sūdzība, iztaujājot gados vecu cilvēku. Var piekrist tam, ka lielākoties šis simptoms vērojams kā medikamentu blakus iedarbība (visbiežāk - antipsihotisko medikamentu, amitriptilīna, klonidīna, tramadola, antihistamīnu, diurētiķu). Nenoliedzami kserostomija var rasties arī siekalu dziedzeru fibrozes gadījumā (autoimūna patoloģija, kas pieaug līdz ar vecumu, stāvokļi pēc staru terapijas). Svarīgas ir kvalitatīvas zobu protēzes. Būtiski, lai šī sūdzība neietekmētu uztura kvalitatīvo un kvantitatīvo sastāvu, nebūtu uztura deficīta iemesls.
