Agrīna demence (early–onset dementia) attīstās pacientiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem. Šiem pacientiem ir augsts marginalizācijas un diskriminācijas risks ne tikai vēlīnas diagnozes noteikšanas dēļ, bet arī sabiedrībai un piederīgajiem radušos izaicinājumu dēļ šādu pacientu ikdienas aprūpē.
Agrīna demence ietver heterogēnu grupu ar kognitīvo traucējumu slimībām: vispirms Alcheimera slimība kā galvenais etioloģiskais faktors, tad vaskulāra demence un frontotemporāla demence. Sekundāri agrīnas demences iemesli ir demence multiplās sklerozes dēļ, traumatisku smadzeņu bojājumu dēļ, ar alkohola pārmērīgu lietošanu saistīta demence, imunoloģiska demence, kā arī plašs spektrs ar metaboliskām, infekciozām, neoplastiskām un autoimūnām slimībām.
Šo heterogēno iemeslu dēļ ārstēšanas iespējas šai pacientu grupai nevar vispārināt, bet lielākajā daļā gadījumu iespējama specifiska ārstēšana, atkārtoti uzsverot nepieciešamību rūpīgai diagnostiskai izvērtēšanai. Simptomātiska ārstēšana nozīmē farmakoterapiju ar holīnesterāzes inhibitoriem un/vai memantīnu Alcheimera slimībai un citām demences formām, kā arī specifisku terapiju uzvedības traucējumiem.
Agrīnas demences sastopamības biežums pasaulē: sistemātisks pārskats un meta–analīze
AVOTS: Hendriks S, et al. Global Prevalence of Young-Onset Dementia: A Systematic Review and Meta-analysis. JAMA neurology, 2021; 78(9): 1080-1090. doi: 10.1001/jamaneurol.2021.2161.
Agrīna demence, kas attīstās pirms 65 gadu vecuma, negatīvi ietekmē gan partnerattiecības, gan bērna—vecāka attiecības, sociālo dzīvi un ikdienas funkciju veikšanu. Turklāt, tā kā agrīna demence bieži vien tiek diagnosticēta vēlīni, pieaug aprūpētāju slogs un aprūpe pacientam tiek nodrošināta novēloti. Fokusējoties uz demenci senioru vecumā, tiek marginalizēta agrīnas demences nozīme sabiedrībā.
Šīs publikācijas autoru primārais mērķis bija noteikt agrīnas demences globālo sastopamības biežumu, analizējot iegūstamos datus. Tāpat tika salīdzināti apakšgrupu rādītāji pēc dzimuma, vecuma, iemesla, pētījuma plānojuma un valsts ekonomiskā statusa.
Metodes
Lai noskaidrotu agrīnas demences sastopamības biežuma rādītājus pasaulē, sistemātisku pārskatu un meta–analīzi par periodu no 1990. gada janvāra līdz 2020. gada martam veica no tādiem datu avotiem kā PubMed, Embase, CINAHL un PsycInfo.
No pētījumiem tika izvilkti dati par pacientu grupām, ko pēc vecuma sadalīja pa piecu gadu periodiem (no 30—34 gadiem līdz 60—64 gadiem). Pēc datu statistiskās apstrādes rezultāti tika standartizēti pēc vecuma, izmantojot WSP jeb World Standart Population rīku.
Rezultāti
Sistemātiskā pārskatā tika iekļauti 95 unikāli pētījumi, no kuriem piecu gadu vecuma perioda meta–analīzē iekļāva 74 pētījumus par 2 760 379 pacientiem. Lielākā daļa pētījumu notikuši Eiropā, vecākās pacientu grupās arī Āzijā, Ziemeļamerikā un Okeānijā. Ar vecumu standartizēts sastopamības biežums pakāpeniski aug no 1,1 uz 100 000 iedzīvotājiem 30—34 gadu vecumgrupā līdz 77,4 uz 100 000 iedzīvotāju 60—64 gadu vecumgrupā. Kopējais globālais ar vecumu standartizētais sastopamības biežums agrīnai demencei pasaulē — 119 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem 30—64 gadu vecumgrupā, proti, šajā vecumgrupā ar agrīnu demenci sadzīvo apmēram 3,9 miljoni cilvēku pasaulē.
Apakšgrupu analīze norādīja, ka sastopamības biežums vīriešiem un sievietēm ir līdzīgs, bet sastopamības biežuma rādītājs augsta ienākumu līmeņa valstīs ir zemāks (663,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) nekā augsti vidēju ienākumu valstīs (1873,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un arī zemi vidēju ienākumu valstīs (764,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Meta regresijas analīze norādīja, ka pētījumu heterogenitāti ievērojami ietekmē vecuma diapazons (p < 0,001), pētāmās grupas lielums (p < 0,001) un pētījuma metodoloģija (p = 0,02).
Secinājumi
Šie sastopamības biežuma rādītāji uzsver agrīnas demences nozīmīgumu pasaulē. Autori aicina šos datus izmantot veselības aprūpes plānošanā, lai atpazītu pacientus ar agrīnu demenci.
Dr. A. Gudreniece: “Agrīnu demenci pamatā tik tiešām diagnosticē novēloti, jo ārsti šos gadījumus novēro relatīvi reti un ne vienmēr aizdomājas par diagnozi savlaicīgi, kā arī tāpēc, ka agrīna demence var izpausties ar depresiju vai izdegšanu, kas biežāk izpaužas tieši pusmūža indivīdiem.
Ja 40—50 gadus vecam cilvēkam ir kognitīvie traucējumi un cēlonis nav verificēts, ģimenes ārstam pacients būtu jānosūta pie neirologa vai psihiatra, lai noteiktu ģenēzi, apstiprinātu/izslēgtu reversiblus demences cēloņus un izrakstītu adekvātu terapiju.
Daudzi pētījumi agrīnas demences izplatībā un sastopamībā nekonstatē atšķirību dzimumiem. Apskatītās meta–analīzes dati tiešām sniedz vērtīgu atgādinājumu par šīs pacientu grupas esību un nozīmīgumu.”
Aerobas slodzes ietekme uz pacientiem ar agrīnu demenci
AVOTS: Roman de Mettelinge T, Calders P, Cambier D. The Effects of Aerobic Exercise in Patients with Early-Onset Dementia: A Scoping Review. Dementia and geriatric cognitive disorders, 2021; 50(1): 9-16. doi: 10.1159/000516231.
Alcheimera slimība ir biežākais agrīnas demences apakštips, jo izraisa ~ 34 % agrīnas demences gadījumu (demence senioru vecumā Alcheimera slimības dēļ ~ 80 % gadījumu). Arī klīniskā aina agrīnai un vecuma demencei atšķiras: agrīnai demencei ir mazāk izteikts atmiņas deficīts, toties biežāk ir tādi simptomi kā uzmanības, izpildfunkciju pasliktināšanās, attīstās ideomotoriska apraksija, pasliktinās vizuāli telpiskās uztveres spējas.
Turklāt, tā kā frontālās smadzeņu daivas bojājums raksturīgs daudziem agrīnas demences apakštipiem, klīnika norisinās ar dažādām uzvedības pārmaiņām (apātija, sociāla izolētība, nekorekta seksuālā uzvedība, kompulsīva uzvedība utt.) un personības izmaiņām (aizkaitināmība, egoisms, empātijas zudums). Nopietns kognitīvs deficīts var neattīstīties līdz pat slimības vēlīnai fāzei. Šāda plaša spektra klīniskā aina pacientiem pirms 65 gadu vecuma ietver plašu diferenciāldiagnožu loku, tāpēc agrīnu demenci nereti diagnosticē vēlīni.
Taču trūkst ne tikai laicīgu un pareizu diagnozes atpazīšanas metožu, bet arī ārstēšanas stratēģiju. Indivīdi ar agrīnu demenci bieži vien līdz ar personības un uzvedības maiņu kļūst pasīvāki un nereti vairs neveic fiziskās aktivitātes. Līdz šim dažādos pētījumos pierādīta fizisko aktivitāšu pozitīvā iedarbība ne tikai uz fizisko ķermeni, bet arī prātu (kognīciju). Šā pētījuma autoru mērķis bija izvērtēt aerobas slodzes ietekmi uz psihiskās veselības iznākumiem pacientiem ar agrīnu demenci un rosināt idejas turpmākiem pētījumiem.
Metodes
Lai izveidotu visaptverošu pārskatu, pētījumam tika pielāgots Arksey un O’Malley piecu pakāpju ietvars. Sākotnēji tika identificēts pētījuma jautājums: “Kas ir zināms par aerobas slodzes efektu uz dažādiem veselības iznākumiem pacientiem ar agrīnu demenci?” Tālāk tika identificēti attiecīgie pētījumu iznākumi — fiziskā izpilde, kognitīvā izpilde un labbūtība, dzīves kvalitāte. Tad sekoja pētījumu atlases kritēriju izstrāde un pētījumu atlase zinātniski recenzētos medicīniskos izdevumos.
Rezultāti
No 73 publikācijām, kas atrastas PubMed, SCOPUS un Embase datubāzēs, padziļinātai analīzei iekļāva 11 pilna teksta pētījumus, no kuriem astoņi izrādījās vairāk fokusēti uz vecuma demenci un fiziskām aktivitātēm, bet atlikušie trīs neatbilda iekļaušanas kritērijiem attiecībā uz izvēlēto fiziskas slodzes intervenci/veselības iznākumu. Attiecīgi šajā pētījumā 4. un 5. Arksey un O’Malley pētījuma stadija netika sasniegta.
Diskusija
Lai gan pētījumā bija paredzēts noskaidrot, kā aerobā slodze ietekmē pacientus ar agrīnu demenci, izrādās, ka šādi pētījumi līdz šim nav veikti! Ierasta prakse būtu šādu pētījumu pārtraukt un pārskatu nepublicēt, taču autori uzskatīja, ka arī šāds iznākums ir svarīgs, lai norādītu uz iztrūkstošu logu pētniecībā.
Izteikts secinājums, ka fiziska slodze un/vai vingrojumi kā tādi uzrāda ieguvumus kognitīvās funkcijas uzlabošanai veselīgiem senioriem, kā arī pacientiem ar demenci. Vairāki nejaušināti kontrolēti pētījumi rāda, ka kombinēts vingrojumu un kognitīvās funkcijas treniņš uzlabo uzmanību, koncentrēšanās spējas, kognitīvo funkciju un ikdienas aktivitāšu veikšanas spēju pacientiem ar demenci.
Publikācijas autori aicina sākt pētījumus par šo tēmu, lai izstrādātu lietderīgas nefarmakoloģiskas intervences pacientiem ar agrīnu demenci.
Dr. A. Gudreniece: “Zināms, ka regulāra aerobā slodze (150—300 minūtes nedēļā) nodrošina būtiskus ieguvumus fiziskajai un garīgajai veselībai, uzlabojot metaboliskos procesus organismā, mazinot kardiovaskulāru un cerebrovaskulāru notikumu riskus, reducējot otrā tipa cukura diabēta un vēža risku, uzlabojot muskuļu, locītavu un saišu stāvokli, veicinot psiholoģisko un fizisko labsajūtu kopumā, kā arī pazeminot stresa līmeni. Tādā veidā mēs varam sagaidīt, ka pakārtoti mazinās primāras un sekundāras agrīnas demences attīstības risks — līdzīgi kā demencei ar vēlīnu sākumu. Taču noteikti ir nepieciešami papildu pētījumi.”
Agrīnas demences risks pacientiem ar tinnitus: retrospektīvs gadījumu kontroles pētījums
AVOTS: Cheng YF, Xirasagar S, Yang TH, et al. Risk of early-onset dementia among persons with tinnitus: a retrospective case-control study. Scientific reports, 2021; 11(1): 13399. https://doi.org/10.1038/s41598-021-92802-y.
Tinnitus ir biežs un izteikti traucējošs fenomens, par kuru tiek ziņots 7—20 % vispārējās populācijas pārstāvju. Ir pat ziņojums, ka ASV 65—84 gadu vecumā tinnitus ir 26,7 % cilvēku.
Pētījumi uzrāda korelāciju starp sliktu kognitīvo veiktspēju un tinnitus, turklāt pacientiem ar tinnitus tiek novērots kognitīvs deficīts dažādās vecumgrupās. Tomēr līdz šim nav datu par tinnitus un agrīnas demences saistību. Šā pētījuma autori izvirza hipotēzi, ka tinnitus var būt pirmā pazīme vai noritēt paralēli subklīniskai demencei agrīnā vecumā — līdz 65 gadu vecumam.
Metodes
Retrospektīvā gadījumu kontroles pētījumā izmantoja datus no NHIRD — Taivānas Nacionālās veselības apdrošināšanas izpētes datubāzes. NHIRD atbild par gandrīz visu medicīnisko izdevumu finansējuma jautājumiem un satur datus par ~ 99 % Taivānas iedzīvotāju (24,02 miljoni 2019. gadā).
Šajā datubāzē tika identificēti 1308 pacienti ar agrīnu demenci un 1308 piemēroti pētījuma dalībnieki kontroles grupai. Lai noteiktu iespēju attiecības (IA) tinnitus diagnozei pirms demences attīstīšanās, tika izmantots daudzvariantu loģistiskās regresijas modelis.
Rezultāti
Pētījuma dalībnieku vidējais vecums bija 59,5 gadi. Tinnitus bija 18 % no 2616 pētījuma dalībniekiem: 21,5 % gadījumu grupā, 14,5 % — kontroles grupā (p < 0,001).
Daudzvariantu loģistiskās regresijas analīze parādīja, ka pēc vecuma, ienākumu līmeņa, ģeogrāfiskās lokācijas, urbanizācijas līmeņa, hipertensijas, cukura diabēta, koronārās sirds slimības, hiperlipidēmijas, aptaukošanās, dzirdes trūkuma un alkohola lietošanas pielāgošanas par 67 % lielāka ticamība attīstīties tinnitus pirms demences sākuma bija pacientiem ar agrīnu demenci (pielāgotā IA 1,628 [95 % TI 1,321—2,006; p < 0,001]).
Secinājumi
Pētījuma rezultāti norāda uz gandrīz par 68 % lielāku iespējamību, ka pirms agrīnas demences sākuma pacientiem bijis tinnitus — attiecīgi vedinot domāt, ka tas varētu būt priekšlaicīgas demences riska faktors jauniem un vidēja vecuma pieaugušajiem.
Dr. A. Gudreniece: “Pētījumos pierādīta saikne starp dzirdes zudumu un demenci gados vecākiem pacientiem.
Indivīdiem ar dzirdes traucējumiem vispārējas domāšanas spējas samazinās par 30—40 % un demences risks ir 2—5 reizes lielāks nekā cilvēkiem ar labu dzirdi.
Ne katrs, kuram pasliktinās dzirde, ir tinnitus, un ne katram indivīdam ar troksni ausīs pasliktinās dzirde. Taču daudzos gadījumos abi šie stāvokļi ir saistīti. Tinnitus jeb “fantoma skaņas ausīs” var apgrūtināt atslābināšanos un koncentrēšanos. Nespēja relaksēties var izraisīt garīgu pārpūli, spēku izsīkumu un depresiju. Tinnitus var veicināt arī nekvalitatīvu miegu un pat bezmiegu, savukārt tas ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmē kognitīvo produktivitāti, atmiņu un veselību kopumā. PET pētījumu meta–analīze kombinācijā ar citiem uz attēldiagnostiku bāzētiem pētījumiem uzrādīja saistību starp troksni ausīs un smadzeņu rajoniem, kas atbild par koncentrēšanos, emocijām, atmiņu un apziņu. Tomēr tinnitus efekts uz funkcionālām un strukturālām galvas smadzeņu pārmaiņām, kas asociējas ar agrīnu demenci, joprojām nav skaidrs un vajadzīgi perspektīvi pētījumi, lai nepārprotami apstiprinātu vai noliegtu šo saistību.”
Savlaicīga demences ārstēšana aizkavē nepieciešamību pēc pastāvīgas pacienta aprūpes
AVOTS: Halminen O, Vesikansa A, Mehtälä J, et al. Early Start of Anti-Dementia Medication Delays Transition to 24-Hour Care in Alzheimer’s Disease Patients: A Finnish Nationwide Cohort Study. Journal of Alzheimer’s disease: JAD, 2021; 81(3): 1103-1115. https://doi.org/10.3233/JAD-201502.
Demence ir viens no paredzamākajiem faktoriem, kuru dēļ pacients varētu nokļūt pastāvīgas uzraudzības iestādē jeb pansionātā. Tas ir viens no galvenajiem Alcheimera demences augsto izmaksu iemesliem pasaulē.
Lai novērtētu, kā savlaicīga demences ārstēšanas sākšana ietekmē risku nokļūt pastāvīgas aprūpes namā, tika veikts pētījums Somijā.
Metodes
Šajā retrospektīvajā neintervences pētījumā izmantoja datus indivīda līmenī no Somijas veselības un sociālās aprūpes reģistriem. Sākotnējā pētījuma kohortā iekļāva 7454 Alcheimera demences pacientus (neprecizējot demences sākšanās vecumu), kurus iedalīja divās apakšgrupās: tie, kas bez asistenta dzīvo savās mājās (n = 5002), un tie, kuri profesionāli tiek aprūpēti mājās (n = 2452).
Primārais pētījuma iznākums bija nokļūšana pilna laika aprūpes namā. Pētāmie mainīgie bija savlaicīga vai vēlāk sākta pretdemences medikamentozā terapija, sociāli demogrāfiskie mainīgie, aprūpes intensitātes līmenis un blakusslimības.
Rezultāti
Savlaicīgi sākta pretdemences medikamentu lietošana risku nokļūt pilna laika aprūpes namā samazināja gan pacientiem, kas neasistēti dzīvo savās mājās (riska attiecība (RA) 0,58,
p < 0,001), gan pacientiem, kuri profesionāli tiek aprūpēti mājās (RA 0,84, p = 0,039).
Risku nokļūt aprūpes namā palielināja ģimenes statuss (neprecējies) (RA 1,69; p < 0,001), neoficiāls aprūpētājs (RA 1,69; p = 0,003), blakusslimība ar kādu neiroloģisku problēmu (RA 1,68; p = 0,006) vai gūžas lūzums (RA 1,61; p = 0,004).
Secinājumi
Lai atbalstītu iespēju turpināt pacientiem dzīvot mājās, par prioritāti jāizvirza agrīna pretdemences medikamentu nodrošināšana šiem pacientiem.
Dr. A. Gudreniece: “Virkne labi veiktu klīnisko pētījumu rāda, ka demences terapija ir efektīva, lai mazinātu progresējošu kognitīvo funkciju un uzvedības traucējumu pasliktināšanos. Pētījumos atklāti nozīmīgi ieguvumi arī no agrīni sāktas demences ārstēšanas, proti, kognitīvā deficīta aizkavēšana līdz ar uzvedības stabilizāciju, tā saglabājot pacienta neatkarību ilgāk. Pētījumi uzsver nepieciešamību novērtēt demenču pacientu uzvedību un aktivitāti, lai spriestu par terapijas efektivitāti. No tā var secināt, ka, jo agrāk tiek sākta demences simptomu korekcija, jo ilgāk saglabājas pacienta funkcionālā neatkarība un slimība var progresēt lēnāk, tātad attālinās nepieciešamība pēc pacienta aprūpes.”
