C hepatīta vīrusa transmisijas riska faktoru pārzināšana ir ikvienas specialitātes ārsta ikdiena un nepieciešamība. Labi zināms, ka pie plašāk pārstāvētajām riska grupām pieder intravenozi ievadāmu narkotiku lietotāji, pirms 1990.gada hemotransfūziju pārcietušas personas, gadījuma seksuālie partneri, ilgstoši apcietinātas personas ieslodzījuma vietās u.c. Šī literatūras apskata ietvaros pieskarsimies mazāk aplūkotām riska grupām un faktoriem.
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis profesors Anatolijs Bļugers: Ievadā gribētu minēt, ka biežākie C hepatīta vīrusa (HCV) transmisijas ceļi ir detalizēti izpētīti, tomēr praksē sastopamies ar situāciju, ka līdz pat 20-30% jaunu vīsruhepatīta C saslimšanas gadījumu ir pieskaitāmi pie tā saucamajiem sporādiskajiem gadījumiem, kad transmisijas ceļu neizdevās noskaidrot. Aprakstot HCV, ir jāņem vērā postulāts, ka šis vīruss, tēlaini runājot, ieņem vidusstāvokli starp vīrushepatīta B un HIV - cilvēka imūndeficīta vīrusu, jo apkārtējā vidē ir daudz neizturīgāks nekā vīrushepatīta B ierosinātājs un attiecīgi vidēji desmit reizes mazāk infekciozs. Starp citu, HIV ir vēl vismaz desmitkārt neizturīgāks par HCV.
Vertikālā transmisija un tās riska faktori
Kur notiek inficēšanās?
HCV un HIV infekcijas ir vienas no biežākajām un nopietnākajām perinatāli iegūtajām infekcijām. Kā pasargāt bērnu no inficēšanās, ja māte ir HCV RNS pozitīva? Nereti ķeizargrieziens tiek apsvērts kā viena no metodēm, lai mazinātu augļa saskari ar inficētām mātes asinīm vaginālu dzemdību laikā. Lai noskaidrotu, kad - grūtniecības vai vaginālu dzemdību procesā - notiek vīrusa transmisija, tika veikts kohortu pētījums. Tika iesaistītas 54 mātes un viņu HCV inficētie bērni (29% bija dzimuši ķeizargrieziena ceļā). Lai gan šis skaits ir uzskatāms par mazu, lai izdarītu neapgāžamu secinājumu, pētījuma rezultāti parāda, ka no trešdaļas līdz pat pusei bērnu bija inficējušies jau dzemdē, tomēr joprojām nav skaidrs - ķeizargrieziens ir efektīva preventīva metode vai nē.
Mok J. et al. When does mother to child transmission of hepatitis C virus occur?//Arch Dis Child Fetal Neonatal Ed, 2005 Mar; 90(2): F156-60.
Komentē prof. A.Bļugers
Kopumā vērtējot, varu teikt, ka HCV vertikālā transmisija tomēr notiek relatīvi reti, bet, protams, šis transmisijas variants ir jāņem vērā. Liela nozīme ir vīrusa slodzei mātes asinīs (vīrusa daļiņu daudzums uz 1 ml asiņu). Ja vīrusa slodze ir maza, vertikālā transmisija notiek ārkārtīgi reti. Vispārpieņemtie uzskati postulē, ka 95% gadījumu perinatāla augļa inficēšanās notiek tieši dzemdību procesā, bet transplacentāra augļa inficēšanās tikai 5% gadījumu, kas nesakrīt ar pētījuma datiem. Pētījuma autori nesniedz pilnīgu informāciju par to, kādā veidā tiek konstatēts fakts, ka auglis bija inficēts jau dzemdē, tāpēc jaunus secinājumus uz šī pētījuma bāzes izdarīt nevaram. Tomēr ķeizargrieziena kā preventīvas metodes ideja šķiet vilinoša un uzskatu, ka pētījumi šajā virzienā būtu jāturpina, palielinot novērojumu skaitu, lai panāktu statistisku ticamību.
Dzimums un HIV koinfekcija
Lai noskaidrotu vertikālās transmisijas riska faktorus, kas līdz šim vēl nav pietiekami plaši pētīti, tika realizēts multicentrisks pētījums vairākās Eiropas valstīs. Šī plašā pētījuma rezultāti ir parādījuši, ka vidējais HCV vertikālās transmisijas risks no HCV RNS pozitīvām mātēm uz augli bija 6,2%. Tika konstatēts, ka jaundzimušām meitenēm HCV transmisijas risks ir statistiski divas reizes lielāks nekā zēniem. Turklāt dati norāda, ka ķeizargrieziens izteikti nemazināja HCV transmisijas risku.
Tāpat noskaidrots, ka sievietes ar HCV/HIV koinfekciju biežāk nodeva HCV vīrusu bērnam, nekā tās sievietes, kurām bija HCV monoinfekcija, lai gan statistiska ticamība netika panākta. Priekšlaicīgai dzimšanai un krūts barošanai korelācija ar paaugstinātu HCV transmisijas risku netika konstatēta. Līdz ar to ticama pozitīva korelācija ar paaugstinātu HCV vertikālas transmisijas risku tika konstatēta tikai bērna sieviešu dzimumam. Pozitīva korelācija ar paaugstinātu transmisijas risku bez statistiskas ticamības tika konstatēta HCV/HIV koinfekcijai.
European Paediatric Hepatitis C Virus Network. A significant sex but not elective cesarean section effect on mother-to-child transmission of hepatitis C virus infection.//J Infect Dis, 2005 Dec 1; 192(11): 1872-9.
England K. et al. Vertically acquired paediatric coinfection with HIV and hepatitis C virus//The Lancet Infectious Diseases, 2006; 6: 83-90.
Komentē prof. A.Bļugers
Empīriski jau diezgan sen ir konstatēts, ka, ja kāds ir inficēts ar divām vai vairākām infekcijām, HCV transmisija no šāda cilvēka notiek biežāk. Zinātnisks pamatojums šim fenomenam pagaidām nav atrasts. Interesants ir secinājums, ka meitenes tiek inficētas divas reizes biežāk, tomēr praktiska pielietojuma tam nav. Turklāt par imunoloģisko predispozīciju un ģenētiskiem faktoriem, kuri varētu veicināt HCV transmisiju, mēs pagaidām zinām tikai vispārināti. Gribētu uzsvērt, ka krūts barošana tiešām nav saistāma ar HCV transmisiju, neskatoties uz pētījumiem par to, ka mātes pienā niecīgā daudzumā ir atrodamas HCV daļiņas.
ALAT kā riska indikators
Kā novērtēt un paredzēt HCV vertikālās transmisijas risku? Viens no rādītājiem, ko varētu izmantot šādam nolūkam, būtu ALAT līmenis asins serumā. Itālijā, Florences universitātē veiktajā pētījumā noskaidrots, ka augstāks vertikālās HCV transmisijas risks ir tām grūtniecēm, kurām ALAT līmenis gada laikā pirms grūtniecības ir konstanti paaugstināts. Ja paaugstināti rādītāji mijas ar normālu ALAT līmeni, tad transmisijas risks samazinās, kas iespējams ir saistīts ar vīrusa slodzes atšķirībām abos šajos gadījumos. Tāpēc zinātnieki iesaka lietot šo relatīvi lēto rādītāju kā vienu no HCV transmisijas riska rādītājiem.
Indolfi G. et al. Alanine transaminase levels in the year before pregnancy predict the risk of hepatitis C virus vertical transmission//J Med Virol, 2006 Jul; 78(7): 911-4.
Komentē prof. A.Bļugers
Būtībā šī pētījuma autori ir izdarījuši tieši tādu pašu secinājumu, kādu es savulaik veicu, aizstāvot savu pirmo disertāciju. Tā kā ALAT ir hepatocītu citolīzes rādītājs, patiess ir fakts, ka vīrusa replikācijas intensitāte un vīrusa slodze asinīs bieži pozitīvi korelē ar ALAT. Respektīvi, jo augstāks ALAT līmenis, jo augstāka ir vīrusa slodze un jo lielāks vertikālās transmisijas risks. Ne katrā medicīniskajā iestādē ir iespējama HCV RNS noteikšana, taču tik banāla, bet vienlaikus ļoti informatīva rādītāja kā ALAT noteikšana ir pieejama visur. Grūtniecības laikā HCV terapija ar ribavirīnu vai pegilēto interferonu nav iespējama, jo tie negatīvi ietekmē augļa attīstību, tāpēc augsts ALAT līmenis un attiecīgi liela vīrusa slodze agrīnā grūtniecības periodā pat izvirza jautājumu par grūtniecības pārtraukšanu.
Atkal vainīgi gēni
Līdz šim imunoģenētisko faktoru ietekme uz HCV transmisiju netika plaši pētīta. Lai noskaidrotu iespējamu ģenētisku predispozīciju uz HCV transmisiju no HCV RNS pozitīvas mātes uz augli, pētījumā tika iesaistītas 290 HCV RNS pozitīvas grūtnieces. 21 bērnam (7,24%) pēc dzimšanas tika konstatēta HCV RNS serumā, kas saglabājās vismaz 20 mēnešus pēc dzimšanas. 21 inficēta bērna, 44 randomizēti izvēlētu neinficētu bērnu, kuri bija dzimuši HCV RNS pozitīvām mātēm, un visu šo bērnu māšu DNS tika izmeklēta uz HLA-G, -C, -DRB1, -DQA1 un -DQB1 genomisko polimorfismu. Tika konstatēts, ka HLA-Cw*07, -G*010401, -DRB1*0701, -DRB1*1401 un homozigots stāvoklis attiecībā uz HLA-G 14bp delēciju bērnam ir uzskatāmi par riska faktoriem HCV vertikālai transmisijai. Turpretī HLA-DQB1*06, -G*0105N, -Cw*0602, DRB1*1104 un -DRB1*1302 alēles ir uzskatāmas par protektējošiem faktoriem.
Martinetti M. et al. Hierarchy of baby-linked immunogenetic risk factors in the vertical transmission of hepatitis C virus//Int J Immunopathol Pharmacol, 2006 April-June; 19(2): 369-378.
Komentē prof. A.Bļugers
Pētījuma dati ir interesanti un skaidri, tomēr mūsdienās praktiska pielietojuma tiem nav. Mēs zinām, ka saistība starp HLA ekspresijas ģenētiskajiem faktoriem un uzņēmību pret infekciozajiem aģentiem, tajā skaitā HCV, pastāv, bet klīniski-epidemioloģiskā nozīme vēl nav pietiekami izpētīta. Tāpēc atliek cerēt, ka, nākotnē, kad visi šie dati tiks precizēti un būs iespējama gēnu terapija, tos varēs izmantot arī klīniskajā praksē.
Recipientu drošībai
Vai anti-HCV seronegatīvu donoru audi ir droši lietojami transplantācijai? Uz šo jautājumu mēģināja atbildēt zinātnieku grupa, kura izvērtēja 2 119 anti-HCV seronegatīvu orgānu donoru (radzenes un citu audu) audus uz HCV RNS, izmantojot nukleīnskābju noteikšanas testu (nucleic acid testing - NAT). Rezultāti parādīja, ka no visiem 2 119 seronegatīvajiem donoriem pieci izrādījās HCV RNS pozitīvi. Veicot tādu pašu analīzi attiecībā uz HIV, no HIV seronegatīvajiem donoriem HIV RNS pozitīvi donori netika identificēti. Līdz ar to, zinātnieki iesaka veikt orgānu paraugu testēšanu arī uz HCV RNS, jo diez vai kāds no orgānu vai audu recipientiem vēlētos iekļūt to piecu cilvēku skaitā, kuri iespējams inficēsies ar HCV, ja mediķi paļausies tikai uz seruma antivielu noteikšanu.
Challine D. et al. HIV and hepatitis C virus RNA in seronegative organ and tissue donors//The Lancet 2004; 364: 1611-1612.
Komentē prof. A.Bļugers
Ir skaidri zināms, ka starp inficēšanos un antivielu izveidošanos pastāv tā saucamais logs, kurā HCV inficēts un HCV RNS pozitīvs cilvēks būs anti- HCV negatīvs. Turklāt zināms, ka ne vien antivielu, bet arī HCV RNS daudzums asinīs var būt mainīgs. Tāpēc var gadīties, ka antivielas vai HCV RNS nosaka brīdī, kad to daudzums ir pārāk niecīgs, lai, neskatoties uz infekcijas esamību, šos rādītājus spētu konstatēt. Tomēr, par laimi, tie ir reti gadījumi. Objektīvi raugoties uz šī pētījuma datiem, jāsecina, ka tikai 0,2% cilvēku no visiem orgānu recipientiem ir inficējušies. Salīdzinot šo skaitli ar komplikāciju incidenci posttransplantācijas periodā, ir skaidrs, ka tas ir niecīgs apjoms. Tāpēc esošās pasaules vadlīnijas, kurās rekomendē donoriem noteikt tikai anti- HCV, netiek mainītas. Tomēr Latvijā orgānu transplantācijas nodaļās tiek plānots ieviest arī HCV RNS analīzi donoriem, lai vēl vairāk uzlabotu preventīvos pasākumus.
HCV kā nozokomiāls patogēns
Infekcijas uzliesmojums hemodialīzes centrā
Aprakstīts vīrushepatīta B un HCV infekcijas uzliesmojums hemodialīzes centrā Itālijas ziemeļos, kura laikā trīs iepriekš seronegatīvi pacienti kļuva HBsAg un četri pacienti - anti-HCV pozitīvi. HCV genoma E2 reģiona filoģenētiskā analīze atklāja, ka pacienti tika inficēti ar vīrusu, kas bija identisks hemodialīzes centrā esošā hroniska C hepatīta pacienta asinīs atrastajam HCV un kas norāda uz šo pacientu kā infekcijas avotu.
Kondili L.A. et al. Nosocomial transmission in simultaneous outbreaks of hepatitis C and B virus infections in a hemodialysis center//Eur J Clin Microbiol Infect Dis, 2006 Jul 12.
Medicīniskais personāls kā HCV infekcijas avots ir maznozīmīgs
Itālijā veikts pētījums, kurā apkopoti visi Medline pieejamie HIV, vīrushepatīta B, HCV transmisijas gadījumi no inficēta medicīniskā personāla iepriekš veseliem pacientiem, sākot ar 1972.gadu. Rezultāti parādīja, ka 30 gadu laikā ir dokumentēti astoņi HCV transmisijas gadījumi no medicīniskā personāla uz pirms tam veseliem pacientiem, kas uzskatāms par maznozīmīgu rezultātu (salīdzinājumam - dokumentēto HBV transmisijas gadījumu skaits sasniedz 500). Protams, ir skaidrs, ka transmisijas risks ir atkarīgs no veicamo procedūru tipa, ķirurģiskās tehnikas (jo mazāk invazīva, jo mazāks risks) un transmisijas profilaktisko pasākumu striktas ievērošanas.
Savukārt Devītā Starptautiskā Aknu transplantācijas apvienības kongresa ietvaros tika veikta anonīma anti-HCV un HCV RNS seruma analīze 117 kongresu apmeklējušiem ķirurgiem. Tikai diviem no 117 ķirurgiem serumā tika konstatētas anti-HCV un tikai viens no tiem bija HCV RNS pozitīvs, kas norāda uz šo speciālistu zemo HCV transmisijas iespējamību saviem pacientiem, kuri paši lielākoties ir HCV RNS pozitīvi un tiem nepieciešama aknu transplantācija sakarā ar progresējošu cirozi [3].
Thorburn D. et al. Anymous pilot study of hepatitis C virus prevalence in liver transplant surgeons//Liver Transpl, 2006 Jun 23; 12:,1084-1088.
Puro V. et al. HCV transmission from infected health care workers to patients//Med Lav, 2003 Nov-Dec; 94(6): 556-68.
Komentē prof. A.Bļugers
HCV kā nozokomiālai infekcijai ir nozīme. Latvijas mediķu vidū, kuriem ikdienā nākas biežāk saskarties ar asinīm (donoru centru darbinieki, ķirurģijas un reanimācijas nodaļu personāls) 3-5% indivīdu konstatē antivielas pret HCV. Tas liek domāt (un arī pētījuma dati to pierāda), ka, lai gan neliela, tomēr pastāv iespēja inficēties ar HCV gan medicīniskajam personālam no pacienta, gan otrādi. To apstiprina arī fakts, ka minētajās nozarēs specializējušos ārstu populācijā un biežiem invazīviem izmeklējumiem vai terapijas metodēm pakļauto pacientu populācijā anti-HCV antivielas konstatē divas trīs reizes biežāk nekā kopējā populācijā. Tāpēc minētie pētījumi pierāda jau sen zināmu patiesību: ir nemitīgi jāpārdomā un obligāti jārealizē visi pasaules vadlīnijās rekomendētie HCV transmisiju preventējošie pasākumi (gumijas cimdi, aparatūras, instrumentu atbilstoša sterilizācija, atbilstoša operācijas zāles uzkopšana u.c.).
2.tipa cukura diabēts - riska faktors
Hemodialīzes centrā Turcijā veikts pētījums, iesaistot 267 pacientus, no kuriem 67 (25,1%) bija 2.tipa cukura diabēts. Pacientiem tika noteiktas anti-HCV serumā un veikta seruma polimerāzes ķēdes reakcija uz HCV RNS. 34 no 267 pacientiem tika konstatētas anti-HCV serumā, bet pozitīva PĶR bija 27 no 267 pacientiem. 2.tipa cukura diabēta pacientu vidū anti-HCV pozitīvu un HCV RNS pozitīvu pacientu skaits bija lielāks nekā to pacientu vidū, kuriem nav cukura diabēta: attiecīgi 20,8% (14 no 67 pacientiem) un 10% (20 no 200). Turklāt tika konstatēts, ka cukura diabēta pacientu vidējais hemodialīzes anamnēzes garums bija īsāks nekā pacientiem bez cukura diabēta. Līdz ar to zinātnieki uzskata, ka cukura diabēts ir uzskatāms par HCV transmisijas riska faktoru.
Ocak S. et al. Seroprevalence of hepatitis C in patients with type 2 diabetes mellitus and non-diabetic on haemodialysis//Int J Clin Pract, 2006 Jun; 60(6): 670-4.
Komentē prof. A.Bļugers
Diabēta pacienti ir īpaša pacientu grupa, kura vairāk nekā citi tiek pakļauta multipliem un nereti invazīviem izmeklējumiem un procedūrām: glikozes, glikozilētā hemoglobīna noteikšana, insulīna injekcijas u.c. Manuprāt, tieši ar šiem faktoriem ir skaidrojams lielāks HCV transmisijas risks cukura diabēta pacientiem. Turklāt nevar pilnīgi noliegt arī to, ka cukura diabēta slimniekiem iespējams ir ģenētiski determinētas imūnās sistēmas īpatnības, kas atvieglo HCV transmisiju. Pētījumā konstatētais fenomens ir interesants un vērā ņemams.
Vīruss siekalās
Runājot par daudzām infekcijām, pacienti nereti jautā, vai nevar inficēties, paspiežot roku, izmantojot vienu un to pašu zobu birsti, skūpstoties. Atsaucē minētajā itāļu kolēģu veiktajā pētījumā mēģināts noskaidrot HCV esamību un tā daudzumu HCV RNS pozitīvu pacientu siekalās. Iesaistīti 46 hroniski HCV inficēti pacienti. Šo cilvēku siekalu paraugos HCV RNS tika konstatēta 39,13% gadījumu. HCV atrade siekalās izteikti korelēja ar vīrusa slodzi serumā, vīrusa genotipu un pozitīvu eritrocītu atradi siekalās. Zinātnieki apgalvo, ka trešdaļai HCV RNS pozitīvu pacientu vīruss ir atrodams arī siekalās. Protams, ir skaidrs, ka HCV nonāk siekalās smaganu vai mutes dobuma gļotādu asiņošanas gadījumā. Zinātnieki arī norāda, ka caur siekalām HCV transmisija parasti nenotiek, tomēr ir jāuzmanās, ja HCV RNS pozitīva pacienta, īpaši ar zināmu smaganu vai mutes gļotādu asiņošanu, siekalas nonāk kontaktā ar otra cilvēka gļotādu, kas arī ir traumēta.
Pastore L. et al. Detection of hepatitis C virus-RNA in saliva from chronically HCV-infected patients//Int J Immunopathol Pharmacol, 2006 Jan-Mar; 19(1): 217-24.
Komentē prof. A.Bļugers
HCV daļiņas ir atrodamas gan siekalās, gan sviedros, gan mātes pienā, bet to koncentrācija šajos šķidrumos ir zema. HCV transmisija caur siekalām pieder hemoperkutānās transmisijas variantam, tomēr šāds transmisijas veids būtu uzskatāms par ārkārtīgi retu. Kā jau minēts, šāda transmisijas veida realizācijai obligāti ir nepieciešams gļotādas bojājums (ar asiņošanu) gan HCV RNS pozitīvajai personai, gan neinficētajai personai. Turklāt, kas zina, vai šis teorētiski iespējamais transmisijas variants nepārstāv raksta ievadā minētos sporādiskos vīrushepatīta C gadījumus?
Dzimumattiecības
Kā zināms, HCV transmisija vairumā gadījumu notiek parenterāli, tomēr 20% no visiem inficētajiem kā vienīgo HCV transmisijas riska faktoru atzīmē dzimumattiecības. Retrospektīvi kohortu pētījumi parāda, ka cilvēkiem, kuri ir inficējušies ar HCV, bet nekad nav veikuši intravenozu vielu ievadi, kā HCV transmisijas riska faktori kalpo seksuālo partneru bieža maiņa, augsta riska seksuālo tehniku piekopšana, kas var provocēt gļotādas abrāziju, HIV seropozitivitāte un citu seksuāli transmisīvo slimību infekcija, kas gļotādā var izraisīt erozīvas pārmaiņas. Personām, kas piekopj monogāmas ilglaicīgas seksuālas attiecības ar anti-HCV pozitīvu personu, inficēšanās risks ir mazāks (0-0,6% gadā) nekā personām ar multipliem seksuāliem partneriem (0,4-1,8% gadā).
Ghosn J. et at. Sexual transmission of hepatitis C virus//Presse Med, 2005 Aug 27; 34(14): 1034-8.
Komentē prof. A.Bļugers
Standartstatistika ir sekojoša: neizmantojot barjermetodi HCV transmisijas risks dzimumceļā, ja seksuālās attiecības ir tikai ar vienu partneri, ir 1-2%; ar multipliem partneriem - līdz 10%; prostitūtām - līdz 20%. Arī pētījuma dati norāda uz to, ka monogāmas attiecības ir vismaz trīs reizes drošākas nekā seksuālo partneru bieža maiņa. Piekrītu arī apgalvojumam, ka seksuālās darbības, kurās ir paaugstināts risks traumēt gļotādu (piemēram, anālais sekss) ir pieskaitāmas riska faktoriem, jo nevis sperma, bet gan dzimumorgānu gļotādas traumatizēšana nosaka HCV transmisiju dzimumceļā. Tāpēc ir lietderīgi visiem pacientiem rekomendēt lietot prezervatīvu katra dzimumakta laikā.
Skaistums prasa upurus?
Itālijā veikts pētījums, kurā laika periodā no 1997. līdz 2002.gadam iesaistīti 2 964 vīrushepatīta B (HBV) un 598 HCV inficēti pacienti, kuru anamnēzē netika konstatēta intravenoza narkotisku vielu lietošana, asins pārliešana un to vecums nebija mazāks par 15 un lielāks par 55 gadiem. Tomēr visiem šiem pacientiem anamnēzē tika konstatēta tetovēšana, pīrsings, manikīra un pedikīra procedūras, kā arī bārdas skūšana frizētavās. HBV transmisijai visciešākā asociācija tika konstatēta ar bārdas skūšanu frizētavās, bet HCV - ar tetovēšanu. Rezultāti norāda uz to, ka Itālijā vidēji 15% no visiem akūtiem HBV gadījumiem un 11,5% no visiem akūtiem HCV gadījumiem populācijā, kuras vecums ir no 15 līdz 55 gadiem un kuri nav intravenozu narkotiku lietotāji vai pārcietuši hemotransfūziju (zema riska populācija), ir saistīti tieši ar minētajām skaistumkopšanas procedūrām. Tāpēc ir svarīgi veikt plašu skaistumkopšanas salonu darbinieku apmācību par iespējamu parenterālu HCV, kā arī HBV un HIV infekcijas transmisijas risku viņu darba apstākļos.
Mariano A. et al. Role of beauty treatment in the spread of parenterally transmitted hepatitis viruses in Italy//J Med Virol, 2004 Oct; 74(2): 216-20.
Komentē prof. A.Bļugers
Izvirzītā problēma ir ļoti nopietna, jo īpaši tādēļ, ka tā ir grūti kontrolējama joma. Latvijā Valsts Sanitārā inspekcija kontrolē esošo sanitāro normu izpildi skaistumkopšanas iestādēs. Tomēr ir zināms, ka šie noteiktumi netiek izpildīti pilnībā. ASV, piemēram, ir ieviesta prakse, ka sievietes pie manikīra speciālista nāk tikai ar savu personīgo instrumentu komplektu, kas būtiski pasargā viņas no HCV un arī HBV transmisijas riska. Latvijā līdz šādai izpratnei par skaistumkopšanas procedūru bīstamību vēl neesam nonākuši. Un, manuprāt, liela daļa no HCV inficēšanās gadījumiem ar nezināmu transmisijas ceļu (sporādisks C hepatīts) ir attiecināmi tieši uz skaistumkopšanas iestādēs (īpaši pīrsinga, tetovējumu veidošanas iestādēs) vērojamām nekārtībām un noteikumu pārkāpumiem.
Odi nav vainīgi!
Odi var kļūt par atsevišķu vīrusu vektoriem, piemēram, pārnēsājot dzeltenā drudža izraisītāju, japāņu encefalīta vīrusu, tropu drudzi izraisošo vīrusu u.c. Vai oda kodums var būt arī HCV transmisijas iemesls? Taivānā zinātnieki 280 laboratorijā audzētus odus baroja ar HCV RNS pozitīvām asinīm (pierādīts ar polimerāzes ķēdes reakciju), turklāt 70% no šiem odiem HCV tika ievadīts arī intratorakāli, lai izvairītos no iespējamas oda zarnu trakta barjeras un nodrošinātu visu odu inficēšanu ar HCV. Rezultāti parādīja, ka HCV vīruss spēj izdzīvot oda organismā līdz pat 25 dienām pēc oda barošanās ar HCV inficētām asinīm, tomēr HCV oda organismā nevairojas. Turklāt tika pagatavoti speciāli kapilāri, kurus perforējot, odi imitēja asins sūkšanu un nevienā gadījumā netika konstatēta HCV transmisija uz kapilāra saturu. Tas zinātniekiem liek domāt, ka odus nevar vainot HCV transmisijā.
Bonn D. Mosquitoes are unlikely to be vectors of hepatitis C virus//The Lancet Infectious Diseases 2001; 1: 216.
Komentē prof. A.Bļugers
Nav pat nepieciešami smalki pētījumi, lai aizdomātos par odu nevainību. Āfrikā, kur asinssūcēju ir daudz vairāk nekā mūsu platuma grādos, HCV incidence, salīdzinot ar mūsu reģiona statistiku, nav izteikti palielināta. Odi tiešām nav vainīgi!
